S A T U R S
lpp.
Ievads . . . . . . . . . . . 3
1. Obligācijas vispārīgs raksturojums . . . . . . . 5
2. Obligāciju veidi . . . . . . . . . 9
2. 1. Vidējo termiņu obligācijas . . . . . . . 9
2. 2. Krājobligācijas . . . . . . . . 12
2. 3. Municipālās obligācijas . . . . . . . 13
2. 4. Mērķa municipālās obligācijas . . . . . . 16
2. 5. Korporāciju obligācijas . . . . . . . 17
2. 6. Konvertējamās obligācijas . . . . . . . 18
3. Finansu aprēķini obligāciju tirgū . . . . . . . 20
3. 1. Obligācijas vērtība . . . . . . . . 20
3. 2. Obligācijas ienesīguma mērīšana . . . . . . 23
3. 3. Obligācijas cena sarežģītākās situācijās . . . . . 27
Secinājumi un priekšlikumi . . . . . . . . 28
Izmantotās literatūras un avotu saraksts . . . . . . 29
I E V A D S
Šī darba temata aktualitāti nevar bāzēt uz mūsu valsts pašreizējo vērtspapīru tirgu. Piemēri obligāciju veidiem, par kuriem ies runa kursa darbā, tiks ņemti no ārzemju tirgu pieredzes, pamatā no Krievijas un ASV obligāciju tirgiem, kur šiem vērtspapīriem ir rietni plašāks apgrozījums.
Latvijā obligāciju tirgus izpaužas valsts iekšējā aizņēmuma izlaistajās bezkuponu obligācijās, kuras iepērk komercbankas. Šīs obligācijas privātajā sektorā praktiski nenonāk, tāpēc mūsu valsts obligāciju tirgu var uzskatīt par ļoti neattīstītu ne tikai obligāciju dažādības ziņā, bet arī šaurās izplatības nozīmē.
Kursa darba mērķis ir dot aptverošu raksturojumu mūsdienās apgrozībā esošo obligāciju pamatveidos, raksturojot tās no to iegādes, izplatības un dzēšanas pusēm. Darbs nepretendē uz pilnīgu un visaptverošu informācijas kapacitāti. Darbā apskatīti tikai galvenie obligāciju veidi, nesaistot tās ar konkrētu valsti, kurā tās tiek izlaistas apgrozībā, lai izvairītos no liekas analīzes un informācijas apjoma par lokālām problēmām, kas nekādi neattiecas uz mūsu valsti.
Tādejādi var teikt, ka darbs veidots par vērtspapīriem, kuri varētu tikt izplatīti arī mūsu valstī, bet pagaidām kaut kādu iemeslu dēļ šī iespēja nav realizējusies. Citu veidu obligāciju potenciālajiem izplatītājiem būtu jāizvēlas kāds no obligāciju veidiem būtu optimālākais naudas iegūšanas veids, ņemot vērā katra veida īpatnības, kuras arī ir aprakstītas šajā darbā.
Darba mērķa sasniegšanai bija nepieciešams veikt sekojošus uzdevumus: balstoties uz pieejamo literatūru, atklāt obligāciju būtību, veidus, to īpatnības, iemeslus to nepopularitātei Latvijā.
Lai sasniegtu iepriekš izvirzīto kursa darba mērķi, autoram bija jāsaskaras ar problēmām, kuras ir likumsakarīgas mūsu valstī, kur kā jau minēts obligācijas nav īpaši populārs vērtspapīrs. Visupirms jāsaka, ka latviešu valodā praktiski nav speciālas literatūras par šo tēmu, jāaprobežojas tikai ar atsevišķām atsaucēm par obligācijām vispār avotos par citām tēmām.
Krievu valodā stāvoklis nav tik kritisks, kaut gan ir jāatzīst, ka atsevišķa grāmata par izvirzīto tēmu arī nebija pieejama. Ar atzinību ir jāatsaucās uz zinātniskajiem rakstiem Krievijas žurnālos, kuros detalizēti tiek analizēts stāvoklis šīs valsts vērtspapīru to skaitā arī obligāciju tirgū. Kaut arī atsevišķi Krievijas ekonomisti atzīst savas valsts obligāciju tirgu par ne īpaši attīstītu (ņemot vērā valsts mērogus un ietekmi pasaules finansu tirgū), tomēr tas dod pietiekami plašu informācijas apjomu par tik dzirdēto, bet joprojām mums vēl tik nepazīstamo vērtspapīru.
Citās svešvalodās iespējamais informācijas apjoms netika pētīts autora nepietiekamo valodu zināšanu dēļ. Latvijā arī ir bijuši pāris raksti par šo tēmu, tomēr tie nav atzīstami par zinātniskā darbā izmantojamajiem.
Kursa darba izpildei tika izmantota speciālā ekonomiskā mācību literatūra, zinātniski pētnieciskie raksti kā arī skaidrojošā vārdnīca.
1. Obligācijas vispārīgs raksturojums.
Naudas līdzekļu piesaistīšanai akciju sabiedrības izlaiž arī obligācijas (no lat. val. Obligatio – saistība). Dažādi autori obligācijas definīciju izsaka atšķirīgi, tomēr viņu starpā nav būtiskas viedokļu atšķirības. LB ekonomists Ē. Vēciņš dod sekojošu skaidrojumu obligācijai: tas ir vērtspapīrs, kas reprezentē parāda saistību un dod tā turētājam tiesības saņemt iepriekš noteiktu (fiksētu) ienākumu izteiktu procentos no obligācijas nominālvērtības. [1,99]
Krievijas ekonomistu V. Koļesņikovas un L. Kroļiveckas interpretācijā komercbanku obligācija ir jebkurš vērtspapīrs, kas apliecina aizdevumu starp obligācijas īpašnieku (kreditoru) un banku, kas tās ir izlaidusi. [3,204] Otrā definīcija ir vispārīga, tomēr paliek nepamanīta finansiālās attiecības starp abām pusēm. Šo trūkumu likvidē L. Balabanovs.
L. Balabanovs obligāciju definē līdzīgi kā Ē. Vēciņš, tomēr būtiski papildina to, uzsverot, ka kreditora peļņa nav obligāts elements obligācijas definīcijā: obligācija ir vērtspapīrs (parāda saistība), pēc kuras tās emitents apņemas izmaksāt obligācijas turētājam fiksētu summu noteiktā nākotnes momentā vai izmaksāt ienākumu, kura lielums iepriekš ir noteikts zināma procenta formā pie nominālās vērtības. [2,145]
A. Bureņina skatījums šajā jautājumā ir tikpat kā analoģisks Balabanova viedoklim vienīgi tiek uzsvērta obligācijas peļņa kā neatņemams komponents. Obligācijā izpaužas a/s apņemšanās atgriezt īpašniekam tās nominālo vērtību uz tās noteiktajā termiņā, kā arī ikgadus izmaksāt viņam ienākumu konkrēta procenta formā no obligācijas nominālās vērtības. [4,21]
Obligāciju turētājs ir a/s kreditētājs. Tājā izpaužas a/s saistība atgriezt īpašniekam tās nominālo vērtību uz tās norādītajā laikā (t.i., atdot parādu), kā arī ikgadēji izmaksāt viņam ienākumu noteikta procenta formā no nominālās obligācijas vērtības. Piedevām šai apņemšanās ir obligāts raksturs un nekādi nesaistās no a/s peļņas. Obligācijas var būt vārda un uzrādītāja. Uzrādītāja obligācija ietver sevī sekojošus rekvizītus: numuru, nominālu, procentu likmi, emitētājsabiedrības nosaukumu, aizņēmuma kopējo summu, procentu izmaksas kārtība un noteikumi. Vārda obligācija ietver papildus rekvizītu – turētāja vārdu. Pēc vārda obligācijām sabiedrība ved speciālu to īpašnieku reģistru. [8,21]
Obligācijas vērtībai ir divas sastāvdaļas – nominālvērtība un kuponu vērtība. Ienākumu izmaksā pret kuponiem (parasti divas reizes gadā). Obligācijas apgrozībā var būt līdzvērtīgas naudas zīmēm, tās ir biržas darījumu objekts.
