Rainis Gals un sākums

Nodaļas moto

Rasa un ogas

Mirdz lielas sarkanas un baltas lāsmas

Pie rudenskailiem ceļa krūmiņiem;

Ar asrām tās un asnīm vienas krāsas,

– Vai tās še kaisītas no ceļniekiem?

Ak nē. – tā rasa vien un sārtas ogas,

Ko rudens izbēris priekš putniņiem;

Ko žēlas piemiņas Tev sirdī zogas?

Ļauj savai sirdij dabas rokās dzīt,

Lai dus, kas vakar bij, – skat’, kas būs rīt!

Galvenie motīvi

Rasa. Daudzos nodaļas dzejoļos minēta rasa – gan rotaļājoties, gan kā skumju izpausme. Tomēr Rainis to attēlojis kā īslaicīgu, pārejošu parādību.

Šajā nodaļā Raiņa dzejoļos virmo skumjas un nemiers (noprotams, ka

a
a dzeja radīta nospiestā dvēseles stāvoklī):

„Noslēgt ar pasauli mieru,

Kad krūtīs rok nemiers kā kurmis?

Kaisles un kārojošs gars,

Ilgas un sūrstoša sirds?”

Viņš nerunā ne par nākotni, ne tagadni, pārsvarā atceras pagātni un prāto pie sevis. Rainis dodas sevis meklējumos un vēlas atrast atbildes uz jautājumiem par savu būtību. Šī dzeja ir ar filozofisku noskaņu – apspriež jautājumus, uz kuriem nav iespējams pilnībā atbildēt.

„Tu gala tumsā tausties,

Tas smagums ir mūžība –

Ko rakņājies, ko rausties?

No tās aug dzīvība.”

Neskatoties uz visu, Rainis nav panācis gribēto filozofiskās dzejas ef

f
fektu – dzejoļi šajā nodaļā neliek aizdomāties par viņa apskatītajām tēmām.

Vienīgais uzmanības vērtais dzejolis – „Smagums”.

Nodaļas moto

Pašā pusdienā

Spoži saule spīd

Pašā pusdienā,

Īsa ēna krīt

Manā diendusā.

Pļava, lauks un koks

Miegam ļāvušies,

Plaši debess loks

Tvīkdams izmeties.

Apstājies ir laiks,

Stundas atsēstas,

Skaidrs top mans vaigs

Kā priekš mūžības.

Galvenie motīvi

Vasara. Vairākos dz

z
zejoļos minēta vasara. Iespējams, tas ir Raiņa mīļākais gadalaiks, Rainis noteikti to vienmēr gaidīja, tādēļ ar tādu sajūsmu par to raksta:

„Tu atkal nāc, mans mīļais vasarlaiks.

No siltās pļavas ceļas smaršu tvaiks,

Gars līdz kā dūmu stabiņš, slaicin slaiks.

Nāc, vasarlaiks!”

Ziedi. Rainis, kā jau vairums rakstnieku, raksta arī par puķēm un zāli. Bieži dzejoļos pieminēta arī zaļā krāsa.

„Nekad še puķes nebeidz augt,

– Un man lai nespētu še plaukt

Sirdscerība:

Tam zaļot likt, kas novīta?”

„Pilns ziediem piebērts liecas lejas klēpis

Balt-akācijām, sarkan-granātēm

Un mēļām ciklamītēm, ko ir slēpis

Pie akmeņžogu zaļām vītnēm.”

Ezers. Iespējams, Rainis iespaidojies no tā, ka viņa dzimtā puse ir tuvu Latgalei – zilo ezeru zemei, tādēļ tik bieži viņa dzejoļos rakstīts par ezeru:

„Gaiss lēni kūst,

Mans ezers spīgo;

Tur mani viļņi plūst,

Tur laiva līgo.”

„Līdz viņai ezerpusei līmenis mirdz,

Pie krastnamu sliekšņiem mi

i
irdzums laužas,

Trīs tumšās dzelmes nerodamā sirds,

Un vieglās ūdensčalas lēni gaužas.”

