Rēzeknes Augstskola
Inženieru fakultāte
Datorzinātņu un matemātikas katedra
VIDES AIZSARDZĪBAS PAMATI
Referāts
Pazemes ūdeņu piesārņojuma novēršana
Autors
Dienas nodaļas
Inženiera programmētāja specialitātes
3.kursa studente
*****************
St. *****************
Docētājs
Lektore Mg.paed. ______________ *************
Rēzekne 2006
Saturs
Ievads 4
1.Situācijas raksturojums 5
2. Ūdeņu piesārņojums 6
2.1.Saimnieciskās darbības izraisītais risks 7
2.2. Atkritumu ietekme uz vidi 7
2.3. Transporta ietekme uz vidi 8
2.4. Lauksaimnieciskās ražošanas ietekme uz vidi 8
Secinājumi un priekšlikumi 9
Izmantotā literatūra 11
Ievads
Pazemes ūdeņi ir cilvēkiem vitāli nepieciešami dabas resursi. Iedzīvotāji Latvijā ir nodrošināti ar pazemes ūdeņu krājumiem, bet teritoriāli nevienmērīga un intensīva pazemes ūdeņu izmantošana rada pazemes ūdeņu depresijas apgabalus, kur pieļaujama tikai kontrolēta un limitēta pazemes ūdeņu izmantošana. Latvijas hidroģeoloģiskie apstākļi ir tādi, ka jebkurš piesārņojums virszemē infiltrācijas ceļā nonāk pazemes ūdeņos. Sabiedrības attieksme pret pazemes ūdeņu aizsardzības nepieciešamību veidojas no tā, kādā mērā valsts ir nodrošināta ar pazemes ūdens resursiem, kāda ir pazemes ūdeņu kvalitāte, cik laba ir to dabiskā aizsargātība pret piesārņojumu, kā rezultātā veidojas arī valsts aktivitāšu līmenis šajā ūdenssaimniecības nozarē. Pazemes ūdeņi ir Zemes garozas iežu porās, plaisās un tukšumos uzkrājies ūdens šķidrā vai gāzveida stāvoklī. Kopā ar virszemes ūdeņiem tie ir būtiska Zemes hidrosfēras daļa un piedalās ūdens aprites ciklā. Latvijas teritorija ietilpst Baltijas artēziskajā baseinā, kurā pārsvarā ir izplatīti spiedienūdeņi, kas atrodas nogulumiežos. Tie satur slāņveidīgi izvietotus ūdens horizontus ar dažādu biezumu, ūdens daudzumu, kā arī dažādu ūdens kvalitāti.
Aktīvā ūdens apmaiņas zona parasti ir visvairāk pakļauta iespējamai piesārņošanai. Zonas biezums vidēji ir 450m un aptver šādus ūdens horizontus: kvartāra ūdens horizontus; pamatiežu ūdens horizontus. Tuvu Zemes virskārtai atrodas: 1)gruntsūdeņi, kas ir pazemes ūdeņu augšējais slānis virs pirmā ūdeni aizturošā slāņa – sprostslāņa; 2)artēziskie ūdeņi jeb spiedienūdeņi. Īpašā pazemes ūdeņu grupā var iedalīt minerālūdeņus. Pazemes ūdeņu aizsargātība ir atkarīga no daudziem faktoriem – dabiskiem, tehnogēniem un fizikāli ķīmiskiem. Galvenie dabiskās aizsargātības faktori ir: mazcaurlaidīgu nogulumu esamība ģeoloģiskajā griezumā; pazemens ūdeņu dziļums (aerācijas zonas biezums); pārklājošo iežu litoloģija, filtrācijas un sorbcijas īpašības; augstāk un zemāk ieguļošo horizontu līmeņu attiecības.
Pie tehnogēniem faktoriem pieder apstākļi, kādos piesārņojošās vielas nonāk saskarnē ar augsni, grunti vai gruntsūdeņiem – šķidro atkritumu uzglabāšana krātuvēs, notekūdeņu novadīšana uz filtrācijas laukiem, mēslojuma iestrāde lauksaimniecībā izmantojamās zemēs utt. Pie fizikāli ķīmiskajiem faktoriem pieder: piesārņojošo vielu migrācijas un sorbcijas spēja, bioloģiskā stabilitāte, ķīmiskā un fizikāli ķīmiskā mijiedarbība starp iežiem un pazemes ūdeņiem.