Izšķir obligāciju nominālvērtību un faktisko vai kursa vērtību. Obligācijas pērkot, izdara attiecīgus aprēķinus.
Piemērs. Tiek pārdotas 500 piecprocentu 100 Ls obligācijas, kuru nominālā summa ir 50 000 Ls. Turklāt par nomināala summu 20 000 Ls ir tekošie kuponi, bet par summu 30 000 Ls nav kuponu. Obligāciju kurss ir 98, darījums notiek 27. februārī. Noteikt, cik saņems obligāciju pārdevējs.
Atrisinājums. Piecprocentu obligāciju nominālvērtība =Ls 50 000
mīnus 2 % (kurss 98) jeb 100 Ls =Ls 49 000
plus 5 % par 56 dienām +Ls 388,89
mīnus trūkstošo kuponu vērtība
(300 gab.) =Ls 750,00
Ls 48 638,89
Ienākumu par obligācijām var izmaksāt, ne vien samaksājot kuponu vērtību, bet arī izsniedzot laimestus (prēmijas) pēc obligāciju dzēšanas izlozēm. Laimestu (prēmiju) saņemšanas noteikumiem ir jābūt iespiestiem pašas obligācijas mugurpusē. Obligāciju nominālvērtība dzēšama (izpērkama) noteiktā termiņā, kas speciāli norādāms, izlaižot obligācijas.
Hipotēku un zemes bankas obligācijas sauc par ķīlu zīmēm.
Obligācija var būt arī individuāla vērtszīme, kuru aizņēmējs iesniedz kredītiestādei (krājaizdevu sabiedrībai) kā apstiprinājumu par savu ieķīlāto nekustamo īpašumu, t. i., kā apliecinājumu, ka aizņēmējs līdz parāda atmaksai apņemas ieķīlāto īpašumu neatsavināt un neapgrūtināt ar parādiem, taču šāda obligācija tās turētājam nenes augļus. Klientam (aizņēmējam) šajā gadījumā jāpievieno obligācijai izraksts no zemes grāmatas, kas apliecina, kur tieši minētā obligācija koroborācijas kārtībā ierakstīta zemes grāmatā.
Ja obligācijas izlaiž akciju sabiedrība, tā gūst iespēju savākt papildu kapitālu, taču šāda obligācija nedod tās īpašniekam balsstiesības a/s pilnsapulcē. [1,99-100]
Obligācijas mēdz būt:
1) valsts iekšējā aizņēmuma obligācijas;
2) vietējo iekšējo aizņēmumu obligācijas;
3) saimnieciska subjekta obligācijas.
Obligācijas tāpat var būt procentu un bezprocentu (ar preces vai pakalpojuma mērķi).
Valsts iekšējā aizņēmuma un vietējā aizņēmuma obligācijas tiek izlaistas uz uzrādītāju. Saimnieciskā subjekta obligācijas tiek izlaistas kā vārda, tā kā uzrādītāja obligācijas.
Uz procentu obligācijām norāda izmaksājamā procenta līmeni un datumu.
Uz mērķa (bezprocentu) obligācijām norāda preci vai pakalpojumu kā dēļ tās ir izlaistas. [2,145-146]
Saimnieciskie subjekti var izlaist arī konvertējamās obligācijas.
Konvertējamā obligācija dod īpašniekam tiesības to pamainīt uz tā paša emitenta parastajām akcijām saskaņā ar konversijas privilēģijas noteikumiem.
Priekš konvertējamās obligācijās kā pamatkritērijus ir obligāti norādīt pirmo datumu, kas paver iespēju obligāciju pārvērst par akciju un pārvēršanas prēmiju. Ar pārvēršanas prēmiju tiek saprasta procentos izteikta pārmaksas summa no akcijas tekošās cenas par tiesībām pārvērst obligācijas parastajās akcijās. [2,149]
Līdzekļi, kas ir bankas mobilizēti uz obligāciju izlaišanas pamata, tiek uzskatīti par aizņemtajiem atšķirībā no naudas līdzekļu atlikuma klientu kontos, kas bankas praksē saucas par piesaistītiem. Obligāciju izlaišanā banka spēlē aktīvu lomu, izlaides iniciatīva pieder tai, tai laikā kad ieguldījumu piesaistē bankas loma ir pasīva.
No depozītsertifikātiem un krājsertifikātiem, un banku vekseļiem bankas obligācijas atšķiras, pirmkārt, ar izlaides termiņu (tās nevar tikt izlaistas termiņā, kas mazāks par vienu gadu) un, otrkārt, ar izlaides kārtību. Akciju komercbankām, kas izlaiž obligācijas, tiek izvirzītas tādas pat prasības kā pie akciju izlaides. Obligāciju izlaide reglamentējas ar tiem pašiem normatīvajiem dokumentiem, kā akciju izlaide.
Bankas obligāciju izlaide aizņemamo līdzekļu piesaistei var būt tikai ar noteikumu, ka ir pilnībā apmaksātas visas šīs bankas izlaistās akcijas (ja tā ir akciju komercbanka) vai ka ir pilnībā apmaksātas daļas no paju īpašnieku puses bankas statūtfondā (ja ir paju banka).
Obligāciju realizācija var notikt vai nu uz to pārdošanas pamata ar pircēju līgumu vai arī apmaiņas ceļā uz agrāk izlaistajām obligācijām un citiem vērtspapīriem.
Bankas faktiski realizēto obligāciju skaits nedrīkst pārsniegt to skaitu, kas paredzēts izlaides un kas ir norādīts reģistrācijas dokumentos. Tai pat laikā banka var realizēt mazāku vērtspapīru skaitu, nekā bija norādīts izlaides reģistrācijas dokumentos. Pie tam obligācijas izlaides minimālā apmaksātā daļa attiecībā pret sākotnējo pieteikto to apjomu netiek aprēķināta.
