viena diena dzimtcilvēka dzīvē

Vie¬na die¬na dzim¬tcil¬vē¬ka dzī¬vē

Brien lat¬vie¬tis pa lau¬ku. No¬mo¬cīts un tukšs viņš sma¬gi el¬po. Tā sirds ir sa¬plo¬sī¬ta, va¬ras māk¬ta. Bargs kungs, bargs ver¬gtu¬ris to sa¬vā dū¬rē žņaudz. Sā¬pēs sa¬mo¬cī¬ti vaib¬sti, skum¬ju pie¬li¬ju¬šas ro¬kas. Tā ba¬sās kā¬jas mirkst auk¬stā rī¬ta ra¬sā.

Bez pa¬ša dār¬gā¬kā- bez cie¬ņas, sa¬prat¬nes un līdz¬cie¬tī¬bas- dzim¬tcil¬vēks ci¬lā ar¬klu muiž¬kun¬ga tī¬ru¬mā. Jau pirms sau¬les viņš ir piec¬ēlies un nā¬cis šurp. Ar sma¬gu gal¬vu ie¬jūdz brū¬no ķē¬vi, kas ne¬gri¬bī¬gi pa¬do¬das viņa raup¬ja¬jām plauk¬stām. Kā gan gri¬bē¬tos lekt zir¬gam mu¬gu¬rā un au

u
ulēk¬šiem pa¬zust no va¬ga¬ra re¬dzī¬ga¬jām acīm! At¬tur bai¬les no no¬ķer¬ša¬nas un var¬mā¬ku sods. Viņš ir pie¬kalts šai vie¬tai un sa¬vai gļē¬vu¬lī¬bai. Pie¬ra¬dis pa¬ciest pā¬ri¬da¬rī¬ju¬mu, dzimtcilvēks bez jū¬tām da¬ra sa¬vu dar¬bu. Cie¬tiem so¬ļiem viņš se¬ko brū¬na¬jai ķē¬vei, kas tiek vēr¬tē¬ta augst¬āk par vi¬ņu. Tā ir skais¬ta un spē¬cī¬ga. Bet vi¬ņai ne¬kad nav bi¬ju¬si sa¬va gri¬ba, ko diž¬cil¬tī¬gais va¬rē¬tu at¬ņemt. Vi¬ņa ir no¬pir¬kta.tā¬pat kā dzim¬tcil¬vēks.

Nā¬koš¬gad ša¬jā aug¬lī¬ga¬jā zem¬ē no¬brie¬dīs sma¬gas la¬bī¬bas vār¬pas. Tās būs lat¬vie¬ša svied¬riem un asa¬rām dzir¬dī¬tas. Bet vai vi¬ņam ka
a
aut vie¬na pie¬nāk¬sies? Ja pa¬zu¬dīs kaut vai vis¬ma¬zā¬kais mie¬ža grauds, viņš sa¬ņems si¬tie¬nus ar ādas plet¬ni. Un, asi¬nīm no¬plū¬dis, viņš no jaun¬a ies tī¬ru¬mā, lai uz¬ar¬tu lau¬ku nā¬ko¬ša¬jai va¬sa¬rai. Ver¬go¬jot kun¬ga lau¬kā, pa¬iet laiks, ko va¬rē¬tu iz¬man¬tot sa¬va ma¬zā, aizau¬gu¬šā ze
e
e¬mes pleķīša kop¬ša¬nai, kurš nu jau nez cik ga¬du pa¬mests no¬vār¬tā kā mai¬zes krāsns, ku¬ra jau aiz¬mir¬su¬si kar¬sto svel¬mi un tik¬ko iz¬cep¬tā ku¬ku¬ļa smar¬žu.