Rainis šajā nodaļā atklājas kā mazs rotaļāties gribošs bērns, kas skrien pa pļavu, plūc puķes un trenkā taureņus. Nav ne miņas no skumjām, rūpēm un raizēm.

Manuprāt, šie dzejoļi ir ļoti virspusīgi un bērnišķīgi, ne dziļi, patiesi un skaisti.

Nodaļas moto

Laipnā liesma

Pa mēness naktīm domāju uz tevi,

Kad svētās meitas lēni sienās vērpj,

Kad tumsas rokas dabas sērās tērpj

Un dabas sērās aizmirstu pats sevi.

Es skaļā dienā kaunos tev to teikt;

Tik dziļās jūtās slēpju, ko ma

a
an devi,

To lielo mīlu, kas spēj visu veikt,

Kas staro neprasto no laipnās liesmas,

No kuras mēness spīd un manas dziesmas.

Galvenie motīvi

Sapnis. Šajā nodaļā Rainis ir sapņains. Sapņo un domā par mīlestību, kas bijusi, top vai nav iespējama:

„Cik eju garām, kur miniņš

Pie sienas sprausts,-

Viens laimīgs brīdis nāk prātā,

Sapņainām smaršām austs.”

Šajā nodaļā motīvu ir daudz, bet tos visus caurstrāvo mīlestība – Rainis par to sapņo, atceras, cer uz to, tad salīdzina iemīļoto un savas jūtas ar dažādām dabas parādībām vai radībām. Iespējams, mīlestības svarīgums ir vienlīdzīgs ar dabu, jo šie abi motīvi nemitīgi savijas. Dzejā iekļautas patiesas emocijas un tie nāk no sirds.

Nodaļas moto

Apaļš cilvēks

Es raudājis esmu

Un esmu smējies,

Mans dusmības kauss

Ir pāri lējies;

Es vaidējis esmu,

Kad ievainots bijis,

Un ārdījies atkal,

Kad sāpums bij dzijis;

Es izmisis kliedzis,

Es lādējies, bāries,

Bet zinājis allaž,

Ka nelabums pāries.

Pilns cilvēku jūtām

Mans dvēseles klēpis,

Nekā saviem mīļiem

Es neesmu slēpis.

Es mīlējis karstāk,

Kaut karsti ar nīdis

Aizvien mani aizrāvis

Lieluma brīdis.

Bet cilvēkus mūžam

Tik mīlējis esmu,

Mans ienaids tik dedzis

Pret zvērības dvesmu.

Galvenie motīvi

Ienaidnieki. Rainis parāda, ka tie, kas viņu uzvar, uzreiz nekļūst par viņa pretiniekiem. Ar saviem vārdiem viņš liek noprast, ka ienaidniekiem viņš nemaz neļautu sevi pieveikt:

„Mani ienaidnieki nava

Tie, kas mani uzvarēs.

Mani uzvarēt, tā slava

Manai draudzei piederēs, —

Tā vēl tāļāk aiziet spēs.”

Draugi. Rainim nav draugu, vismaz tā viņš uzskata. Iespējams pat, ka katrā viņš saskata pretinieku:

„Mani vistuvākie draugi

Ir vistālākie jaunie augi:

Vēl nepiedzimušie dzimumi

No visiem man īstākie radinieki.

Še jūtu tikai svešu dvesmu,

Es nezinu, kur mājās esmu.”

Pats. Rainis, atšķirībā no citiem rakstniekiem, rakstījis arī par sevi. Ir noprotams, ka viņš ir patstāvīgs un uzticas tikai sev, kā arī daudz no sevis prasa:

„Ko dari, dari pats,

Lai palīga nelūdz tavs skats:

Palīgs, ja spēs, tad tev darbu jauks, –

Nespēs, tad sevi par darboni sauks.”

