O. Vācietis ir viens no talantīgākajiem latviešu dzejniekiem. Šis dzejnieks ir ļoti pazīstams Latvijā ,jo sarakstījis ļoti daudz dzejoļus gan bērniem, gan pieaugušajiem.
Daudzos dzejoļos dzejnieks runā par tradīciju pārmantojamību un konkrēti par to, ko pats ir pārmantojis no savas ģimenes. Dzejolī “Mantojums” teikts, ka nekad nevajag samierināties ar sasniegto. Dzejnieks it kā mudina pārkāpt apvārsni.
Pavisam dažādu gadu dzejoļos visur ir izlasāms viens viedoklis, naids pret karu, pret noziedznieku, kurš atņēmis tev kaut ko dzīvē svarīgu.
Dzejā apvienojas kultūras radītais un ģenētiski dabiskais, agrākie laikmeti un mūsdienas, optimisms un skepse, pat pesimisms, bērna tiešums un racionāla pieredze, radot pasaules polifonisku ainu. Sapludinot lirisko un grotisko, patosu un sarkasmu, tuvplānus un filozofiskus vispārinājumus, tiek uzsvērts mūsdienu pasaules pretrunīgums, paradoksalitāte un cilvēka sirdsapziņa kā laikmeta pozitīvo vērtību uzturētāja.
Tāpat spilgti iezīmējas jaunas pretestības, jaunas pretdarbības meklēšana kā O. Vācieša mākslinieciskais princips. Viņš nespēj iegrimt atdusā.
Uz O. Vācieša daiļrades centrālo jautājumu, kur cilvēks sācies, viņa dzeja šodien nepārprotami atbild: tur, kur cilvēks pratis un spējis atteikties no savām egoista pretenzijām, lai tas nāktu par labu otram cilvēkam, tautai, cilvēcei. Šī dzeja iedveš cilvēkiem cerību un spēku cīnīties pret ļauno!
O.Vācietis ir izcils dzejnieks, un mani saista šī dzeja, jo tā aizrauj sev līdzi gan skumjo, gan jautro. Tā iedveš cilvēkā pārliecību un cerību, tā neatļauj man sagurt ,bet gan dod spēku celties un cīnīties….