Ojārs Vācietis
Ojāra Vācieša biogrāfija sākas kara laikā un pēckara gados. Viņa dzīves ceļš aizsākas kalpu galā kā vairumam tā laika dzejnieku un rakstnieku. Dzejnieks ir dzimis Bertas un Oto Vāciešu ģimenē 1933. gada 13. Novembrī Ziemeļvidzemē, trapenes pagasta “Dumpju” mājās. Taču šīs mājas dzejnieks nekad nesauc par savējām, jo katros Jurģos ģimenei nācās parcekties uz jaunu dzīves vietu.
Pats dzejnieks raksta:” Dižmuižas nav. Dzimto māju tāpat, jo agādzis ar ģimeni ik pavasari klejo no vietas uz vietu. Nepagūsti pierast, kad jau atkal esi ceļa jūtīs. Tā nu man par dzimto pusi, vismīļāko vietu Latvijā kļuva vesels novads, kur nācu pasaulē, pirmo reizi ieraudzīju mazītiņu, bet tolaik milzīgu pasauli, mācījos un iemācījos zemes un visa uz tā mītošā valodu.”
Ojārs ir ņiprs un zinātkārs zēns. Viņš visu gribēja redzēt un saprast pats. Lasīt un rakstīt iemācās jau piecu gadu vecumā un skolā tiek uzņemts uzreiz otrajā klasē. Labs draugs Ojāram ir viņa jaunākais brālis Imants. Vecāku rūpes par bērniem ir pašaizliedzīgas taču rocība ir maza. Ģimenē augstā godā tiek turēts darba tikums.
Daudzos dzejoļos dzejnieks runā par tradīciju pārmantojamību un konkrēti par to, ko pats ir pārmantojis no savas ģimenes. Dzejolī “Mantojums” teikts, ka nekad nevajag samierināties ar sasniegto. Dzejnieks it kā mudina pārkāpt apvārsni.
Kara gadi ir smagi. Ojāra tēvs strādā izpildkomitejā, bet vēlāk fašisti viņu iesloga cietumā, no kurienes viņš tiek atbrīvots 1942. gadā un paliek bez darba. Dzīves apstākļi ir smagi. Ojārs mēnešiem ilgi neapmeklē skolu, ko vēlāk atceras ar rūgtumu.
Pavisam dažādu gadu dzejoļos visur ir izlasāms viens viedoklis – naids pret karu, pret noziedznieku, kurš atņēmis tev kaut ko dzīvotsvarīgu.
Gaujienas vidusskolā mācoties zēna dvēsele pildās ar daudziem dramatiskiem un traģikiem notikumiem. Tas dzejoļos sāk izpaustie jau sešpadsmit gadu vecumā. Pēckara apstākļu grūtības labi raksturo O. Vācieša māte savās atmiņās: «Esmu reiz reizēm domājusi, kur Ojāram rodas tie dzejoļi, kas cilvēkiem izrādās vajadzīgi. Man liekas, visvairāk no trūkuma un grūtuma, kas piedzī¬vots. Dzīvē tā bijis –ne izsacīt».).
Gau¬jienas vidusskolas gadi izšķirīgi ietekmē O. Vā¬cieša personības veidošanos: uz mūžu iesakņojas tādi jēdzieni kā draudzība, biedriskums, solidaritāte, uzticība.
Dzīves grūtības dara Ojāra un mātes attiecī¬bas aizkustinoši sirsnīgas, no tām viņš smeļ spēku atšķirtības dienās, kad, mācoties Gau¬jienas vidusskolā, dzīvo internātā, bet jo se¬višķi vēlāk, kad dzīvo Rīgā.
Māte precīzi norāda uz O. Vācieša dzejas avotu: dzejnieks jau sešu gadu vecumā sace¬rējis pirmo dzejoli tieši par šo tēmu. Vēlāk dzejnieks atceras, ka pirmā dzejoļa saturu viņš noklausījies kādā pieaugušo sarunā, jo pašam tādiem secinājumiem viņam pieredzes nevarēja būt, bet vecāki šo dzejoli esot sa¬glabājuši.
Dzejas darba sākumos Vācieti saista ar visu, kas notiek latviešu padomju dzejā. Dzejoļu krājumos centrālā tēma ir darba un tā panākumu slavinājums. Macīdamies Gaujienas vidusskolā Vācietis pieraksta veselas burtnīcas ar dzejoļiem. Daži dzejoļi jau tiek publicēti žurnālā “Bērnība”. Tas notiek 1949. gadā un šis gads tiek uzskatīts par Ojāra Vācieša literārās darbības sākumu. Kaut arī dzejnieks pats pret šī sākuma posma ražu līdz 1953. gadam ir absolūti ne¬saudzīgs.
