Slīteres nacionālais parks.
Pasaulē nacionālie parki ir viena no senākajām dabas aizsardzības formām. Nacionālajos parkos vienlaikus ar savvaļas dabas, kultūras un vēstures sargāšanu tiek organizēta arī iedzīvotāju ekoloģiskā izglītošana un atpūta. Tajos veic arī zinātniskos pētījumus.
Latvijā daba vēl daudzviet glabā vērtības, kuras jau gadu desmitus par īpašām uzskata Rietumeiropā un citur pasaulē. Arī Slīteres nacionālajā parkā tādas ir- jauka smilšaina pludmale, pievilcīgas un savdabīgas dabas ainavas, cilvēku roku tikai mazliet pārveidoti meži, patvērums izzūdošām sugām, klusums, miers, un vēl daudz kas no tā, kam jābūt pasaulē, kurā valda saskaņa…
Starp nacionālām bagātībām ir atrodams, kas pavisam unikāls- Kolkas rags ar putnu tūkstošiem pavasara migrācijas laikā, spilgti iezīmēti un savdabīgi Baltijas jūras sendienu liecību raksti, līvu tautas gara un saimniekošanas klātbūtne, teiksmainie nostāsti par jūras laupītājiem un daudz kas cits.
Slīteres nacionālais parks (SNP) ir īpaši aizsargājama dabas teritorija, kas iekļauta Eiropas īpaši aizsargājamo dabas teritoriju tīklā Natura 2000. Viens no nacionālā parka uzdevumiem ir sekot norisēm dabā. Tiek meklētas iespējas atšķirt dabisko ritumu no cilvēku radītās ietekmes, izskaidrot negatīvo notikumu cēloņus un dot ieteikumus to novēršanai. Par izpētes modeļiem izvēlēta meža zemsedze, kokaudzes, atsevišķas augu, dzīvnieku sugas.
Teritorijas vecākā daļa izveidota 1921. gadā, izdalot mazskartu meža masīvu 1100 ha platībā, kurā jau vairāk nekā 80 gadus netiek veikta saimnieciskā darbība. Pašreizējā SNP teritorija izveidota 2000. gadā. Tās sauszemes platība ir 16360 ha un jūras akvatorija – 10130 ha.
Gandrīz visa nacionālā parka teritorija ir piejūras zemienē, ko no abām pusēm apskalo Dižjūras un Mazjūras viļņi, brīžiem tikai spēlējoties ar krasta smilšainajām malām, bet brīžiem nesaudzīgi ielaužoties un paņemot pamatīgu kampienu no tām. Tikai dziļāk iekšzemē teritorija nonāk līdz Ziemeļkurzemes augstienes malai tautā sauktai par Zilajiem kalniem. Baltijas ledus ezera krasta līnija – Zilie kalni – ir ģeoloģiski vecākā SNP daļa. Tos sedz veci, mazskarti platlapju meži ar lielu bioloģisko daudzveidību. Savukārt, ģeoloģiski jaunāks ir īpatnējs reljefa formu kopums kangaru – vigu komplekss. Starp Kolku un Bažu purvu paralēli jūrai savstarpēji mijas 150 – 180 kāpas un ieplakas. Mūsdienās nekur pasaulē tik lielā platībā šāda veida komplekss nav atrodams. SNP lielākais purvs ir Bažu purvs (1880 ha), kas atrodas kangaru – vigu kompleksā. Jaunākie ģeomorfoloģiskie veidojumi ir kāpas jūras krastā, kas teritorijas mazapdzīvotības un kādreiz ierobežotās pieejamības dēļ saglabājušās mazpārveidotas.
Īpatnējais SNP teritorijas veidošanās process radījis ļoti atšķirīgus apstākļus augu un dzīvnieku valsts attīstībai. Te sastopama liela reljefa formu dažādība un dabas daudzveidības ziņā šī ir viena no bagātākajām teritorijām Baltijas jūras piekrastē.
