PEDAGOĢIJAS PĒTNIECĪBAS METODES

RĪGAS PEDAGOĢIJAS UN IZGLĪTĪBAS VADĪBAS AUGSTSKOLA
PEDAGOĢIJAS FAKULTĀTE
Rīgas studiju centrs

Pilna laika studijas

Profesionālā bakalaura studiju programma
„Pirmsskolas un sākumskolas skolotājs”
1.kursa studente

PEDAGOĢIJAS PĒTNIECĪBAS METODES

Referāts

Darba vadītājs Dr.paed. Inese Jurgena

Rīga 2006

Saturs

Ievads………………………………………………………………………………………………………………………….. 3
1. Metodes jēdziens, metožu klasifikācija………………………………………………………………………… 4
2. Teorētiskās pētīšanas metodes…………………………………………………………………………………….. 7
2.1. Darbs ar literatūru……………………………………………………………………………………….. 7
Secinājumi……………………………………………………………………………………………………………………10
Izmantoto avotu saraksts………………………………………………………………………………………………..11

Ievads

Pedagoģija ir zinātne, pētījumi ir tās neatņemama sastāvdaļa. Kā zinātne tā attīstās, veidojās jaunas idejas, mainās sabiedrības prasības, notiek izmaiņas mācību procesā, mācību formās, mācību saturā utt. Lai ienestu kaut ko jaunu, tā nepieciešamību vispirms vajag pierādīt. Tas ir pirmais iemesls kāpēc tiek veikti pedagoģiskie pētījumi. Šajā gadījumā pētījums palīdz noteikt atsevišķu pedagoģisku paņēmienu iedarbības efektivitāti. Pētījums tiek izmantots, lai novērtētu skolēnu individuālās attīstības īpatnības, noskaidrotu viņu attiecības un statusu grupā. Dažādas pētīšanas metodes palīdz atklāt pedagoģiskā procesa likumsakarības.
Pētījumu, kurus veic cilvēki pedagoģijas zinātnē, ir daudz un dažādi. Tāpēc arī līdzekļi, instrumenti, kuri ir izmantoti šajā nolūkā var būt ļoti atšķirīgi.
Pedagoģija ir humanitārā zinātne, arī tās zinātniskie pētījumi jebkurā gadījumā ir saistīti ar cilvēkiem, tāpēc tos atkārtot pilnīgi vienādos apstākļos un iegūt precīzi vienādus rezultātus divreiz ir gandrīz neiespējami. Pārmaiņas pedagoģijas zinātnē ir pakļautas arī sabiedrības izmaiņām laika gaitā, tāpēc regulāri mainās arī tās aktualitātes.
Pedagoģijas pētniecības metodēm ir visciešākā saistība ar psiholoģijas zinātni un tās pētīšanas metodēm, kas pēc struktūras ir gandrīz identiskas, bet atšķīrās ar saturu, jo pedagoģijas pētījumu centrā ir mācību procesa organizācija un likumsakarības, bet psiholoģijā – cilvēka psihisko procesu norise.

