Nodaļas moto
Rasa un ogas
Mirdz lielas sarkanas un baltas lāsmas
Pie rudenskailiem ceļa krūmiņiem;
Ar asrām tās un asnīm vienas krāsas,
– Vai tās še kaisītas no ceļniekiem?
Ak nē. – tā rasa vien un sārtas ogas,
Ko rudens izbēris priekš putniņiem;
Ko žēlas piemiņas Tev sirdī zogas?
Ļauj savai sirdij dabas rokās dzīt,
Lai dus, kas vakar bij, – skat’, kas būs rīt!
Galvenie motīvi
Rasa. Daudzos nodaļas dzejoļos minēta rasa – gan rotaļājoties, gan kā skumju izpausme. Tomēr Rainis to attēlojis kā īslaicīgu, pārejošu parādību.
Šajā nodaļā Raiņa dzejoļos virmo skumjas un nemiers (noprotams, ka dzeja radīta nospiestā dvēseles stāvoklī):
„Noslēgt ar pasauli mieru,
Kad krūtīs rok nemiers kā kurmis?
Kaisles un kārojošs gars,
Ilgas un sūrstoša sirds?”
Viņš nerunā ne par nākotni, ne tagadni, pārsvarā atceras pagātni un prāto pie sevis. Rainis dodas sevis meklējumos un vēlas atrast atbildes uz jautājumiem par savu būtību. Šī dzeja ir ar filozofisku noskaņu – apspriež jautājumus, uz kuriem nav iespējams pilnībā atbildēt.
„Tu gala tumsā tausties,
Tas smagums ir mūžība –
Ko rakņājies, ko rausties?
No tās aug dzīvība.”
Neskatoties uz visu, Rainis nav panācis gribēto filozofiskās dzejas efektu – dzejoļi šajā nodaļā neliek aizdomāties par viņa apskatītajām tēmām.
Vienīgais uzmanības vērtais dzejolis – „Smagums”.
Nodaļas moto
Pašā pusdienā
Spoži saule spīd
Pašā pusdienā,
Īsa ēna krīt
Manā diendusā.
Pļava, lauks un koks
Miegam ļāvušies,
Plaši debess loks
Tvīkdams izmeties.
Apstājies ir laiks,
Stundas atsēstas,
Skaidrs top mans vaigs
Kā priekš mūžības.
Galvenie motīvi
Vasara. Vairākos dzejoļos minēta vasara. Iespējams, tas ir Raiņa mīļākais gadalaiks, Rainis noteikti to vienmēr gaidīja, tādēļ ar tādu sajūsmu par to raksta:
„Tu atkal nāc, mans mīļais vasarlaiks.
No siltās pļavas ceļas smaršu tvaiks,
Gars līdz kā dūmu stabiņš, slaicin slaiks.
Nāc, vasarlaiks!”
Ziedi. Rainis, kā jau vairums rakstnieku, raksta arī par puķēm un zāli. Bieži dzejoļos pieminēta arī zaļā krāsa.
„Nekad še puķes nebeidz augt,
– Un man lai nespētu še plaukt
Sirdscerība:
Tam zaļot likt, kas novīta?”
„Pilns ziediem piebērts liecas lejas klēpis
Balt-akācijām, sarkan-granātēm
Un mēļām ciklamītēm, ko ir slēpis
Pie akmeņžogu zaļām vītnēm.”
Ezers. Iespējams, Rainis iespaidojies no tā, ka viņa dzimtā puse ir tuvu Latgalei – zilo ezeru zemei, tādēļ tik bieži viņa dzejoļos rakstīts par ezeru:
„Gaiss lēni kūst,
Mans ezers spīgo;
Tur mani viļņi plūst,
Tur laiva līgo.”
„Līdz viņai ezerpusei līmenis mirdz,
Pie krastnamu sliekšņiem mirdzums laužas,
Trīs tumšās dzelmes nerodamā sirds,
Un vieglās ūdensčalas lēni gaužas.”
