patvērums

Patvērums

Skumjais bērzs, vijīgā liepa, kuplais un tik stiprais ozols, es lūdzu par jums, mani bērnības tēli! Par bitēm, par kastaņiem, tauriņiem, peļķēm- par jums, mani mīļie… šī ir lūgšana par manu patvērumu, kas sildīja skumju lietavās un smējās līdz ar krāsainajiem tauriņiem.
Mana lūgšanu taka sākas ar apsūnojušo soliņu ceriņu krūma pavēnī, kas tagad guļ kluss un vientuļš. Tā sabiedrība vairs ir tikai maija reibinoši smaržojošie ceriņi un vējš, kas rudenī nežēlo kādreiz tik krāšņā krūma lapas. Var apsēsties, ieklausīties tā rāmajā elpā. Ko labu teiksi, mans vecais draugs? Tu noveco, zaļā krāsa lobās no taviem koka dēļiem, kuri pārcietuši gan lietu, gan salu, gan karstu sauli. Bet tu vēl turies par spīti saviem gadiem, tu mani gaidi, kad nākšu pie tevis, lai parunātos. Vienkārši atspiestu muguru pie tavējās un sajustu mieru, kas tevi apņem., manu vecīt…
Vējš rotaļīgi ieskrien matos un aicina tālāk. Nāc, skriesimies! Skriesimies šūpolēs, kas dīkā svilpo klusu melodiju. Kur gan tie laiki, kad Lieldienās varēja uzdziedāt kādu tautasdziesmu un censties uzšūpoties augstāk par stingro ozola zaru, aiz kura noslēpies palaidnis vējš? Arī šūpotnēs jūtams laika zoba izgrauztais robs- kustības kļuvušas smagnējas un elpa smaga. Tās vairs netur līdzi mūžam jaunajam vējam, kas, nesaņēmis atbildi uz izaicinājumu, aizspurdz tālāk.
Un tur jau ābolus birdina mana ābele. Sarkanie, spēka pilnie augļi smagi velk lejā tās zarus. Nekas, tavi bērni jau gandrīz pieauguši, drīz būsi brīva un varēsi atvilkt elpu, lai gatavotos jaunai ražai. Vai atceries, kā spēlējām kariņus un indiāņus? Es zinu, tu atceries. Mēs uzvarējām, bet kaimiņu puikas palika zaudētājos, jo tavs patvērums mūs izglāba no sakāves. Cik maiga ir tava svētuma pilnā miza! Tu laikam esi lepnā māte, kas izaudzinājusi tik daudz bērnu. Nākošo gadu varēsi atpūsties, pagozēties saulītē, un tad jau atkal no jauna…
Bālajām rudens smilgām apvītā taka ved pie lieveņa mājas priekšā. Ai, cik bieži te ir sēdēts un tērzēts ar skudrām, kuras nekad vairāk par sasveicināšanos nav atļāvušās. Vēl tik daudz darba… Saprotu: jūsu ir daudz, krājumus vajag lielus. Tagad lievenis tukšs. Skudras ir pārvākušās.
Caur ozola zariem spītīgi izlaužas vēsais rudens saules stars un maigi silda seju. Atnāci pie mums, jā? Vismaz tu apciemo manu lieveni, savādāk viņam vienam ir pavisam garlaicīgi. Atminies, kā spēlējām saules zaķus? Tie tik bija laiki… bet tagad jau ozols kļuvis lielāks, tev grūtāk izspraukties tam cauri.
Drīz jau jāiet, bet vispirms jāapsveicinās ar mājas sargu- ar ozolu, kurš lepni pleš savus zarus, kurš rūpējas gan par vectēvu soliņu, gan par šūpolēm, gan ābeli un lieveni. Tā miza izstaro spēku un varenību. Klusi, bet spēcīgi pukst tā sirds. Tu esi mana dzīvība, drosme un mana ticība. Ne tikai bērnībā, bet arī tagad. Ne velti tieši tevi es redzu sapņos. Tu esi patvērums draiskajam vējam, saules staram un man. Tev piemīt ticība, kas sargā. Arī tā mazā vāverīte, kas kādreiz bija iemitinājusies tavos zaros, tos zināja. Tāpēc jau palika. Un bišu spieti, kas ielidoja, lai gan varēja doties tālāk. Bez tevis nevar. Tāpēc es lūdzu par tevi, par tavu mīlestību.
Aiz muguras paliek manas bērnības taka, kas ar savu kluso vilinājumu vienmēr gaida, lai dotu patvērumu. Bet lūgšana par mūžību, ko tā ir pelnījusi, paliek katrā zāles stiebrā, katrā kokā, katrā dvēselītē, kas spēj mīlēt. Tā paliek manā sirdī un dzīvo. Es turpinu iet pa meža taku, lai atkal atgrieztos savā patvērumā. Un mazais zirneklītis, zālē vīdams savu tīmeklīti, to zina.
Rita Livmane- Trubiņa
Špoģu vidusskola
11.c klase