Gruntsūdeņi uzkrājas virs jebkura blīva, ūdeni aizturoša iežu horizonta. Lielā mērā gruntsūdeņu līmenis atkārto Zemes reljefa profilu. Gruntsūdeņu līmenis ir atkarīgs no hidrometeoroloģiskajiem apstākļiem (temperatūras, atmosfēras spiediena, nokrišņu daudzuma) un ģeoloģiskās uzbūves. Gruntsūdeņu sastāvu būtiski ietekmē virszemes ūdeņu – upju, ezeru sastāvs. Tādējādi abu šo hidrosfēras komponentu sastāvs ir cieši saistīts. Liela nozīme gruntsūdeņu sastāva veidošanā ir mikroorganismu darbībai, kuras rezultātā tiek ietekmēta iežu dēdēšana, pazemes ūdeņos nokļūst mikroorganismu producētās gāzes (CO2, CH4, H2S). Tā kā gruntsūdeņi atrodas tuvu Zemes virskārtai, tie pakļauti piesārņojumam.
Ja ūdensnesošais slānis atrodas starp diviem ūdeni aizturošiem iežu slāņiem, tad šajā joslā esošajā ūdenī izveidojas paaugstināts spiediens, veidojas artēziskie ūdeņi. Pazemes ūdeņu ķīmisko sastāvu nosaka minerālu dēdēšana un dažādu iežu izšķīšana. Atkarībā no tā, kāda tipa ieži dominē attiecīgajā reģionā, mainās pazemes ūdeņu sastāvs. Pazemes ūdeņu sastāvu ievērojami var ietekmēt arī vides piesārņojums. Pazemes ūdeņu pašattīrīšanās spējas ir relatīvi niecīgas, salīdzinot ar virszemes ūdeņiem. Tāpēc pazemes ūdeņu piesārņojums uzskatāms par īpaši bīstamu. Pazemes ūdeņu sastāvu var ietekmēt arī dažādu pazemes ūdeņu sajaukšanās. No dzeramā ūdens sagatavošanas viedokļa par īpaši bīstamu uzskatāma sāļo ūdeņu ieplūšana dzeramā ūdens saturošos horizontos, kas iespējama, ja ilgstošas ūdens ņemšanas gadījumā izveidojas spiediena depresija.
Neskatoties uz to, ka Latvija, kopumā ņemot, ir labi nodrošināta ar pazemes ūdens resursiem, teritorijas nevienmērīgas apdzīvotības dēļ ūdens ņemšanas intensitāte valstī ir atšķirīga. No pazemes ūdeņu aizsardzības viedokļa jautājumi par tautsaimniecības objektu racionālu un zinātniski pamatotu izvietojumu var tikt risināti, objektīvi novērtējot pazemes ūdeņu aizsargātības apstākļus.
1.Situācijas raksturojums
No 1976.gada Latvijā sistemātiski tika veikti pazemes ūdeņu piesārņojuma novērojumi. Tos veica divos virzienos: reģionāli un lokāli. Reģionālos novērojumus veica tiem galvenajiem ūdens horizontiem un kompleksiem, kurus izmanto ūdens apgādei. Lokālos piesārņojuma iecirkņos pētījumi tikai veikti, lai novērtētu lauksaimniecisko (lopkopības kompleksu, agroķimikāliju noliktavu), sadzīves (izgāztuvju attīrīšanas iekārtu) un rūpniecisko objektu ietekmi uz pazemes ūdeņiem un tās iespējamās sekas, kā arī lai izstrādātu rekomendācijas piesārņojuma samazināšanai. Katru gadu (līdz 1990.g.) tika pētīti 13-17 objekti. Pasliktinoties finansiālajai situācijai, finansējums no budžeta pazemes ūdeņu monitoringam tika samazināts un atbilstoši samazinājās arī pētījumu apjoms. Pateicoties vecākajiem pētījumiem, šobrīd ir zināms liels daudzums pazemes ūdeņu piesārņojuma perēkļu, kur gruntsūdeņu ķīmiskais sastāvs ir krasi atšķirīgs no dabiskā. Galvenie pazemes ūdeņu piesārņojuma konfliktreāli ir: izgāztuves (Getliņi – Rīgā, Kūdra – Jūrmalā, Dēmene – Daugavpilī), šķidro un pastveida toksisko atkritumu dīķi (Olainē, Inčukalnā, Jelgavā), minerālmēslu un pesticīdu noliktavas (Iecavā, Viļānos), bijušās PSRS armijas bāzes (Spilvē, utt.) un citi objekti.