Rainis šajā nodaļā atklājas kā mazs rotaļāties gribošs bērns, kas skrien pa pļavu, plūc puķes un trenkā taureņus. Nav ne miņas no skumjām, rūpēm un raizēm.
Manuprāt, šie dzejoļi ir ļoti virspusīgi un bērnišķīgi, ne dziļi, patiesi un skaisti.
Nodaļas moto
Laipnā liesma
Pa mēness naktīm domāju uz tevi,
Kad svētās meitas lēni sienās vērpj,
Kad tumsas rokas dabas sērās tērpj
Un dabas sērās aizmirstu pats sevi.
Es skaļā dienā kaunos tev to teikt;
Tik dziļās jūtās slēpju, ko man devi,
To lielo mīlu, kas spēj visu veikt,
Kas staro neprasto no laipnās liesmas,
No kuras mēness spīd un manas dziesmas.
Galvenie motīvi
Sapnis. Šajā nodaļā Rainis ir sapņains. Sapņo un domā par mīlestību, kas bijusi, top vai nav iespējama:
„Cik eju garām, kur miniņš
Pie sienas sprausts,-
Viens laimīgs brīdis nāk prātā,
Sapņainām smaršām austs.”
Šajā nodaļā motīvu ir daudz, bet tos visus caurstrāvo mīlestība – Rainis par to sapņo, atceras, cer uz to, tad salīdzina iemīļoto un savas jūtas ar dažādām dabas parādībām vai radībām. Iespējams, mīlestības svarīgums ir vienlīdzīgs ar dabu, jo šie abi motīvi nemitīgi savijas. Dzejā iekļautas patiesas emocijas un tie nāk no sirds.
Nodaļas moto
Apaļš cilvēks
Es raudājis esmu
Un esmu smējies,
Mans dusmības kauss
Ir pāri lējies;
Es vaidējis esmu,
Kad ievainots bijis,
Un ārdījies atkal,
Kad sāpums bij dzijis;
Es izmisis kliedzis,
Es lādējies, bāries,
Bet zinājis allaž,
Ka nelabums pāries.
Pilns cilvēku jūtām
Mans dvēseles klēpis,
Nekā saviem mīļiem
Es neesmu slēpis.
Es mīlējis karstāk,
Kaut karsti ar nīdis
Aizvien mani aizrāvis
Lieluma brīdis.
Bet cilvēkus mūžam
Tik mīlējis esmu,
Mans ienaids tik dedzis
Pret zvērības dvesmu.
Galvenie motīvi
Ienaidnieki. Rainis parāda, ka tie, kas viņu uzvar, uzreiz nekļūst par viņa pretiniekiem. Ar saviem vārdiem viņš liek noprast, ka ienaidniekiem viņš nemaz neļautu sevi pieveikt:
„Mani ienaidnieki nava
Tie, kas mani uzvarēs.
Mani uzvarēt, tā slava
Manai draudzei piederēs, —
Tā vēl tāļāk aiziet spēs.”
Draugi. Rainim nav draugu, vismaz tā viņš uzskata. Iespējams pat, ka katrā viņš saskata pretinieku:
„Mani vistuvākie draugi
Ir vistālākie jaunie augi:
Vēl nepiedzimušie dzimumi
No visiem man īstākie radinieki.
Še jūtu tikai svešu dvesmu,
Es nezinu, kur mājās esmu.”
Pats. Rainis, atšķirībā no citiem rakstniekiem, rakstījis arī par sevi. Ir noprotams, ka viņš ir patstāvīgs un uzticas tikai sev, kā arī daudz no sevis prasa:
„Ko dari, dari pats,
Lai palīga nelūdz tavs skats:
Palīgs, ja spēs, tad tev darbu jauks, –
Nespēs, tad sevi par darboni sauks.”
Šī nodaļa ir veltīta attiecībām. Rakstīts par attieksmi pret apkārtējiem cilvēkiem, par apkārtējo attieksmi pret viņu. Varētu pat uzskatīt, ka Rainis pamāca, kā dzīvot, lai nekļūdītos. Rainis vadās pēc moto „labākais draugs ir vislielākais ienaidnieks.”
