ojars vācietis

Ojārs Vācietis

1933.g. 13. nov. Dzimis kalpa ģimenē Trapenes pagasta “Dumpjos”

1942. – 1948. Mācās Trapenes pamatskolā

1948. – 1952. Mācās Gaujienas vidusskolā, kas tagad nosaukta viņa vārdā

1952. – 1957. Studē vēstures un filoloģijas fakultātē latviešu valodu un literatūru

1956. Kļūst par Rakstnieku savienības biedru

1958. – 1959. Līdzstrādnieks laikrakstā “Literatūra un Māksla”, žurnālā “Liesma”

1959. – 1962. Atbildīgais sekretārs žurnālā “Bērnība”

1962. – 1963. Redaktors Rīgas kinostudijā

1968. – 1973. Strādā žurnālā “Draugs”

1982. Saņēmis Valsts prēmiju par saviem dzejoļu krājumiem

1983. Miris un apglabāts Carnikavas kapos, kā to bija vēlējies

1984. Ierīkota viņa piemiņas ekspozīcija. Sievas Ludmilas Azarovas sakārtojumā sāk izdot kopotos rakstus.

Viņa šūpulis kārts Bertas un Oto Vāciešu kalpu istabā 1933. gada 13. novembrī Ziemeļvidzemē, Tr

r
rapenes pagasta “Dumpju” mājās.

Mātes mīlestība ir tas lielais nekad nepazaudējamais burvju spēks, kas nāk līdzi jau ar viņas šūpļa dziesmu un pirmo soli, ar pirmajiem vārdiem.

Mātes Bertas Vācietes atmiņas:

.Ojāram bija zila cepurīte. Cik vien paskatos – zilā galviņa kust un kust. Visu gribēja redzēt un saprast pats. Dziesmas no dziesmu grāmatas ātri iemācījās visas. Jau triju gadu vecumā viņš dziedāja kopā ar ģimeni. Tajos laikos nebija radio, bet patafons kādās mājās bija. Ojāram patika. Viņš varēja ilgi sēdēt vienatnē un klausīties vi
i
ienu un to pašu plati.

Lasīt un rakstīt Ojārs iemācījās agri bez īpašas rādīšanas. Skolā viņu uzņēma tūlīt otrajā klasē. Mācījās viegli, ar patiku.

Dzimtas labestība un optimisms ietekmē nākamā dzejnieka raksturu uz visu dzīvi. Ģimenes atmosfēra lielā mērā nosaka nākamā dzejnieka at
t
ttieksmi pret cilvēkiem un pasauli, tā kļūst par pamatu viņa ticībai cilvēka neierobežotajām iespējām, viņa vīrišķībai un izturībai, viņa spējai stāvēt pret likteni un tajā pašā laikā nezaudēt ticību saviem spēkiem.

Dažādu cilvēku teiktais par Ojāru Vācieti:

“Gan savā dzejā, gan visā savā dzīvē vairāk par visu viņš necieš vienaldzību, rutīnu, bet jo sevišķi divkosību, jo prot uzreiz noteikt cilvēka iekšējo būtību.”

( I. Spura)

“Lai tiktu pie rakstīšanas, Ojārs ir ar mieru neatnākt uz sapulci, piešmaukt ciemiņus, atstāt sabiedrību normām neatbilstošā brīdī.”

(J. Peters)

“Nav daudz dzejnieku, kas būtu spējuši uzturēt neatslābstošu interesi par savu jaunradi nu jau vairākus gadu desmitus. Rakstīšana bija Ojāra Vācieša eksistences veids.

Būt jaunrades dzejniekam 30 gadus pēc kārtas – tas nav joks. Tas ir Ojārs Vācietis. Pieticīgs, neuzkrītoši ģērbies cilvēks ar bereti galvā un
n
n saulē samulsušām acīm.

Nepiedos, tev, dzejniek, neko nepiedos! Tikai cienīs, apbrīnos, mīlēs pa gabalu, jo tuvumā jau tu laidi tikai retos.”