Šī nodaļa ir veltīta attiecībām. Rakstīts par attieksmi pret apkārtējiem cilvēkiem, par apkārtējo attieksmi pret viņu. Varētu pat uzskatīt, ka Rainis pamāca, kā dzīvot, lai nekļūdītos. Rainis vadās pēc moto „labākais draugs ir vislielākais ienaidnieks.”

Nodaļas moto

Sirds kapi

Neviena sāpe neizzūd:

Sirds kapos visas viņas trūd

Līdz galam.

No pašas pirmās bērnības

Tur apbedot tās glabātas

Līdz galam.

Ik brīdi sirds no viņām cieš,

Kā smaga nasta viņas spiež

Līdz galam.

Tik tukšas atmiņas tā šķiet,

Bet straujo sirdi spēj tās siet

Līdz galam.

Galvenie motīvi

Netaisnība. Rainis, kā jau cīnītājs, raksta par netaisnību, apmelošanu, meliem utt. Arī šī nodaļa nav izņēmums:

„Man netaisnība darīta

Sen, sen, kad bij vēl bērnība;

To visa dzīve nespēja –

Nespēja

Par labu vērst.”

Sāpes.

„Nejaukņa ir katra sāpe,

Jo ir katra pārestība.

Nez cik daiļi skumdinošas

Tikai gļēvos samierina:

Tiem tās paliek, kas tām tic.”

„Ar saviem sīkiem sirdsēstiem

Es eju gar lielo jūru;

Tās dziesmu ar vaidiem un atvaidiem

Es dzirdu sūru, tik sūru,

To sāpju jūru.”

Par šo nodaļu jau stāsta tās nosaukums – tajā virmo sāpes un skumjas, pārestības utt. Interesanti dzejoļi, nodaļas nosaukums piesaistošs un ieintriģējošs.

Nodaļas moto

Trīs nāves un dzīve

Iet bargais vakars,

Nāk niknais rīts,

Un vidū viss laiks

Ir naktī tīts.

Iet rudens vēsums,

Nāk ziemas sals,

Un vidū top nospiests

Sāktais gals.

Aiz divām nāvēm

Vēl trešā mīt, –

Kā sēkliņa akā

Dzīve krīt.

Galvenie motīvi

Tumsa.

„Iet bargais vakars,

Nāk niknais rīts,

Un vidū viss laiks

Ir naktī tīts.”

Buramvārdi.

„Viena nāca, otra gāja,

Viena laida, cita māja,

Vidu, vidu, vidu.”

Nāve.

„Es neviena neredzēju;

Viens es savu smagu sirdi

Klusi krūtīs saturēju,

Mūža miegā ieauklēju,

Vīju, vīju, vēju.

Vīju, vīju, vēju.”

Jau šīs nodaļas nosaukums liecina par kaut ko noslēpumainu. Šī nodaļa ir mistikas pilna, iespējams, sarakstīta veļu laikā.

Nodaļas moto

Dzīvais

Sniegam līdz uz zemi

Lielais klusums krīt, –

Viss būs rimis, midzis,

Kad tu celsies rīt;

Rimis viss un midzis,

Aprāvusies balss, –

Kur ir reizi snidzis,

Tur ir nācis gals.

Sniegam līdz uz zemi

Lielais klusums krīt, –

Kur tu iesi, dzīvais,

Kad tu celsies rīt?

Galvenie motīvi

Nāve.

„ „Mīļā laime, ko tu stāvi

Naktī laukā elsojot?”

– „Ak, es vedu māsu, nāvi,

– Lai tā spēj tev mieru dot.” ”

Nakts.

„Tūkstots zvaigžņu actiņām

Nakts man mirkšķina uz leju,

Dveš ar siltām vēsmiņām,

Kur es stāvu, kur es eju.”

Bezcerība.

„Diena bez saules,

Nakts bez zvaigznēm, –

Sauc vienā laidā

Balss bez atbalss

Pret slieksni.”

Šī nodaļa turpina iepriekšējās tēmu, tikai šoreiz dzejoļos vairāk iesaistīta nāve un skumjas. Skaisti un romantiski attēlota nakts – tās skaistums un melnums.

