Grieķu dzīves vērtības
Kā jau katra tauta, arī Grieķija balstījās uz dažādām dzīves vērtībām. Tās ne tikai ietekmēja grieķu sadzīvi, politiku un reliģiju, bet veidoja morāles un ētikas pamatprincipus, bez kuriem Senā Grieķija nebūtu iedomājama un nesasniegtu visu to, ko tā sasniedza. Nevienā senajā tautā nevar saskatīt tādu uzticību brīvības ideāliem un ticību cilvēka cēlumam kā grieķos. Viņi cilvēku uzskatīja par visnozīmīgāko būtni visā izplatījumā un neļāvās priesteru un despotu varai. Grieķu domāšanas veidu var uzskatīt kā pasaulīgu un racionālu, viņi slavināja neierobežotu zinātkāri un zināšanas cienīja vairāk nekā ticību, kas līdzšinējām tautām nebija raksturīgi. Ļoti svarīga sengrieķu kultūras īpatnība ir demokrātija. Paši Grieķijas polisu iedzīvotāji arī bija šī valsts. Tas radīja absolūtu personīgā un sabiedriskā vienību. Grieķi nebija nekas, ja viņi nebija polisu pilsoņi. Viņu uzskatos būt pilsonim bija vērtība, kuras dēļ bija vērts pat mirt (Par piemēru kalpo slavenā grieķu filozofa Sokrāta izvēle labāk mirt, nekā tapt izraidītam no Atēnām). Pašos pamatos grieķu pasaules uztvere bija materiālistiska. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka grieķu ideāli vislabāk iemiesoti arhitektūras un tēlniecības pieminekļos.
Visu grieķu polisu raksturīgākā celtne ir templis, kas agrīnajā periodā bija vienīgā sabiedriskā celtne. Pašas pilsētas centrs bija akropole – nocietināta citadele pilsētas augstākajā vietā, kur arī atradās pilsētas templis.
Templis bija dieva mājoklis, kas bija veidots aplūkošanai no ārpuses. Grieķu tempļi bija ļoti vienkārši, nelieli un ārkārtīgi harmoniski. Kā piemērs ir Atēnu Akropolē. Tieši tur ansambļa izjūta, harmonija un mērs ir visa pamatā. Svarīga sengrieķu kultūras iezīme ir sacensība. Un ne tikai olimpiskās spēles, bet arī tēlnieku, dramaturgu sacensības. Tēlniecību senajā Grieķijā uzskatīja nevis par mākslu, bet gan par amata prasmi, jo tai esot vajadzīga roku veiklība un zināšanas, nevis dievu radīta iedvesma.
Kā viens no ievērojamākajiem tēlniekiem tiek uzskatīts Fīdijs. Viņa meistardarbi – bronzā atlietā statuja laukuma centrālajā daļā Atēna Karotāja, kā arī templī ievietotā divpadsmit metrus augstā statuja Atēna. Ievērojams ir arī tēlnieks Mirons (5. gs. vidus). Vispazīstamākais darbs ir diska metēja figūra. Mirons spēja ārkārtīgi pārliecinoši atklāt kustības sajūtu, apvienojot to ar uzvarētāja triumfālo mieru un uzvaras saldmi. Grieķi ļoti lielu vērtību pievērsa literatūrai un dažādiem zinātniskiem apcerējumiem, kas radīja bagātīgu „augsni” filozofijas un zinātnes attīstībai. Senākie grieķu literatūras darbi ir episkās poēmas “Iliāda” un “Odiseja”, kuru autors bija Homērs. Eposu tapšanas laiks ir 9. gadsimta beigas un 8. gadsimta sākums. Ļoti populāras ir Ēzopam (6.gs. p.m.ē.) piedēvētās fabuls. Tajās atrodami grieķu tautas atzinumi par labo un ļauno, cilvēkam derīgo un kaitīgo. Literatūrā 5. – 4. gs. p.m.ē. radās jauni žanri. Priekšplānā izvirzījās dramaturģija – traģēdija un komēdija. Traģēdijām pārsvarā bija mitololoģiski sižeti, bet bija arī vēsturiskas tēmas. Savukārt komēdiju pamatā bija ikdienas dzīves sadzīviskie notikumi, kā arī politiskas intrigas. Pazīstamākie grieķu dramaturgi bija Aishils, Sofokls, Aristofans un Eiripīds. Šie izcilie autori ar mītiskā sižeta starpniecību centā pievērst uzmanību aktuālām sava laika problēmām V gs. p.m.ē. populārs kļuva vārda mākslas amats. Rakstnieki pēc pasūtījuma sāka sacerēt runas oratoriem. Izcils orators bija Īsokrats (436 – 338), kuram piedēvē ap 60 runu. Viņš nekad publiski neuzstājās, bet vienīgi rakstīja savas runas (Īsokrats uzskatīja, ka viņam nav īpašību, kuras novērtētu klausītājs). Īsokratu centās atdarināt visi vēlākie antīkās pasaules oratori. Slavu ar oratora mākslu vēl guvuši Dēmostens (384 – 322), tiesu sfērā panākumus guva Līsijs (469 – 380) un Īsijs (420 – 350). Grieķi īpašu cieņu un apbrīnu baudīja slaveni izgudrotāji un zinātnieki. Zinātne skaitījās tāda sfēra, kur pat cilvēki bija varenāki par dieviem, tāpēc grieķi cienīja izglītību un tā viņiem bija ļoti nozīmīga vērtība. Ievērojamāko matemātiķu vidū jāmin Eiklīds (ap 300. g.p.m.ē.), Pitagors (580.-500 g.m.ē.) un arī Arhimēds (287.-212. g. p.m.ē.). Uz šo zinātnieku sasniegumiem un atklājumiem ir veidojusies mūsdienu matemātika, astronomija un fizika. Liela slava saistās ar leģendārā Hipokrata vārdu (5. gs. p.m.ē.). Viņš ir daudzu medicīnisko traktātu autors un zinātnieks. Liela vērtība grieķiem bija arī reliģijai un mītiem. Sengrieķu mitoloģija atklāj mums ne tikai dievu, bet arī cilvēku pasauli. Tikumus, paražas, ļauno un labo, visu cilvēcīgo un dievišķo. Sengrieķu kultūra ir devusi lielu ieguldījumu ne vien pašas Senās Grieķijas attīstībai, bet likusi pamatus mūsdienu pasaules uztverei un vērtībām. Tā ir devusi tik milzīgu ieguldījumu salīdzinot ar citām senajām civilizācijām galvenokārt tāpēc, ka atšķirībā no tām, sengrieķu kultūrā gandrīz vai visa pamatā vienīgais vērtības objekts ir cilvēks un cilvēces sasniegumi.