Untitled
„Eleonora nekad neko nestāstīja ne par tuvāku, ne tālāku pagātni, vienīgi par nojautām viņai bija stāsts, kuru viņa ne reizi vien Helēnai atgādināja.” (stāsti)
„Viņas pārsprieda sniega kārtu, dubļus, lietavas, putnu pārlidojumus, cīņu ar gliemežiem dārzā, vecos kokus, kuros vienmēr sper zibens, krāsni, kas dūmo tad, kad tie ienāk prātā, pelējuma kārtu ievārijuma burciņā un itin bieži arī nezināmu autoru gadsimta sākuma dzeju, kas bija Eleonoras vienīgā lasāmviela, jo laiks, kurā viņa dzīvoja, bija viņai vienaldzīgs.” (pārspriešana)
„… bet, tikko paaugušos, bez redzamām sirdssāpēm, vienīgi aizbildinoties ar bērnam nepiemērotiem apstākļiem, atdevusi audzināšanā labiem cilvēkiem uz pilsētu.” (atdod bērnu)
„Viņa, protams, nekad nebija jautājusi Eleonorai par vīrieti, kurš bija viņas tēvs.”
„Eleonora nojauta, ka cilvēki nepiedzimst ļauni un arī nenomirst ļauni.” (Eleonoras domas)
„Tā nu viņa tur stāvējusi – lielais vēders ūdenī, sēņu grozs uz galvas. Drosmīgi un paļāvīgi stāvējusi un nebūtu nesatraukusies par divām dzīvībām, kuras teju, teju draudējusi aprīt upe. Nojautas neviļ.” (upe)
„Nekādi citi stāsti ne pirms, ne pēc šī leģendārā gājiena Helēnai netika darīti zināmi.”
„Bet par to nevarēja būt pārliecināts, par to nemaz nevarēja būt pārliecināts, jo apkārt viss – gan koki, gan jūtas – bija ilggadīgs, nezuda, bet tikai pārveidojās, nobira, paputēja un tad atkal auga ar jaunu sparu.”
„Adalberts ļāva, lai straume nes, kā tai tīk, lai katrs pūš savā, ne svešā stabulē, viņam nenāca ne prātā kādu stingri turēt ceremoniskos grožos vai dziedāt šiem vāķētājiem priekšā Dieva dziesmas, kas viņiem paklausīgi un vienaldzīgi būtu jāblēj nopakaļus kā aitu baram bez saprašanas un dziļākas izjūtas.”
„No ratu vienmuļās graboņas Helēnai vēlreiz iedunēja galvā: „Neviens nekad viņai vairs nedos dzīvību.” Un viņu pirmoreiz pēc pamošanās zem valriekstu koka pārņēma kaut kas līdzīgs skumjām. Ka viņai tik vien bija kā papluinītas driskas-„
„Karā nav jādomā par nākotni, jo nav jēgas atcerēties pagātni, bet tagadnes vienkārši nav. Ir tikai dzīve, īsāka nekā jebkad.” (Emma Virgo -Bezjēdzības rūgtā smarža)
„Emmai ļoti patika līdzība un ironija, ar kādu gudrā māte savai maitai bija norādījusi, ka miesas skaistums ir vīstošs, ka gars ir nemirstīgs un līdz ar to arī Dievs vai otrādi. Varbūtība, ka tieši tā arī notiks, Emmu nebūt neapbēdināja, viņai tikai gribējās, lai šī vieglā un brīvā nakts tik drīz nebeidzas.”
„Emma raudzījās pa logu kā pārakmeņojusies. Eleonora mirklī apsviedās, izskrēja pa durvīm, notraucās pa kāpnēm un attapās pie gulošā. Sastingušajā sejā atspoguļojās liels pārsteigums un izbrīns.”