(J. Peters)

“Ojāram bija tāda paraža – reizēm, kad viņam gribējās lasīt savus dzejoļus, – piezvanīt nakts vidū, pirmajā mirklī biju dusmīga, bet tad, kad viņš sāka lasīt savus dzejoļus, tad, protams, viss miegs projām.”

(L. Brīdaka)

“Būdams viegli ievainojams, bet nebūdams piesardzīgs, dzejnieks ātri iegūst brūces, noasiņo un.iet tālāk – neapbruņots un basām kājām.”

( R. Veidemane)

– Vai tev kādreiz ir bijusi mierīga dzīve?

– Nē. Kas nu nav, ta
a
as nav. Ja gadās pa kādai mierīgai dienai, tad es cenšos šo mieru, labsajūtu un pašapmierinātību par katru cenu izjaukt. Mierīgas dienas, stundas? Atklāti sakot, es nevaru iedomāties, kas tas ir. Laikam tāds mans raksturs.”

(O. Vācietis)

“1983. gada 28. novembrī nomira dzejnieks O. Vācietis. Uznāca stiprs sals. Viss dzidrs, balts. Gauja tur lejā zem cieša vāka. Milzīgi daudz ziedu. Sasalušu. Viss lielais gājiens kalnup pa sasalušiem ziediem.

Un nu šķirsts tiek guldīts zemē. Jāskan sēru maršam. Bet iestājas mēms klusums. Orķestrim visi pūšamie aizsaluši.

Totāls klusums.

Tikai sasalušas zemes dobji atsitieni. Zeme tā sarāvusies – pietrūkst ar ko zemi piepildīt.”

(J. Peters)

“Un tā viņš ik novembri veļu laikā pārstaigā Malienas pusi. Neredzams, nepamanāms, bet, protams, sajūtams, īpaši tiem, kuru sirdis joprojām pulsē vienā ritmā ar

Viņa dzeju.

Maģiskie Dzimtenes mīlestības buramvārdi vēl arvien kūsā dzejnieka dvēselē, tos var sajust gan Gaujas apcerīgajā klusumā, gan Trapenes lapegļu sīkstajā zaru un sakņu vijumā.

Vai tikpat noturīgi tie ir arī cilvēku sirdīs?”

(Kornēlija Apškrūma)

Vislielāko popularitāti Ojārs Vācietis ir guvis Kā dzejnieks, lai gan rakstījis arī prozu, rakstus par literatūru, tulkojis darbus. Arī Ojāra Vācieša dzeja tulkota vairākās valodās: krievu, ukraiņu, igauņu, gruzīnu, angļu valodā.

Pats Ojārs Vācietis ir teicis: “Kad man prasīja, lai es formulēju, kas ir dzeja, es teicu, ka dzeja ir vārdiska mūzika.”

Ojārs Vācietis par sevi ir teicis: “Dzejoļi manī top nepārtraukti. Man ar rakstīšanu ir tā, ka man nav rakstīšanas, bet ir tikai pierakstīšana. Ja pārtraucu darbu, otreiz turpināt vairs neizdodas.”

Bet Bertai Vācietei par dzejoļu tapšanu ir tādas domas: “Esmu reizreizēm domājusi, kur Ojāram rodas tie dzejoļi, kas cilvēkiem izrādās vajadzīgi. Man visvairāk liekas – no trūkuma un grūtuma, kas piedzīvots. Dzīvē tā ir bijis – ne izsacīt.”

Pirmo dzejoli O. Vācietis publicē 1950.gadā un pirmo krājumu “Tālu ceļu vējš “ – 1956. gadā. Ar to, brīdi droši vien saistās, vēlāk uzrakstītās atmiņu rindas dzejolī “ Dzejnieks “.

Kad mani pirmoreiz

tā uzrunāja,

Zeme sagrīļojās

Un kļuva nedroša,

kāds pērkonkoris

no debesīm rājās,

nosvilpa kāda lode

un pavērās kāda bedre.

Dzejnieka dzīves laikā publicēti 18 dzejoļu krājumi ( to skaitā 6 grāmatas bērniem ) un 2 īsprozas grāmatas. Pēc nāves iznāk savulaik periodikā publicētie, rokrakstā palikušie un cenzūras atraidītie dzejoļi grāmatās “Nolemtība” (1985) un “Ex libris” ( 1988). Viņš tulkojis M. Bulgakova romānu “Meistars un Margarita”.

