Ierobezota pieskaitamiba.

R E F E R Ā T S

Tēma Nr.3

Ierobežota pieskaitāmība. Prokurora rīcība, noskaidrojot ierobežotu pieskaitāmību.

Soda un medicīniska rakstura piespiedu

līdzekļu noteikšana personām, kas ir

ierobežotas pieskaitāmības stāvoklī, ja

nodarījumi izdarīti pirms un pēc 01.04.1999.

Jelgava, 1999.gada 12.augustā

Krimināllikuma 14.pantā ir ietverta jauna norma – ierobežota pieskaitāmība, kas Latvijas Kriminālkodeksā nebija paredzēta.

Krimināllikuma 14.pants. Ierobežota pieskaitāmība.

Ja persona noziedzīga nodarījuma izdarīšanas laikā psihisko traucējumu vai garīgās atpalicības dēļ nav bijusi spējīga visā pilnībā saprast savu darbību vai to vadīt, tas ir, atradusies ierobežotas pieskaitāmības stāvoklī, tai atkarībā no nodarījuma ko

o
onkrētajiem apstākļiem tiesa var mīkstināt piespriežamo sodu vai šo personu atbrīvot no soda.

Personai, kura atzīta par ierobežoti pieskaitāmu, tiesa piemēro šajā likumā noteiktos medicīniska rakstura piespiedu līdzekļus.

Personas ierobežotu pieskaitāmību var noteikt tikai ar speciālistu /psihiatru, psihologu/ palīdzību, tāpēc, ja krimināllietā ir pietiekamas ziņas par to, ka attiecīgā persona izdarījusi Krimināllikumā paredzēto noziedzīgo nodarījumu ierobežotas pieskaitāmības stāvoklī, prokurors saskaņā ar Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 395.2 p.1.d. nosaka aizdomās turētajam, vai apsūdzētajam tiesu psihiatrisko ekspertīzi.

Saskaņā ar Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 395.2 p.4.d. papildus tiesu psihiatriskajai ekspertīzei va

a
ar noteikt arī tiesu psiholoģisko, tiesu medicīnisko ekspertīzi vai komplekso ekspertīzi.

Pietiekamas ziņas varētu būt izziņa no ārsta psihiatra vai ģimenes ārsta par to, ka persona, kura izdarījusi kādu Krimināllikumā paredzētu noziedzīgu nodarījumu, ir slimojusi vai slimo ar kādu psihisku vai ga
a
arīgu saslimšanu, t.i., sastāv ārsta psihiatra vai ģimenes ārsta uzskaitē, ar kādu diagnozi, no kura laika, uzrāda organiskus personības traucējumus, atpalikušu personību ar uzvedības traucējumiem, kā arī noziedzīga nodarījuma izdarīšanas apstākļi, kas rada aizdomas, ka persona to varētu būt izdarījusi ierobežotas pieskaitāmības stāvoklī.

Par ekspertīzes noteikšanu prokurors sastāda lēmumu saskaņā ar Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 186.panta prasībām, kurā norāda ekspertīzes noteikšanas iemeslus; eksperta uzvārdu; iestādes nosaukumu, kur notiks ekspertīze; jautājumus, kuros ekspertam jādod atzinums; materiālus, kas tiek nodoti eksperta un ekspertu iestādes rīcībā. Ekspertīzi var uzdot vairākiem ekspertiem. Ja ekspertīze tiek uzdota ekspertu iestādei, prokurors nosūta šai iestādei savu lēmumu un ekspertīzei nepieciešamos materiālus.

Galvenais jautājums, kas jāuzdod ekspertam, nosakot tiesu psihiatrisko ekspertīzi, kā arī nepieciešamības gadījumā tiesu psiholoģisko, tiesu medicīnisko vai komplekso ek
k
kspertīzi, ir : vai persona noziedzīga nodarījuma izdarīšanas laikā slimojusi ar psihiskiem traucējumiem, kuru dēļ vai garīgas atpalicības dēļ ir bijusi spējīga visā pilnībā saprast savu darbību vai to vadīt.

