pasakas

Par ko māca pasakas?

Folklora ir tautas garīgās kultūras vissenākā forma, kas atspoguļo dzīves un darba pieredzi, sociālos centienus, ētiskos un estētiskos ideālus, māksliniecisko apdāvinātību. Folklora ir nepieciešamā mūsu dzīvē lai saprastu viens otru, dabūtu informāciju par vidi , dabu, cilvēcību, un vienkārši būt par mūsdienīgo cilvēku. Ar folkloru mēs redzējāmies katru dienu. Folklora ir visur : avīzēs, žurnālos , televīzijā, mutvārdos, skolā, uz darba, Internetā! Ar folkloru mēs sākam dzīvi.

Pirmais folkloras žanrs, ko studē gandrīz katrs cilvēks no bērnības, ir pasaka. Bieži vien, to

oo viņam lasa vecāki vakarā, lai bērns varētu aizmigt un arī kaut ko parasto iemacīt: kas ir slikti un kas ir labi, uzzināt par dzīvniekiem, varoniem.

Kā grauds krīt zemē un pirmais, ko dara, dzīt saknes , tā bērnam visa apkartnējā informācija ļoti viegli apgūstama, un viņam attīstās fantāzija, domāšana, raksturs. Bērns veido pirmo soļu interesnatājā, nepazīstāmājā dzīvē, kad piedzimst, un veido vienu no pirmajiem soļiem folklorā klausīdami un lasīdami pasakas.

Tātad par ko patiešam māca pasakas?

Kas ir šīs pasakas? No kā viņi sa

aastāv? Kā viņus saprata mazais bērns?

Visizplatītākās pasakas ir, protams, tautas pasakas. Viņi uzrakstīti vieglājā valodā. Tautas pasakas saglāb tautas gudrību, tikumus un jēdzienus. Pasakas cilvēks atcerē visu mūžu un ņem piemēru no tām.

Kad vectētis lasa savam mazdēlam pasaku uz nakti, bē

ēērns uzmanīgi klausās un bieži jautā: „Vectētiņ, bet kurš ir slikts?”, „Kurš ir labs?” . Tā bērns no parastam pasaku situācijām dala pasauli uz slikto un labo, uz varoņiem un nelabajiem, zagļiem un glābējiem, uz nakti un dienu, balto un melno. Bērns sāc saprast, ko drīkst darīt un ko nedrīkst, ko vajag darīt lai būtu labam un varonīgam un ko vajag lai kļūtu par nelabo. Tā cilvēks no bērnības iemācās dzīves līkumus.

Kad viņš to noteica, tad sāc sapņot, domāt par to, kādam viņam gribētos būt nākotnē, kādu pusi pieņemt: melno vai balto?

Mazdēls sapņo: „Vectētiņ, es gribētu būt par tādu varoņi, kā viņš” , „Es gribētu būt par princim, vēl princesi par sievu un daudz naudu”, „Man gribētos būt stipram un cīnīties ar
rr ļaunumu”, – vai gluži otrādi, – „Es gribētu būt par zagli un zagt daudz naudu,” – utt. Tā bērns sev noteica mērķi uz nākotni par to, kadam viņam būt. Katram cilvēkam jābūt mērķis, jo mērķis ir tas, kā dēļ viņš veido savu ceļu uz dzīvi.

Folklorā ir dažādas pasakas. Vieni māca par dzīvi(sadzīves); otrie par labumu, devību, arī par slinkumu, nežēlību, viltību, niknumu(dzīvnieku); trešie par Dievu un Satānu,melno vai balto (reliģiskās); ceturtie māca sapņot un domāt(brīnumu) utt. Minēsim piemērus. Ņemsim tautas paskas no La

aatviešu folkloras. Kādu raksturu un kādas īpašības var iegūst parasts latviešu bērns, lasot vai klausījot latviešu tautas pasakas?

Pētīšanai es paņēmu dažas nelielas paskas par dzīvniekiem, jo tautas pasakas par dzīvniekiem ir visizplatītākas un bērniem viņi ir vieglākas saprašanai. Nav brīnums, ka ļoti daudz paskas ir par lapsu, zaķi un kaķi, jo šie dzīvnieki tieši atspoguļo kādu rakstura ipatnību.

Lapsa gandrīz vienmēr ir negatīvs tēls pasakās. Un pasakās par šo dzīvnieku ir macīšana par to, kādam uzmanīgam ir jābūt lai neķertos uz „lapsas viltību” dzīvē.

Kaķis ir gudrs un viltīgs tēls. Tomēr ļoti slinks. Māca būt par gudram, viltīgam, darīt visu nesteidzoties vai arī pretēji ne sedēt uz vietas.