O. Vācietis vairākām paaudzēm ir bijis gan sirdsapziņas, gan nacionālās pašcieņas un ētisko ideālu simbols.

Grūti nosaukt labāko krājumu. Tas ir neiespējami. Tāpēc jāizvēlas vien hronoloģiskais princips:

Pirmā publikācija – dzejolis “Traktorists” (1949)

Dzejoļu krājumi:

“Tālu ceļu vējš” (1956)

“Ugunīs” (1958)

“Krāces apiet nav laika” (1960)

“Viņu adrese – taiga” (1966)

“Elpa” (1966)

“Dzegužlaiks” (1968)

“Aiz simtās slāpes” (1969)

“Melnās ogas” (1971); poēma

“Klavierkoncerts” (per. 1971)

“Visāda garuma stundas” (1974)

“Gamma” (1976)

“Antracīts” (1978)

“Zibens pareizrakstība”(1980)

“Si minors” (1982)

“Nolemtība” (1985)

• Publicistika

“Ar pūces spalvu”(1983)

• Izlase

“Ex libris” (1988)

Kopoti raksti (1984 – .)

“Vistraģiskākais šajā dzīvē bija tas, ka viņam nebija iespējas īstenot sevi līdz galam. Izdarīt visu, ko viņš varētu. Tās durvis bija viņam vienu brīdi ciet, pēc tam puspavērtas, bet nekad tās nepavērās vaļā līdz galam.

Sešdesmitajos gados daži viņa dzejoļi tika iztulkoti nepareizi, pēc tam tos sāka it kā izprast pareizi, bet piesardzīgs priekšstats palika: ka viņš ir zināmā mērā bīstams cilvēks. Tas laiks, kad viņš varētu sevi īstenot, būtu tagad. Šis ir tas laiks.”

Ojārs Vācietis bija slavens nevis ar savu frizūru un frizieri, nevis tērpiem, imidžu, vasaras atvaļinājumu maršrutiem, mobilo telefonu modeļiem, privātīpašumu interjeriem un sēņu mērcīšu receptēm, bet tikai tāpēc, ka bija tāds, kāds bija. Un rakstīja dzeju.

Ojārs Vācietis dzimis Vidzemē, Valkas apriņķa Trapenes pagastā kalpu ģimenē 1933. gada 13. novembrī. 1940. gadā tēvs strādā izpildkomitejā par mašīnu un zirgu iznomāšanas punkta direktoru, tāpēc, sākoties vācu okupācijai, tiek apcietināts. Ģimenei sākas grūti laiki.

Vācietis no 1942. līdz 1948. gadam mācās Trapenes pamatskolā. Pēc tam līdz 1952.gadam mācās Gaujienas vidusskolā, aktīvi piedalās dažādos pasākumos un aktivitātēs. Publicēties vietējā un Rīgas presē sāk jau skolas laikā. Pirmo dzejoli viņš publicē Apes rajona laikrakstā “Sarkanā Ausma” 1950. gadā; dzejoli sauc “Miera balss”.

1952. gadā iestājas Latvijas Valsts Universitātes Filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļā. Studē līdz 1957. gadam, taču nepabeidz, un 5. kursu pamet. Jau 1956. gadā tiek uzņemts rakstnieku savienībā.

1958. gadā sāk strādāt žurnālā “Liesma” par līdzstrādnieku. No 1959. līdz 1962. gadam strādā žurnālā “Bērnība” par atbildīgo sekretāru.

1966. gadā tiek izdots ļoti populārais un ātri izpirktais dzejoļu krājums “Elpa”; 1974. gadā izdod otru zīmīgāko krājumu “Visāda garuma stundas” 70. un 80. gadu dzejā galvenās tēmas ir jaunrade un patērēšana, dabas dāsnums un tā neapdomīgi nesaudzīgā izmantošana. 1982. gadā dzejnieks saņem PSRS valsts prēmiju.

