Krusta kari
Krusta kari, kas turpinājās no 1096. līdz 1291.gadam, radīja veselu laikmetu Eiropas vēsturē. Tajā laikā Rietumeiropā nostiprinājās feodālā iekārta, pastiprinājās tautas apspiešana un nabadzība brīvo zemkopju praktiski vairs nebija, zemnieki kļuva par dzimtļaudīm un tika aplikti ar nodevām. Dzīve kļuva nepanesama, tāpēc Eiropas iedzīvotāji, kas ar nepacietību gaidīja, ka viņu mokas vainagosies ar baznīcas apsolīto pasaules galu un paradīzes iestāšanos uz Zemes, atradās reliģiska transa stāvoklī, kura izpaudās tieksmē pēc dažnedažādiem garīgiem varoņdarbiem un gatavībā uz kristīgu pašuzupurēšanos. Pieauga svētceļnieku plūsma uz Palestīnu un Jeruzalemi. Ja agrāk arābi pret viņiem izturējās iecietīgi, tad tagad turki fanātiskie musulmaņi sāka uzbrukt svētceļniekiem un postīt kristiešu tempļus. To izmantot nolēma Romas katoļu baznīca, kas loloja plānus par kundzību pasaulē. Tādējādi pāvesta Urbāna II aicinājums aizsargāt Tā Kunga kapu krita auglīgā augsnē: Eiropas smago sociāli ekonomiskie apstākļu dēļ daudzi izmisuma pārņemtie ļaudis, kuriem nebija nekā ko zaudēt, bija gatavi doties riskantā ceļā uz pasaules malu, lai meklētu piedzīvojumus, bagātību un „Kristus kareivju” slavu. Līdztekus lielo feodāļu laupīšanas kārei karagājiena ideju uz Austrumiem uztvēra arī daudzi sīkie feodāļi -bruņinieki (feodāļu ģimeņu jaunākās atvases, kas nevarēja cerēt uz mantojuma saņemšanu). Tomēr vislielāko entuziasmu, protams, izjuta nabadzībā un izmisumā iedzītā parastā tauta. Milzīgas ļaužu masas iedvesmoja pāvesta Urbāna 1095.gada 24.novembra runa Klermonā, viņi deva zvērestu doties karā pret neticīgajiem, lai atbrīvotu Tā Kunga kapu un Svēto zemi. Uz drēbēm viņi nēsāja no auduma izgrieztus krustus, tāpēc ieguva nosaukumu „krustneši”. Sekodami pāvesta propagandas aicinājumam un saukdami: „Tā grib Dievs!”, daudzi devās ceļā tieši no Klermonas ielejas. Pavisam bija septiņi krusta kari. Pirmais krusta karš notika 1096.gada vasarā. Tā dalībnieki nāca no dažādām zemēm, un krustnešu karaspēks sastāvēja no vairākām vienībām. Virzīdamies pa dažādiem sauszemes un jūras ceļiem, krustnešu karaspēks sapulcējās Konstantinopolē. 1097.gada pavasarī krustneši pārcēlās uz Mazāzijas pussalas un uzsāka bīstamo virzīšanos seldžuku kontrolētajā teritorijā. Sākās vissmagākais ceļa posms. Nabadzīgākajiem karagājiena dalībniekiem drīz vien izsīka pārtikas krājumi – tikai bagātie varēja atļauties samaksāt par svaigiem produktiem, kas tika piegādāti no attālajām ostām. Daudziem neatlika nekas cits kā samierināties ar saulē izdegušo zāli, saknēm un sprāgušiem dzīvniekiem. Tika nokauti un apēsti daudzi zirgi, tāpēc vēlāk izrādījās, ka tikai katrs piektais karagājiena dalībnieks var doties kaujā kā jātnieks. Neraugoties uz daudzajām grūtībām, karstumu un vienotas militāras vadības trūkumu, karagājienam bija lieli panākumi. Tika ieņemtas vairākas pilsētas un nodibinātas pirmās krustnešu valstis – Edesas grāfiste un Antiohijas hercogiste. Beidzot 1099.gada jūnijā, pēc ciešanām un pūliņiem, kas bija ilguši trīs gadus, krustnešu karaspēks nonāca savā galvenajā ceļa mērķī – Jeruzalemes pievārtē. Tā tolaik piederēja Ēģiptē valdošās Fātmīdu dinastijas arābu sultāniem. Pēc aplenkuma, kas ilga dažas nedēļas, 1099.gada 15.jūlijā Jeruzaleme krita krustnešu rokās. Tās aizstāvjiem un mierīgajiem iedzīvotājiem – musulmaņiem un ebrejiem – tika sarīkota īsta asinspirts. Atmaksa par visām pārdzīvotajām mokām pārauga asiņainā orģijā – vīriešus, sievietes un bērnus kristieši medīja ielās un mājās un kāva kā lopus. Vēl daudzus gadsimtus šie notikumi atstāja smagu negatīvu iespaidu uz krustnešu un musulmaņu attiecībām.
