21 gadsimtu varētu nodēvēt arī par globalizācijas laikmetu. Bagātā pasaule kļūst bagātāka, bet nabadzīgie kļūst nabagāki. Visus uztrauc peļņa un finansiālā stāvokļa uzlabošana, tieši tāpēc cilvēki kļūst liekulīgi un melo pat saviem vistuvākajiem cilvēkiem. Lai kā arī negribētos, tomēr man 21 gadsimts ir jānosauc arī par melu laikmetu.
Vislielākā mūsdienu sabiedrības problēma ir bailes būt vainīgam par kaut ko. Jo tu visu laiku esi bijis vainīgs kopš savas bērnības – kad vēlējies rotaļāties ar to, ko nedrīkstēja rotaļāties, kad pieprasīji uzmanību tad, kad to nedrīkstēja pieprasīt, kad vēlējies darīt to, ko tobrīd nebija vietā darīt. Un tagad tu esi iemācījies visu to, ko drīkst un ko nedrīkst, bet tu vairs nemāki to, ko vajag. Un tāpēc tev ir bail no visikdienišķākajām lietām, tev ieslēdzas bremzes tur, kur tām nevajadzētu ieslēgties, viss dabiskais ir aizliegts, bet viss viltotais ir atļauts. Cilvēki vairs nezin, kas ir viņi paši, jo to atklāt var tikai cilvēks pats sev. Bet viņi ir tik ļoti pieraduši pie tā, ka viņiem kāds norāda – kas ir kas, kur iet un kur neiet, ka viņi paši sev vairs nevar atklāt neko. Viņiem vienmēr ir vajadzīgs kāds, kurš to izdara viņu vietā. Un tad viņi klausās visādas muļķības, ko vien kāds viņiem varētu pastāstīt par viņu dzīvi – kas ir jādara un kas nav jādara. Viņi klausās sprediķi, kurš liek vergot dievam un kurš aizliedz baudīt dzīvi, viņi lasa grāmatas, kurās teikts, kāda nozīme ir dzīvei, kura vadīta izejot no svētajiem rakstiem, viņi interesējas par to, kā kādam citam šķiet, kāda ir cilvēka vieta zemes virsū, viņi vienmēr jautā: „bet ko kāds par mani padomās?”. Un šajā visā informācijas gūzmā tu vairs nevari zināt, kas esi tu pats, kas ir tavs iekšējais aicinājums, ko saka tava iekšējā balss, tu vari tikai pazust kaut kādās pamācībās, par kuru popularizēšanu maksājuši tie biznesmeņi, kuriem tas ir izdevīgi, lai tev būtu nemitīgi sev jāmelo un tādejādi lai tev nekad nepietiktu ar to, kas tev ir, jo tas ir viņu interesēs, lai tev vajadzētu patērēt, patērēt, patērēt.
Bet pieņemt dzīvi to tādu, kāda tā ir nav gatavs neviens un tāpēc visu laiku augstākā vērtība ir bijuši meli. Tas nenozīmē, ka mūsdienu vērtība ir patiesība. Taču pagātnē tie ir bijuši vēl lielāki meli, nekā tie, no kuriem pārtiekam šodien. Šie meli ir bijuši aizsegti ar vissvētākajiem vārdiem, ar visaugstākajiem ideāliem, taču šo „ideālu” mērķis nekad nav bijis kalpot patiesībai, bet gan saliedēt sabiedrību. Tas, ka mūsdienu cilvēce degradējas, neatbilst patiesībai. Tagad vienkārši kādu interesē tēlot svēto daudz mazāk, nekā kādu tas interesēja agrāk. Tagad tev ir vārda brīvība. Tagad tu vari lielākā mērā atļauties būt tāds, kāds esi. Sabiedrība nedegradējas. Mūsdienās izplatītā vienaldzība vai pat cinisms ir progresīvāki par bailēm no visa un no visiem, kuras pastāvēja ik uz soļa vēl pat iepriekšējā gadsimtā, nemaz nerunājot par agrākiem laikiem. Reiz īsteni nonācis pie patiesības, neviens to nemaina pret meliem, tā vienkārši nenotiek. Ja kādam izskatās, ka šodien tiek piemirsts par mīlestību vai Dievu uz materiālisma fona, tad tas ir tikai tāpēc, ka Dievs un mīlestība nekad nav bijuši vērtē. Vienmēr ir bijuši vērtē viltots dievs un viltota mīlestība. Materiālisms ir progresīvāks par viltotu dievu un viltotu mīlestību. Kas pa īstam ir atzinis mīlestību, tas nevar to mainīt pret materiālām vērtībām, tas vienkārši nav iespējams. Bet kas runā un domā par lietām, par kurām viņam nav ne jausmas, tas ir gatavs tās mainīt pret lietām, kuras viņš saprot. Tieši tāpēc mūsdienās tik daudzi nododas naudas pelnīšanai, visus vilina vara, popularitāte. Neviens ideāls nav konkurētspējīgs ar naudu vai varu. Bet nevis tāpēc, ka ideāli stāvētu zemāk par to, ar ko tie tiek nopirkti, bet gan tāpēc, ka šie ideāli vienmēr ir bijuši mākslīgi jāuztur. Bet tie vienmēr ir bijuši mākslīgi jāuztur tāpēc, ka īsteni līdz tiem neviens nav izdīdzis.