Saskaņā ar Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 188.pantu apsūdzētajam ir tiesības: pieteikt ekspertam noraidījumu, lūgt aicināt ekspertu no viņa izraudzītām personām; lūgt uzdot papildjautājumus, par kuriem ekspertam jādod atzinums; iesniegt dokumentus; ar prokurora atļauju sniegt paskaidrojumus, būt klāt ekspertīzes izdarīšanas laikā, tāpēc prokuroram jāiepazīstina apsūdzētais ar lēmumu par ekspertīzes noteikšanu un jāizskaidro viņam minētās ti
i
iesības, par ko jāsastāda protokols, ievērojot Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 85.un 86.pantu prasības, kurā ierakstāms apsūdzētā pieteikuma saturs. Lēmums par tiesu psihiatriskās ekspertīzes noteikšanu netiek paziņots apsūdzētajam, ja viņa psihiskā stāvokļa dēļ tas nav iespējams.

Ekspertu iestādes vadītājs, saņemot prokurora lēmumu, uzdod ekspertīzi veikt vienam vai vairākiem šīs iestādes līdzstrādniekiem, izskaidrojot tiesu eksperta tiesības un pienākumus, kas paredzēti Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 62.pantā, par ko katrs eksperts dod parakstu, kuru pēc tam kopā ar ekspertu atzinumu nosūta prokuroram. Savukārt, prokurors pirms ekspertīzes veikšanas brīdina ekspertus par kriminālatbildību pēc Krimināllikuma 300.p un 302.p.2.d. par apzināti nepatiesa atzinuma došanu un par nepamatotu atteikšanos vai izvairīšanos dot atzinumu.

Ja, izdarot tiesu medicīnisko vai tiesu psihiatrisko ekspertīzi, rodas vajadzība novērot un izmeklēt aizdomās turēto vai apsūdzēto, prokurors saskaņā ar Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 191.pantu pieņem lēmumu par viņa ievietošanu attiecīgā ārstniecības iestādē. Ja aizdomās turētais vai apsūdzētais neatrodas apcietinājumā, viņu var ievietot ārstniecības iestādē tikai ar tiesneša vai tiesas lēmumu. Ja uzturēšanās ārstniecības iestādē vairs nav vajadzīga, prokurors par to pieņem īpašu lēmumu.

Pēc ekspertīzes veikšanas eksperts saskaņā ar Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 194.pantu dod atzinumu, kurā norāda: kur, kad, kas un uz kāda pamata ekspertīzi izdarījis; kādi jautājumi ekspertam uzdoti; kas ekspertīzē bijis klāt un kas tajā piedalījies; kādus materiālus eksperts izmantojis un kādu izmeklēšanu veicis, pēc kā dod motivētas atbildes uz viņam uzdotajiem jautājumiem. Atzinumu eksperts dod rakstveidā un to paraksta. Ja ekspertīzē piedalās vairāki eksperti un viņiem ir vienāds atzinums, tad to paraksta visi eksperti. Ja ekspertu domas nesaskan, katrs eksperts raksta atsevišķu atzinumu. Savukārt, ja eksperts atzīst, ka viņa rīcībā nodotie materiāli nav pietiekami atzinumam vai uzdotie jautājumi pārsniedz viņa kompetenci, eksperts rakstveidā paziņo ekspertīzes noteicējam, ka atzinumu dot nav iespējams.

Pēc iepazīšanās ar eksperta atzinumu prokurors, ja kaut kas atzinumā nav saprotams, saskaņā ar Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 195.pantu var ekspertu nopratināt atzinuma izskaidrošanai, pirms tam brīdinot ekspertu par kriminālatbildību par atteikšanos atbildēt un apzināti nepatiesām atbildēm, par ko sastāda nopratināšanas protokolu, ievērojot Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 161.panta prasības. Eksperts savas liecības var uzrakstīt arī pašrocīgi.