1. Metodes jēdziens, metožu klasifikācija.

Pirms veikt pētījumu pedagoģijā, kā arī jebkurā citā zinātnē, ir jānoskaidro pētījuma problēma un temats, jāprecizē pētāmais objekts vai pētījuma priekšmets, jāizvirza mērķis, jānoskaidro iemesls, kāpēc šis pētījums tiks veikts, jānoformulē pētījuma hipotēze, pētījuma uzdevumi, un, galvenais, jāizvēlas pētīšanas metodes.
Metode ( gr. methodos – pētīšanas ceļš) – noteikta mērķa sasniegšanas, konkrēta uzdevuma risināšanas veids, esamības teorētiskās un praktiskās izpētes paņēmienu un operāciju kopums.
Metode: Dabas un sabiedriskās dzīves parādību izzināšanas un pētīšanas paņēmienu kopums kā apzinātu secīgu darbību komplekss, ko izmanto kā darbības principu („kā veikt”) kāda darba uzdevuma risināšanā, pētījumos un tml., lai sasniegtu izvirzītajiem mērķiem atbilstošus rezultātus.
Metode (no grieķu vārda methodos – burtiski „ceļš uz kaut ko”) nozīmē mērķa sasniegšanas veidu.
Jēdzienu „metode”, kā zināms, lieto vispirms plašā vispārmetodoloģiskā nozīmē, kad runā par dialektiskā materiālisma metodi, kas ir pretstatā ideālistiskajai, metafiziskajai īstenības izzināšanas metodei. Tikai dialektiskā materiālisma metode ir īsti zinātnisks pamats visu pārējo cilvēka darbības metožu (arī mācību metožu) objektīvai analīzei un efektīvai izmantošanai praksē.
Metode apvieno sevī izziņas subjektīvos un objektīvos momentus. Metode ir objektīva, jo teorētiskajā ideālajā aspektā ļauj atspoguļot īstenības objektus un to savstarpējos sakarus. Šinī gadījumā metode ir teorijas veidošanas un praktiskās lietošanas programma. Metode ir subjektīva, jo ir pētnieka domāšanas ierocis.
Norādītie ceļi ir pārbaudītās, sevi attaisnojošās, vairāk vai mazāk atzītās audzināšanas zinātnes pētniecības metodes. Vērtējot pētniecības metodes, nozīmīgi ir trīs aspekti:
1. pētnieciskās metodes nav paredzētas neierobežotam laika posmam, tās patstāvīgi tiek radītas no jauna un pilnveidotas,
2. atsevišķas pētniecības metodes vienmēr atspoguļo tikai kompleksā pedagoģijas priekšmeta aspektus, tās ir atkarīgas no pastāvošajām teorijām par pētīšanas priekšmetu,
3. pētnieciskās metodes atvasina no noteiktām zinātniski teorētiskām pozīcijām.
Tā uzskata Herberts Gudjons un šim apgalvojumam pievienojas arī profesore I.Jurgena.
Pētījums vienmēr balstās uz teorētiskiem uzskatiem, kas norāda uz autora priekšstatiem par pētāmiem fenomeniem. Metodoloģija konkrētā pētījumā atklāj pētnieka zinātnisko pozīciju jeb uzskatus, pētījuma loģiku un lietoto metožu pamatojumu. Teorētiskie uzskati ir teorētiskās izziņas un pieredzes refleksijas rezultāts, kas ļauj izteikt spriedumus par pētāmo pedagoģisko parādību vai procesu.
Metodoloģija – mācība par zinātniskās izziņas un pasaules pārveidošanas metodi.
Vispārīgā izziņas metode ir dialektiski materiālistiskā metode. Tā nosaka kopīgo pieeju parādību pētīšanā.