Nodaļas moto

Rasa un ogas

Mirdz lielas sarkanas un baltas lāsmas

Pie rudenskailiem ceļa krūmiņiem;

Ar asrām tās un asnīm vienas krāsas,

– Vai tās še kaisītas no ceļniekiem?

Ak nē. – tā rasa vien un sārtas ogas,

Ko rudens izbēris priekš putniņiem;

Ko žēlas piemiņas Tev sirdī zogas?

Ļauj savai sirdij dabas rokās dzīt,

Lai dus, kas vakar bij, – skat’, kas būs rīt!

Galvenie motīvi

Rasa. Daudzos nodaļas dzejoļos minēta rasa – gan rotaļājoties, gan kā skumju izpausme. Tomēr Rainis to attēlojis kā īslaicīgu, pārejošu parādību.

Šajā nodaļā Raiņa dzejoļos virmo skumjas un nemiers (noprotams, ka dzeja radīta nospiestā dvēseles stāvoklī):

„Noslēgt ar pasauli mieru,

Kad krūtīs rok nemiers kā kurmis?

Kaisles un kārojošs gars,

Ilgas un sūrstoša sirds?”

Viņš nerunā ne par nākotni, ne tagadni, pārsvarā atceras pagātni un prāto pie sevis. Rainis dodas sevis meklējumos un vēlas atrast atbildes uz jautājumiem par savu būtību. Šī dzeja ir ar filozofisku noskaņu – apspriež jautājumus, uz kuriem nav iespējams pilnībā atbildēt.

„Tu gala tumsā tausties,

Tas smagums ir mūžība –

Ko rakņājies, ko rausties?

No tās aug dzīvība.”

Neskatoties uz visu, Rainis nav panācis gribēto filozofiskās dzejas efektu – dzejoļi šajā nodaļā neliek aizdomāties par viņa apskatītajām tēmām.

Vienīgais uzmanības vērtais dzejolis – „Smagums”.

Nodaļas moto

Pašā pusdienā

Spoži saule spīd

Pašā pusdienā,

Īsa ēna krīt

Manā diendusā.

Pļava, lauks un koks

Miegam ļāvušies,

Plaši debess loks

Tvīkdams izmeties.

Apstājies ir laiks,

Stundas atsēstas,

Skaidrs top mans vaigs

Kā priekš mūžības.

Galvenie motīvi

Vasara. Vairākos dzejoļos minēta vasara. Iespējams, tas ir Raiņa mīļākais gadalaiks, Rainis noteikti to vienmēr gaidīja, tādēļ ar tādu sajūsmu par to raksta:

„Tu atkal nāc, mans mīļais vasarlaiks.

No siltās pļavas ceļas smaršu tvaiks,

Gars līdz kā dūmu stabiņš, slaicin slaiks.

Nāc, vasarlaiks!”

Ziedi. Rainis, kā jau vairums rakstnieku, raksta arī par puķēm un zāli. Bieži dzejoļos pieminēta arī zaļā krāsa.

„Nekad še puķes nebeidz augt,

– Un man lai nespētu še plaukt

Sirdscerība:

Tam zaļot likt, kas novīta?”

„Pilns ziediem piebērts liecas lejas klēpis

Balt-akācijām, sarkan-granātēm

Un mēļām ciklamītēm, ko ir slēpis

Pie akmeņžogu zaļām vītnēm.”

Ezers. Iespējams, Rainis iespaidojies no tā, ka viņa dzimtā puse ir tuvu Latgalei – zilo ezeru zemei, tādēļ tik bieži viņa dzejoļos rakstīts par ezeru:

„Gaiss lēni kūst,

Mans ezers spīgo;

Tur mani viļņi plūst,

Tur laiva līgo.”

„Līdz viņai ezerpusei līmenis mirdz,

Pie krastnamu sliekšņiem mirdzums laužas,

Trīs tumšās dzelmes nerodamā sirds,

Un vieglās ūdensčalas lēni gaužas.”