Prokurors saskaņā ar Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 196.pantu eksperta atzinumu vai viņa ziņojumu, ka atzinumu dot nav iespējams, kā arī eksperta nopratināšanas protokolu uzrāda apsūdzētajam, kuram ir tiesības dot paskaidrojumus un pieteikt iebildumus, kā arī lūgt uzdot ekspertam papildjautājumus vai lūgt noteikt papildu vai atkārtotu ekspertīzi. Par to prokurors sastāda protokolu, ievērojot Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 85.un 86.pantu prasības, kurā jāieraksta apsūdzētā paskaidrojumi, iebildumi un lūgumi.

Jelgavā tiesu psihiatrisko ekspertīzi veic Jelgavas psihoneiroloģiskās slimnīcas ārstu ekspertu komisija 3 cilvēku sastāvā /priekšsēdētājs un 2 locekļi/, kuri tiek brīdināti par kriminālatbildību pēc Krimināllikuma 300.un 302.pantiem. Ekspertīze parasti tiek veikta aizdomās turētā vai apsūdzētā klātbūtnē, uzdodot viņam dažādus jautājumus gan par dzīves gājumu, gan par interešu loku, gan par zināšanu līmeni, gan par izdarīto noziedzīgo nodarījumu.

1999.gada 20.jūlijā Jelgavas psihoneiroloģiskās slimnīcas ārstu ekspertu komisija 3 cilvēku sastāvā veica tiesu psihiatrisko ekspertīzi apsūdzētajam krimināllietā Nr.1220046199 pēc Krimināllikuma 175.p.2.d. Jevgēnijam L., dzim.1984.g., kurš 1999.gada 3.jūnijā personu grupā ar citu vienaudzi nozaga velosipēdu Ls 80 vērtībā, kurš atradās pie mājas Jelgavā, Katoļu ielā 1, un noslēpa to savas mājas pagrabtelpā.

Ekspertīze tika noteikta tāpēc, ka no Jelgavas psihoneiroloģiskās slimnīcas saņemtajā izziņā norādīts, ka Jevgēnijs L. sastāv uzskaitē no 1996.gada ar diagnozi: Garīgās attīstības aizture uz agrīna organiska CNS bojājuma fona, t.i., krimināllietā bija iegūtas pietiekamas ziņas par to, ka apsūdzētais Jevgēnijs L. noziedzīgo nodarījumu, kas paredzēts Krimināllikuma 175.p.2.d., varētu būt izdarījis ierobežotas pieskaitāmības stāvoklī.

Apsūdzētais Jevgēnijs L. tika iepazīstināts ar lēmumu par tiesu psihiatriskās ekspertīzes noteikšanu, pēc kā viņš protokolā ierakstīja, ka lūgumu un papildinājumu nav.

Savukārt, ekspertu komisija tika brīdināta par kriminālatbildību pēc Krimināllikuma 300.un 302.pantiem.

Ekspertīze tika veikta apsūdzētā Jevgēnija L. klātbūtnē.

Pēc ekspertīzes pabeigšanas prokuratūrā tika saņemts 3 ārstu ekspertu parakstīts atzinums, kurā norādīts, ka Jevgēnijs L. noziedzīga nodarījuma izdarīšanas brīdī ar garīgām slimībām neslimoja, neslimo arī patreiz, bet viņam ir izteiktas organiskas personības izmaiņas ar infantilismu, tādēļ uzskatāms, ka viņš visā pilnībā nevarēja apzināties savu darbību un to vadīt, un rekomendējams atzīt viņu par ierobežoti pieskaitāmu, kuram būtu piemērojams medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis – ambulatoriska ārstēšana psihiatriskā slimnīcā pēc dzīvesvietas.

Minētā krimināllieta patreiz atrodas Jelgavas pilsētas prokuratūras lietvedībā un pirmstiesas izmeklēšana tajā nav pabeigta.

Praksē pagaidām citas krimināllietas, kurā noziedzīgu nodarījumu būtu izdarījusi persona ierobežotas pieskaitāmības stāvoklī, nav bijis.

Ierobežotas pieskaitāmības gadījumā persona atbild par izdarīto noziedzīgo nodarījumu uz vispārējiem pamatiem, t.i., tā tiek saukta pie kriminālatbildības, un krimināllieta pēc pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanas prokuratūrā kopā ar apsūdzības rakstu nosūtāma pēc piekritības tiesai izskatīšanai tiesas sēdē.