Pazemes ūdeņu sastāvs piesārņojuma perēkļu centrālajā daļā praktiski ir analogs infiltrāta sastāvam. Neskatoties uz ļoti intensīvo piesārņojumu perēkļiem ir lokāls raksturs – to garums parasti nepārsniedz dažus simtus metru, un tie lokalizējas kvartāra ūdens kompleksā. Tikai atsevišķos gadījumos konstatēs dziļāko horizontu piesārņojums.
Gruntsūdeņu piesārņojums konstatēts visās lielākajās pilsētās, bet, salīdzinot ar iepriekšminētajiem perēkļiem, piesārņojums nav tik intensīvs. Gruntsūdeņos konstatēta paaugstināta organisko vielu, slāpekļa un hlorīdu koncentrācija, kā arī deterģentu un naftas produktu klātbūtne.
Gandrīz 50 gadus naftas produktus Latvijā neuzskatīja par vērtību un, veicot transportēšanas, pārkraušanas un citus naftas produktu apsaimniekošanas darbus, netika ievērotas ekoloģiskās prasības. Ņemot vērā gruntsūdeņu dabisko neaizsargātību no piesārņojošo vielu infiltrācijas, naftas produkti Latvijā kļuva par vislielāko grunts un gruntsūdeņu piesārņotāju. Galvenie piesārņojuma avoti ir naftas bāzes, auto uzpildes stacijas, dzelzceļa šķirotavas un lokomotīvju remonta rūpnīcas, lidlauki, ostu termināli utt. Vides piesārņojumu minētajos objektos nav iespējams par salīdzināt ar maksimāli pieļaujamajām koncentrācijām (MPK).
Apskatot pazemes ūdeņu piesārņotības pakāpi kopumā, var secināt, ka: piesārņojošo vielu koncentrācijas pazemes ūdeņos samazinās līdz ar dziļuma palielināšanos (to var izskaidrot ar ūdeņu segslāņu aizsargīpašībām); pazemes ūdeņiem ir raksturīga teritoriālā hidroķīmiskā neviendabība (attiecībā uz piesārņojošām vielām), kas nosaka Latvijas teritorijas hidroķīmiskā lauka mozaīkveida struktūru: uz samērā nelielu piesārņojošo vielu koncentrāciju fona Latvijā kopumā, izdalās iecirkņi ar koncentrācijām, kas simtkārt un tūkstoškārt pārsniedz maksimāli pieļaujamās koncentrācijas. Pazemes ūdeņu aizsardzības sistēma jebkurā valstī sastāv no diviem pamatblokiem: pazemes ūdeņu aizsardzība no izsīkšanas un pazemes ūdeņu aizsardzība no piesārņošanas.
2. Ūdeņu piesārņojums
Ūdens tiek piesārņots, kad vielas vai fizikāli apstākļi tādā pakāpē ietekmē ūdeņu sastāvu, ka tiek ietekmēta to ekosistēmu funkcionēšana, vai arī tiek ierobežotas ūdens izmantošanas iespējas konkrētiem mērķiem. Ūdeņu piesārņojumu var uzskatīt arī par tādām tā sastāva izmaiņām, kuru rezultātā ūdenī esošo vielu saturs ievērojami atšķiras no tāda, kāds pastāvēja pirms iedarbības uzsākšanas. Esošās ūdens attīrīšanas tehnoloģijas ļauj ūdeni attīrīt, padarot to izmantojamu kādai no lietošanas jomām. Šī nostāja atbilst ūdens ilgtspējīgas izmantošanas koncepcijai. Galu galā ūdens uzskatāms par atjaunojamu resursu, kura kvalitātes nodrošināšanā bieži izšķiroša loma ir pašattīrīšanās procesiem.