Zaķis ir bailīgs dzīvnieks. Bērns sāk žēlot zaķi. Tā tiek audzinātas labas pozitīvas jūtas.

Tātad zaķis pasakās spēlē lielu lomu bērnu jūtu audzināšanai. Bet izlasot dažas tautas paskas par zaķi es biju pārsteigts par to, kādu iemeslu un kādu „vāroņību” parāda šīs paskas.

Es negribēju tieši paradīt kaut kādu slikto pasaku pusi, bet, izlasot dažus pasakus, sapratu, ka daudz jāmaina pasaku dzīvē.

Šeit ir spilgtoši piemēri, kurus nevajadzēja ilgi meklēt.

„Kādeļ zaķis lec kā sapīts”

Pasaka sākās ar to, ka Dievam bija zaķis un Vellam zirgs. Vells ar zirgu labi aroja zemi, bet Dievam nekas neiznāca. Reiz Dievs naktī paņema Vella zirgu, kad viņš gulēja un izaroja sev visu zemi.

– Pasakā jau no primeim vārdiem rādās, kāds negodīgs ir Dievs pret Vellam. Dievs bērnam ir pozitīvs tēls, vispozitīvākais tēls pasaulē! Bet šeit viņš ir negodīgs, spiltīgs. Ko tad iemācīs un sapratīs mazs bērns?

Pēc tam Vells pajautāja, kā Dievam tā izdēvās. Bet Dievs atbildēja: „Vai tu vēl nezini, ka zaķis skrien ātrāk par zirgu?”

– Protams, Dievs šeit nemelo, bet tomēr neatbild uz jautājumu. Mēs zinām, kā atbildēt uz jautājuma ar jautājumu ir slikti. Tātad vislabākais tēls pasaulē atkal dara negatīvo lietu. Bet bērns vēl domās, kā Dievs melo.

Abi divi izmijuši kurš vairāk izars. Vells zaudēja un no dusmām sapinis zaķītim kājas,bet viņš aizskrēja mežā. Dievs neko neizdarīja. Tādeļ zaķis lec kā sapīts.

– Ja dalīt uz labo un slikto, protams, dažie cilvēki izvēlēs,ka Dievs ir labs un Vells ir slikts šī pasakā. Bet vai tas ir taisnība? Vai drīkst vispār rakstīt tādas pasakas?

„Sala derības ar zaķi”

Sals derēja ar zaķi, ka viņu nosaldīs.

– Visu pasaku iet derēšana starp zaķi un salu. Atkārtojās vienas un pašas frāzes. Māca par to,ka lai uzvarētu derēšanu vajag vienmēr teikt savu viedokli,kamēr oponents nesapratīs. Izskatās, ka maza bērna kaprīzes. Tomēr varam satikties ar dažiem piemēriem no reālas dzīves. Daudz reaizes esmu dzirdējis, kā mani draugi latvieši dērē, ļoti lidzīgi šai pasakai. Man liekas, kā derēšanu vajag uzvarēt ar gudrību, nevis ar neatlaidību.

„Zaķis un viņa draugi”

Ļoti īpaša pasaka. Zaķis brauca ar ratiem un sastapa lāpāmo adatu, ņem viņu līdzi. Pēc tam ņem ta pat kniepadatu, šujamo adatu, ogli un pīli. Pēc tam viņi ieraudzīja kādu mājiņu un neviena nebija iekšā. Visi draugi un zaķis ienāca un izvietojās, kā mājās. Pīle – ūdens baļļā, lāpāmā adata iedūrusies gultā, šujamā adata – spilvēnā, kniepadata – dvielī, un ogle uzlēkusi uz krēsla. Kad atnāca saimnieks, pīle viņu pieslacinājusi. Saimnieks paņēma dvieli,bet kniepadata viņam sadur seju, no tā viņš apsēdās uz krēsla,kur sāka dedzināt ogle. Saimnieks – uz gultas,bet tur – šujamā adata. No bailes saimnieks izksrēja no mājas. Bet tas nav viss: viņu nosita akmens no jumta. Un draugi dzīvoja kopā laimīgi pēc tam!

– Vispār oriģinālā pasaka! Visprims labie draugi ienāca svešā mājā. Neviens nedomā par privātīpašību. Šis draugus jāskaita par labiem! Iekārtojās svešā teritorijā bez saimnieka esamības mājās. Katrs kurš tur varētu ienākt, saprotams, būs izkropļots un izdzīts no savas mājas. Kad saimnieks ienāca mājā,tad atklājās,ka viņš ir kaut kāds zags,bet tomēr tā ir viņa māja, un tekstā nekas nepateikts par to, ko slikto viņš ir izdarījis. Pasakā vispār nav nekāda labuma! Bailīgi domāt, kādu mācību gūs mazais bērniņš. Kādu pamatu viņš sev izveidos raksturā, domāšanā?