Tā kā kristiešu stāvoklis Tuvajos Austrumos bija kļuvis nestabils un nedrošs tad 12. un 13.gs. baznīca bija spiesta izsludināt Otro krusta karu (1147-1149). Taču rīkotais karagājiens piedzīvoja neveiksmi. Četras piektdaļas krustnešu gāja bojā no bada, slimībām un seldžuku uzbrukumiem jau laikā, kamēr krustneši virzījās cauri Mazāzijai. Atlikušās vienības cieta vairākas smagas sakāves. Krusta kara dalībnieki atgriezās Eiropā. Pēc Otrā krusta kara bēdīgaā iznākuma kristiešus Tuvajos Austrumos nepārstāja vajāt neveiksmes. Viņi turpināja piekāpties musulmaņu pārspēka priekšā, un 1187. gadā Ēģiptes sultāns Saladīns ieņēma Jeruzalemi. Ziņas par Jeruzalemes krišanu rietumos izraisīja šoku.
Tāpēc pāvests pasludināja Trešo krusta karagājienu (1189-1192). Viņa aicinājums guva plašu atbalstu visā Eiropas mērogā, un šis karagājiens bija visvērienīgākais visā krusta karu vēsturē. Karotāju priekšgalā nostājās tā laika ievērojamāko valstu valdnieki – Francijas karalis Filips II Augusts, Anglijas karalis Ričards I Lauvassirds un Svētās Romas Impērijas ķeizars Frīdrihs I Barbarosa.. Sākotnēji karaspēks samērā veiksmīgi virzījās uz priekšu un guva uzvaras, bet pusceļā kādā upē noslīka ķeizars Frīdrihs I. Viņa nāves dēļ, lielākā daļa vācu bruņinieku izdomāja ceļu vairs neturpināt un atgriezās dzimtenē. Tālākās cīņas risinājās Filipa Augusta un Lauvassirdas vadībā, taču viņu savstarpējā naidošanās apgrūtināja saskaņotu darbību. Šajā krusta karā Jeruzaleme tā arī netika ieņemta.
Ceturtais krusta karš (1202-1204) tika gatavots pret Ēģipti, kas tolaik bija viens no galvenajiem musulmaņu varas centriem, bet tam trūka naudas un flotes. Gatavību palīdzēt krusta karotājiem izrādīja Venēcijas republika, taču tā pieprasīja krustnešiem mainīt sākotnējos nodomus. Rezultātā krusta karu dalībnieki venēciešu kuģos devās uz Bizantiju, lai iesaistītos tur notiekošajās iekšējās cīņās par troni. Viņu galvenais spars tika izmantots, lai 1204.gadā ieņemtu un izlaupītu kristīgo Konstantinopoli. Tika nogalināta daļa iedzīvotāju, sagrauti daudzi grieķu katoļu dievnami, antīkie mākslas un arhitektūras pieminekļi un sagrābts milzīgs laupījums. Bizantijas impērija zaudēja daļu teritorijas. Piromo reizi krusta karu vēsturē karš krusta zīmē tika vērsts pret kristiešiem. Krusta kara ideja tika pilnīgā izkropļota, bet Konstantinopoles nopostīšana radīja tik dziļu plaisu starp latīņu un grieķu kristīgajām baznīcām, ka par to apvienošanu vairs nebija ko domāt.
Piektais (1228-1229), Sestais (1248-1254) un Septītais (1270) krusta karš notika laikā, kad krustnešu kustībā bija iestājusies jau krīze un apsīkums. Tie neguva ievērojumus sasniegumus ja nu vienīgi Piektais krusta karš, ko vadīja un organizēja Frīdrihs II. Uz īsu brīdi viņam izdevās atgūt Jeruzalemi, taču tā drīz vien atkal nonāca musulmaņu rokās. Krusta kari tika vērsti arī pret Ziemeļiem. To rezultātā uz ilgu laiku tika pakļautas daudzas tautas to skaitā arī Latvijas teritorijā dzīvojošās ciltis, kas uz vairākiem gadsimtiem kļuva par dzimtcilvēkiem.
Krusta karu sekas bija daudzu Eiropas muižnieku dzimtu izzušana, visi to vīriešu kārtas pārstāvji kampaņu laikā bija krituši. Dižciltīgās dzimtas, kuru saknes iesniedzās laikā, kad Romu iekaroja barbaru ciltis, vienkārši pazuda. Kaut arī pastāv uzskats, ka rietumeiropišu saskarsmei ar Austrumiem bijusi pozitīva attieksme – iepazīšanos ar arābu un grieķu zinātnieku darbiem, tehniskajiem sasniegumiem, garšvielām un izmeklētiem ēdieniem, izsmalcinātu dzīves veidu, tomēr nevar noliegt arī negatīvos aspektus – daudzos upurus un ciešanas.