Atkarībā no piesārņojuma vieda izšķir ķīmisko, fizikālo un bioloģisko piesārņojumu. Ķīmisko piesārņojumu rada ķīmisko vielu nokļūšana vai atrašanās ūdeņos. Atkarībā no piesārņojošo vielu īpašībām izšķir piesārņojumu ar neorganiskajām vielām (biogēno elementu savienojumiem, neorganiskajiem sāļiem, kaitīgajiem (toksiskajiem) mikroelementiem, radionuklīdiem) un organiskajām vielām (bioloģiski viegli degradējamām vielām, naftas produktiem, pesticīdiem, virsmas aktīvām un citām vielām). Fiziskais piesārņojums saistās ar fizikālo faktoru, piemēram, temperatūras iedarbību uz ūdeņiem. Bioloģisko piesārņojumu rada konkrētajam ūdeņu veidam netipisku dzīvo organismu, piemēram, vīrusu, baktēriju, nokļūšana tajā.
2.1.Saimnieciskās darbības izraisītais risks
Galvenie draudi pazemes ūdeņiem, kas izriet no šīs problēmas, ir dažāda veida transporta, rūpnieciskās, uzglabāšanas terminālu (naftas produktu un minerālmēslu un pesticīdu, cauruļvadu utt.) avārijas. Akumulētā piesārņojuma risks pazemes ūdeņiem parasti saistīts ar nepareizu atkritumu uzglabāšanu vai augu aizsardzības līdzekļu izmantošanu.
Sevišķi nelabvēlīga situācija pazemes ūdeņiem veidojas gadījumos, kad: avārija netiek operatīvi likvidēta un piesārņojošās vielas nesavāktas atrodas uz zemes ilgāku laiku, veidojot „labvēlīgus” priekšnosacījumus infiltrācijai; avārija notikusi teritorijā, kuras ģeoloģisko uzbūvi veido labi filtrējoša grunts un ieži. Šajā sakarā sevišķi jāuzsver, ka, ja tiks pieļauta piesārņojošo vielu infiltrācija pazemes ūdeņos, finansiālie ieguldījumi seku likvidēšanai daudzkārt paaugstināsies. Tāpēc galvenie šīs problēmas risinājumi pazemes ūdeņu aizsardzības izpratnē ir avāriju riska samazināšana ar preventīviem pasākumiem un operatīvi funkcionējošas likvidācijas sistēmas izveidošana, kurā ietilptu: operatīva brīdināšanas sistēma; speciālas vienības vai firmas avārijas seku likvidēšanai; īpašas apmācības tiem, kas nodarbojas ar seku likvidēšanu.
2.2. Atkritumu ietekme uz vidi
Šī vides problēma vislielākā mērā attiecas uz pazemes ūdeņiem. Latvijā praktiski neeksistē atkritumu pārstrādes industrija, tā neeksistēja arī Padomju Savienības laikos. Visu atkritumu daudzumu, ieskaitot arī rūpnieciskos atkritumus, uzglabāja un arī tagad glabā uz zemes. Tā saucamos atkritumu glabāšanas poligonos netika ierīkoti necaurlaidīgi pretfiltrācijas ekrāni ne no augšas, lai novērstu atkritumu „skalošanu” ar atmosfēras nokrišņiem, ne arī no apakšas, lai nepieļautu infiltrāta iekļūšanu pazemes ūdeņos. Tādā veidā tika radīti simtiem pazemes ūdeņu piesārņošanās perēkļu. To izmēri ir atkarīgi no grunts un ieži filtrācijas parametriem. Piesārņojuma pakāpe ar dažādām vielām šeit parasti apmēram 100 reižu pārsniedz maksimāli pieļaujamo koncentrāciju. Pazemes ūdeņi piesārņojums ap izgāztuvēm veidojas vairākus desmitus gadu un tajos ir akumulēti lieli piesārņojošo vielu daudzumi, kas rada draudus arī citām vides sastāvdaļām, un atsevišķos gadījumos – arī iedzīvotājiem. Problēmas risinājumu nevar ierobežot tikai ar preventīviem pasākumiem, tādiem kā jaunu, modernu izgāztuvju ierīkošana, atkritumu otrreizējā izmantošana, atkritumu daudzuma samazināšana, pārstrāde utt. Tādos objektos, kur pastāv draudi cilvēka veselībai, vai arī varētu būt apdraudēta mūsu valsts akceptēto starptautisko konvenciju ievērošana, ir jāiegulda finansiālie, materiālie un tehniskie līdzekļi pazemes ūdeņu attīrīšanā (sanācijā).
