Norvēģija ir konstitucionāla monarhija ar parlamentāri demokrātisku pārvaldes sistēmu. Demokrātiska – jo saskaņā ar Konstitūciju politiskā vara un likumdošana pieder tautai, ko nosaka iespēja ikvienam pilsonim piedalīties Stūrtingā (Norvēģijas nacionālais parlaments), novadu un pilsētu pašvaldībās. Parlamentāra – jo valdība, esošā izpildvara, nevar valdīt bez Stūrtinga, kas ir likumdevēja institūcija, apstiprinājuma. Konstitucionāla monarhija – jo, saskaņā ar Konstitūcijas oriģinālo variantu, valdība iegūst savas pilnvaras izrietoši no Karalim piederošās izpildvaras. . Karalis ieceļ amatā un atceļ no amata premjerministru, ministrus un citas amatpersonas, apstiprina likumus, pieteic karu un noslēdz mieru. Karalis ir bruņoto spēku virspavēlnieks un baznīcas galva. Likumdošanas vara pieder divpalātu parlamentam. Valsts vara ir formāli sadalīta trīs konstitūtu starpā: Stūrtings (likumdevēja vara), valdība (izpildvara) un tiesas (tiesu vara). Bez tam, valsts pārvalde, kas ir izveidota, lai kalpotu politisko institūciju vajadzībām, tiek atsevišķos gadījumos uzskatīta par ceturto valsts varu, tā ka šobrīd tai ir tiesības rīkoties neatkarīgi un tā var ietekmēt politiskā virziena noteikšanu. Parasti, Valsts padomi sastāda stortingā visplašāk pārstāvētās partijas deputāti. Valdības padomdevējs orgāns ir Polārā padome ( 15 locekļi, ko ievēl uz 4 gadiem).Tiesu sistēmā ietilpst Augstākā tiesa, pirmās un otrās instances tiesas. Tiesnešus ieceļ karalis. Valdība ir valsts augstākā izpildvara. Tās uzdevums ir iesniegt parlamentam pieņemšanai likumprojektus un budžeta projektu, kā arī realizēt pieņemtos lēmumus caur ministrijām. Karalis uztic vairākuma partijai izveidot valdību vai darboties spējīgu koalīciju. Valdību izveido Stūrtings, tās priekšgalā atrodas Ministru prezidents.
Vēlēšanu tiesības ir pilsoņiem, kas sasnieguši18 gadu vecumu. Iedzīvotāju aktivitāte vēlēšanās ir vidēji 80%. Interesanti, ka Norvēģijas pilsonis ir vidēji 4 organizāciju loceklis, aptuveni 70% pieaugušo ir vismaz vienas organizācijas locekļi. Šādas organizācijas spēj ietekmēt pārvaldes iestādes formālu un neformālu kontaktu veidā ar valsts varas iestāžu palīdzību. Ciešie kontakti starp pastāvīgajām parlamentārajām komitejām, ministrijām un interešu grupām nozīmē, ka Norvēģijas politika ir orientēta uz rūpniecības, lauksaimniecības un izglītības attīsti.
Stūrtings (Storting) – Norvēģijas nacionālais parlaments – ir augstākais politiskais varas orgāns valstī. Stūrtinga vēlēšanas notiek reizi 4 gados, un deputātu mandāti tiek sadalīti pēc proporcionālās sistēmas – partijas saņem vietu skaitu, kas ir proporcionāls par to nodoto balsu skaitam. Valdību Karaļa vārdā izveido no parlamenta deputātiem.
Stūrtinga vairākums var izmantot savas tiesības un balsojot izteikt neuzticību valdībai vai kādam atsevišķam ministram. Ierosināt uzticības balsojumu var jebkurš no parlamenta deputātiem, kā arī pati valdība. Ja valdība savā darbībā ir pārkāpusi likumu vai rīkojusies neatbilstoši Konstitūcijai, Stūrtingam ir tiesības sākt impīčmenta procesu.
Stūrtings patur formālu kontroli likumdošanas pieņemšanu un nacionālā budžeta apstiprināšanu. Lielāko daļu likumprojektu un budžeta projektu Stūrtingam apspriešanai ierosina valdība.
Stūrtings uzrauga valdības darbību. Svarīgākie kontroles mehānismi ir uzticības balsojums, vēršanās tiesā ar pieprasījumu impīčmenta lietas uzsākšanai, ģenerālrevidenta veiktās pārbaudes, kā arī parlamentāro jautājumu un interpelāciju sistēma. Deputātiem Stūrtinga sēdes laikā ir iespējams uzdod jautājumus tieši valdībai, atbildes uz tiem sniedz konkrētais ministrs. Šīs procedūras laikā var izvērsties debates.
Stūrtings sastāv no 165 vēlētiem partiju pārstāvjiem. Parlamenta pirmajā sesijā, ko sasauc Karalis, 1/4 daļu no deputātiem ievēlē parlamenta augšpalātā – lāgtingā (Lagting). Pārējie deputāti veido apakšpalātu – ūdelstingu (Odelsting). Abām daļām tiek piešķirtas relatīvi vienādas pilnvaras. Vispirms valdības likumprojekti tiek iesniegti ūdelstingā un pēc tam – lāgtingā. Valsts budžeta projekta un Konstitūcijas grozījumu izskatīšana notiek parlamenta plenārsēdēs. Lai pieņemtu Konstitūcijas grozījumus, ir nepieciešamas 2/3 balsu vairākuma, bet citos gadījumos pietiek ar vienkāršu vairākumu.