Autora darbi sākuši arī otro dzīvi mūzikā, tie plaši izskanējuši skatuves mākslinieku balsīs un ieguvuši neparasti svarīgu vietu visā kultūras dzīvē.

Vācietis vienmēr ir bijis maksimālists – vidusceļš viņam nepastāvēja; dzejnieks uzskatīja, ka jādzīvo “uz pilnu klapi” jeb par visiem 100%, jo darot savādāk, tiek grauta visa sabiedrība – arī citi sāk dzīvot uz pusslodzi.

Ojārs Vācietis jau jaunībā apprecējās ar dzejnieci Ludmilu Azarovu; viņam ir dēls Žanis Vācietis.

15 dienas pēc lielās 50 gadu jubilejas, 1983. gada 28. novembrī atskan sēru vēsts – Dzejnieks ir miris.

Vācietis apglabāts Carnikavas kapos.

Dzejnieka Ojāra Vācieša (1933 – 1983) poētika aptuveni gadsimta ceturksni formēja latviešu dzejas “maģistrālo sižetu”; vienlaikus viņa dzeja ir šā laikposma poēzijas spogulis. 20. gadsimta 50. gadu nogalē ar pirmajiem krājumiem “Tālu ceļu vējš” (1956), “Ugunīs” (1958) un “Krāces apiet nav laika” (1960) Vācietis sairdināja sociālistiskā reālisma kanoniskās vārsmošanas sistēmas un standartizēto metaforiku un atjaunoja poēzijas vēsturisko atmiņu, jo sevišķi saiknes ar 20. un 30. gadu dzeju. Dzeja no ideoloģiski un idejiski pareiziem lozungiem pārtapa par estētisku parādību, vienlaikus – arī par sociālu fenomenu. Jau šajos krājumos parādījās Vācieša poētikas īpatnība, kas raksturīgas visai viņa daiļradei, – maksimāla poētiskā pārdzīvojuma intensitāte, dramatiski un patētiski akcenti vispārākajā pakāpē. No mūsdienu skatpunkta pirmajās grāmatās tas gan bija sakausēts ar socreālismam raksturīgo metaforiku (“Maskava – māte”, “komunisma osta” un tamlīdzīgi), klaju retoriku, kas jaukta ar avīžnieciskām frāzēm un lāgiem arī propagandu (Vācietis bija pārliecināts komunists, precīzāk, utopists, kurš uzskatīja, ka reālo Padomju Savienības sociālismu iespējams reformēt par „īstu” sociālismu).

Vācieša daiļradē pavērsienu iezīmēja “Elpa” (1966), krājums, kas satricināja gan dzejas procesu, gan sabiedrību. “Elpā” izkristalizējās Vācieša lakoniskā, precīzā stilistika, kas sarunas, uzrunas vai dažkārt vēl bezpersoniskas deklarācijas formā vērsās tieši pie lasītāja. Citiem vārdiem, Vācietis dzeju atbrīvoja no anonimitātes: viņš, no vienas puses, izteica savu personisko pārliecību, liecību vai šaubas, no otras – rakstīja nevis anonīmajai un bezpersoniskajai klišejai, infantilajam, toties politiski apzinīgajam “padomju dzejas lasītājam”, bet gan savam laikabiedram, konkrētai personai, kuras domu ritums, iespējams, virzās paralēli autora domām. Savukārt ekspresīvās rakstības manifests izlasāms šādās rindās: “Bet tas nekur neder, / Ja nav zem papīra šahtas, / Ja nav zem papīra magmas, / Ja nav zem papīra krātera.” Visbūtiskākais “Elpā” bija poētiskās laiktelpas paplašināšanās. Kaut gan Vācietis bieži apdzejoja konkrētus notikumus un konkrētas vietas (piemēram, ļoti daudzi teksti veltīti Rīgai), tomēr, kā viņš izteicās kādā rakstā, “viss ir globāls”. Nav atšķirības starp smilšu graudiņu un Visumu – svarīgs ir tikai skatpunkts. Teksta objekts vairs nav “šeit”, “blakus”, “apkārt” un pat ne klasiski romantiskais “aiz horizonta”: nu jau poētiskā laiktelpa aptver kontinentus, planētu, Visumu. Dzejnieks ir tiesīgs būt klāt visur; līdzīgi – dzejas cienīgas ir visproziskākās lietas. Turklāt Vācieša pasaule viscaur ir sadalīta krasos pretstatos, atrodas mūžīgā disharmonijā un brāzmainā kustībā.