2.3. Transporta ietekme uz vidi
Transporta ietekme uz pazemes ūdeņu kvalitāti ir būtiska un tā veidojas divējādi:
• kā izkliedētais (difūzais) piesārņojums – ap lidostām, dzelzceļiem un automaģistrālēm. Šis piesārņojums nonāk pazemes ūdeņos, pateicoties citām, t.s. tranzītsfērām, galvenokārt, atmosfērai: gāzveida piesārņojošās vielas, šķīstot atmosfēras nokrišņos, kā arī vietās daļiņas un aerosoli nonāk augsnē un tālāk ar atmosfēras nokrišņiem infiltrējas pazemes ūdeņos. Piesārņojošās vielas ir ogļūdeņraži, smagie metāli, slāpeklis;
• kā lokālais piesārņojums, kas ir saistīts, galvenokārt, ar ostām (degvielas uzglabāšanas termināliem), remontrūpnīcām un autotransporta uzpildes stacijām. Ievērojams piesārņojums veidojas dzelzceļa šķirotavu un depo teritorijās, kā arī maģistrālo naftas produktu cauruļvadu bojājumu vietās. Šeit piesārņojošās vielas ir ogļūdeņraži.
Lai atrisinātu transporta ietekmes problēmu jāveic, galvenokārt, preventīvas aktivitātes, kas ietver: tehniskus pasākumus (piemēram, dzelzceļa transportam – vecā ritošā sastāva nomaiņu, autotransportam – veco automašīnu skaita samazināšanu, elektrotransporta lomas palielināšanu); likumdošanas pilnveidošanu, normatīvu un standartu izstrādi, utt.; celtniecības normatīvu izveidi un ieviešanu praksē, īpaši attiecībā uz degvielas uzglabāšanas termināliem un auto uzpildes stacijām. Latvijas teritorijā eksistē vairāki ar transportu saistīti pazemes ūdeņu piesārņojuma objekti, kur piesārņojošās vielas daudzums pazemes ūdeņos sasniedz tūkstošiem tonnu. Lai panāktu vides atveseļošanu tādos objektos, jāveic operatīvi pasākumi. Tāpēc atsevišķās piesārņotās teritorijās vienīgais problēmas risinājums ir pazemes ūdeņu sanācija (attīrīšana). Ņemot vērā, ka sanācijas pasākumi prasa nopietnus finansiālus ieguldījumu, šo objektu skaitu jāierobežo ar tiem ,kuros pastāv draudi iedzīvotāju veselībai.
2.4. Lauksaimnieciskās ražošanas ietekme uz vidi
Arī lauksaimniecības ietekmei uz pazemes ūdeņiem piemīt reģionāls (izkliedēts) un lokāls raksturs. Iestrādājot minerālmēslus un organisko mēslojumu augsnē un izsmidzinot pesticīdus, veidojas priekšnosacījumi piesārņojošo vielu infiltrācijai gruntsūdeņos, it īpaši, ka iestrādātais mēslojuma un pesticīdu daudzums nav agrotehniski pamatots un veģetācijas periodā veidojas to pārpalikums. Tāda situācija bija raksturīga lielsaimniecību periodā kolhozos un sovhozos. Jāņem vērā arī tas fakts, ka toreiz mēslojuma un augu aizsardzības līdzekļu (agroķimikāliju) cenas bija zemas, un šie resursi bieži netika racionāli izmantoti. Organiskā mēslojuma iestrāde laukos kļuva par būtisku gruntsūdeņu izkliedēto piesārņojuma avotu reizē ar lielo cūkkopības kompleksu celtniecību un šķidrmēslu veidošanos, kā arī ar lielo lopkopības fermu celtniecību, kurās daļa kūtsmēslu tika aizskalota ar ūdeni. Šķidrmēsli tika izlaistīti piegulošajās teritorijās, un veidojās situācija, kad šķidrmēslu daudzums bija lielāks par lauku platību, kur tos iestrādāja.
