Manas pārdomas par latvisko baltumu
Manuprāt, latviskais baltums ir viss labais un gaišais, kas ir vai kam būtu jābūt katrā latvietī. Latviskais baltums nāk no mūsu senčiem, mums tas būtu jāsaglabā un jāsargā kā vislielākais dārgums, bet, lai to izdarītu, ir vajadzīgs liels spēks. To, kas ir veidojies gadsimtu laikā un ir pārcietis vairākus postošus laika posmus, šķiet, nebūtu jāsargā, taču tā nav…
Mūsu priekšgājējiem ļoti svarīgas bija mājas. Mājas, kurās atgriezties. Īpaši godāja māti un tēvu. Tā kā tajā laikā mammas kopā ar bērniem bija vairāk nekā tēvi, tad arī tautasdziesmās biežāk var sastapties ar mātes slavēšanu un apdziedāšanu :
„Stāsti dziesmas, māmuliņa,
Tautiņās vadādama,
Ko dziedāšu tautiņās,
Vakariņu kavēdama”
Agrāk ļoti svarīgi bija būt paklausīgam bērnam un dzīvot tā, lai vecāki varētu lepoties ar savu atvasi. Diemžēl, mūsdienā bērnu attieksme pret saviem vecākiem un vecāka gadagājuma cilvēkiem ir krasi mainījusies. Ja ikdienā jaunieši vēl ciena savu mammu un tēti, tad nereti pret svešiem, veciem cilvēkiem nav nekādas cieņas. Iespējams šie jaunie cilvēki domā, ka tas ir stilīgi, tomēr, ja tā padomā – tāds uzskats ir pilnīgi absurds! Man pat ir bail iedomāties, par kādiem cilvēkiem izaugs daļa mūsdienu jauniešu un kādi būs viņu bērni…
Senie latvieši nevarēja dzīvot bez darba. Lai arī cik grūti tas nāktos, bet savu darbu viņi padarīs. Viņi nebaidījās grūtību, jo ticēja, ka ar savu padomu palīdzēs vecāki vai Laima:
„Ai, darbiņ(i), ai, darbiņ(i)
Bez darbiņa nevarēju:
Darbiņš maniem prieku deva
Laima – gudru padomiņu”
Darbs – tas bija tik pat pašsaprotami kā elpot, ēst, gulēt. Tik pat pašsaprotami kā dzīvot. Ja to darba mīlestību salīdzina ar to, kā darbu mīl mūsdienu cilvēki, tad ir, par ko aizdomāties… Ko tik’ mēs neizdomāsim, lai izvairītos no strādāšanas. Reti kuram patīk strādāt smagus darbus, mūsdienās, domājams, vairāk skatās uz to, ka ātrāk, ērtāk un vieglāk iegūt naudu.
Neatņemama darba sastāvdaļa bija dziesma. Jebkuru darbu darot, meitenes un sievietes ( retāk vīrieši) dziedaja:
„Dziedot vien izdziedāju
Savu darba nedēļiņu:
Izdziedāju maizes klaipu,
Savu sviesta bunduliņu”
Dziesmas tika dziedātas, slaucot govis, strādājot dārzos, tīrumos, maļot labību, vakarējot, ar vien’ vārd’ sakot – visur:
„Man bij’ dziesmu vācelīte
Padzirnē glabājama;
Cik es gāju maltuvē,
Pa vienai ritinaju”
Īpaši bija vakari, kad sievietes sapulcējās mājas lielajā istabā, kur jaunās meitas gatavoja pūru, bet precētās vienkārši auda, šuva, adīja vai darīja kādus citus rokdarbus. Šādu rokdarbu gatavošanu sauca par vakarēšanu. Arī vakarejot dziedāja. Bija arī īpašas sapulcēšanas dziesmas:
„Še nāciet, jaunas meitas,
Vakariņu vakarēt,
Še skaliņi gaiši dega,
Jauni puiši plēsējiņi.”
Tas, ka mūsu senči dzīvoja saskaņā ar dabu, nav nekāds noslēpums. Mūsu tēvzemes simbols ir ozols. Latviešiem ir tāda tradīcija – meitai piedzimstot, tēvs pagalmā stāda liepu, dēlam – ozolu.
„Ozols auga, liepa auga,
Viens otrā vērdamies.
Kā jūs paši redzejāt,
Ozols liepu bildināja
„Liec, Laimiņa, man mūžiņu,
Liec liepā, ābelêē:
Kā liepai man izaugt,
Kā ābelei noziedēt”
Liela nozīme bija arī latviešu dievībām – Pērkonam, Laimai, Mārai, Dēklai, Jumim, Ūsiņam u.c. Latviešu dievibās bija izteiktas matriarhāta iezīmes – Meža māte, Vēja māte utml, ko labi var redzēt konofilmā „Sprīdītis”. Mūsdienās.. Ko mēs darām ar dabu? Katrā gadījumā, tā vairs netiek tik ļoti cienīta. Pozitīvi ir tas, ka mēs cenšamies to saglabāt, izveidojot dabas takas, aizsargājamas teritorijas utt., taču tas liecina par to, ka daba lielā mērā jau tagad tiek izpostīta un iznīcināta. Skumji…
Mūsu senčiem bija īpašas tradīcijas precību ziņā. Precībām gatavojās ilgi un pamatīgi. Tikai veidots pūrs, krāta nauda, posta līgava un līgavainis, sagatavota māja un veikti vēl neskaitāmi daudz darbi. Līgavas izraudzīšanās, bildināšana un precēšana bija kaut kas īpašs. Tas atspoguļojas arī tautasdziesmās:
„Šogad skaistas rozes auga
Jaunu meitu dārziņā:
Šogad stalti tēva dēli
Pulkiem jās precībās”
Pašlaik viss ir mainījies. Nav vairs tā, ka ilgāku laiku tiek noskatita līgava, tad viņas vecākiem lūgta viņās roka, saņemta svētība un tad dzertas kāzas. Pašlaik viss notiek daudz straujāk – jaunieši iepazīstas, padzīvo kopā (senlatvieši kaut ko tādu, šķiet, nemaz nevaēja iedomāties), pasaka vecākiem: „Nu, mīļie, es ar viņu precēšos!” un laimīgi svin kāzas. Nav vairs tā gaidīšanas laika, tīrības, nevainības, gaišuma. Nav vairs tā latviskā baltuma. Diemžēl…
Atklāti sakot, mani uztrauc tas, ka mūsdienu jaunieši neizprot un nenovertē to, ko mums ir devuši mūsu senči – latvisko baltumu. Nav tās tikumības, pašaizliedzības, nesavtības, kas bija mūsu priekšgājējos. Nevar īsti saprast, vai tā ir nezināšana, kas neļauj turpināt šī baltuma iesākto vai tā jau ir necieņa un negribēšana kaut ko darīt, lai saglabātu to, ko nosargāt ir izdevies mūsu senčiem gadu simtos. Lai arī liktenis, senču ceļos liekot sastapt cilvēkus, kuri vēlējušies šo baltumu iznīcināt, ir cenies salauzt tos, latvieši, izrādās, tomēr ir sīksta tauta un mūsu priekšgājējiem ir izdevies saglabāt vislielāko dargumu – latvisko baltumu. Nesalūzisim un neļausim mums to atņemt tagad!