Rainis šajā nodaļā atklājas kā mazs rotaļāties gribošs bērns, kas skrien pa pļavu, plūc puķes un trenkā taureņus. Nav ne miņas no skumjām, rūpēm un raizēm.

Manuprāt, šie dzejoļi ir ļoti virspusīgi un bērnišķīgi, ne dziļi, patiesi un skaisti.

Nodaļas moto

Laipnā liesma

Pa mēness naktīm domāju uz tevi,

Kad svētās meitas lēni sienās vērpj,

Kad tumsas rokas dabas sērās tērpj

Un dabas sērās aizmirstu pats sevi.

Es skaļā dienā kaunos tev to teikt;

Tik dziļās jūtās slēpju, ko man devi,

To lielo mīlu, kas spēj visu veikt,

Kas staro neprasto no laipnās liesmas,

No kuras mēness spīd un manas dziesmas.

Galvenie motīvi

Sapnis. Šajā nodaļā Rainis ir sapņains. Sapņo un domā par mīlestību, kas bijusi, top vai nav iespējama:

„Cik eju garām, kur miniņš

Pie sienas sprausts,-

Viens laimīgs brīdis nāk prātā,

Sapņainām smaršām austs.”

Šajā nodaļā motīvu ir daudz, bet tos visus caurstrāvo mīlestība – Rainis par to sapņo, atceras, cer uz to, tad salīdzina iemīļoto un savas jūtas ar dažādām dabas parādībām vai radībām. Iespējams, mīlestības svarīgums ir vienlīdzīgs ar dabu, jo šie abi motīvi nemitīgi savijas. Dzejā iekļautas patiesas emocijas un tie nāk no sirds.

Nodaļas moto

Apaļš cilvēks

Es raudājis esmu

Un esmu smējies,

Mans dusmības kauss

Ir pāri lējies;

Es vaidējis esmu,

Kad ievainots bijis,

Un ārdījies atkal,

Kad sāpums bij dzijis;

Es izmisis kliedzis,

Es lādējies, bāries,

Bet zinājis allaž,

Ka nelabums pāries.

Pilns cilvēku jūtām

Mans dvēseles klēpis,

Nekā saviem mīļiem

Es neesmu slēpis.

Es mīlējis karstāk,

Kaut karsti ar nīdis

Aizvien mani aizrāvis

Lieluma brīdis.

Bet cilvēkus mūžam

Tik mīlējis esmu,

Mans ienaids tik dedzis

Pret zvērības dvesmu.

Galvenie motīvi

Ienaidnieki. Rainis parāda, ka tie, kas viņu uzvar, uzreiz nekļūst par viņa pretiniekiem. Ar saviem vārdiem viņš liek noprast, ka ienaidniekiem viņš nemaz neļautu sevi pieveikt:

„Mani ienaidnieki nava

Tie, kas mani uzvarēs.

Mani uzvarēt, tā slava

Manai draudzei piederēs, —

Tā vēl tāļāk aiziet spēs.”

Draugi. Rainim nav draugu, vismaz tā viņš uzskata. Iespējams pat, ka katrā viņš saskata pretinieku:

„Mani vistuvākie draugi

Ir vistālākie jaunie augi:

Vēl nepiedzimušie dzimumi

No visiem man īstākie radinieki.

Še jūtu tikai svešu dvesmu,

Es nezinu, kur mājās esmu.”

Pats. Rainis, atšķirībā no citiem rakstniekiem, rakstījis arī par sevi. Ir noprotams, ka viņš ir patstāvīgs un uzticas tikai sev, kā arī daudz no sevis prasa:

„Ko dari, dari pats,

Lai palīga nelūdz tavs skats:

Palīgs, ja spēs, tad tev darbu jauks, –

Nespēs, tad sevi par darboni sauks.”