Ņemot vērā, ka piesārņojums pazemes ūdeņos eksistē simtiem gadu, ar minēto izkliedēto gruntsūdeņu piesārņojumu intensīvās lauksaimniecības dēļ ir jārēķinās vēl ilgu laiku. Lokāls pazemes ūdeņu piesārņojums veidojas ap minerālmēslu un pesticīdu noliktavām, kūtsmēslu krātuvēm un šķidrmēslu baseiniem, ja tie nav atbilstoši aprīkoti, sevišķi, ja: noliktavas uzceltas uz smilšainām gruntīm; transportēšanas, pārkraušanas un glabāšanas laikā minerālmēsli atrodas zem klajas debess; mēslojuma uzglabāšanai nav ierīkota hidroizolācija (zem mēslu krātuvēm, šķidrmēslu baseiniem, amonjakūdens tvertnēm u.c.).
Secinājumi un priekšlikumi
Pazemes ūdeņu piesārņošana ir saistīta ar citu dabas resursu (virszemes ūdeņu, atmosfēras, augsnes) piesārņošanu. Tāpēc pazemes ūdeņu aizsardzības pasākumiem jābūt kopējās vides aizsardzības plānošanas sastāvdaļai.
Pazemes ūdeņu aizsardzības pamatā jābūt preventīviem pasākumiem, kuru mērķis ir piesārņojuma un izsīkšanas nepieļaušana. Pie tādiem pasākumiem pieder: monitorings, kartēšana, vietu izvēle saimnieciskajiem objektiem un atkritumu glabāšanai, ģeoekoloģiskā ekspertīze un sanitāro zonu noteikšana un ievērošana.
Ekonomiskās ietekmes mehānismam jāparedz maksa par ūdens ņemšanu un notekūdeņu novadīšanu. Tam jābūt efektīvam, lai stimulētu racionālu pazemes ūdeņu izmantošanu un pasargātu tos no piesārņošanas. Izdevumus, kas saistīti ar pazemes ūdeņu attīrīšanu, jāsedz piesārņotājam.
Jāizveido efektīva atļauju un sodu sistēma, kuru pārrauga kompetentas institūcijas. Sistēmai jābūt orientētai uz preventīvo pasākumu stimulēšanu, tai jākontrolē jebkura darbība, kas var novest pie pazemes ūdeņu piesārņošanas vai izsīkšanas.
Lai nepieļautu pazemes ūdeņu piesārņošanu, atļaujās, kas tiek izsniegtas atkritumu uzglabāšanai, ir jāievēro pazemes ūdeņu hidroģeoloģiskie apstākļi un īpašības, kā arī atbilstošās aizsardzības prasības. Atkritumu uzglabāšanas vietām jābūt izbūvētām un aprīkotām atbilstoši progresīvajām tehnoloģijām. Jāizstrādā noteikumi un prasības šo vietu izvēlei un objektu ekspluatācijai, monitoringam, pārsegšanai un rekultivācijai. Nepieciešama likumdošana, kas nepieļautu nesaskaņotu atkritumu „apglabāšanu” (nesaskaņotos daudzumos un nesaskaņotās vietās). Šķidro atkritumu infiltrācija gruntī ir nepieļaujama. Šķidro rūpniecisko atkritumu iesūknēšana zemes dziļajos slāņos var būt atļauta tikai kā ekskluzīvi aizsardzības pasākumi. Tai nepieciešama atbilstoša kontroles sistēma.
Paralēli vispārīgajai pazemes ūdeņu aizsardzībai jāveido pazemes ūdeņu aizsardzības zonas kā preventīvie aizsardzības pasākumi. Galvenokārt tas attiecas uz rajoniem, kur notiek plaša ūdens ieguve, un uz rajoniem, kur veidojas pazemes ūdens krājumi, jo tieši tur ūdeņi vistiešāk ir pakļauti piesārņošanai.
Pazemes ūdeņi ir dabas resurss ar ekonomisko un ekoloģisko vērtību, tāpēc pazemes ūdeņu izmantošanas stratēģijai ir jābūt orientētai uz ilgstošu un stabilu izmantošanu, saglabājot to kvalitāti.
Izmantotā literatūra
1. Autoru kolektīvs, Pazemes ūdeņu aizsardzība Latvijā, Latvijas Republikas Vides aizsardzība un reģionālās attīstības ministrija, Rīga, 1997, 464 lpp.
2. Kļaviņš M., Cimdiņš P., Ūdeņu kvalitāte un tās aizsardzība, LU Akadēmiskais apgāds, Rīga, 2004, 204 lpp.
3. Mežaraups G., Ūdeņi un to ķīmiskā kontrole. Hidroķīmija, Mācību grāmata, Rīga, 1995, 44 lpp.