Atšķirības daļa starp obligācijas nominālo vērtību un tās realizācijas cenu (diskontu) katra gada pēdēja darbadienā norakstās uz summu, kas attiecas uz pārskata gadu. Šī summa tiek noteikta pēc formulas:
S = I . d / D, (1.1)
kur S – nākošo periodu izdevumu summa, kas attiecas uz pārskata gadu;
I – nākošo periodu izdevumi kā atšķirība starp obligācijas nominālo vērtību un faktisko realizācijas cenu (diskontu);
d – obligācijas apgrozījuma termiņš pārskata gadā;
D – obligācijas apgrozījuma kopējais laiks. [3,205-208]
2. Obligāciju veidi.
2. 1. Vidējo termiņu obligācijas.
Valsts kase pārdot šos vērtspapīrus izsolēs. Šīs izsoles darbojas analoģiski valsts vekseļu izsolēm: pircēji sniedz priekšlikumus, cena veidojas solīšanā. Solīšanu uzvarētāji saņem to vērtspapīru skaitu, kuru viņi ir iecerējuši nopirkt. Valsts kase veic izsoli katru ceturksni, februārī, maijā, augustā un novembrī, tomēr tirdzniecība var notikt arī citā laikā.
Līdzekļi, kas tiek saņemti no izsoles, tiek novirzīti budžeta deficīta novēršanai un refinansēšanai – vērtspapīru, kuriem ir notecējis dzēšanas termiņš, apmaiņai. Refinansēšanas laikā personas, kurām ir dzēšami vērtspapīri, var apmainīt tās uz vienu vai vairākiem jaunā izlaiduma vērtspapīriem. Vērtspapīru īpašnieki, kuriem ir notecējis to dzēšanas termiņš, ir tiesīgi saņemt savus līdzekļus skaidrā naudā. Tādā veidā saņemto līdzekļu summārais apjoms tiek saukts par vērtības samazināšanu.
Priekš dažām valsts kases obligācijām pastāv iepriekš pieņemts datums – pieci gadi līdz obligācijas oficiālajai dzēšanai. Valsts kase var izmaksāt visu parādu par obligācijām iepriekš noteiktajā datumā jebkurā no procenta izmaksas sekojošiem termiņiem. [6,47]
Valdības vērtspapīru dīleru kotēšanas pats galvenais lielums – peļņa. Šeit ar ienākumu tiek saprasta vidējā termiņa obligācijas peļņa uz dzēšanas momentu, kas tika nopirkts pēc pieprasītās cenas un noturēts līdz dzēšanai. Rādītājs mainās dienā no dienas un attaino procenta normu kustību augšup un lejup. Sekojoša formula dod aptuvenu peļņas novērtējumu uz dzēšanas momentu:
i = A + C . ,
(P + M)/2 (2.1)
kur I – peļņa;
A – izmaksu gada procenti;
C – ikgadējais proporcionālais ienākums vai zaudējums;
P – pieprasītā cena;
M – vērtība dzēšanas momentā.
Šīs pietuvinātās formulas uzdevums ir parādīt, kā vērtspapīru cenas un peļņas (vai zaudējumu) izmaiņas ietekmē gaidāmo ienākumu.
Ienākumu izmaiņas. Pastāv fundamentāla atkarība starp vērtspapīra ienākumu un tā cenu. Ja cena krītās, tad peļņa aug; ja aug cena, tad krītas peļņa. Kā jau tika parādīts, cenas augšana virs nomināla (vērtības dzēšanas momentā) noveda pie ienākuma krišanās. Ja cena šim vidējā termiņa obligācijai nokristu zemāk par nominālu, tad ienākumi uz to augtu. Tā kā valsts kase pārdot jaunos vērtspapīru izlaidumus pēc nomināla vai tuvu tam, tad kuponu likmēm uz vidējā termiņa obligācijām jābūt pietiekoši augstām, lai piesaistītu nepieciešamo daudzumu pircēju.
Tā kā nelielas tirgus procenta normas izmaiņas noved pie relatīvi lielām izmaiņām valdības vērtspapīru cenās, tad, izlaistas apgrozībā, peļņas izmaiņa var tikt izmērīta dažās ļoti mazās vienībās, kas saucās par bāzes punktiem. Piemēram, peļņa, kas mainās no 11,11 līdz 11,12 procentiem, aug par vienu bāzes punktu.
Procenta svārstīgo normu efekti. Vērstpapīru cenu krišanās, kas izsaukta ar procenta likmju pieaugumu, var rast zināmas problēmas priekš finansu uzņēmumiem, kuru īpašumā atrodas šie vērtspapīri, kas iegādāti periodā, kad to cena bija augsta. Banka, kas nopirka vērtspapīrus, kad procentu likmes bija zemas, cietīs zaudējumus, ja pārdos tos pēc procenta normu celšanās. Tā kā vērstspapīru pircēji nezin kādā virzienā mainīsies procenta norma, viņi nevar izvairīties no tā riska, ka cena uz viņu vērtspapīriem kritīsies. Šis riska tips tiek saukts par procenta risku, tā kā viņš pastāv no procenta riska celšanās iespējamības. Tas atšķiras no kredīta riska, tas ir aizdevuma nesamaksāšanas riska.
Vērtspapīriem ar nelieliem dzēšanas termiņiem ir neliels risks, tā kā to cenas nenozīmīgi pazeminās procentu likmju paaugstināšanās gadījumā. Pavisam citāda lieta ir ar ilgtermiņa vērtspapīriem. Kad aug procenta norma, to cena strauji krītās, kas liecina par nozīmīgu risku, kas saistīts ar vērtspapīru īpašumu ar relatīvi zemām gada procentu izmaksām ilgā laika periodā. Peļņas formula vērtspapīra dzēšanas momentā ilustrē proporcionalitāti starp peļņas vai zaudējumu kapitāla lielumu gadu daudzumā, kas ieguldīts vērtspapīros, kuri svārstās augstāk un zemāk par nominālo cenu. Lai iegūtu no ilgtermiņa vērtspapīra tādu pašu jūtamu vinnestu kā īstermiņa vērtspapīra gadījumā, tad cenai vērtspapīram, kurš jādzēš tālā nākotnē, jākrītas daudz vairāk, kā īstermiņa vērtspapīra cena. [6,49-50 ] Līdzīgas valsts obligācijas ir arī Latvijas vērtspapīru tirgū.
2. 2. Krājobligācijas.
Krājobligācijas ir domātas pārdošanai privātpersonām, bet ne finansu iestādēm. Kaut arī tās nevar tikt pārdotas vai nodotas citai personai, tās var dzēst un saņemt skaidru naudu līdz dzēšanas termiņam. Krājobligāciju pārdošanu un dzēšanu priekš valsts kases veic komercbankas, korporācijas, kā arī dažas krājiestādes un pasta kantori.
EE sērijas krājobligācijas ir obligācijas par paaugstinātu maksu. Procents par viņām tiek maksāts tikai dzēšanas brīdī apjomā, kas vienāds ar cenas atšķirību starp kādu šie vērtspapīri tika pārdoti un maksu dzēšanas momentā. Pēc sešu mēnešu iztecēšanas kopš izlaides tās var tikt dzēstas jebkurā momentā.
