Dzejas analize

A.Čaks – Marijas iela
1. Noskaņa, pārdomas
Noskaņu rada teksts, kas ir stipri piesātināts ar redzes gleznām, asociācijām un salīdzinājumiem. Liriskais „es” apdzied Marijas ielu par tās nakts dzīvi. Varētu pat teikt- apbrīno un apjūsmo. Izraisa kā ļauna vēstošas pārdomas, par nelegāliem darījumiem.
2. Temats, problēmas, to risinājumi, sižetiskums
Temats ir par ielas dzīvi, konkrētāk, par Marijas ielu, kura atrodas Rīgā. Noprotu, ka tā varētu būt nakts dzīve, jo tieši tad vairāk notiek nelegālās lietas- prostitūcija, zādzības, tirgošanās. Izteiktas problēmas gan te nesaskatu, līdz ar to arī nav to risinājumu, jo to visu, ko varētu uztvert kā problēmu, dzejnieks apjūsmo un apbrīno. Sižets- dzejnieka slavas dziesma Marijas ielai, tās dzīvīgumam un viltībai.
3. Liriskais „es” pret šo tematu attiecos ļoti apgaroti, sajūsmināti un aizauti.
4. Liriskā „es” pārdzīvojumi, laiks un telpa
Iezīmēta ārējā telpa- uz ielas(Marijas ielas), taču izteikta arī ir iekšējā jūtu telpa. Konkrēts laiks nav iezīmēts, taču tas ir izstiepts un vispārināts.
5. Tēli
Nav doti konkrēti tēli, kuri darbotos šajā dzejolī, ir tikai pieminēti žīdi un prostitūtas. Arī žirafes, suņi, naktstauriņi, saule, mēness, nevienam nevajadzīgas mantas, ķermenis, čūska kā apakštēli un redzes gleznas.
6. Mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi
Salīdzinājumi- panti gari kā žirafu kakli; dvēsele šaudīga kā sunim elsojoša mēle;
Metafora- naktstauriņu monopoliskā iela; ņirboša čūskāda;
Epitets- dievišķa cilvēka miesa.
Inversija- pantos garos un slaidos;
7. Leksikas izvēle
Sintakse- viegli lasāmi, īsi teikumi, valoda viegli saprotama ikvienam.
8. Dzejoļa forma
3 pantu dzejolis; nenoteikts stils rindu izmantošanā pantos; atskaņu nav.
Dzejnieks A. Čaks ir Rīgas urbānists, tādēļ ir saistība ar personīgajām jūtām pret Rīgas pilsētas mīlēšanu un apdziedāšanu.

B.Skujeniece – Kad pilsēta dus
1. Noskaņa, pārdomas
Nožēla, skumjas, ilgas. Sērīga noskaņa. Pārdomas par nākotni.
2. Temats, problēmas, to risinājumi, sižetiskums
Sižets- Liriskais „es” dzīvo netālu no vilciena sliedēm un katru dienu viņas mājai garām brauc vilciena neskaitāmie vagoni. Liriskais „es” ir tik ļoti pieradis pie šīs „parādības”, ka ir nobažījusies, ka aizejot prom no šīs vietas, jebkādu iemeslu vadīta, viņa var tik ļoti ilgoties pēc tā visa un nespēt to aizmirst.
Temats- pieraduma sajūta un ilgas pēc ierastām lietām;
Problēma- bailes par nākotni;
Risinājums- nav dots, jo problēma ir tikai „kā būtu, ja būtu” līmenī. Tā vēl nav realizējusies, tas viss ir tikai pārspriedums un pārdomas.
3. Liriskais „es” pret šo tematu attiecas ļoti sasāpināti, domīgi un aizkustināti.
4. Liriskā „es” pārdzīvojumi, laiks un telpa
Liriskais „es” ir bailēs par savu nākotni, par to, ka viņam var pietrūkt lietas un sajūtas, pie kurām viņa ir pieradusi. Laiks ir tagadnē ar ieskatu nākotnē. Telpa ir ārējā, bet ir iekšējā sajūtu telpa.
5. Tēli
Vilcieni, vagoni, logs, māja, gaismas uguņi, cilvēka dvēsele.
6. Leksikas izvēle
Labskanības dēļ autore izveidojusi jaunus vārdus- pilsēts, manim(nepareizs locījums). Teikumi veidoti īsi, viegli saprotami, arī leksika ir viegli saprotama. Nav izmantoti ne vecvārdi, ne poētismi, ne apvidvārdi, ne barbarismi, ne termini, ne sarunvalodas vārdi. Svešvārds- semafors (šeit- dzelzceļa stacionāra signalizācijas ierīce, kas ar savu „spārnu” stāvokli vai spuldžu ugunīm norāda lokomotīves vadītājam, vai attiecīgais ceļa posms ir brīvs). Inversija- kas maniem logiem garām skrien.
7. Dzejoļa forma
4 pantu dzejolis; 4 rindu panti; atskaņas katram pantam ir savādākās vietās- 1,2un 4 pantam- 2,3,4 rindas ir ar atskaņām; 3- 1 un 3 rindiņas ir ar atskaņām un 2 ar 4. Jampa pantmērs.
8. Mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi
Netiek izmantoti ne epiteti, ne salīdzinājumi. Ļoti vienkāršs teksts. Metafora- uguņi dvēselē. Autoriālais „es” stāstījums, līdz ar to dzejolis padarīts intīmāks.
Kopīgais un atšķirīgais

Kopīgais:

Abos dzejoļos tiek kas apjūsmots un „apdziedāts”, abos dzejoļos tās ir pat pilnīgi ikdienišķas lietas, kuras nevienmēr tiek ievērotas, un noteikti, dažiem tās pat nešķiet simpātiskas un patīkamas.
B.Skujenieces dzejolī „Kad pilsēta dus” izmantots autoriālais „es” stāstījums, taču A.Čaka dzejolī ir vairāk vienkāršs stāstījums.
Abos dzejoļos izmantota inversija- labskanības dēļ, kā arī metaforas, lai piesātinātu tekstu, padarītu to izjustāku, un radītu spilgtākas izjūtas un redzes gleznas.
Abi dzejoļi ir rakstīti saistītajā valodā, leksika ir nepiespiesta, viegli saprotama, netiek izmantoti sarežģīti svešvārdi, apvidvārdi, termini, vecvārdi utt.
Ir ievērotas rindiņas, panti, pantu ritms, labskanība. Dzejoļi ir atstāstījums.
Abos dzejoļos ir aprakstīta ārējā telpa un izteikta iekšējā izjūtu telpa, bet nav dots noteiks laiks.
Izteiktas redzes gleznas.
Atšķirīgais:

Pirmāmkārtām, jau dzejoļa uzbūve un formas ir pilnīgi atšķirīgas. B.Skujenieces dzejolim ir standarta forma un uzbūve, līdz ar to tas, no pirmā acu uzmetiena, šķiet vieglāk uztverams, saprotamāks un sakārtotāks.
Ne vienā no dzejoļiem netiek izvērsta nozīmīga problēma, līdz ar to arī risinājums netiek dots.
Nevienā no dzejoļiem nav galvenā varoņa, kas darbotos visa dzejoļa garumā, darbojošies tēli ir tikai pieminēti.
Dzirdes gleznas veidojas tikai B.Skujenieces dzejolī- skaļi, spalgi, vilcienu svilpieni.