Katrā konkrētā pētījumā vēlams atklāt vispārzinātniskā, vispārmetodoloģiskā līmenī principus vai pieejas par vispārējiem objektīvās īstenības attīstības likumiem, kas attiecas uz pētāmo priekšmetu. Pedagoģijas metodoloģija dod iespēju formulēt tos likumus un likumības, kas attiecas uz personības veidošanās, audzināšanas, izglītības vai attīstības fenomeniem, ko pētnieks izvirzījis pētījumam. Visbeidzot temata metodoloģiskajā līmenī tiek atklāts metožu un paņēmienu kopums, kas nodrošina pedagoģijas pētījuma objekta un priekšmeta analīzi un hipotēzes pārbaudi.
Precīzi un optimāli izvēlētas metodes ir liela daļa no iespējām pētījuma pozitīva rezultāta sasniegšanai.
Pedagoģijā ir uzkrāts daudz mācību metožu. Tās var iedalīt vairākās grupās, izmantojot klasifikācijai noteiktus pieejas principus. Tā kā mācību metodēm ir vairākas sastāvdaļas un tās var aplūkot no dažādiem aspektiem, tad ir pilnīgi dabiski, ka pastāv vairākas pieejas metožu klasifikācijai.
Nav vienotas pedagoģijas pētniecības metožu klasifikācijas. Vācijā pedagoģijas pētniecisko metožu pamatmodeļi iedalās:
1. hermētiskās metodes,
2. empīriskās metodes,
3. kvalitatīvās metodes,
4. alternatīvās pētnieciskās nostādnes,
5. metožu integrācija.
Pastāv metožu klasifikācija, dalot tās vispārzinātniskajās, vispārīgajās un speciālajās. Dz.Albrehta apgalvo, ka pēc šāda iedalījuma var sagrupēt visas dažādās metodes, ko izmanto pedagoģijas pētījumos.
Pedagoģiskajā literatūrā metodes dala:
1. teorētiskās metodes,
2. empīriskās metodes,
3. matemātiskās metodes.
Dz. Albrehta savā grāmatā „Pētīšanas metodes pedagoģijā” piedāvā līdzīgas metožu grupas:
1. eksperimentāli empīriskā līmeņa metodes,
2. teorētiskā līmeņa metodes,
3. Metateorētiskā līmeņa metodes. Ar pēdējo palīdzību tiek pētītas pašas teorijas un izstrādāti ceļi to veidošanai.
Eksperimentāli empīriskā līmeņa metodes tiek lietotas tajā pētījuma etapā, kad noris faktu uzkrāšanas process par pētāmo problēmu, kā arī iegūto secinājumu pārbaudes un precizēšanas etapā.
Teorētiskā un metateorētiskā līmeņa metodes tiek lietotas faktu loģiskās apstrādes un teorijas izveides etapā.
Gudjons uzskata, ka tomēr neviennozīmīgajai kopsakarībai starp audzināšanas zinātnisko teoriju un metodoloģiju ir arī savas priekšrocības. Relatīvi viegli iespējams noteikt trīs vadlīnijas, kuras izveidojušās iepriekšējo gadu desmitu attīstībā un vienlaikus varētu apzīmēt par audzināšanas zinātnes pamatmodeļiem.
• Hermeneitiskās metodes saprašanas jēdziens humanitārajās zinātnēs. Šis virziens tā dažādās izpausmēs bija noteicošais gandrīz visus sešdesmitos gadus.
• Empīriskās metodes bija vadošās 70. un 80. gados. Pašreiz tās ir zinātniskās izpētes ikdienišķa parādība.
• Kvalitatīvās metodes, alternatīvās pētniecības nostādnes, metožu integrācija. Tagad attīstās tādu aspektu pētījumi, kuri apvieno dažādas pētniecības metodes un ievieš daudzus jaunus akcentus.
V. Zelmenis savā grāmatā „Īss pedagoģijas kurss” piedāvā šādas metožu trīs grupas:
1. iepriekšējās pieredzes pētīšanas metodes,
2. jaunās informācijas iegūšanas metodes,
3. faktu materiāla zinātniskās apstrādes metodes.