Pāreja no fiksēta uz tirgus procentu krājobligācijām ir izdevīga tiem ļaudīm, kas var iegādāties obligācijas tikai ar nelielu nominālu. Viņi var saņemt peļņu, kas līdzinās to cilvēku peļņai, kas pērk, piemēram, valsts kases tirgus vērtspapīrus uz tūkstots dolāriem. Piedevām tirgus procentu uzskaitīšanas instruments aizsargā investorus no zaudējumiem nominālo procentu likmju augšanas gadījumā. Kad par EE sērijas obligācijām tiek maksāti fiksēti procenti, tad tirgus procentu likmju inflācijas pieaugums deva ieguvumu valdībai uz obligāciju īpašnieku rēķina. Tā kā procenta nominālās likmes parasti svārstās kopā ar inflācijas līmeni, tad pāreja uz tirgus procentiem indeksē peļņas normu no obligācijām attiecībā uz inflācijas līmeni. Tas palīdz pircējiem nodrošināt reālas peļņas saņemšanu neatkarīgi no inflācijas līmeņa.
Valsts kase izlaiž arī HH sērijas krājobligācijas tikai apmaiņai uz EE sērijas obligācijām vai uz citu tipu agrāk izlaistajām obligācijām. HH obligācijas tiek izlaistas ar nominālu no piecsimt dolāriem līdz desmit tūkstošiem dolāru ar desmit gadu dzēšanas termiņu. Šīs obligācijas ir vērtspapīri ar tekošu ienākumu; to precents tiek izmaksāts katru pusgadu čeka formā. [6,50-51] Neskatoties uz svārstībam tirgū un līdz ar to nenoteikto peļņas procentu, šīs obligācijas varētu būt Latvijas nākotnes vērtspapīrs, jo piesaista ieguldītājus ar nelieliem naudas līdzekļiem, kādu ir daudz.
2. 3. Municipālās obligācijas.
Municipālās obligācijas ietver sevī vērtspapīrus, kas izlaisti pilsētās, apgabalos, mazpilsētās, skolu rajonos un no maksas autoceļu orgānu puses.
Municipālo obligāciju tirgi saskaņā ar spēkā esošajām atšķirībām starp federālās valdības un pašvaldību vērtspapīriem kontrolē municipālo vērtspapīru un korporāciju obligāciju izlaides procesu. Investīciju banku pamatnodarbošanās ir parakstīšanās uz vērtspapīru izlaidi. Viņas pērk vērtspapīrus no valdības, vietējām varām un korporācijām pēc garantētām cenām pārpārdošanai investoriem. Pierakstīšanās ietver sevī zināmu risku, tāpēc ka neviens nevar garantēt investīciju bankai to, ka viņš varēs pārpārdot vērtspapīrus pēc cenas, kas mazākā mērā ir vienāda ar to, kuru viņi paši nomaksāja pārdevējiem. Divas vai vairāk investīciju bankas var veikt pierakstīšanos; tās var uzaicināt citas bankas piedalīties noietā.
Kā arī gadījumā ar valdības vērtspapīriem, tirgus, kas sastāv no investīciju bankām, kas izpērk jaunos izlaidumus, saucas par primāro tirgu. Izlaidumu tirgus, kas jau atrodas apgrozībā, ir sekundārais vai tirdzniecības tirgus.
Municipālās obligācijas parasti tiek izlaistas ar nomināliem ne mazākiem par pieciem tūkstošiem dolāru. [6,52] Vairākumā no tiem tiek izmaksāts pusgada procents (pēc klāt pieliktajiem kuponiem). Ienākumi no municipālajām obligācijām netiek aplikti ar ienākuma nodokli, kas padara šos vērtspapīrus īpaši pievilcīgus priekš ļaudīm no augsta dzīves līmeņa grupām. Piemēram, investors no nodokļu maksātāju kategorijas, kas nonāk zem piecdesmitprocentu nodokļu aplikuma, saņems 75% pēc municipālās obligācijas ienākuma, kas vienāds ienākumam uzliekamajam nodoklim četrpadsmit procentos.
Salīdzinot ar valsts obligācijām un korporāciju obligācijām, vairums municipālo obligāciju ir nepietiekoši likvīdas, kas saistīts ar to mērķa kotējumu neskaidrību un tirgus neattīstītību.
Agrāk vairums municipālajām obligācijām bija vērā ņemami dzēšanas termiņi. Pēdējos gados daudzas valdības iestādes sāka izlaist obligācijas ar mazākiem termiņiem, tāpēc ka investori uzskatīja par augstu šo vērtspapīru gan procentu, gan kredītrisku. Municipālie vērtspapīri ar dzēšanas termiņu mazāku kā viens gads dažkārt saucas par “no nodokļi brīviem komercpapīriem”.
Municipālajām obligācijām parasti ir reitingi, kas nostiprināti ar obligāciju reitingu aģentūrām. Aģentūra “Standard and Poor’s” apzīmē dažādas obligāciju kategorijas ar burtiem AAA, AA, A vai BBB. Aģentūra “Moody’s” apzīmē reitinga līmeņus ar burtiem Aaa, Aa, A vai arī Baa. Reitings palīdz investoram obligācijas izvēlē. Tas parāda ražošanas diversificētību un darba stabilitāti reģionā, tā kopējā parāda lielumu. Oficiālo ekspertu viedoklis tagad tiek drukāts municipālās obligācijas otrajā pusē; tur arī tiek izskaidroti finansēšanas metodes juridiskie pamati, izlaisto abligāciju daudzums, mērķi un kontrakta noteikumi. Šie paskaidrojumi palīdz tikt caur valdības un vietējo organizāciju mietu žogam un aizliegumiem.
Daži municipālie vērtspapīri var tikt izpirkti līdz dzēšanas termiņa iztecēšanas brīdim. Emitents pielietos šo operāciju, ja procenta normas kritīs līdz relatīvi zemam līmenim. Bankas nemīl, kad emitenti izmanto iepriekšēju datumu, tā kā ir iespējams, ka rezultātā bankām vajadzēs aizdot saņemto no emitentiem naudu par vēl zemākiem procentiem.
Municipālie vērtspapīri, pilnīgi vietējā orgāna, kas tās izlaidis, nodokļu nodrošināti, nes kopējo obligāciju nosaukumu. Obligāciju, kas nodrošinātas ar ienākumu no noteikta objekta, emitenti izmaksā parādu un procentus pilnībā no projekta ienākumiem, kas tiek finansēts ar šo izlaidumu, – piemēram, no iekasējumiem, kas tiek savākti uz maksas autoceļiem. Kopējās obligācijas nodrošinātas ar krietni plašaku aktīvu spektru, nekā obligācijas, kas nodrošinātas ar ienākumiem no noteikta objekta. Tomēr obligāciju, kas nodrošinātas ar ienākumu no noteikta objekta, izlaišanas noteikumi parasti ierobežo emitenta pieļaujamo parāda lielumu, tai pat laikā kopējās obligācijas īpašnieks nevar ar pārliecību gūt tādu informāciju. Jaunās dzīvojamās obligācijas ir no nodokļiem brīvās municipālās obligācijas, kas izlaistas no vietējo dzīvojomo aģentūru puses, bet nodrošinātas ar valsts resursiem. [6,52-54]
Autoram nav pārliecības, ka mucipālās obligācijas varētu tikt ieviestas arī Latvijā tuvākajā nākotnē. Maz ticams, ka valsts institūcijas, kurām ir nebeidzamas finansiāla rakstura problēmas varētu uzņemties sev tādu slogu, un arī ieguldītāji nebūtu ar mieru uz ilgu laiku uzticēt naudas līdzekļus neuzticamām iestādēm pretēji jebkādai ekonomiskajai teorijai, ka valsts vērtspapīri ir bezriska.