Pirmais dzejoļu krājums “Tālu ceļu vējš” top laikā no 1953. līdz 1955. gadam.
Dzejnieks sāk studēt Rīgā. Lauku zēnam tas ir psiholoģisks lūzums, kad ir jāizraujas no ierastās vides un jādodas pretīm nezināmajam. Iedzīvošanās Rīgā norit ļoti veiksmīgi. Pats dzejnieks par šo lūzuma periodu vēlāk saka :” No tā ko manī iepotējuši lauki, nav iespējams, nevaru un negribu atbrīvoties. Bet dzīvot pilsētā neiedzīvojoties, kā emigrantam arī likās neiespējami, nebija ne mazākās vēlēšanās.”
Lūk, kā māte atceras dēla ceļu uz augstskolu: «Uz Rīgu Ojārs aiz-gāja vīramātes austās vadmalas biksēs. Brūna svītriņa tur bija un zila. Aizgāja ar kailu galvu, bez cepures. Paciņas gādāju.» Tas bija 1952. gada rudenī, kad Ojārs kļuva pirmā kursa filologs.
O. Vācieša dzejā šī nozīmīgā vides maiņa nerada nekādu nostalģiju. Vēlāk poēmā «Balsij bez pava¬dījuma» tā ienāk gan kā dabas apdraudētības traģika, bet ne kā normālu lauku pretstats normālai pilsētai. Rīga kļūst dārga, iemīlēta līdz pēdējam sirds pukstam..
Iedzīvošanās Rīgā ir salīdzināma ar garīgu asinspārliešanu arī pašam dzejniekam un viņa rakstītajai dzejai, īstenībā visa Rīgas intelektu¬ālā vēsture ir šāda laucinieciska atjaunošanās.
Trīs lieli, nezūdoši avoti: dzimtā puse, plašāk dzimtā zeme, mīļotā pilsēta Rīga un sieviete noteikti iezīmējas O. Vācieša dzejās. Tam rakstu¬rīgs liels godīgums, nesaudzīga pašatklāsme.
Vācieša 70. un 80. gadu dzejā galvenās tēmas — jaunrade un patērēšana, dabas dāsnums un tā nesaudzīga izmantošana, cilvēcība ekstrēmos apstākļos un necilvēcība šķietami civilizētā vidē, pilsē¬tas surogātvērtības un lauku dabiskums, dzīvības nepārtrauktība un iznīcības drau¬di. Dzejā apvienojas kultūras radītais un ģenētiski dabiskais, agrākie laikmeti un mūsdienas, optimisms un skepse, pat pesi¬misms, bērna tiešums un racionāla pieredze, radot pasaules polifonisku ainu. Sapludinot lirisko un grotesko, patosu un sarkasmu, tuvplānus un filozofiskus vispārinājumus, tiek uzsvērts mūsdienu pasaules pretrunīgums, paradoksalitāte un cilvēka sirdsapzi¬ņa kā laikmeta pozitīvo vērtību uzturētāja.
Vācieša pēdējo gadu dzejoļi krājumā “Nolemtība” (1985) raksturīgi ar saasinātu traģiskā izjūtu, mīlestību uz dzīvi un tautu. Krājumā dzejoļi publicēti, saglabājot to sarakstīšanas secību. Izlasē “Ex libris” (1988) iekļauti 60. — 80. gados rakstītie, daļēji arī cenzūras dēļ nepublicētie dzejoli, kuros, īpaši “Vadoņa augšāmcelšanās”, “Jezuītu ceļadziesma”, sarkastisks un kategorisks totalitārisma, varmācības un divkosības noliegums. Gara¬jā stāstā “Tās dienas acīm” (1959) emocio-nāli spriegā vēstījumā tēlota vidusskolēnu dzīve 40. gadu nogalē, jauniešu attiecību sarežģījumi, laikmeta sociālās pretrunas jauna cilvēka skatījumā.
Vācieša dzejoļu krājumos bērniem “Dziesmas par…” (1965), “Sasiesim astes” (1967), “Punktiņš, punktiņš, komatiņš” (1971), “Kabata” (1976) un izlasē “Astoņi kusto¬ņi” (1984) dominē paradoksālas, ačgārnas, izdomas bagātas situācijas, kurās akcentētas bērna psihei interesantas, jaunatklājamas emocijas — drosme, bailes, izbrīns, aktivi-tāte, vienlaikus uzsverot tādas vērtības kā ģimene, mājas, draudzība, atbildība. Bērnu dzejas vadmotīvs — pārliecība par bērnu spēju radoši iesaistīties pasaules daudzveidībā.
