Draudzība un politika
Ikdienas dzīve ir bagāta lietām un notikumiem, kas mūs pārvērš par aizņemtām un raižu pilnām būtnēm. Tomēr laiku pa laikam mēs cenšamies attālināties no realitātes un brīnāmies par šo pašu lietu un notikumu būtību. Un filosofija ir tā, kas “sapurina” cilvēku, liekot viņam apšaubīt pierasto un brīnīties par pastāvošo. Iespējams tieši tad mūsos rodas jautājumi, ko parasti pat neiedomājamies uzdot. Tas var notikt jebkurā dzīves jomā. Cilvēki nemitīgi manipulē ar tādiem jēdzieniem kā “brīvība”, “vienlīdzība”, “draudzība”, “sociālais taisnīgums”, “politika”, taču ļoti reti cenšoties ielūkoties šo jēdzienu dziļākajā būtībā un saturā. Šajā darbā apskatīšu tādus jēdzienus kā “draudzība” un “politika”, kā arī mēģināšu atrast saikni, kas tiem ir kopīgs vai tieši otrādi – pamatojumu tam, ka tos nekas nesaista, balstoties un izmantojot gan visai mūsdienīgu šo jēdzienu skaidrojumu, gan arī antīko filosofu piedāvātās domas un uzskatus.
Sākšu ar definīciju, kas tad ir “draudzība”. Draudzība ir cilvēku savstarpējo attiecību veids, kas balstās uz kopīgām interesēm un savstarpēju pieķeršanos. Draudzības jēdziena etimoloģiskā tuvība ar radniecības, biedriskuma un mīlestības jēdzieniem atspoguļo instrumentālo (praktiska savstarpēja palīdzība un izlīdzēšana) un emocionāli ekspresīvo (līdzjūtība, saprašanās) saskarsmes funkciju diferenciācijas un savstarpējās saplūšanas vēsturisko procesu. Pirmatnējā sabiedrībā draudzība parasti saistījās ar simbolisku radniecību (asinsradniecība, brālība, ieroču brālība) un bieži bija principiāli nesaraujama, draugu tiesības un pienākumus stingri regulēja tradīcijas. Sairstot ģints kopienas saitēm, draudzības jēdziens pakāpeniski attālinās no radniecības un tuvinās biedriskumam, kas pamatojas uz interešu kopību. Sākumā akcents tiek likts uz draudzības praktisko noderīgumu. Indivīda un sabiedrības savstarpējām attiecībām kļūstot sarežģītākām, pastiprinās vajadzība pēc emocionāla kontakta un psiholoģiskas intimitātes. Tas noved pie draudzības individualizācijas, tuvināšanās mīlestībai un, visbeidzot, priekšstata par draugu kā par alter ego. Draudzībai raksturīgā psiholoģiskā tuvība veidojas uz elementārākas biedriskās tuvības bāzes, ko veido personiskie kontakti un kopīga darbība, piederība pie viena kolektīva utt. Taču salīdzinājumā ar biedriskumu draudzība ir personiskāka un draugi tiek izvēlēti stingrāk. Tai vajadzīga ne tikai stāvokļa un interešu kopība, bet arī savstarpējas simpātijas, emocionālā pieķeršanās. Draudzība ir spēks, kas vieno cilvēkus, tāpēc tā vienmēr ir uzlūkota par svarīgu sociāli tikumisku vērtību. Ne velti draudzības jēdziens plašākā nozīmē izsaka ne tikai starppersoniskās, bet arī sabiedriskās attiecības. Antīkie filosofi draudzībā saskatīja pat kosmisku savienošanās spēku (pretstatā ienaidam). Konkrētas draudzības tikumisko vērtību nosaka tās sabiedriskā virzība, principi, uz kuriem tā balstās.
Tātad draudzība viennozīmīgi ir skaistākās un noderīgākas savstarpējās attiecības, kuras nepieciešamību savā dzīvē izjūt ikviens cilvēks. Draudzību varētu raksturot ar salīdzinājumu – “ja dabas mūžīgais nemainīgums mūs pilda ar savādu, reizē ar skumīgu un līksmu drošību, ar apziņu, ka ir lietas, kas plaukst un pastāv neatkarīgi no cēlāja un postītāja gribas, tad mēs šais pārbaudījumu dienās arī jo skaidri izjūtam, kāda bagātība slēpjas cilvēku attiecībās, vienalga, vai tās vīrieša un sievietes, vai sievietes un sievietes, vai vīriešu savstarpējā uzticība, nesavtīga labvēlība un simpātija, kas, ciešanu un notikumu bezjēdzībai spītēdama, vēršas arvien lielākā skaistumā, skaistumā, kas atkarīgs tikai no cilvēka, pieejams vienīgi viņam, un reizēm ubagu var padarīt par karaļa apskaužamu būtni.”