„Vienubrīd Helēnai šķita, ka viņa nepārdzīvos šo nakti. Viņa jutās kā jauns karavīrs, kuru dzen caur dīvainu stroju, – viņai meta ar akmeņiem, uzkliedza, lūdzās, viņu noglāstīja, aizturēja, lai pažēlotu, rāva aiz matiem, kārīgi ķēra aiz krūtīm, bijīgi skūpstīja uz pieres, draudzīgi sniedza roku, sita pa abiem vaigiem, metās viņas priekšā ceļos, cirta ar pātagu mugurā…
Helēna mēģināja atcerēties cik gara var būt nakts.Viņa zināja, ka naktis mēdz būt mūžīgas, kad bezmiegā galvā drudžaini norisa intīmā civilizācijas vēsture. Viņa zināja, ka naktis var būt tikai mirklis starp acu aizvēršanu un atvēršanu, kam nav neviena liecinieka.” (Konrāds Ķeizars – Marcipāna laime)
„Naktīs viņa vairs netrūkās augšā un nepieminēja zaudēto dzimteni. Tēvs vakaros iesāka dzert zaļo tēju, viņš lūdza mātei vairs nevārīt kumelītes, jo to smarža viņam uzdzina raudienu, ar kuru bija neiespējami cīnīties.”
„… kara invalīdu pansionāts. Tēvs izvairījās tur iet, jo invalīdi bija viņa tautasbrāļi un iedarbojās uz viņa emocijām vēl stiprāk nekā kumelīšu tējas garaiņi. Es viņus apraudzīju reti, būtu varējis to vispār nedarīt, jo dzīve viņiem bija, atvainojiet, pie pakaļas. Viņi dzēra un plātījās ar savām kroplībām.”
„…sperot kāju pāri slieksnim, aiz kura vesels bars jaunu, sakropļotu cilvēku piedrāza dzīvi.”
„Bet viņa, pievilcīgā būtne, nesaprātīgi lēja sevī iekšā stipro dzerekli, kas gaišā dienas laikā droši vien aptumšoja viņas smadzenes, un dungoja:…”
„Sīkais top mazsvarīgs lieluma priekšā,” iemiegot Ķeizaram prātā iešāvās tēva vārdi.”
„Novāc savu čučakoku,” ieaurējās Eleonora, kas izskatījās gluži kā bezatmiņas kareivis, kuram revolūvcija vēl neko nav devusi, bet vēl neko nav arī atņēmusi.”
„No drojenēm jeb bada puķītēm viņas sev nopina vainagus, nemaz neapdomādamas, cik ļoti izaicina likteni.” (Sofija Asara – Bads un reibums)
„Helēnai pēkšņi pietrūka salīdzinājuma, lai pateiktu sev, cik neaptverama ir tā pasaule, ko cilvēks sevī nēsā.”
Vārdiem bija milzīgs spēks. Tie turēja gūstā un piešķīra neredzētu bŗīvību. Tie lika ciest kā moku rīki, un tie bija ilgi gaidītais atveldzēs malks. Par tiem varēja sadegt sārtā un iegūt mūža labvēlību. Ar tiem varēja lādēt un lūgties. Varēja salti melot un teikt baltu patiesību.”
„Tad man gribējās atņemt viņai nolemtību, ar kādu viņa darināja savu krāšņo roku darbu.” (Bita-Bita – Eņģeļa spārniņi)
„Ubadze pēkšņi sapratusi, ka dzīvība nepieder viņai, un vilciena ugunis krēslā likušās kā sārts, no kura viņu pēdējā brīdī atbrīvo, jo viņa neko nav noziegusies.”
„Māte bija daudz devusi, viņai vajadzēja saņemt pretī. Viņa skrāpējās ap neredzamajām durvīm, ko tēvs aiz sevis bija aizvēris, viņa klauvēja vispirms klusu, tad uzstājīgi, viņa lūrēja pa atslēgas caurumu, viņa mēģināja tās atknibināt ar smalku vēstuļu griežamo nazi, viņa pat nometās rāpus un mēģināja saskatīt kaut ko gaismā, kas plūda no durvju apakšas.” (Priecīga mums šī diena)
„Es domāju – kad bērni izvēlas vecākus, viņi ir vēl tikai dvēseles un neko nezina par miesas dzīvi,” Todhauzens teica.”