Tāpat spilgti iezīmējas jaunas pretestības, jaunas pretdarbības meklēšana kā O. Vācieša mākslinieciskais princips. Viņš nespēj iegrimt atdusā. Septiņdesmito gadu otrajā pusē un astoņdes¬mito gadu sākumā O. Vācietis dzīvoja it kā «vētras acī». Norisinājās literārās kaislības dzejnieku vidū – redakcijās, Rakstnieku sa¬vienībā, Raiņa dzejas dienās. Neatlaidīgi sevi pieteica jauni vārdi. Turpinājās nerimstoša vēr¬tēšana un vērtību pārvērtēšana kritikā. Bet ap Lielās Altonavas ielas 19. namu kā ziemu, tā vasaru klusu stāvēja dārzs, ko sargāja uzkalns ar lielajiem kokiem no vienas puses un Māras ezers no otras.
Tur nama pirmā stāva ziemeļu spārnā Meistars, kā viņu piemiņas dzejolī zī¬mīgi nosaukusi dzīvesbiedre, turpināja kā darba bite šūnās medu krāt dzejoli pie dzejoļa ne¬mainīgajās skolēnu burtnīcās. Dzejai viņš pa¬lika uzticīgs līdz pat pēdējai dienai.
Dzeja ir liktenis. Ojāram Vācietim tas bija bagāts un laimīgs. Gan apstākļu noteikts, gan paša neatlaidīgā rakstura veidots. Rakstura, kura kodols ir liela cilvēkmīlestība. Ojārs Vā¬cietis, pēc sava rakstura būdams ekstraverss — atklāts pasaulei un cilvēkiem, saņēmis savā daiļrades ceļā ne mazums belzienu, kļuva dzīvi un cilvēkus dziļi saprotošs, mākslas misiju aug¬stu un vēl augstāk cilvēka dzīves misiju vēr¬tējošs: “Augsti ir noteikumi
Par cilvēku saukties.”
Manu prāt viss par O. Vācieša daiļrades patieso būtību ir izteikts citātā no Valda Ķikāna grāmatas “Tevī kāpj mīļums”:
“Uz O. Vācieša daiļrades centrālo jau¬tājumu, kur cilvēks sācies, viņa dzeja šodien nepārprotami atbild: tur, kur cilvēks pratis un spējis atteikties no savām egoista pretenzijām, lai tas nāktu par labu otram cilvēkam, tautai, cilvēcei. Atteikties pēc labākās sirdsapziņas un pārliecības, nevis piespiesti to darot. Cilvēka personības lielumu raksturo vispirms pašierobežošanās, ja vajadzīgs — atteikšanās. Bet tas nav mērķis, tas ir līdzeklis apzināti nepiecie¬šamas pašierobežošanās panākšanai. Jo tā vie¬nīgā var garantēt harmonisku cilvēku sabiedrī¬bas eksistēšanu. Tas skan katrā O. Vācieša grāmatā un kontekstā — katrā viņa dzejolī. Šo novēlējumu pauž visa viņa īsā dzīve. Tā ir viņa dzejnieka koncepcija, viņa «cilvēces glābšanas recepte». Nav iedomājams izkļūt no strupceļa, ja katrs gribēs sev tikai vairāk un labāk. Nesa¬protot to, īsteni nekas nav saprasts O. Vācieša dzejā. Tikai apzināta cilvēku pašierobežoša¬nās — šī «apzinātās nepieciešamības» brī¬vība — novērsīs katastrofas draudus. Un kuram gan ticēs, ja viņš pats nebūs pirmais piemērs? Tādiem daudzrunātājiem, kuru mērķis ir arvien ērtāka pārpilnības dzīve, arvien biežāka zemes¬lodes apjošana ceļojumos, miljonu saraušana šodien jau neviens vairs netic. Katra cilvēka dzīve ir kļuvusi pārāk caurspīdīga. Un gribot negribot sekmē kopīgā apzinīguma augšanu.
Ojāra Vācieša atdusas vietā stāv mūsu ma¬zās zemes kontūra granītā. No tās uz visām četrām debess pusēm iezīmēts virziens – kā O. Vācieša dzejas ceļi pasaulē … Viņš pieder pie sava gadsimta ar visām tā asajām pretru¬nām, kad cilvēka gars cilvēces labāko pār¬stāvju personā sasniedzis astrālus augstumus un gaišumu un kad cilvēka vārdā sauktas būt¬nes gatavas pašu cilvēci iznīcināt. Visas šīs pretrunu gradācijas radušas daudzveidīgu iz¬pausmi O. Vācieša kaismīgajā dzejā, kuras pamatmotīvs vienmēr paliek:
Mums, dzīviem, Nav lielāka prieka — Ja rūsa ko nevar, Ja lode ko nevar, Ja nāve ko nevar.
(«Ūdenszāle» — «Elpa»)
Latviešu tauta vienmēr varēs lepoties ar to, ka tā devusi pasaulei vienu no ievērojamākajiem XX gadsimta dzejniekiem — Ojāru Vācieti.