Jautājumu par personas ierobežotu pieskaitāmību izlemj tiesa, pamatojoties uz eksperta atzinumu.

Tiesai ir pamats mīkstināt sodu ierobežoti pieskaitāmai personai vai atbrīvot to no soda kā tas paredzēts Krimināllikuma 14.panta 1.daļā. Arī Krimināllikuma 47.panta 1.daļas 10.punktā ir noteikts, ka par atbildību mīkstinošu apstākli var atzīt to, ka noziedzīgo nodarījumu izdarījusi persona ierobežotas pieskaitāmības stāvoklī. Bet tas nenozīmē, ka tiesai tas būtu jādara obligāti. Prokurors, savukārt, tiesu debatēs var lūgt tiesai personas ierobežoto pieskaitāmību atzīt par atbildību mīkstinošu apstākli un ņemt to vērā pie soda noteikšanas.

Saskaņā ar Krimināllikuma 14.panta 2.daļu personai, kura atzīta par ierobežoti pieskaitāmu, tiesa piemēro šajā likumā noteiktos medicīniska rakstura piespiedu līdzekļus. Kā izriet no Latvijas Republikas Augstākās tiesas 1999.gada 23.jūlija Plēnuma lēmuma Nr.7 punkta 7.2., tad tiesa var piemērot Krimināllikumā paredzētos medicīniska rakstura piespiedu līdzekļus arī ierobežoti pieskaitāmai personai, kurai sods mīkstināts vai tā atbrīvota no soda.

Medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu piemērošana ir noteikta Krimināllikuma VIII nodaļā /68.-70.panti/, kā arī Latvijas Kriminālprocesa kodeksa sadaļā – Tiesvedība medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu pielietošanai, kura ir pārstrādāta atbilstoši Krimināllikumam, ietverot jauno jēdzienu – ierobežota pieskaitāmība, jo saskaņā ar Latvijas Kriminālkodeksa 55.pantu medicīniska rakstura piespiedu līdzekļus līdz 1999.gada 1.aprīlim piemēroja tikai nepieskaitāmām personām.

Tomēr minētā sadaļa Latvijas Kriminālprocesa kodeksā galvenokārt nosaka medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu nepieskaitāmām personām, kur no pirmstiesas izmeklēšanas līdz krimināllietas izskatīšanai tiesā ir noteikta speciāla kārtība, ko pilnībā nevar attiecināt uz ierobežoti pieskaitāmām personām. Ja krimināllietās par nepieskaitāmas personas izdarītu noziedzīgu nodarījumu pirmstiesas izmeklēšanu prokurors pabeidz, pieņemot lēmumu par krimināllietas nosūtīšanu tiesai Krimināllikuma 68.pantā norādīto medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu noteikšanai, kuru kopā ar krimināllietas materiāliem nosūta tiesai, kura, savukārt, izskatot krimināllietu slēgtā tiesas sēdē, arī pieņem tikai lēmumu par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu nepieskaitāmai personai, kura izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, tad krimināllietās par ierobežoti pieskaitāmas personas izdarītu noziedzīgu nodarījumu gan pirmstiesas izmeklēšana, gan tiesas process notiek vispārējā kārtībā – persona tiek saukta pie kriminālatbildības, pirmstiesas izmeklēšanu prokurors pabeidz, sastādot apsūdzības rakstu, kuru kopā ar krimināllietas materiāliem nosūta tiesai, un tiesas process beidzas ar sprieduma taisīšanu kā tas noteikts Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 300.pantā, kurš pēc jaunā jēdziena “ierobežota pieskaitāmība” ieviešanas ir papildināts ar jaunu punktu Nr.7a/ – vai personai, kura atzīta par ierobežoti pieskaitāmu, ir jāpiemēro Krimināllikuma 68.pantā paredzētie medicīniska rakstura piespiedu līdzekļi, tas ir viens no jautājumiem, kurš tiesai jāizlemj apspriežu istabā, taisot spriedumu.