“Elpā” ir iekļauta arī mazā poēma “Einšteiniāna”, viens no sešdesmito gadu dzejas nozīmīgākajiem darbiem, kas, periodikā publicēts jau 1962. gadā, izsauca agresīvus kritikas uzbrukumus un kļuva par vienu no iemesliem, kālab Vācietim uz vairākiem gadiem aizliedza publicēties. “Einšteiniāna” – tā ir civilizācijas un progresa apoloģija un kritika vienlaikus. Poēmā Vācietis sev raksturīgajā manierē uzrunā ne vairāk un ne mazāk kā visu cilvēci (vai – katru lasītāju), jautādams: „Cilvēces saprāt, / Ko jūs tik svarīgu darāt, / Ka jūsu ugunsdzēsēji atbrauc / Stundu pēc ugunsgrēka?” Einšteinu Vācietis interpretē kā cilvēces radošā spēka metaforu, kurai pretstatīts cilvēces stinguma kults. Abu spēku konfrontācijas iznākums ir pagalam drūms: “Kad sastopas lielais ar sīko, / Kad sastopas atrasts un neatrasts, / Tad vienmēr vispirmā vaina: / – Tev ir divas rokas. / Mums ir divas rokas. / Tad kāpēc tu drīksti / Atrast vairāk par mums? // Pie sienas!”

Bez šaubām, Vācietis izmantoja ne tikai socreālisma melnbaltos pretstatījumus, bet arī tā radīto valodu un metaforiku. Jo sevišķi tas jūtams “Elpā” publicētajā poēmā “Partijas piederība”, kurā Vācietis atzinās savā nesatricināmajā uzticībā komunistiskajai partijai: “Tāpēc operē, Partija (..) / Ja esmu vainīgs – / Operē mani / Ar savu ideju skaidro skalpeli.” Taču tai pašā laikā Vācietis vērsās pret staļinismu un jebkāda veida totalitārisma izpausmēm: “Nost ar tiem, kuri ar Staļinu / Zaudēja tēvu / Un jūtas kā bāreņi!” Nav grūti pamanīt, ka šajā poēmā jēdziens „partija” ir gluži vai sirdsapziņas sinonīms. Vēl asāk antitotalitārā ievirze izcelta poēmā “Vadoņa augšāmcelšanās” (sacerēta 1967; poēmu varēja publicēt tikai 1987. gadā). Tajā groteskā formā atveidots dedzīga staļinista monologs, kurā aicināts augšāmcelties “tēvam un vadonim”, lai beidzot pasaulē ieviestu kārtību.

Ja uzlūko „Elpu” visas tā laika latviešu dzejas kontekstā, top skaidrs, ka Vācietis bija ierosinājis dzejas ideju ģenerēšanas potences, kas arī realizējās milzīgās dzejoļu krājumu tirāžās (parasti ap 30 000 eksemplāru; atsevišķos gadījumos pat 100 000), dzejas sarīkojumos un vēl nepieredzētā dzejas popularitātes vilnī. Taču Vācieša dzeja pavērsās citā virzienā – no sociāli angažētās “ideju” dzejas, no „skaļās” un provocējošās poētikas uz to, ko tolaik iedēvēja par „asociatīvo dzeju” (metaforiski un jēdzieniski blīvi, ritmiski sarežģīti teksti, kuros ar loģikas palīdzību viegli var nolauz kaklu). Tas pakāpeniski notika krājumos “Dzegužlaiks” (1968), “Aiz simtās slāpes” (1969) un “Melnās ogas” (1971); pilnībā šīs poētikas potences realizējās grāmatās “Visāda garuma stundas” (1974; tajā lasāmi apcerīgi vārdi, ar kuriem labi var raksturot šā perioda Vācieša dzeju: “..caur pasauli iet mūžīgs nošu raksts / un skaņas nebeidzamību vēstī! / Es esmu laimīgs šajā neizslēgtībā, / kas pilna liela maiguma un dusmu”), “Gamma” (1976), gan “Antracīts” (1978). Vācieša pasaules skatījums kļuvis krietni harmoniskāks – autors vairs “nestāv malā”, tiesneša tribīnē uzrāpies, bet gan visur ir “iekšā”. Civilizācijas dedzīgās apoloģijas un vienlīdz dedzīgās kritikas vietā – rāma skepse un ironija, kas lāgiem pārtop groteskā . “Angažētā” poēzija lielākoties koncentrējusies ekoloģiski ievirzītajos tekstos (gan jāatceras, ka Padomju Savienībā tieši ekoloģija bija disidentu iecienītā tēma – “zaļā domāšana” nenovēršami nostājās opozīcijā ideoloģiskajām dogmām).