„Kas bailīgāks par zaķi”

Pasaka par to, kā zaķis gribēja pabeigt dzīvi un noslicināties ezerā, jo paskaitīja sevi par visbailīgāko dzīvnieku pasaulē. Uz savu laimi viņš sastapa vārdus un nebeidza dzīvi.

– Man liekas, ka rakstīt par pašnāvību nevajag maziem laīstājiem. Tad viņi var padomāt, ka ja tu sevi paskaitīs par sliktāko cilvēku,tad nevajag dzīvot. Bet dzīve ir tāda, ka vajag cinīties ar tādiem iemēsliem un turpināt to, ko tev māte dēvusi pirmā dzimšanas dienā.

Pieminēsim arī citus vāroņus.

Ļoti pazīstama pasaka par ezīti. Viņu ļoti bieži salidzina ar krievu pasaku par vārdi, bet vispār ir citāda mentalitāte.

„Ēža kažociņš”

Pasaka stāsta par to, kā apmaldijās ķēniņš mēžā un tur atrada ēzīti. Ķēniņš viņam lūdza palīdzību, bet ezītis pateica, ka palīdzēs atrast ceļu tikai ja ķēniņš atdos savu meitu viņam par sievu. Derēja,derēja, un tomēr ķēniņš piekrita u atdeva savu meitu viņam par sievu.

– Šeit arī ēzītis ir labs, pozitīvs tēls. Viņš šantažē ķēniņu mēžā, un ķēniņam ne paliekas ne kādas izējas,ka atdot meitu par sievu. Tātad mēs varam saprast, ka šantažēt ir labi un arī atdot savu meitu kaut kadam mēžonim par sievu ir arī normāli.

Nemaza pasaka par spiltīgo kaķi.

„Cepļa pils kungs”

Viens kungs dzīvojis ar raganām uz vienu roku. Un netālu no viņa vienā mājā dzīvojis ņiprs puisis. Pusim bija kaķis. Kungs nolēma uzbūrēt nelaimi un slinkumu: puisim bija jāguļ uz krāsns un nekā vairāk darīt neticies. Runcis apžēlojis un barojis viņu.Bet kad ēdamo vairs nepalika, tad runcis aizgāja kaut ko samedīt. Vispirms satika lapsu. Viņa gribēja apēst runci, bet runcis atsutīja lapsu kunga vistu kūtī. Pēc tam to pateica kungam, ka Cepļa pils kungs atsutīja viņam dzīvu lapsu un, kamēr kungs cinījās ar lapsu, kaķis nozaga viso ēdamo no kungas mājas. Tapat bija ar vilku un lāci. Bet ar lāci kungs negribēja cinīties un paprasīja šo Cepļa pils kungu paradīt. Tad viņi aizbrauca tāli un uz katra soļa kaķis manīja kungu. Pēc tam sadedzināja viņu ar raganām. Puisis gribēja samaksāt par palidzību runcim,bet viņš neņēma. Un tad abi kopā dzīvojuši laimīgi.

– Pasakā kaķis ir gudrs un ļoti rūpīgs. Patiešām pasaka attēlo labās jūtas. Kaķis ziedo ar savu lepnumu un sīrdsapziņu lai tikai palīdzētu slinkam puisim. Drīkst pateikt, ka kungu varēja atstāt par dzīvu, jo viņš pats neko īpašo neizdarīja,arī kaķis bija par zagli, bet tomēr tas ne bija nevienam par sliktu un katrs pelna uz dzīvi, kā vara. Beidzot ļaunums ir sakauts un draudzība ar labību uzvarē. No šīs pasakas varam pasvītrot daudz labuma. Tādam pasakām ir daudz vietas folklorā.

Lasot augšā pieminētas pasakas par zaķi pat kļūst slikti, domājot par bērniem, kuri uz to izaugs. Taču bērnu organizms ir tik vienkāršs un arī psihika, ka vispār nedrīkst pieļaut tādu apmācīšanu. Gribas pajautāt, kurš vispār to raksta? Kurš izdomāja tādas pasakas? Atbilde ir parasta : tā ir tauta. Par ko tad domā šī tauta? Protams, bērni izaugs tādi paši. Manuprāt, tautas pasakas jāparbauda kopā ar psiholoģiem, kuri var noteikt pareizo vīrzienu bērnu pasaulē. Varbūt tad kaut kas biedrībā izmainisies un tauta būs mierigāka, vēl gudrākā. Ļoti nepieciešamas tāda tipa pasakas, kā pēdējā,no minētiem piemēriem.

Protams, mainot pasakas īpaši nekas neitekmēs uz latviešu mentalitāti, bet tomēr tas būs par vienu ķieģeļi lielajā labības mūrī.