2. Vispārteorētiskās pētīšanas metodes.

Vispārīgajām pētīšanas metodēm ir vispārīgs un universāls raksturs, tāpēc tās var izmantot visdažādākajās zinātnēs. Tās izpilda metodoloģiskās funkcijas jebkurā zinātniskajā pētījumā, virzot zinātniskās domas procesu.
Tās ir metodes ar vispārzinātnisku raksturu, tādēļ tās izmanto visās vai daudzās nozarēs. Starp tām varam minēt tādas pedagoģiskajos pētījumos izplatītas metodes kā
• darbs ar literatūru,
• eksperiments,
• matemātiskās metodes,
• modelēšana.
Zināšanas par personības izpētes metodēm nepieciešamas katram pedagogam, jo prasme iepazīt pedagoģisko literatūru ir nepieciešams priekšnosacījums pedagoģiskajā darbā. Tā ietver dažādu autoru pētījumus par pedagoģisko procesu, tā norisi dažādās izglītības pakāpēs.

2.1. Darbs ar literatūru.

Kā pirmo pētīšanas metodi daudzi pedagogi- teorētiķi piemin darbu ar literatūru, jo tā pastāv ne tikai pati par sevi, bet bieži ietilpst arī citās metodēs, sagatavošanas procesā pirms pētījumu sākuma vai pat caurauž visas pētniecības darba stadijas. Pat pētījumam piemērotu metožu meklēšana arī bieži notiek ar atbilstošās literatūras palīdzību.
Ar literatūras avotu izpēti sākas jebkurš pētnieciskais darbs. Šajā darba etapā tiek izvēlēta un precizēta tēma, noteikti uzdevumi un pētījuma galvenā ideja, izstrādāta hipotēze un zinātniskā darba metodika.
Veicot pētījumu, bieži ir pielietots plašs izmantojamas literatūras loks. Tajā var ietilpt pagātnes mantojums (pedagoģijas klasiķu darbi par mācībām un audzināšanu), mūsdienu izdevumi, ieskaitot tematiskus rakstus avīzēs un žurnālos (piemēram, pedagoģiskā rakstura laikraksti, kuros atspoguļojas, ka ievērojamāko pasaules, tā arī latviešu pedagogu atziņas un darba pieredze), literatūra, kas attiecas uz saskarzinātnēm (socioloģija, psiholoģija, filozofija, antropoloģiskās zinātnes, utt.), daiļliteratūra, arhīvu materiāli, memuāru literatūra, kā arī detaļu izpēte un terminu skaidrojums enciklopēdijās un vārdnīcās.
Strādājot ar literatūras avotiem, jāizmanto tādas vispārzinātniskās metodes kā bibliogrāfijas sastādīšana, zinātnieku interesējošo atziņu, citātu izrakstīšana, konspektēšana, īsas anotācijas uzrakstīšana par literatūras avotu. Metodes izvēle darbam ar literatūru atkarīga no pētījuma mērķa: dažas grāmatas ir ļoti uzmanīgi analizējamas, citas — tikai izlasāmas vai .arī pārskatāms to satura rādītājs.
Darbā ar literatūru iekšā arī ir dažādi paņēmieni un metodes:
• informācijas meklēšana,
• literatūras atlase,
• bibliogrāfijas sastādīšana,
• citātu izrakstīšana,
• tēžu veidošana,
• konspektēšana,
• īsas anotācijas uzrakstīšana par literatūras avotu,
• literatūras apskata veidošana.
Bibliogrāfija ir pētījumam nepieciešamo literatūras avotu saraksts. Tajā jābūt atspoguļotām visām bibliogrāfiskajām ziņām par grāmatu: autora uzvārds un vārds, grāmatas nosaukums, izdošanas vieta, izdevniecība, izdošanas gads, grāmatas lappušu skaits.
Literatūras izpētes rezultātā uzkrājas zinātniskais materiāls, kurš sastāv no pierakstiem par izlasīto: personīgie pieņēmumi un apgalvojumi, jaunas domas un jautājumi, iebildumu un kritiskas piezīmes, šaubas un vērtējumi, savu pētījumu plānu uzmetumi. Komentējot un rezumējot lasīto, pētnieks izmanto un pilnveido jautājuma izpētes atsevišķus veidus un paņēmienus: galvenā izdalīšanu un vispārināšanu, salīdzināšanu, struktūras un pretrunīgo pušu, pētāmās parādības virzošo spēku, cēloņu – seku sakritību noteikšanu utt. Pie tam izstrādājas īsas un skaidras personīgo domu izteikšanas prasmes.
„Sintētiskās” zināšanas veidojas turpmāko pierakstu analīzes un to sistematizācijas gaitā, kas nepieciešams pētniekam. Viņš gūst skaidru priekšstatu par izvēlēto problēmu no visdažādākajiem avotiem(augstāk minētie), dažādu koncepciju, teoriju, pieeju un metožu gaismā, tai skaitā arī pedagoģijas un citu zinātņu krustpunktos.
Darbs ar literatūru var arī nevainagoties ar rezultātu, kam ir zinātniska vērtība. Lai darbam ar literatūru būtu zinātniska vērtība, nepieciešama radoša pieeja materiāla izpētei, kad izlasītais tiek pārstrādāts apziņā un kļūst par avotu personīgajām domām, idejām un secinājumiem.
Sekmes darbā ar literatūru atkarīgas no pareizas saiknes ar citām pedagoģijā lietotajām pētīšanas metodēm, no pietiekami ciešas teorijas un prakses saiknes. Literatūra it kā „noskaņo” uz attiecīgiem novērojumiem, uz izmēģinājuma un eksperimentālā darba organizēšanu. Savukārt novērojumi un eksperimenti izvirza pētniekam jaunus jautājumus un spiež meklēt tos literatūrā.
Iepazīstoties ar literatūru pētniekam rodas vispārteorētisks priekšstats par pētāmo problēmu, kas tad arī ir zinātniskā pētījuma pirmais līmenis. Tālāk nepieciešams iepazīt pētāmā jautājuma risinājumu praksē, kas veicams ar speciālo pētīšanas metožu palīdzību.