Nodaļas moto
Sirds kapi
Neviena sāpe neizzūd:
Sirds kapos visas viņas trūd
Līdz galam.
No pašas pirmās bērnības
Tur apbedot tās glabātas
Līdz galam.
Ik brīdi sirds no viņām cieš,
Kā smaga nasta viņas spiež
Līdz galam.
Tik tukšas atmiņas tā šķiet,
Bet straujo sirdi spēj tās siet
Līdz galam.
Galvenie motīvi
Netaisnība. Rainis, kā jau cīnītājs, raksta par netaisnību, apmelošanu, meliem utt. Arī šī nodaļa nav izņēmums:
„Man netaisnība darīta
Sen, sen, kad bij vēl bērnība;
To visa dzīve nespēja –
Nespēja
Par labu vērst.”
Sāpes.
„Nejaukņa ir katra sāpe,
Jo ir katra pārestība.
Nez cik daiļi skumdinošas
Tikai gļēvos samierina:
Tiem tās paliek, kas tām tic.”
„Ar saviem sīkiem sirdsēstiem
Es eju gar lielo jūru;
Tās dziesmu ar vaidiem un atvaidiem
Es dzirdu sūru, tik sūru,
To sāpju jūru.”
Par šo nodaļu jau stāsta tās nosaukums – tajā virmo sāpes un skumjas, pārestības utt. Interesanti dzejoļi, nodaļas nosaukums piesaistošs un ieintriģējošs.
Nodaļas moto
Trīs nāves un dzīve
Iet bargais vakars,
Nāk niknais rīts,
Un vidū viss laiks
Ir naktī tīts.
Iet rudens vēsums,
Nāk ziemas sals,
Un vidū top nospiests
Sāktais gals.
Aiz divām nāvēm
Vēl trešā mīt, –
Kā sēkliņa akā
Dzīve krīt.
Galvenie motīvi
Tumsa.
„Iet bargais vakars,
Nāk niknais rīts,
Un vidū viss laiks
Ir naktī tīts.”
Buramvārdi.
„Viena nāca, otra gāja,
Viena laida, cita māja,
Vidu, vidu, vidu.”
Nāve.
„Es neviena neredzēju;
Viens es savu smagu sirdi
Klusi krūtīs saturēju,
Mūža miegā ieauklēju,
Vīju, vīju, vēju.
Vīju, vīju, vēju.”
Jau šīs nodaļas nosaukums liecina par kaut ko noslēpumainu. Šī nodaļa ir mistikas pilna, iespējams, sarakstīta veļu laikā.
Nodaļas moto
Dzīvais
Sniegam līdz uz zemi
Lielais klusums krīt, –
Viss būs rimis, midzis,
Kad tu celsies rīt;
Rimis viss un midzis,
Aprāvusies balss, –
Kur ir reizi snidzis,
Tur ir nācis gals.
Sniegam līdz uz zemi
Lielais klusums krīt, –
Kur tu iesi, dzīvais,
Kad tu celsies rīt?
Galvenie motīvi
Nāve.
„ „Mīļā laime, ko tu stāvi
Naktī laukā elsojot?”
– „Ak, es vedu māsu, nāvi,
– Lai tā spēj tev mieru dot.” ”
Nakts.
„Tūkstots zvaigžņu actiņām
Nakts man mirkšķina uz leju,
Dveš ar siltām vēsmiņām,
Kur es stāvu, kur es eju.”
Bezcerība.
„Diena bez saules,
Nakts bez zvaigznēm, –
Sauc vienā laidā
Balss bez atbalss
Pret slieksni.”
Šī nodaļa turpina iepriekšējās tēmu, tikai šoreiz dzejoļos vairāk iesaistīta nāve un skumjas. Skaisti un romantiski attēlota nakts – tās skaistums un melnums.
