J. Haidna, V.A. Mocarta un L. van Bēthovena daiļradē augstāko attīstības pakāpi sasniedza klasicisma stils mūzikā. Minētie komponisti, kā sauktie Vīnes klasiķi, līdz augstākajai pilnībai izveidoja mūzikas lielās formas- simfoniju, sonāti, instrumentālo koncertu, stīgu kvartetu. Viņu darbi pauž cildenas jūtas, augstus ideālus, varonību un atspoguļo visas cilvēces problēmas.
Taču jau Bēthovena dzīves laikā- 19. Gadsimta sākumā izveidojās jauns virziens mūzikā- romantisms, kas priekšplānā izvirzīja viena cilvēka dvēseles pārdzīvojumus: viņa jūtu pasauli, priekus, bēdas, mīlestību. Jaunajam saturam bija vajadzīgi arī jauni mūzikas izteiksmes līdzekļi. Tāpēc komponisti romantiķi visbiežāk pievērsās nelielām mūzikas formām. Instrumentālajā mūzikā viņu daiļradei visraksturīgākās ir klavieru miniatūras, vokālajā mūzikā- dziesmas. Romantisms bija cieši saistīts ar tautas nacionālajām atbrīvošanās kustībām, jo daudzas Eiropas tautas tajā laikā vēl nebija brīvas. Tāpēc komponistu romantiķu darbos bieži rod atspoguļojumu tautas daiļrade- dziesmas, dejas, leģendas.
Viens no izcilākajiem jaunās- romantiskās mūzikas pārstāvjiem ir austriešu komponists Francis Šūberts- mākslinieks ar ļoti traģisku likteni.
Tēva vēlēšanās, lai dēls kļūtu par skolotāju vai ar maziem, taču drošiem ienākumiem, nepiepildījās. Jaunai komponists galīgi nolēma veltīt savu dzīvi mūzikai un pameta pasniedzēja darbu. Viņu nebiedēja konflikts ar tēvu. Šūberta tālākā, neilgā dzīve ir jaunrades uzvara. Ciezdams smagu materiālo trūkumu, viņš nenogurstoši sacerēja, radot veselu virkni sakaņdarbu.
Neiekārtotā dzīve, jautrās izklaidēšanās nespēja Šūbertu atraut no trauksmainās, nepārtrauktās, iedvesmas pilnās jaunrades. Viņš strādāja sistemātiski, no dienas dienā. ”Es komponēju katru rītu un, tikko pabeidzis vienu skaņdarbu, sāku citu” atzinās komponists. Šūberts sacerēja mūziku neparasti ātri. Atsevišķās dienās komponists radīja pat līdz desmit dažādu dziesmu! Nepārtraukti dzima muzikālās idejas, komponists tik tikko spēja tās pierakstīt. Ja papīra nebija pie rokas, viņš rakstīja gan uz ēdiena kartes, gan uz papīra strēmelēm. Sakarā ar naudas trūkumu viņam nekad nepietika nošu papīra. Gādīgie draugi vienmēr centās komponistam to sadabūt. Muzikālās idejas radās pat miegā. Pamodies viņš steidzās tās ātrāk pierakstīt, tādēļ no brillēm nešķīrās pat miegā. Ja skaņdarbs uzreiz nebija pabeigtā formā, komponists strādāja tik ilgi kamēr bija apmierināts ar savu darbu. Šajā periodā komponists rakstīja divus ļoti ievērojamus darbus- “Nepabeigto simfoniju” un dziesmu ciklu “Skaistā dzirnavniece”.
Pēdējie dzīves gadi un jaunrades gadi. Šūberta pēdējo desmit dzīves gadu skaņdarbu loks bija ļoti plašs un daudzveidīgs.Viņš rakstīja simfonijas, sonātes klavierēm, kvartetus, kvintetus, trio, operas, daudz dziesmu.
