Žoržs de Latūrs (1593 – 1652) līdzīgi kā vairums Rietumeiropas jauno gleznotāju
vairākus gadus pavadīja Itālijā. Tur viņš padziļināti iepazinās ar Karavadžo
daiļradi. Tas, cik spēcīgi Latūru ietekmēja lielais itāļu novators, redzams
gandrīz visos viņa darbos, īpaši gaismēnu lietojumā. Un tomēr, kopumā Latūrs ir
nosvērtāks, stabilāks, skulpturālāks, mazāk jaušama baroka ietekme.
Latūrs daudz ceļoja un bieži mainīja dzīvesvietu. 1639. gadā viņā uzgleznoja
Karaļa Luija XIII pasūtījumu un kļuva par Karaļa galma gleznotāju, labi pazina
aristokrātu aprindas, galvenokārt gleznoja pasūtījumus.
Ir grūti izsekot Latūra daiļrades attīstībai, jo saglabājušies ļoti maz
oriģināldarbu, pie kam tie nav datēti. Tādēļ Latūra darbus var dalīt pēc cita,
savdabīgāka principa – dienas un nakts ainās. Nakts ainas gandrīz pilnīgi sāka
dominēt Latūra daiļrades vēlīnajā posmā.
Jaunībā Latūrs, līdzīgi kā Karavadžo, gleznoja žanriskās un sadzīves ainas
(“Zirņu ēdāji”, “Leijerkastnieks”, “Tracis”, “Zīlniece”, “Kāršu spēlmaņi”).
Latūra reālisms šajos darbos ir objektīvs un nosvērts.
Latūrs lietoja to pašu izgaismošanas manieri, ko Karavadžo. Ja Karavadžo gaismas
avots bija mistisks, skatītājam nezināms, tad Latūrs mīl dzīvo uguni – vientuļas
sveces vai lāpas drebelīgo, kustīgo gaismu. Pateicoties šai gaismai Latūras
savus tēlus it kā izbūra no nakts tumsas. Daudzfigūru kompozīcijas “Sv. Irēna
apraud Sv. Sebastjanu” viens no galvenajiem elementiem ir liela trauksmaina
lāpa. Darbā “Eņģeļa parādīšanās Sv. Jozefam” ir ļoti sarežģītas gaismas un
tumsas gradācijas, izgaismota tikai eņģeļa seja. Gaismas avots ir svece, kas
nav redzama, bet tikai nojaušama, jo to aizklāj eņģeļa roka.
Figūras ir izvietotas nenosakāmā telpā, ko atdzīvina tikai gaismas
uzplaiksnījumi. Parasti Latūra audeklos nav ne loga uz ārpasauli, ne ainavas
elementa vai interjera sastāvdaļas – tikai plikas sienas, ko atdzīvina
sporādiski gaismas stari, pāris cilvēku vai dzīvnieku mestās ēnas.
Latūrs saprata, ka meistarīga manipulācija ar gaismas avotu var izolēt figūras
no apkārtējās pasaules un tās it kā nejauši izcelt. Atsevišķu detaļu, piemēram,
sejas pārspīlēta un pēkšņa izgaismošana piešķir tai īpašu nozīmi. Dažos darbos
Latūrs ar gaismēnu palīdzību sasniedza gandrīz kubistisku vienkāršību (“Sv.
Sebastjans”).
Vēl viena Karavadžo ietekmes iezīme bija maniere izturēties pret reliģisku
sižetu varoņiem kā pret saviem laikabiedriem (Marija Magdalēna izskatās pēc
vienkāršas jaunas francūzietes, Sv. Jozefs pēc veca noguruša zemnieka, savukārt
eņģelis – pēc dzīvespriecīga meitēna), ikonogrāfijas aizstāšana ar reāliem
tēliem un aksesuāriem (tas raksturīgs arī lielajiem reālistiem Rembrantam,
Velaskēzam u.c.). Tādēļ Latūra daiļradē ir pat grūti atšķirt žanriskās ainas no
reliģiskiem sižetiem. Par piederību vienai vai otrai tematikai liecina tikai
darbu nosaukumi (“Eņģeļa parādīšanās Sv.Jozefam”, “Magdalēna ar sveci un
spoguli”, “Gani pielūdz Jēzu”). Grūtības noteikt atšķirību starp sakrālo un
laicīgo vēl pastiprina spokainās gaismēnu spēles.
Viena no skaistākajām Latūra gleznām ir 1650.gadā gleznotais darbs
“Jaundzimušais”. Divas sievietes ar neizsīkstošu mīlestību un rūpēm skatās uz
aizmigušo zīdaini. Darba kompozīcija ir ļoti vienkārša, tēli – maigi un
reālistiski. Arī šeit gaismas avots ir svece, ko aizklājusi vecākās sievietes
roka. Tādēļ tas ir tikai nojaušams un plūst it kā no pašas mātes un viņa
mazuļa.