Slīteres nacionālā parka teritorijā konstatēti 46% no Latvijas vaskulāro augu sugām, apmēram 6% sēņu sugu un aptuveni 59% no Latvijas sūnaugu sugām. Jūras piekrastes zonai – kāpām un sausajiem priežu mežiem – raksturīgas 29 augu un 222 sēņu sugas, kuras nav atrodamas citur Latvijā. No SNP sastopamajām sēņu sugām retas ir vainagotā zemeszvaigzne Geastrum quadrifidum un zarainā adatene Hericium coralloides, kas aug Slīteres Zilo kalnu pakājē. Samērā reta ir arī Kolkasraga tuvumā priežu mežos un kāpās sastopamā sēne Hadriāna zemestauki Phallus hadriani.SNP konstatēti 42,5% no Latvijas ķērpju sugām, no kurām mūsu valstī izzūdošas ir Mužo parmēlija Parmelia mougeotii, brūnmelnā parmēlija Parmelia fuliginosa, daudzlapu umbilikārija Umbilicaria polyphylla.
Lielākā daļa no Latvijas abinieku un rāpuļu sugām dzīvo arī Slīteres nacionālajā parkā. Citviet Latvijā retie abinieki lielais tritons Triturus cristatus un smilšu krupis Bufo calamita mājo parka mitrainēs, bet ļoti retā gludenā čūska Coronella austriaca dzīvo Bažu purvā.
To lielo daudzveidību nosaka gan šīs teritorijas attīstības vēsture, gan SNP raksturīgā biotopu dažādība. Īpaši daudz aizsargājamu sugu sastopams rezervāta zonā Slīteres Zilo kalnu nogāzē. Starp šīm sugām ir arī tādas, kas nekur citur Latvijā nav atrodamas, piemēram, spožais praulgrauzis Gnorimus nobilis, celmgrauzis Anoplodera scutellata – vaboles, kuru dzīves vide ir vecas kritalas un lēcveida vīngliemezis Helicigona lapicida. Piekrastes sausajās pļavās un meža laucēs mājo reta siseņu suga – sarkanspārnainais parkšķis Psophus stridulus, priežu mežos mīt Latvijas lielākā vabole – lielais dižkoksngrauzis Ergates faber, un tikai ļoti vecās priedēs dzīvojošais priežu sveķotājkoksngrauzis Nothorhina punctata.
SNP teritorijā konstatētas 236 putnu sugas, no kurām 125 ir ligzdojošas. Pavasarī un rudenī migrāciju laikā reģistrētas 186 putnu sugas.
Apmēram 30% no parka teritorijas klāj skujkoku meži, kas ir piemērota dzīves -vieta daudzviet Eiropā izzudušai meža putnu sugai – mednim Tetrao urogallus.
Kolkasrags ir izcila putnu vērošanas vieta. Putnu migrāciju laikā pavasaros un rudeņos teritoriju šķērso liels daudzums dažādu putnu sugu – aktīvākās migrācijas laikā Kolkasragu stundā pārlido pat 60 000 putnu. Pavasarī putnu migrācija ir salīdzinoši ilga, tāpēc Kolkasragā var ieraudzīt gandrīz visas Latvijas putnu sugas.
Savukārt Kolkasraga piekrastes ūdeņi un Irbes jūras šaurums ir nozīmīga barošanās vieta caurceļojošajiem un ziemojošajiem ūdensputniem.
Ņemot vērā teritorijas nozīmību putnu aizsardzības nodrošināšanā, SNP ir iekļauts Eiropas Savienības nozīmes putniem nozīmīgo vietu sarakstā.
Parka zīdītājdzīvnieku fauna ir Latvijai tipiska.
Šeit mājo abi lielie plēsēji – vilks Canis lupus un Eiropas lielākais kaķu dzimtas pārstāvis – lūsis Lynx lynx. Parkā ne reti var redzēt Latvijas lielāko briežveidīgo zīdītāju – alni Alces alces. SNP dzīvo arī retas zīdītāju sugas, piemēram, meža sicista Sicista betulina un mazais susuris Muscardinus avellanarius. Jūras piekrastē uzturas Baltijas jūras izplatītākā un augumā lielākā roņu suga – pelēkais ronis Halichoerus grypus. Piekrastes ūdeņos rets ir pogainais ronis Phoca hispida. Piemērotās vietās parka teritorijā dzīvo ūdenscirslis Neomys fodiens, kurš sava slēptā dzīvesveida dēļ ir maz pētīts.
Slīteres nacionālais parks- tā ir roka uz dabas norišu pulsa, iespēja atzelt tradicionāliem saimniekošanas veidiem un palūkošanās redzīgākām acīm uz savu sētu un apkārtni. Tās ir mūsu visu iespējas un reizē liela atbildība.