Biklums, neprasme izkārtot savas lietas un nevēlēšanās lūgt, zemoties iespaidīgu personu priekšā arī bija visai svarīgs Šūberta materiālo likstu cēlonis. Tomēr, neraugoties uz patstāvīgo naudas trūkumu, nereti pat badu, komponists nevēlējās kalpot ne firstam Esterhāzi, ne būt par ērģelnieku galmā. Šūbertam reizēm nebija pat klavieru un komponēja, bez instrumenta. Materiālās likstas traucēja apprecēties ar mīļoto meiteni. Viņš bija nabags, izsalcis, nelaimīgs, bet neatkarīgs. Un, galvenais, nekas netraucēja viņam komponēt.
Tomēr vīnieši iemīlēja Šūberta mūziku, kura pati atrada ceļu uz viņu sirdīm. Gluži tāpat kā senās tautas dziesmas, kuras viens dziedātājs pārņēma no otra, arī Šūberta skaņdarbi pamazām guva īstus cienītājus. Tie gan nebija spožo galma salonu, bagāto namu vai Vīnes aristokrātu piļu apmeklētāji. Kā meža strautiņš Šūberta mūzika atrada sev ceļu Vīnes un tās priekšpilsētu vienkāršo ļaužu vidū. Te liela loma bija ievērojam tā laika
Dziesmas
“Meža ķēniņš” ir sarežģīts skaņdarbs. Tā nav vis dziesma, bet drīzāk gan dramatiska aina, kurā darbojas trīs personas: tēvs, kas jāj cauri mežam, viņam līdzi tā slimais bērns un bargais meža ķēniņš, kurš parādās zēnam drudža murgos. Katram no viņiem ir sava melodiskā valoda. Zēna izsaucienos dzirdamas ciešanas, lūgums, šausmas. Tēvs mierina dēlu. Meža ķēniņa melodija skan kā glāsmaina, burvības pilna dziesma. Viņš vilina bērnu savās brīnumainajās valstībās.
Skaņdarbi klavierēm.
Valsis si minorā.- valšus un citas dejas Šūderts parasti radīja “šuberitātēs”, viesībās, pastaigās ārpus pilsētas. Viņš tās improvizēja, pavadot dejas vai vienkāršai iepriecinot savu draugu nelielo pulciņu. Pēc tam pierakstīja.
Franča Šūberta daiļrades apkopojums.
• Šūberta muzikālā apdāvinātība vistiešāk salīdzināma ar Mocarta dotumiem. Astoņpadsmit gadu vecumā viņš jau bija apmēram 150 solo dziesmu, vairāku simfoniju, operu, daudzu klavierdarbu autors.
• Daļa no kopskaitā apmēram 600 solo dziesmām ietverta dziesmu ciklos “Skaistā dzirnavniece”, “Ziemas ceļš”, krājumā “ Gulbja dziesma” . Viņa daiļradē dziesmas žandrs, kuram agrāk bija galvenokārt sadzīviska nozīme, sasniedzis augstu mākslinieciko pilnību.
• Šūberta klavieru miniatūras- ekspromti, muzikālie momenti, marši, valši, lenderi, ekosēzes, tāpat arī daudzie četrrocīgie klavieru skaņdarbi- atspoguļo XIX gadsimta Vācijai un Austrālijai tik raksturīgos mājas muzicēšanas augsto līmeni. Daudzi no šiem darbiem radušies saviesīgo vakaru jautrajā gaisotnē, komponistam improvizējot pie klavierēm vakara noslēguma dejas.
• Izvērstajos instrumentālajos darbos- deviņās simfonijās, sonātēs, stīgu kvartetos un citos kameransambļos- pamatā saglabātas klasicisma izveidotās formas, taču to galvenās tēmas ir liriskas, tautiskas, sadzīves dziesmām vai dejām tuvas melodijas.
Franča Šūberta galvenie skaņdarbi.
• Vairāk nekā 600 dziesmu
• 9 simfonijas( viena no tā pazudusi)
• 13 uvertīras simfoniskajam orķestrim
• 22 sonātes klavierēm
• Vairāki skaņdarbu krājumi un atsevišķas dejas klavierēm 8 eskpronti
• 6 “muzikālie momenti”
• “Ungāru divertisments” (klavierēm četrrocīgi)
Trio, kvarteti, kvinteti dažādiem sastāviem
Dažas operas.