Nodaļas moto
Rasa un ogas
Mirdz lielas sarkanas un baltas lāsmas
Pie rudenskailiem ceļa krūmiņiem;
Ar asrām tās un asnīm vienas krāsas,
– Vai tās še kaisītas no ceļniekiem?
Ak nē. – tā rasa vien un sārtas ogas,
Ko rudens izbēris priekš putniņiem;
Ko žēlas piemiņas Tev sirdī zogas?
Ļauj savai sirdij dabas rokās dzīt,
Lai dus, kas vakar bij, – skat’, kas būs rīt!
Galvenie motīvi
Rasa. Daudzos nodaļas dzejoļos minēta rasa – gan rotaļājoties, gan kā skumju izpausme. Tomēr Rainis to attēlojis kā īslaicīgu, pārejošu parādību.
Šajā nodaļā Raiņa dzejoļos virmo skumjas un nemiers (noprotams, ka dzeja radīta nospiestā dvēseles stāvoklī):
„Noslēgt ar pasauli mieru,
Kad krūtīs rok nemiers kā kurmis?
Kaisles un kārojošs gars,
Ilgas un sūrstoša sirds?”
Viņš nerunā ne par nākotni, ne tagadni, pārsvarā atceras pagātni un prāto pie sevis. Rainis dodas sevis meklējumos un vēlas atrast atbildes uz jautājumiem par savu būtību. Šī dzeja ir ar filozofisku noskaņu – apspriež jautājumus, uz kuriem nav iespējams pilnībā atbildēt.
„Tu gala tumsā tausties,
Tas smagums ir mūžība –
Ko rakņājies, ko rausties?
No tās aug dzīvība.”
Neskatoties uz visu, Rainis nav panācis gribēto filozofiskās dzejas efektu – dzejoļi šajā nodaļā neliek aizdomāties par viņa apskatītajām tēmām.
Vienīgais uzmanības vērtais dzejolis – „Smagums”.
Nodaļas moto
Pašā pusdienā
Spoži saule spīd
Pašā pusdienā,
Īsa ēna krīt
Manā diendusā.
Pļava, lauks un koks
Miegam ļāvušies,
Plaši debess loks
Tvīkdams izmeties.
Apstājies ir laiks,
Stundas atsēstas,
Skaidrs top mans vaigs
Kā priekš mūžības.
Galvenie motīvi
Vasara. Vairākos dzejoļos minēta vasara. Iespējams, tas ir Raiņa mīļākais gadalaiks, Rainis noteikti to vienmēr gaidīja, tādēļ ar tādu sajūsmu par to raksta:
„Tu atkal nāc, mans mīļais vasarlaiks.
No siltās pļavas ceļas smaršu tvaiks,
Gars līdz kā dūmu stabiņš, slaicin slaiks.
Nāc, vasarlaiks!”
Ziedi. Rainis, kā jau vairums rakstnieku, raksta arī par puķēm un zāli. Bieži dzejoļos pieminēta arī zaļā krāsa.
„Nekad še puķes nebeidz augt,
– Un man lai nespētu še plaukt
Sirdscerība:
Tam zaļot likt, kas novīta?”
„Pilns ziediem piebērts liecas lejas klēpis
Balt-akācijām, sarkan-granātēm
Un mēļām ciklamītēm, ko ir slēpis
Pie akmeņžogu zaļām vītnēm.”
Ezers. Iespējams, Rainis iespaidojies no tā, ka viņa dzimtā puse ir tuvu Latgalei – zilo ezeru zemei, tādēļ tik bieži viņa dzejoļos rakstīts par ezeru:
„Gaiss lēni kūst,
Mans ezers spīgo;
Tur mani viļņi plūst,
Tur laiva līgo.”
„Līdz viņai ezerpusei līmenis mirdz,
Pie krastnamu sliekšņiem mirdzums laužas,
Trīs tumšās dzelmes nerodamā sirds,
Un vieglās ūdensčalas lēni gaužas.”