Šī nodaļa ir veltīta attiecībām. Rakstīts par attieksmi pret apkārtējiem cilvēkiem, par apkārtējo attieksmi pret viņu. Varētu pat uzskatīt, ka Rainis pamāca, kā dzīvot, lai nekļūdītos. Rainis vadās pēc moto „labākais draugs ir vislielākais ienaidnieks.”

Nodaļas moto

Sirds kapi

Neviena sāpe neizzūd:

Sirds kapos visas viņas trūd

Līdz galam.

No pašas pirmās bērnības

Tur apbedot tās glabātas

Līdz galam.

Ik brīdi sirds no viņām cieš,

Kā smaga nasta viņas spiež

Līdz galam.

Tik tukšas atmiņas tā šķiet,

Bet straujo sirdi spēj tās siet

Līdz galam.

Galvenie motīvi

Netaisnība. Rainis, kā jau cīnītājs, raksta par netaisnību, apmelošanu, meliem utt. Arī šī nodaļa nav izņēmums:

„Man netaisnība darīta

Sen, sen, kad bij vēl bērnība;

To visa dzīve nespēja –

Nespēja

Par labu vērst.”

Sāpes.

„Nejaukņa ir katra sāpe,

Jo ir katra pārestība.

Nez cik daiļi skumdinošas

Tikai gļēvos samierina:

Tiem tās paliek, kas tām tic.”

„Ar saviem sīkiem sirdsēstiem

Es eju gar lielo jūru;

Tās dziesmu ar vaidiem un atvaidiem

Es dzirdu sūru, tik sūru,

To sāpju jūru.”

Par šo nodaļu jau stāsta tās nosaukums – tajā virmo sāpes un skumjas, pārestības utt. Interesanti dzejoļi, nodaļas nosaukums piesaistošs un ieintriģējošs.

Nodaļas moto

Trīs nāves un dzīve

Iet bargais vakars,

Nāk niknais rīts,

Un vidū viss laiks

Ir naktī tīts.

Iet rudens vēsums,

Nāk ziemas sals,

Un vidū top nospiests

Sāktais gals.

Aiz divām nāvēm

Vēl trešā mīt, –

Kā sēkliņa akā

Dzīve krīt.

Galvenie motīvi

Tumsa.

„Iet bargais vakars,

Nāk niknais rīts,

Un vidū viss laiks

Ir naktī tīts.”

Buramvārdi.

„Viena nāca, otra gāja,

Viena laida, cita māja,

Vidu, vidu, vidu.”

Nāve.

„Es neviena neredzēju;

Viens es savu smagu sirdi

Klusi krūtīs saturēju,

Mūža miegā ieauklēju,

Vīju, vīju, vēju.

Vīju, vīju, vēju.”

Jau šīs nodaļas nosaukums liecina par kaut ko noslēpumainu. Šī nodaļa ir mistikas pilna, iespējams, sarakstīta veļu laikā.

Nodaļas moto

Dzīvais

Sniegam līdz uz zemi

Lielais klusums krīt, –

Viss būs rimis, midzis,

Kad tu celsies rīt;

Rimis viss un midzis,

Aprāvusies balss, –

Kur ir reizi snidzis,

Tur ir nācis gals.

Sniegam līdz uz zemi

Lielais klusums krīt, –

Kur tu iesi, dzīvais,

Kad tu celsies rīt?

Galvenie motīvi

Nāve.

„ „Mīļā laime, ko tu stāvi

Naktī laukā elsojot?”

– „Ak, es vedu māsu, nāvi,

– Lai tā spēj tev mieru dot.” ”

Nakts.

„Tūkstots zvaigžņu actiņām

Nakts man mirkšķina uz leju,

Dveš ar siltām vēsmiņām,

Kur es stāvu, kur es eju.”

Bezcerība.

„Diena bez saules,

Nakts bez zvaigznēm, –

Sauc vienā laidā

Balss bez atbalss

Pret slieksni.”

Šī nodaļa turpina iepriekšējās tēmu, tikai šoreiz dzejoļos vairāk iesaistīta nāve un skumjas. Skaisti un romantiski attēlota nakts – tās skaistums un melnums.