Secinājumi.

Pārzināt pedagoģijas pētīšanas metodes ir nepieciešams ne tikai zinātniekiem, bet katram pedagogam- praktiķim, lai izzinātu savus audzēkņus, viņu psiholoģiskās īpašības, mācību procesa īpatnības, sava darba rezultātus, kļūdas, lai izpētītu savu kolēģu pieredzi. Skolas direktors, metodiķis, skolotājs, pasniedzējs, audzinātājs, utt.- visi šie cilvēki nevar veidot un organizēt savu darbību, nebalstoties uz pedagoģijas zinātniskās pētīšanas metodēm.
Metodes var dot vērtīgu faktu materiālu, kas noder par pamatu sākotnējiem pedagoģiskiem vispārinājumiem, bet lai varētu spriest par mācību vai audzināšanas paņēmiena efektivitāti un varētu dot motivētas rekomendācijas tā ieviešanai masveida praksē, ir izmantojamas tādas metodes kā eksperiments, kibernētiskās un matemātiskās metodes, utt.
Atšķirībā no veikta pētījuma ir svarīgi izvēlēties vispiemērotāko metodi, jo to skaits ir liels. Pētījuma veiksmīga norise ir atkarīga no precīza pētījuma mērķa noteikšanas, pareizās pētījamā objekta izvēles, procesa pareizas organizācijas, dažreiz no sadarbības ar kolēģiem vai cilvēkiem, kuri piedalās pētījumā, utt. Lai iegūtais materiāls un secinājumi būtu noderīgi un pieejami citiem, lai būtu redzams paveiktā darba nozīmīgums, jāpastrādā pie rezultātu apkopošanas, secinājumu veidošanas un to noformējuma.
Tā kā līdzīgus pētījumus bieži veic dažādi zinātnieki, to līdzīgi vai atšķirīgi secinājumi palīdz atklāt šīs pētāmas problēmas objektivitāti, kas ir svarīgs faktors jauno nebijušo atziņu veidošanai un jaunu paņēmienu ieviešanai praksē .

Izmantoto avotu saraksts.

1. Albrehta Dz. Pētīšanas metodes pedagoģijā R.: „Mācību grāmata” 1998. 7. – 15.lpp.
2. Gudjons H. Pedagoģijas pamatatziņas R.: ZVAIGZNE ABC 1998. 61. – 61.lpp.
3. Jurgena I. Vispārīgā pedagoģija R.: 1998. 67. – 68.lpp.
4. Pedagoģija R.: Zvaigzne 1987. 148. – 150.lpp.
5. Pedagoģijas terminu vārdnīca R.: ZVAIGZNE ABC 2000.
6. Žukovs L. Pedagoģija. R.: 1996.