Ojārs Vācietis “Kamēr zāle sniegam cauri duras” dzejola analīze.

Kamēr zāle sniegam cauri duras.

Dzejoļa tēma ir aizgājusi mīlestība, kura bijusi ļoti patiesa un liriskajam varonim ļoti nepieciešama.
Lai šo tēmu atklātu, autors ir izmantojis vairākus poētiskos tēlus, kas parāda liriskā Es izjūtas, emocionālo stāvokli, nostāju, atklāj mīlestības spēku, kā arī palīdz atklāt dzejoļa tēmu.
Tēli – zāle, kura duras cauri sniegam, un zeme, kurai vēl nav uznācis lielais miegs -, manuprāt, parāda to, ka šīs attiecības ir beigušās nesen un, lai arī tās ir beigušās, liriskajam Es vēl joprojām ir jūtas pret šo sievieti, tāpēc viņš viņu aicina pie sava ugunskura, kas simbolizē viņa jūtas.
Beigtais strazds, pie kura stāvēja liriskā varone, simbolizē attiecību beigas, aizgājušu mīlestību, kura vairs nav atgūstama. To parāda strazds, kurš aizlido.
Manuprāt, svece un liesma ir liriskā Es sirds simbols. Tā parāda, ka liriskais Es neko nenožēlo un šai sievietei ir pateicīgs par visu, ko viņa tam devusi.
Dzejoļa tēmu vislabāk parāda dzejoļa pēdējās divas rindiņas, kuras ir arī kā poētiskie tēli:
„Sirdi tu vairs tagad slēdz vai neslēdz,
Viss vienalga, es tur esmu bijis.”.
Šajā dzejolī liela nozīme ir arī liriskajam Es, kurš (tāpat kā visos Vācieša dzejoļos) ir ļoti emocionāls. Viņam šī sieviete ļoti daudz ko nozīmējusi un, manuprāt, viņam sāp, ka attiecības ir beigušās, tomēr šo sievieti viņš ne pie kā nevaino, bet tieši otrādāk – ir pateicīgs, ka viņa dzīvē šī sieviete ir bijusi.
Dzejoļa tēmu un poētisko tēlu nozīmi palīdz atklāt mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi:
1) personifikācija – liesma nekož, kas parāda liriskā Es izjūtas, attieksmi pret šo sievieti;
2) simboli – beigts strazds, svece, ugunskurs, kas palīdz attēlot lirisko Es, atklāt dzejoļa tēmu, un tiek izmantoti arī kā poētiskie tēli;
3) salīdzinājumi – „ …tu stāvēji pie beigta strazda kā pie visu dzīvošanu gala.”, kas parāda šīs sievietes emocionālo stāvokli, pārdzīvojumus;
4) metaforas – svina debesis, kas parāda, ka šai sievietei jau ir par grūtu, debesis spiež viņu uz leju;
5) epiteti – sārta, silta suņa mēle, kas palīdz attēlot liriskā Es izjūtas, pateicību, mīļumu un maigumu.
Dzejoļa kompozīcijā ir izmantota atvērtā jeb asociatīvā kompozīcija. Iz izmantots emociju, domu, pārdzīvojumu uzbangojums, un svarīgs ir arī lasītājā izraisītais pārdzīvojums.
Dzejolis sastāv no pieciem pantiem, pa četrām rindām katrā.
Manuprāt, dzejolī nav vienota ritma. It kā varētu saskatīt trohaju, jo pantu pirmajās rindās ir ritmisks uzsvērto un neuzsvērto zilbju atkārtojums, taču katrā pantā ir rindas, kurās nevar ritmiski salikt uzsvērtās un neuzsvērtās zilbes.
Dzejolī ir regulāri atkārtotas atskaņas – katra panta otrā un ceturtā rinda ir ar atskaņām. Dažos pantos var saskatīt atskaņas arī pirmajā un trešajā rindā, piemēram, pirmajā pantā (duras, ugunskura).
Manuprāt, šis dzejolis iekļaujas Ojāra Vācieša dzejoļu kontekstā, jo, tāpat kā visa viņa dzejā, arī šis dzejolis ir ļoti emocionāls, liels uzsvars ir uz liriskā es izjūtām, dvēseles stāvokli. Turklāt, šajā dzejolī parādās Ojāram Vācietim raksturīgā īpašība – emocionalitāti, izjūtas un dzejoļa tēmu paust caurs dabas tēliem. Un tādā specifiskā veidā, kāds ir raksturīgs tikai viņam.