„Reiz es nejauši atradu tos rakstus. Ļaunums drupina dvēseli pamazām, bet neatlaidīgi. Man liekas, manas mātes dvēsele bija kā ķirmju saēsta koka siena vecā mājā.”
„Es stāvu un noraugos šajos svētkos, un pēkšņi redzu, kā viena sieviete aizmirsusies piedejo draudīgi tuvu lielam ugunskuram. Es gribu viņai uzkliegt caur saviem režģiem, bet, kā jau tas parasti sapņos notiek, man pazudusi balss. Un jau pēc brīža es redzu, kā uzliesmo viņas plandošie svārki un kuplie mati. Viņa kliedz un deg, un neviens no tumsoņām tajos svētkos nesteidzas viņai palīgā ar ūdens krūku. Viņa grib aizbēgt no uguns, skrien, bet uguns uzliesmo vēl diktāk. Citi līksmotāji no viņas bēg, bet citi, ierāvušies stūrī, neprātīgās bailēs noraugās vai met krustu. Un sieviete sadeg visu acu priekšā. Un svētki pamazā atgriežas, svētki turpinās.”
Teksts it kā iznirst “ne no kā” un vizbiežāk arī apsīkst bezmaz “pats no sevis”; stāsta vidū bez jebkādas pārejas var sākties cits stāsts, īstenība var pāriet sapnī vai ilūzijā, precīzāk, plaisa starp īstenību un sapni ir tik maza, ka to nav pat jēgas pieminēt.
Pasauli var radīt pat vienvienīga frāze (tā tas vēlāk notiks romānā Dzīves svinēšana, kuru ievada vai, precīzāk, rada teksts, kas aizdomīgi atgādina buramvārdus). Ikstenas stāstus veido tādi kā mikrosižetiņi, no kuriem katru var izvērst līdz stāstam. Lielākoties tās ir bezjēdzīgas un bezmērķīgas – vismaz, ja palūkojamies uz tām no ikdienišķā racionālisma skatpunkta – darbības, kas paceltas miglainu metaforu līmenī.
Tipisks Ikstenas darbs, visviens, stāsts vai romāns – tas ir stāsts, kurā tiek stāstīti citi stāsti un sapņoti sapņi, un no šiem sapņiem, ja kāds uzņemtos sastādīt to katalogu, veidotos fantastiska pasaule, kas pārpilna ar mistēriskos ceļojumos savāktu neiespējamu domu mežģīņu kolekcijām.
Romānā jūtama tā pati mazliet dekadentiski izsmalcinātā, mazliet manierīgā – bet mēra robežās – estetizācija, kas tik spilgti izpaužas viņas stāstos.
. Tāpat Dzīves svinēšanu, iespējams, var uzlūkot kā romānu par nāvi.
Tas arī viss, kas notiek romānā aprakstītās vienas diennakts laikā, taču daudzie stāsti, kas piederīgi visdažādākajiem žanriem, sapņi un stāsti par sapņiem izvērš romānu līdz patiesi milzīgiem apmēriem. Ar Eleonoru saistītajās atmiņās tiek klejots gan laikā un telpā, gan pasāktas ekspedīcijas pavisam metafiziskās tālēs
Noras Ikstenas romānā „Dzīves svinēšana” skaidri redzamas Postrealisma pazīmes. Kā arī citos tai laika darbos pirmajā vietā atrodas cilvēks, viņu jūtas un pārdzīvojumi(romānā aprakstīti cilvēku dzīves periodi).
Romāna noskaņa ir nopietna, smeldzīga.