Rainis šajā nodaļā atklājas kā mazs rotaļāties gribošs bērns, kas skrien pa pļavu, plūc puķes un trenkā taureņus. Nav ne miņas no skumjām, rūpēm un raizēm.
Manuprāt, šie dzejoļi ir ļoti virspusīgi un bērnišķīgi, ne dziļi, patiesi un skaisti.
Nodaļas moto
Laipnā liesma
Pa mēness naktīm domāju uz tevi,
Kad svētās meitas lēni sienās vērpj,
Kad tumsas rokas dabas sērās tērpj
Un dabas sērās aizmirstu pats sevi.
Es skaļā dienā kaunos tev to teikt;
Tik dziļās jūtās slēpju, ko man devi,
To lielo mīlu, kas spēj visu veikt,
Kas staro neprasto no laipnās liesmas,
No kuras mēness spīd un manas dziesmas.
Galvenie motīvi
Sapnis. Šajā nodaļā Rainis ir sapņains. Sapņo un domā par mīlestību, kas bijusi, top vai nav iespējama:
„Cik eju garām, kur miniņš
Pie sienas sprausts,-
Viens laimīgs brīdis nāk prātā,
Sapņainām smaršām austs.”
Šajā nodaļā motīvu ir daudz, bet tos visus caurstrāvo mīlestība – Rainis par to sapņo, atceras, cer uz to, tad salīdzina iemīļoto un savas jūtas ar dažādām dabas parādībām vai radībām. Iespējams, mīlestības svarīgums ir vienlīdzīgs ar dabu, jo šie abi motīvi nemitīgi savijas. Dzejā iekļautas patiesas emocijas un tie nāk no sirds.
Nodaļas moto
Apaļš cilvēks
Es raudājis esmu
Un esmu smējies,
Mans dusmības kauss
Ir pāri lējies;
Es vaidējis esmu,
Kad ievainots bijis,
Un ārdījies atkal,
Kad sāpums bij dzijis;
Es izmisis kliedzis,
Es lādējies, bāries,
Bet zinājis allaž,
Ka nelabums pāries.
Pilns cilvēku jūtām
Mans dvēseles klēpis,
Nekā saviem mīļiem
Es neesmu slēpis.
Es mīlējis karstāk,
Kaut karsti ar nīdis
Aizvien mani aizrāvis
Lieluma brīdis.
Bet cilvēkus mūžam
Tik mīlējis esmu,
Mans ienaids tik dedzis
Pret zvērības dvesmu.
Galvenie motīvi
Ienaidnieki. Rainis parāda, ka tie, kas viņu uzvar, uzreiz nekļūst par viņa pretiniekiem. Ar saviem vārdiem viņš liek noprast, ka ienaidniekiem viņš nemaz neļautu sevi pieveikt:
„Mani ienaidnieki nava
Tie, kas mani uzvarēs.
Mani uzvarēt, tā slava
Manai draudzei piederēs, —
Tā vēl tāļāk aiziet spēs.”
Draugi. Rainim nav draugu, vismaz tā viņš uzskata. Iespējams pat, ka katrā viņš saskata pretinieku:
„Mani vistuvākie draugi
Ir vistālākie jaunie augi:
Vēl nepiedzimušie dzimumi
No visiem man īstākie radinieki.
Še jūtu tikai svešu dvesmu,
Es nezinu, kur mājās esmu.”
Pats. Rainis, atšķirībā no citiem rakstniekiem, rakstījis arī par sevi. Ir noprotams, ka viņš ir patstāvīgs un uzticas tikai sev, kā arī daudz no sevis prasa:
„Ko dari, dari pats,
Lai palīga nelūdz tavs skats:
Palīgs, ja spēs, tad tev darbu jauks, –
Nespēs, tad sevi par darboni sauks.”
Šī nodaļa ir veltīta attiecībām. Rakstīts par attieksmi pret apkārtējiem cilvēkiem, par apkārtējo attieksmi pret viņu. Varētu pat uzskatīt, ka Rainis pamāca, kā dzīvot, lai nekļūdītos. Rainis vadās pēc moto „labākais draugs ir vislielākais ienaidnieks.”