2. 4. Mērķa municipālās obligācijas.
Tradicionāli municipālo obligāciju izlaidumi ir domāti, lai finansētu sabiedriskos projektus. Tomēr no nodokļiem brīvās mērķa municipālās obligācijas tiek izlaistas privātuzņēmumu finansēšanai – kā dzīvojamo telpu īre, privāto ēku celtniecība, studiju kreditēšana, elektrostaciju būvniecība, autoceļu izveide, apkārtējās vides piesārņojuma kontrole, lidostu un kultūras centru ekspluatācija, kā arī virkne privātās bezpeļņas organizācijas kā, piemēram, slimnīcas.
Mērķa municipālās obligācijas ir izdevīgas uzņēmējiem, kas iegūst naudas līdzekļus obligāciju ar procentu ienākumu, kas ir mazliet zemāks, nekā ienākums no tirgus procentu likmju nodrošinātiem vērtspapīriem, izlaides ceļā. Ne bez izdevīguma šīs obligācijas ir arī investoriem, kas saņem ienākumu, brīvu no ienākuma nodokļa. Rezultātā valdība subsidē kā uzņēmējus, tā arī investorus.
Pieprasījums pēc šī finansēšanas veida, kas īpaši bija attīstīts dzīvojamo telpu būvniecības jomā, tika mākslīgi ierobežots ar noteikumu virknes izveidi. Šie līdzekļi tika izdalīti starp ļaudīm, kas pirmoreiz pirka mājas. Individuālo aizņēmumu lielumi un šo aizņēmumu kopējais daudzums bija tāpat ierobežoti, un valdība limitēja starpību starp procenta normu, ko jāmaksā uzņēmumiem, un procenta normu, ko jāizmaksā investoriem. [6,54]
2. 5. Korporāciju obligācijas.
Privātās korporācijas piesaista nepieciešamos līdzekļus, pārdodot vērtspapīrus tāpat kā to dara valdības orgāni. Korporāciju obligācijām piemīt tās pašas pamatiezīmes, kas ir valsts un municipālajām obligācijām – atšķirība ir tikai tajā aspektā, ka šie vērtspapīri tiek izlaisti nevis no valdības orgānu puses, bet gan no privātu korporāciju puses. Tām ir dzēšanas termiņš un fiksētas izmaksas pēc procentiem, un ienākumi pēc tām uz dzēšanas brīdi variē atkarībā no to cenas izmaiņām. Uzstādītais dzēšanas termiņš parasti atrodas robežās no desmit līdz trīsdesmit gadiem. Obligāciju pircējs – korporācijas darbības finansēšanas svarīgs avots, īpaši priekš sabiedriskās lietošanas uzņēmumiem. Lielu korporāciju, kurām ir raksturīga finansiāla stabilitāte, obligācijām ir ļoti mazs nenomaksāšanas risks, tomēr šis mazais kredītrisks tomēr notur vidējus ienākumus šiem vērtspapīriem līmenī, kas ir lielāks, nekā ienākumi no valsts obligācijām. Dažas korporāciju obligācijas, kuras sauc par parādu saistībām (debentures), ir to izlaides kompānijas kopējās saistības. Saistības taču, kas ir nodrošinātas ar īpašiem fiziskiem aktīviem, saucas par obligācijām, kas nodrošinātas ar nekustāmā īpašuma ķīlu. [6,55]
Dotais vērtspapīru veids ir visreālākais Latvijas ekonomiskajiem un sociāli-psiholoģiskajiem apstākļiem. Atsevišķiem uzņēmumiem, kuri periodiski nonāk finansiālās grūtībās, būtu krietni lietderīgāk akciju kapitāla pieauguma vietā izmantot korporāciju (uzņēmumu) obligāciju emisiju.
Ja mūsu patreizējā finansu tirgū no fizisko personu ieguldītāju puses var runāt par uzticības ziņā labvēlīgu klimatu, tad šīm obligācijās tāds noteikti būs vislielākais. Līdzīgi kā privāto/valsts uzņēmumu akcijām arī to obligācijām varētu gaidīt labu noietu.
2. 6. Konvertējamās obligācijas.
Konvertējamā obligācija apliecina aizņēmuma attiecības starp banku un konvertējamās obligācijas turētēju. Ar konvertējamās obligācijas konvertēšanas perioda sākumu obligācijas ir apmaināmas uz parastām (priviliģētām) akcijām proporcijā – viena akcija par vienu konvertējamo obligāciju. Konvertējamās obligācijas turētājam ir tiesības uz peļņas gūšanu no konvertējamās obligācijas procentu veidā.
Konvertējamo obligāciju izlaide notiek bezskaidrā formā. Rēķini notiek čeku ierakstu veidā.
Konvertējamās obligācijas tiek izlaistas apgrozībā uz vienu gadu. Konvertējamo obligāciju konvertācija parastajās (priviligētajās) vārda akcijās notiek divu mēnešu laikā priekš visiem konvertējamo obligāciju turētājiem, kas ir reģistrēti “Konvertējamo obligāciju turētāju reģistrā”. Pēc bankas padomes lēmuma konvertējamo obligāciju konvertēšana akcijās varēja tikt veikta agrāk par noteikto termiņu.
Konvertējamā obligācija nevar kalpot kā norēķinu vai maksāšanas līdzeklis par pārdotām precēm, veiktajiem pakalpojumiem.
Prasību tiesības pēc konvertējamām obligācijām var būt nodotas tikai juridiskām (fiziskām) personām, kas reģistrētas (dzīvojošas) Krievijas federācijas teritorijā vai citā valstī, kas izmanto Krievijas federācijas rubli kā oficiālās naudas vienības.
Konvertējamo obligāciju procenti tiek uzskaitīti par pilnu norēķinu periodu, kurā ir iegādāta konvertējamā obligācija, neatkarīgi no iegādāšanās faktiskā datuma. Procenti tiek uzskaitīti uz konvertējamās obligācijas nominālo vērtību vienu reizi aprēķinu periodā, kura ilgums ir trīs mēneši, kā arī līdztermiņa konvertācijā.
Konvertējamā obligācija nevar apgrozīties sekundārajā tirgū. Jaunajam konvertējamās obligācijas īpašniekam vai viņa pārstāvim pēc līguma reģistrācijas ar investīciju institūtu vai biržu vajag paziņot bankai par savām tiesībām uz konvertējamo obligāciju priekš attiecīgo izmaiņu ievadīšans “Konvertējamo obligāciju turētāju reģistrā”.