Romāns sastāv no 10 nodaļām – 3 nodaļās aprakstīta Helēnas dzīve, jūtas, pārdzīvojumi un 7 nodaļās – bērinieku stāsti, tajos ietilpst galvenās varones viedoklis un novērojumi par tiem cilvēkiem.
ciparu maģiju. Skaitlis 10 – viens no pabeigtas korpulences simboliem
skaitlis 3, vai Triāde bija cienījama ar daudziem izseniem filozofiem kā pilnīgs.
„7”, vai Geptada īpaši interesants un mīklains no galvēniem skaitļiem, kas ir saistīts ar mēneša griežu maiņām; cilvēciskas dzīves būtība.
cipars 8, kas ir mūžības simbols.
Esot vislielākais no galvēniem pārskaitļiem,viņa simbolizē līdzsvaru. (Helēna + septiņi ielūgti cilvēki).
Romāns aptver lielu laika nogriezienu – aprakstīti dažādi laika periodi.
Romānā iesaistīti citi žanri – pasakas(dažu pasaku elementi, piem. pūpoļa zari), dzejoļi(varoņi lasa dzejoļus latviešu un vācu valodā), teikas(pasaules, cilvēku radīšana. „Viņa ņēma pa vienam akmenim un ar neredzētu spēku, gluži kā labības graudus, svieda tos tālumā… un mestie akmeņi pārtapa cilvēkos”).
elementi no Bībeles sižetiem, konkrēti par Jēzus Krista piedzimšanu(„Helēnu pārņēma dīvaina sajūta, ka viņas ieņemšana notikusi kādā pārdabiskā viedā, ka tur nekādā ziņā nav piedalījies vīrietis… „).
miegu esamība varoņiem Miegs daiļdarbā ir it ka alegorisks simbols.
dzīves un nāves temats(varoņi pakļauti likteņa gribai – vai nu atrodas kaujas laukā, vai nu citādi saistītiar ņāvi).
Romānā skaidri sekojams dzīves un nāves motīvs, kas saskatāms visa romāna garumā – Eleonoras bēres, karalaiks(aizgājuši bojā kareivji), konfekte veidota kā miroņgalva, varoņu stāsti par nāvi un atmiņas par to, Eleonoras vēlēšanas izveidot pašnāvību.
Interesanta arī vārdu simbolika. Helēna no grieķu valodas nozīmē lāpa, gaisma, starojums. Cēlies no grieķu valodas vārda Helene. Imperatora Konstantīna mātes vārds bija Helēna. Viņa ir pazīstama ar to, ka ir uzcēlusi daudzas draudzes Svētajā zemā- Izraēlā. Tī vārda angliskā versija ir: Ellena, kurš kļuvis ļoti populārs. Elene ir īpaši attīstīta emocionālas atbalss un iedarbošanās spēja uz apkārtēju jūtām(Helēna zaudē samaņu).
Eleonora no grieķu valodas ir gaisma, tas paņemts no vārda Alienor, kas franciski nozīmē Helēna. Bet no ebreju valodas nozīme Dievs ir manējā gaisma.
Bieži var saskatīt upes aprakstu, ūdens motīvu. Ūdens skaitās ar stihiju, kas ir naidīga cilvēkam un nepieejama viņam. Tai pat laikā ūdens – galvenais dzīves avots.
Romānā pastāv riņķveida kompozīcija. No sākuma un beigās atkārtojas vārdi „Kas miris, lai dzīvo, kas dzīvo, lai mirst”. Tas it kā epigrāfs romānam un no sākuma un beigās varone redz līdzīgus sapņus.
Noras Ikstenas nelielā romāna “Dzīves svinēšana” lasīšana visupirms ir estētisks pārdzīvojums.
Nosaukums “Dzīves svinēšana” liktu gaidīt dzīves apliecinošu dzīves attēlojumu – lai arī varbūt minorā – bet romāna noskaņa ir nopietna, smeldzīga – dīvaini nereāla un skaisti vieda.
Stāsti ir līdzīgi sapņiem, pārdabiski