Pa¬va¬sa¬ra dzes¬trums ap¬vij vi¬ņa lo¬cek¬ļus, bet viņš ne¬jūt auk¬stu¬mu. Gal¬vā ie¬kal¬ta tikai vie¬na do¬ma- par bez¬ga¬lī¬go dar¬bu, kas jā¬iz¬da¬ra. Pēc ar¬ša¬nas se¬kos ecē¬ša¬na, sē¬ša¬na, tad pļau¬ja un la¬bī¬bas vāk¬ša¬na. Aizies vi¬sa va¬sa¬ra. Tad se¬kos ru¬dens ar ci¬tiem dar¬biem kun¬ga tī¬ru¬mā. Bet arī zie¬ma ne¬at¬ne¬sīs at¬pū¬tu- būs jā¬gā¬dā mal¬ka, lai ba¬ro¬nam sil¬ti. Bet ko da¬rīt, ja pa¬ša is¬ta¬ba iz¬sa¬lu¬si? Ko tad, ja pats ne¬ēdis?..

Dzim¬tcil¬vēks at¬liec gal¬vu at¬pa¬kaļ, lai ie¬lū¬ko¬tos sau¬lē- vie¬nī¬ga¬jā, kas vi¬ņu sil¬da. Pe¬lē¬kie ma¬ti no¬krīt uz ple¬ciem un at¬sedz zi¬lās acis un bā¬lo, drū¬mo se¬ju. Re¬ti lat¬vie¬tis smai¬da. Viņš sme¬jas pie alus kau¬sa un deg¬vī¬na pu
u
u¬de¬les, kad pēc sma¬ga dar¬ba sirds alkst pēc at¬pū¬tas. Arī vi¬ņa kungs pret to ne¬ie¬bilst: lai jau pa¬prie¬cā¬jas, vai tad vi¬ņam žēl? Un tā dzim¬tcil¬vēks ar¬vien dziļāk iestieg sa¬va jū¬ga purvā.

Sma¬gām kus¬tī¬bām viņš tur¬pi¬na art. Ga¬rām aiz¬jāj stal¬tie muiž¬nie¬ka dē¬li. Kād¬reiz tie¬ši vi¬ņi man¬tos šo lau¬ku, ku¬rā sa¬vu ar¬ta¬vu dar¬ba ie¬liks arī lat¬vie¬ša bēr¬ni. Šis nav tas lik¬te¬nis, ko viņš ir vē¬lē¬jies. Viņš ne¬kad nav gri¬bē¬jis būt ciets un ne¬jū¬tīgs sve¬šā dar¬bā, ne¬kad nav gri¬bē¬jis prie¬cā¬ties ti¬kai pie pu¬de¬les. Ne
e
e¬kad ne¬bi¬ja do¬mā¬jis, ka par vi¬ņa dzī¬vi lems kāds cits. Viņš zi¬na, ka nav ra¬dīts, lai vi¬ņu va¬rē¬tu pār¬dot kā tā¬du lie¬tu, bet viņš ne¬uz¬dro¬ši¬nās to pa¬teikt ska¬ļi. Viņš ir klu¬si sa¬mie¬ri¬nā¬jies ar sa¬vu pe¬lē¬ko dzī¬vi.

Pa¬vi¬sam drīz lauks tiks no¬arts, dzim¬tcil¬vēks no tā aizies, lai at¬kal at¬griez¬tos. Vi¬ņu ne¬prie¬cēs skais¬tās mie¬žu vār¬pas, kas te iz¬augs. Viņš ar skau¬dī¬bu uz tām no¬ska¬tī¬sies un pa¬cie¬tīs vi¬su, kas se¬kos pēc tam, kad pa¬zu¬dīs pār¬is sie¬ki la¬bī¬bas. Bet viņš vēl ne¬zi¬na, ka reiz būs brīvs, ka reiz iz¬bēgs no šī vā¬ve¬res ri¬te¬ņa. Ne¬zi¬na, ka va¬rēs aulēk¬šiem iz¬jāt pa¬sau¬lē, lai ar īs¬tu mī¬les¬tī¬bu no¬lū¬ko¬tos uz sa¬vu pa¬ša lau¬ku un prie¬cā¬tos par sa¬vu zem¬i.

Leave a Comment