Ar konvertācijas perioda atnākšanu konvertējamās obligācijas tiek apmainītas uz parastajām (privilēģētajām) vārda akcijām. Konvertējamās obligācijas turētājam tiek izmaksāti par pēdējo aprēķinu periodu uzskaitītie procenti, kā arī viņa nesaņemtie procenti par iepriekšējiem aprēķinu periodiem.
Pēc konvertācijas termiņa iztecēšanas beigām konvertējamām obligācijas turētājs zaudēja tiesības uz konvertējamo obligāciju konventēršanu parastajās (priviliģētajās) vārda akcijās, bet saglabāja tiesības uz konvertējamās obligācijas nominālās vērtības saņemšanu un uz pēdējo aprēķinu periodu uzskaitītajiem procentiem, kā arī uz nesaņemtajiem procentiem par iepriekšējiem aprēķinu periodiem.
Konvertējamās obligācijas tiek nodrošinātas ar bankas apdrošināšanas un rezerves fondiem, kā arī ar visu tās īpašumu.
Banku obligācijas Krievijas federācijā un arī mūsu valstī neguva plašu izplatību. Tomēr citās valstīs banku obligācijas – viens no populārākajiem vērtspapīru veidiem. Tā, piemēram, Vācijā bankas izlaiž vislielāko skaitu obligāciju, liela daļa no kurām tiek nodrošinātas ar ķīlu vai valsts garantijām. Uz savu obligāciju izlaišanas pamata vēcu bankas formē noturīgus vidējus gada ilgtermiņa resursus, bet, lai iegūtu tiesības uz to izlaidi, tām vajag izpildīt veselu virkni noteikumu. [3,209-210]
3. Finansu aprēķini obligāciju tirgū.
3. 1. Obligācijas vērtība.
Pirms apskatīt obligācijas tirgus vērtības noteikšanas kopējos principus atvieglosim mūsu uzdevumu un sāksim no privāta gadījuma. Pieņemsim, ka obligācijas nav pakļautas riskam, ka emitents neizpildīs savas saistības, ka nav atlaides uz nodokļu aplikšanu un nav paredzētas ieliktas opcijas (citiem vārdiem obligācijas nav paredzētas līdztermiņa izpirkšanai, nav opcijas uz pārdošanu un nav paredzēta to konvertācija, t. i., akciju apmaiņa). Ienesīguma norma pēc tādiem finansu instrumentiem parasti saucas par bezriska normu. Ar bezrisku tiek saprasts tas, ka emitents noteikti izpildīs savas saistības procentu izmaksā un pamatparāda atgriešanā. Sākumā pieņemsim pilnīgu tirgu pastāvēšanu, kas neprasa izdevumus operāciju veikšanai, un ka nākamās procentu likmes ir patiesi zināmas.
Lai aprēķinātu ilgtermiņa instrumentu vērtību un noteiktu to cenas un procentu likmes saistības raksturu, lietderīgi būtu izmantot principu saskaņā ar kuru pilnīgos tirgos arbitrāža garantē vienādu īstermiņa ienākumu visiem bezriska finansu instrumentiem, un tam ir jāsakrīt ar procenta likmi bezriska īstermiņa perācijām šajā laika periodā. Piemēram, finansu instrumentam ar dzēšanas termiņu N un maksājumu plūsmu R1, R2, … RN ienesīguma norma par pirmo periodu tiek aprēķināta ar pirmā maksājuma summas R1 attiecību pret obligācijas vērtības pieaugumu (t. i., starpību starp tekošo cenu un cenu perioda sākumā) pie sākuma vērtības. Šī attiecība kā noteikums tiek izteikta procentos un saskaņā ar pieņemto principu tai jābūt vienādai ar īstermiņa operāciju procenta likmi, kas noteikta dotajā periodā.
Pierakstīsim šo vienādību. Lai to izdarītu, apzīmēsim ar P1 obligācijas cenu pēc t periodiem (t < N), sākot skaitīt no finansu instrumenta parādīšanās momenta ar N periodu dzēšanas (vai apgrozības) termiņu. Tad obligācijas vērtības pieaugums pirmajā periodā ir vienāds P1 – P0. Bet ienesīguma normas vienādības noteikums no vērtspapīra īpašuma par pirmo periodu īstermiņa obligāciju procentu likmei, kuru apzīmēsim kā i1, var uzrakstī kā [7,67]:
R1 + (P1 – P0) = i1,
P0 (3.1)
kur R1 – pirmā maksājuma summa;
P0 – obligācijas sākuma vērtība;
P1 – obligācijas beigu vērtība;
i1 – īstermiņa operāciju procentu likme pirmajā periodā.
Atrisināsim šo vienādojumu izsakot P0, [7,67]
P0 = R1 + P1.
1 + i1 (3.2)
Tādā veidā obligācijas cena sākuma momentā t = 0 ir atkarīga no obligācijas cenas P1 un procentu likmes i1 pirmā perioda beigās, t. i., no to nākotnes nozīmēm. Vienādojuma (3.2) nozīme ir acīmredzama. Ja momentā t = 0 cena P0 būtu lielāka, nekā vienādojuma (3.2) labā puse, tad finansu instrumenta ienākums pirmajā periodā, kas izteikts ar vienādojuma (3.1) kreiso pusi, būtu bijis mazāks, nekā ienākums, kas atbilst likmei i1, no investēšanas instrumentā ar dzēšanas termiņu viena perioda laikā. Šajā gadījumā neviens negribētu tādu obligāciju, kas novestu pie tās venas krišanās. Un otrādi, ja P0 būtu bijusi mazāka, nekā vienādojuma (3.2) labā puse, tad ienesīguma norma dotajam instrumentam izrādītos lielāka, nekā likme i1, un katrs gribētu to iegādāties. Paaugstināts pieprasījums palielinātu cenu.
Laika nākošajā momentā t = 1 cenai P0 savukārt jāapmierina vienādojums, kas ir analoģisks (3.2), un tieši [7,67]:
P1 = R2 + P2.
1 + i2 (3.3)
Ievietojot šo vienādojumu vienādībā (3.2) iegūstam [7,67]:
P0 = R1 + R2 + P2 .
1 + i1 (1 + i1) (1 + i2) (3.4)
Rekursīvi atkārtojot analoģisko substitūciju līdz pat obligācijas dzēšanas termiņam, konstatēsim, ka [7,67]:
P0 = R1 + R2 + R3 + … + RN .
1 + i1 (1 + i1) (1 + i2) (1 + i1) (1 + i2) (1 + i3) (1 + i1) … (1 + iN) (3.5)
Ja uzmanīgi paskatās uz iegūtās izteiksmes labo pusi, tad nav grūti katrā tās loceklī atpazīt mūsdienīgo vai izteikto maksājumu vērtību (present value), kuri tiks veikti tālākajos momentos nākotnē. Tādā veidā parāda saistības cenai jābūt vienādai ar diskontēto maksājumu summu, kurus parādniekam (obligāciju emitentam) ir pienākums veikt līdz dzēšanas termiņa atnākšanai.