Nodaļas moto
Sirds kapi
Neviena sāpe neizzūd:
Sirds kapos visas viņas trūd
Līdz galam.
No pašas pirmās bērnības
Tur apbedot tās glabātas
Līdz galam.
Ik brīdi sirds no viņām cieš,
Kā smaga nasta viņas spiež
Līdz galam.
Tik tukšas atmiņas tā šķiet,
Bet straujo sirdi spēj tās siet
Līdz galam.
Galvenie motīvi
Netaisnība. Rainis, kā jau cīnītājs, raksta par netaisnību, apmelošanu, meliem utt. Arī šī nodaļa nav izņēmums:
„Man netaisnība darīta
Sen, sen, kad bij vēl bērnība;
To visa dzīve nespēja –
Nespēja
Par labu vērst.”
Sāpes.
„Nejaukņa ir katra sāpe,
Jo ir katra pārestība.
Nez cik daiļi skumdinošas
Tikai gļēvos samierina:
Tiem tās paliek, kas tām tic.”
„Ar saviem sīkiem sirdsēstiem
Es eju gar lielo jūru;
Tās dziesmu ar vaidiem un atvaidiem
Es dzirdu sūru, tik sūru,
To sāpju jūru.”
Par šo nodaļu jau stāsta tās nosaukums – tajā virmo sāpes un skumjas, pārestības utt. Interesanti dzejoļi, nodaļas nosaukums piesaistošs un ieintriģējošs.
Nodaļas moto
Trīs nāves un dzīve
Iet bargais vakars,
Nāk niknais rīts,
Un vidū viss laiks
Ir naktī tīts.
Iet rudens vēsums,
Nāk ziemas sals,
Un vidū top nospiests
Sāktais gals.
Aiz divām nāvēm
Vēl trešā mīt, –
Kā sēkliņa akā
Dzīve krīt.
Galvenie motīvi
Tumsa.
„Iet bargais vakars,
Nāk niknais rīts,
Un vidū viss laiks
Ir naktī tīts.”
Buramvārdi.
„Viena nāca, otra gāja,
Viena laida, cita māja,
Vidu, vidu, vidu.”
Nāve.
„Es neviena neredzēju;
Viens es savu smagu sirdi
Klusi krūtīs saturēju,
Mūža miegā ieauklēju,
Vīju, vīju, vēju.
Vīju, vīju, vēju.”
Jau šīs nodaļas nosaukums liecina par kaut ko noslēpumainu. Šī nodaļa ir mistikas pilna, iespējams, sarakstīta veļu laikā.
Nodaļas moto
Dzīvais
Sniegam līdz uz zemi
Lielais klusums krīt, –
Viss būs rimis, midzis,
Kad tu celsies rīt;
Rimis viss un midzis,
Aprāvusies balss, –
Kur ir reizi snidzis,
Tur ir nācis gals.
Sniegam līdz uz zemi
Lielais klusums krīt, –
Kur tu iesi, dzīvais,
Kad tu celsies rīt?
Galvenie motīvi
Nāve.
„ „Mīļā laime, ko tu stāvi
Naktī laukā elsojot?”
– „Ak, es vedu māsu, nāvi,
– Lai tā spēj tev mieru dot.” ”
Nakts.
„Tūkstots zvaigžņu actiņām
Nakts man mirkšķina uz leju,
Dveš ar siltām vēsmiņām,
Kur es stāvu, kur es eju.”
Bezcerība.
„Diena bez saules,
Nakts bez zvaigznēm, –
Sauc vienā laidā
Balss bez atbalss
Pret slieksni.”
Šī nodaļa turpina iepriekšējās tēmu, tikai šoreiz dzejoļos vairāk iesaistīta nāve un skumjas. Skaisti un romantiski attēlota nakts – tās skaistums un melnums.