Krimināllikuma 68.pants tāpat kā Latvijas Kriminālkodeksa 55.pants paredz 3 medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu veidus, taču tie ir atšķirīgi.

Ja Latvijas Kriminālkodeksā bija paredzēta personas ievietošana psihiatriskajā slimnīcā parastai novērošanai, pastiprinātai novērošanai un stingrai novērošanai, ko pielietoja nepieskaitāmām personām, tad Krimināllikums paredz:

1/ ambulatorisko ārstēšanu medicīnas iestādē,

2/ ārstēšanu vispārēja tipa psihiatriskajā slimnīcā /nodaļā/,

3/ ārstēšanu specializētā psihiatriskajā slimnīcā /nodaļā/ ar apsardzi,

ko tiesa var noteikt gan nepieskaitāmām, gan ierobežoti pieskaitāmām personām. Tātad atšķirība ir tā, ka tiek noteikta ārstēšana nevis novērošana.

Savukārt, ja persona pēc izdarītā noziedzīgā nodarījuma rakstura un sava psihiskā stāvokļa dēļ nav bīstama sabiedrībai, tiesa var nodot to tuvinieku vai citu personu, kas veic slimnieku kopšanu, gādībā un medicīnas iestādes uzraudzībā pēc dzīvesvietas.

Krimināllikuma atsevišķā pantā – 70.pantā ir izdalīta medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu noteikšana personām, kas ir ierobežotas pieskaitāmības stāvoklī, kur noteikts, ka medicīniska rakstura piespiedu līdzekļus var noteikt arī personām, kas izdarījušas noziedzīgus nodarījumus, būdamas ierobežotas pieskaitāmības stāvoklī. Ja šādu personu notiesā ar brīvības atņemšanu, ārstēšana notiek tai piemērotās brīvības atņemšanas vietās. Ja šādu personu notiesā bez brīvības atņemšanas, tiesa uzliek tai par pienākumu ārstēties psihiatriskajā medicīnas iestādē pēc dzīvesvietas.

Kā norādīts Latvijas Republikas Augstākās tiesas 1999.gada 23.jūlija Plēnuma lēmuma Nr.7 punktā 7.1. : Ierobežotā pieskaitāmība var būt par pamatu soda mīkstināšanai vai atbrīvošanai no soda, tamdēļ likumam ir atpakaļejošs spēks, tad tas nozīmē, ka jāņem vērā labvēlīguma princips un sodu mīkstināt vai atbrīvot no soda, vai piemērot Krimināllikuma 68.pantā paredzētos medicīniska rakstura piespiedu līdzekļus var arī personām, kuras līdz 1999.gada 1.aprīlim izdarījušas noziedzīgus nodarījumus ierobežotas pieskaitāmības stāvoklī, un tas konstatēts ar eksperta atzinumu, pamatojoties uz ko tiesa personu atzinusi par ierobežoti pieskaitāmu.

Kā jau sākumā tika minēts, tad jēdziens “ierobežota pieskaitāmība”, kas ietverts Krimināllikumā, ir jauna norma. Krimināllikums stājās spēkā 1999.gada 1.aprīlī, kad arī varēja sākt piemērot jauno krimināltiesisko normu “ierobežota pieskaitāmība”.

Jelgavas pilsētas prokuratūras lietvedībā šajos četros mēnešos ir bijusi tikai viena krimināllieta, kurā ar tiesu psihiatriskās ekspertīzes atzinumu rekomendēts apsūdzēto atzīt par ierobežoti pieskaitāmu un kurā vēl pirmstiesas izmeklēšana nav pabeigta /tā pieminēta referāta tekstā/, bet Jelgavas tiesā nav izskatīta neviena krimināllieta par ierobežoti pieskaitāmas personas izdarītu noziedzīgu nodarījumu.

Tā kā ir pagājuši tikai četri mēneši un ne pirmstiesas izmeklēšanas, ne tiesas prakse šajā jautājumā vēl nav izstrādājusies, tad sīkāku šīs jaunās krimināltiesiskās normas piemērošanas analīzi nav iespējams veikt.