Ja parāda saistība ir obligācija ar kuponiem, tad maksājumu plūsma R1, R2, … , RN var tikt pierakstīta kā C, C, … C + M, kur C – kuponu maksājums, bet M – obligācijas nomināls vai dzēšanas summa. [7,66-67]
3. 2. Obligācijas ienesīguma mērīšana.
Tagad izskatīsim ienesīguma noteiktos mērus, kas ļauj salīdzināt finansu instrumentu ienesīgumu, kuriem ir dažādas maksājumu plūsmas un dzēšanas termiņi. Instrumentiem, kas domāti vienam laika periodam, tāds mērs ir acīmrezams – tā tiek noteikta ar vienādojuma (3.1) kreiso pusi. Bet šo pieeju nevar izmantot ilgtermiņa obligāciju gadījumā. Piemēram, instrumentam ar maksājumu plūsmu, kas sastāv no diviem locekļiem R1 un R2, mērs (R1 + R2) / P0 nebūs korekts divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, mums ir vajadzīgs mērs, kuru var izmantot instrumentu salīdzināšanai ar dažādiem dzēšanas termiņiem, tāpēc tai jāmēra ienākums laika vienībā. Otrkārt, norādītais mērs neņem vērā laika faktoru, t. i., to, ka maksājumi attiecas pie dažādiem laika momentiem un izvestajā formulā neatspoguļojas naudas cena, ņemot vērā no tās saņemamo ienākumu nākamajos periodos. Tāpēc pilna ienesīguma mērīšanai tiek izmantota obligācijas ienasīguma norma tās apgrozības periodā, kuru tāpat nosauksim par ienesīguma normu pie dzēšanas vai ievietošanas likmi. Tā tiek noteikta kā likme, pie kuras maksājumu plūsmas tagadējā cena ir vienāda ar finansu instrumenta tirgus cenu.
Tādā veidā parāda saistībai vienādojumā (3.5) ienesīguma norma dzēšanas momentā ir procentu likme r, kas apmierina vienādību [7,68]:
P0 = R1 + R2 + R3 + … + RN .
(1 + r) (1 + r)2 (1 + r)3 (1 + r)N (3.6)
Tajā gadījumā, kad instruments ir obligācija ar kuponiem, šī vienādība iegūs šādu veidolu [7,68]:
P0 = C + C + C + … + C+M .
(1 + r) (1 + r)2 (1 + r)3 (1 + r)N (3.7)
Lai iegūtu nominālās vērtības cenu latam (ASV, piemēram, obligācijas tiek izlaistas ar nomināliem no 25 līdz 100 000 $), sadalīsim pēdējā vienādojuma abas puses ar M un iznesīsim kopējo reizinātāju ārpus iekavām [7,68]:
P0 = C [1 – (1 + r)-N] + 1 .
M M r (1 + r)N (3.8)
Izrēķinot vienādojumu (3.8), noteiksim ienesības normu uz obligācijas dzēšanas brīdi, kas izlaista uz N periodiem. Vienādojumā (3.8) cenas attiecība uz nominālu P0 / M parasti tiek reizināta ar 100 un saucas par obligācijas kursu. Ja kurss ir vienāds ar 100, obligācija tiek pārdota par nominālu, ja lielāks par 100 – ar prēmiju, bet ja mazāks par 100 – tad ar diskontu. Attiecība C / M saucas par ienesīguma kuponu normu vai procenta kupona likmi.
Savukārt, ienesīgums N periodos ir vidējais N no gaidāmajām īstermiņa likmēm katram no N periodiem, kas iet pirms dzēšanas termiņa. Visuzskatāmāk tas redzams obligācijas ar nulles kuponu gadījumā, t. i., kad C = 0. No vienādojuma (3.8) izriet, ka tādas obligācijas ienākums ir saistīts ar tās cenu sekojošā veidā (indeksu “0” cenai P šeit un tālāk atmetīsim) [7,68]:
P = 1 ,
M (1 + r)N (3.9)
bet no vienādojuma (3.5), ievietojot nulli R1, R2, … RN-1 vietā un M RN vietā, secinam, ka [7,68]:
P = 1 .
M (1 + i1) (1 + i2) … (1 + iN) (3.10)
Savienojot divu pēdējo vienādojumu labās puses, iegūstam [7,68]:
(1 + r)N = (1 + i1) (1 + i2) … (1 + iN). (3.11)
Pāriesim uz logaritmiem. Tad kreisā puse ir vienāda [7,68] :
ln (1 + r)N = N ln (1 + r) N. r. (3.12)
Pēdējais aptuvenais vienādojums ir iegūts logaritma sadalīšanas ceļā punktā 1 ar precizitāti līdz lineāram loceklim, pie kam šī pietuvināšanās ir korekta tikai pie nelielām r vērtībām. Izteiksmes (3.11) labā puse analoģiskā veidā transformējas par
ln [(1 + i1) (1 + i2) … (1 + iN)] i1 + i2 + … + iN. (3.13)
No vienādojumiem (3.12) un (3.13) seko, ka
r i1 + i2 + … + iN) / N (3.14)
Tas nozīmē, ka ievietošanas likme aptuveni – tas ir gaidāmo īstermiņa procentu likmju vidējais aritmētiskais N līdz dzēšanas momentam. Krievijā ir izveidojušās augstas likmes, tāpēc šīm obligācijām ir lietderīgi ienesīguma normu r rēķināt pa tiešo no (3.11) caur vidējo ģeometrisko [7,69]:
______________________
r =(1 + i1) (1 + i2) … (1 + iN) – 1 (3.15)
Obligācijai ar ne-nulles kuponu likme r tiek aprēķināta no nelineāra vienādojuma
P = C [1 – (1 + r)-N] + 1 .
M M r (1 + r)N (3.16)
ar lineārās interpolācijas palīdzību vai arī Ņūtona – Rafsona metodi.
Obligācijas apgrozības laiks parasti tiek mērīts gados, un procentu likmes tāpat tiek uzrādītas gada aprēķinā. Lai pārietu uz šo mērītāju, nepieciešams ņemt vērā procentu uzskaitījuma un izmaksu pēc kuponiem biežumu. Līdz šim mēs to nedarījām un tas nozīmē, ka vienādojumā (3.8) bija paredzēta izmaksa pēc kupona vienreiz gadā C apmērā. Patiesībā ASV un daudzās citās valstīs obligāciju procenti parasti tiek izmaksāti divreiz gadā. Tāpēc katra izmaksa pēc kupona ir vienāda ar C / 2, un šim lielumam jātiek diskontētam divas reizes gadā pēc ienākuma gada normas puslikmes, t. i., pēc likmes r / 2. Rezultātā vienādojums (3.8) iegūst veidolu [7,69]:
P = C [1 – (1 + r / 2)-2N] + 1 .
M 2M r / 2 (1 + r / 2)2N (3.17)
un gada ienesīgums dzēšanas momentā ir vienādojuma (3.17) atrisinājums attiecībā r/2, kas reizināts ar 2.