Tomēr noslieci poētiskā formā apcerēt sociālas problēmas Vācietis nezaudēja arī turpmāk; “Elpā” kulminējušie motīvi turpināja vīties un variēties cauri visai Vācieša daiļradei, tikai atvirzījās vairāk daiļrades perifērijā. Bezgaltālās un dažbrīd retoriskās ekspedīcijas poētiskās laiktelpas plašumos aizstāja iedziļināšanās sevī, apziņas bezgalībā, un ielūkošanās Latvijas vēsturē. Turklāt, runājot par vēsturi, Vācietis vairs ne vienmēr pakļāvās oficiālās propagandas sludinātajam viedoklim.

“Elpā” Vācietis realizēja ekspresīvās izteiksmes iespējas, bet turpmākajos krājumos ar vienlīdz lielu maksimālismu – dzejas metaforu un refleksiju radošās potences. Būtība tieši līdz ar sešdesmito un septiņdesmito gadu miju, kad asociatīvā poētika vienlaikus parādījās Vācieša, Ziedoņa, Čaklā un citu autoru dzejā, var runāt par modernisma paradigmas stabilizēšanos latviešu dzejā. Jāpiebilst, ka arī šī poētika, lai cik tā dažbrīd būtu bijusi minorīga, patiesībā izrādījās ne mazāk provokatīva kā “skaļā” “Elpas” poētika. Vācieša dzeja kārtējo reizi izraisīja kritikas uzbrukumus, un līdz septiņdesmito gadu beigām viņš tika apsūdzēts “nesaprotamībā”.

Vācieša pēdējie krājumi – “Zibens pareizrakstība” (1980) un “Si minors” (1982), tāpat arī beidzamo gadu dzejoļi, kas apkopoti pirmajā pēcnāves krājumā “Nolemtība” (1985; pēc Vācieša nāves izdotas vairākas dzīves laikā nepublicēto dzejoļu grāmatas), drīzāk papildina, komentē un variē visai viņa daiļradei raksturīgos motīvus un poētiku; būtisku “daiļrades korekciju” tur nav. “Zibens pareizrakstībā” jo sevišķi akcentēta laika nepārtrauktības ideja un lasāms brīnišķīgs dzejolis “Vecā karte”, kurā autors iezīmē savas dzejas vēsturiskuma dimensiju: “Man steigas izģērētai ādai / jāatdabū jutība, / man trokšņu kontuzētai ausij / jāatdabū dzirdība, / lai simtiem gadu vecas nātras kož. / (..) Var visu aizsegt viena pati šodiena, / es tāpēc vecas kartes dievinu, / jo, tikai liekot / kontūru uz kontūras, / top laika svētbilde / un laika fotogrāfija.”

Vācieša daiļrade, kopumā skatot, atgādina polifonisku skaņdarbu: tajā ir daudzas tēmas, kas dažādās intensitātēs jūtamas jau viņa pirmajās grāmatās; seko tēmu pakāpeniska attīstība, dažbrīd kāda no tām piedzīvo kulmināciju, lai pēcāk pieklustu, aizvirzītos fonā, atdotu vietu citai, taču tā vai citādi tās klātesamība ir jūtama visu laiku.