Stingri ņemot, gada ienesībai uz dzēšanas momentu jātiek aprēķinātai ar salikto procentu formulas palīdzību priekš ienesības pusgada normas dzēšanas momentā(r / 2) viena gada ietvaros. Bet tirgū ir pieņemts divkāršot ienesīguma pusgada normu uz dzēšanas brīdi. Ienesīguma norma dzēšanas mirklī, kas izskaitļota ņemot vērā šo vienošanos, saucas par obligācijas ienesīguma nominālo normu.
No vienādojuma (3.8) un (3.17) seko, ka obligācijas cena atkarīga no trim faktoriem. Tā ir tieši proporcionāla izmaksas pēc kupona lielumam, tā kā liela izmaksa pēc kupona nozīmē lielu naudas plūsmu; ir apgriezti atkarīga no procentu likmēm, tā kā lielāka likme samazina patreizējo naudas plūsmas katra locekļa vērtību; un sarežģītākā veidā ir atkarīga no apgrozījuma termiņa. [7,67-69]
3. 3. Obligācijas cena sarežģītākās situācijās.
Apskatītā pieeja ir tikai bāze, teorētisks pamats obligācijas cenas noteikšanai. Reālajā tirgū obligāciju apgrozība notiek sarežģītākos apstākļos, nekā tie, kas tika piedāvāti. Visupirms obligāciju izlaidi var pavadīt vesela virkne papildinājumu. Nav zināmas procentu likmes visā obligāciju apgrozības termiņā. Bez tam arī emitentiem ir dažāda drošības pakāpe. Cena, kuru investors samaksās par obligāciju, būs atkarīga no procentu likmes, kas būs izveidojusies tirgū, no riskiem, kas saistīti ar doto aizdevumu un šīs emisijas īpatnībām. Ja aizdevuma īpatnības (atrunas) dod priekšrocības emitentam, tad viņi samazina cenu, bet, ja investoram, tad paaugstina to. Piemēram, obligāciju līdztermiņa izpirkšanas rezervētās tiesības dod priekšrocību emitentam. Tajā gadījumā obligācijas cena krītas attiecībā pret citu tādu pašu, bet bez izpirkuma tiesībām. Tiesības uz konversiju vai opcionu ar atgriezenisku prēmiju dod priekšrocību investoram un paaugstina obligācijas cenu attiecībā pret citām salīdzināmām obligācijām bez tādiem noteikumiem.
Obligāciju ar opcioniem novērtēšana – sarežģīta lieta. Priekš tā parasti tiek izmantota opcionu novērtēšanas teorija. Piemēram, no investora redzespunkta skatoties, aizņēmēja tiesības uz obligācijas izpirkumu ir kaut kas cits nekā opcions, kas tiek pasniegts emitentam no obligācijas turētāja puses. Ir izstrādāti vairāki alternatīvi modeļi parāda opcionu novērtēšanai.
Vairāk par viena opciona esamība obligācijas struktūrā padara analīzi vēl sarežģītāku. Piemēram, obligācija var būt konvertējama, un var tikt paredzēti opcioni izpirkšanai un pārdošanai. Efekta vienkārša summēšana no katra no šiem opcioniem nav pieņemama, tā kā viena no tiem realizēšana pazeminātu vēl nerealizēto vērtību. [7,69-70]
S E C I N Ā J U M I U N P R I E K Š L I K U M I
1. Obligācija ir kredītiestāžu viena no brīvo naudas līdzekļu piesaistes veidu apliecinošiem dokumentiem. Tas ir viens no izplatītākajiem vērtspapīriem pasaulē un reprezentē uzņēmuma saistības kreditora priekšā.
2. Obligācijas emitentam ir juridisks pienākums atgriezt tās kreditoram nominālo obligācijas vērtību noteiktā laikā un ik gadu izmaksāt viņam ienākumu noteikta procenta formā no nominālās obligācijas vērtības. Šai apņemšanai ir obligāts raksturs un nekādi nav saistīts ar emitenta gūto peļņu.
3. Pasaulē ir plašs obligāciju tirgus, kas ir bijis nepārtrauktā attīstībā vairākus gadu desmitus ar atsevišķiem periodiskiem kritumiem. Obligāciju izplatības ziņā lielākajās valstīs – Krievijā un ASV ir radusies ievērojama pieredze šajā jomā, un obligācija ir kļuvusi par vienu no populārākajiem naudas resursu aizņemšanās līdzekļiem.
4. Latvijā obligācijas nav guvušas ievērojamu izplatību lielā mērā vēl neattīstītā vērtspapīru tirgus mehānisma dēļ, kā arī vietējo akciju sabiedrību nepietiekamās uzmanības pievēršanai šai pasīvo operāciju tirgus nišai. Ņemot vērā mūsu valsts pilsoņu bēdīgo pieredzi ar PSRS iekšējā aizņēmuma parādzīmēm, neuzticēšanās no viņu puses ir pilnīgi pašsaprotama.
5. Galvenais Latvijas obligāciju apgrozības elements – dematerializēti tipiski diskonta valsts vērtspapīri bez kuponiem.
6. Krājobligācijas varētu būt Latvijas nākotnes vērtspapīrs, jo piesaista ieguldītājus ar nelieliem naudas līdzekļiem, kādu mūsu valstī ir daudz.
7. Municipālās obligācijām ir iespēja būt par vietējo vērtspapīru tikai tālā nākotnē līdz ar valsts ekonomisko un uzticības pieaugumu ļaudīs.
8. Latvijas privātuzņēmējiem vajadzētu vairāk uzmanības pievērts korporāciju obligāciju izlaidei. To uzticamība uzskatāma par visaugstāko obligāciju sfērā. Vienlaicīgi tā būtu vēlama alternatīva akcijām.
9. Obligācijas – nenoliedzami viens no nākotnes populārākajiem vērtspapīriem Latvijā, kas savu vietu tirgū iegūs līdz ar tā tālāku attīstību un potenciālo kreditoru uzticības iegūšanu vēl neizzinātajā jomā.
I Z M A N T O T Ā S L I T E R A T Ū R A S
U N A V O T U S A R A K S T S
1. Vēciņš Ē. Naudas lietas.: Skaidrojošā vārdnīca. – R.: Zvaigzne, 1993. – 169 lpp.
2. Балабанов И. Т. Финансы граждан. – М.: Финансы и статистика, 1995. – 221 с.
3. Банковское дело / под ред. В. И. Колесникова, Л. П. Кроливецкой. – М.: Финансы и статистика, 1996. – 476 c.
4. Буренин. А. Облигация: общая характеристика // Финансовая газета. – 1993. – No 16.
5. Грядовая О. В. Особенности ценообразования на рынке государственных краткосрочных облигаций // Финансы. – 1995. – No 3.
6. Донан. Э. Дж. Денги, банки и денежно-кредитная политика. – Санкт петербург оркестр, 1994. – 493 с.
7. Лукашин Ю., Пашвыкин С. Финансовые расчеты на рынке облигаций // МеМо. – 1997. – No 4.
8. Паперно Л. Б. Акции и другие ценные бумаги. Работа брокера на фондовой бирже. – Рига: Методический центр фирмы “IF”, 1992. – 79 с.