Tā kā par jēdzienu “draudzība” ir gūts neliels ieskats un skaidrība, tad turpināšu ar jēdziena “politika” aplūkojumu, pieņemot, ka katram no mums ir zināms intuitīvs priekšstats par to, kas ir politika. Interesanti ir tas, ka attiecībā uz politiku var lietot salīdzinājumu ar Augustīna pārspriedumu par laiku – kamēr mēs par to nedomājam, mums viss liekas vairāk vai mazāk skaidrs. Tikko mēs uzdodam vienu jautājumu, kas tad īsti ir laiks, mums rodas daudz citu jautājumu un neskaidrību. Tātad politika var tikt un tiek uzskatīta dažādi. Tiek dots pārskats par vismaz trim politikas jēdziena skaidrojumiem.
Pirmkārt, politika saistībā ar valsts varas un pārvaldes institūcijām un to, kas tajos notiek, ar valstiskā – nevalstiskā opozīciju. Šī iespēja ir arī visciešākajā veidā saistīta ar vārda “politika” izcelsmi no grieķu vārda polis (pilsētvalsts). Tātad “politika” ir viss tas, kas skar polisu, indivīda iesaistīšanos valsts pārvaldes darbā. Šādā nozīmē šis vārds tiek parasti lietots arī ikdienas valodā , jo nodarboties ar politiku tajā nozīmē – uzņemties pieņemt lēmumus kopības vārdā un tos realizēt.
Otrkārt, politikas jēdziens paplašināts ar publisko pārvaldi, aktivitāti (pretstats – personiskā dzīve, privātais). Tādā gadījumā mēs varam pieskaitīt pie politikas arī to, ko Hēgelis (1770 – 1831) nosauca par “pilsonisko sabiedrību”, tātad iekļaujot arī dažādas indivīdu mijiedarbības formas, kuras nav valstiskas, bet ir publiskas un šajā ziņā atšķiras no indivīdu personiskās dzīves. Hēgelis runāja par valsti, pilsonisko sabiedrību un ģimeni.
Treškārt, abas iepriekšminētās politikas izpratnes ir cieši saistītas ar valsts mašīnas un publiskās dzīves struktūru aplūkojumu. Un šī trešā ir visradikālāka politikas izpratne, kas aplūko to kā tādu cilvēciskās aktivitātes izpasmi, kas caurstrāvo visu viņa dzīvi, katru tās sfēru. Šādā izpratnē arī privātais iekļaujas politikā, kura tiek saistīta ar konfliktu attiecībām, resursu sadali, vērtību izvietojumu sabiedrībā, vērtību orientāciju pamatojumu. Politiku mēdz raksturot kā līdzdalību valsts lietās. Valstu, plašu sociālo slāņu, šķiru, partiju attiecību līmenī politika nodarbojas ar miljonu cilvēku interešu saskaņošanas un konfliktu risināšanas jautājumiem, kas nereti mūsdienās iegūst globālu raksturu – kara un miera, nacionālās un valstiskās neatkarības, cilvēktiesību, demogrāfijas, noziedzības, ekonomikas, ekoloģijas un citus jautājumus.
Ir bijuši dažādi mēģinājumi apvienot sabiedriskās vērtības ar individuālo brīvību, vienlīdzību, taisnīgumu. Aristotelis valsti uzskatīja par augstāko cilvēku interešu saskaņošanas un saskarsmes formu. Aristoteļa ētikas praktiskā ievirze lielā mērā saistīta ar cerībām realizēt ideālas polisas plānu. Viņam cilvēki ir zoon politikon. Pastāv uzskats, ka politiskā, sabiedriskā dzīvē cilvēks nonāk pie savas būtības. Politika ir izteikti institucionāla. Tā īsteno varu, pārvaldi ar visdažādāko institūtu palīdzību, kur dominējošā loma ir valsts aparātam, armijai. Franču filosofa, kultūras un zinātnes vēsturnieka Mišela Fuko (1926 – 1984) raksturojumā valsts ir visnozīmīgākā un arī viena no briesmīgākajām cilvēku pārvaldīšanas formām. Politika ir situatīvi aktuāla, strauji mainīga parādība. Politisko mērķu īstenošanai ir represīvie orgāni, fiziskas, militāras, ekonomiski finansiālas, juridiskas ietekmēšanas spējas. Politikas uzmanības centrā ir sabiedriskās kārtības uzturēšana, vara, dažādu sociālo grupu interešu saskaņošana. Politikai varētu izdalīt vairākas raksturīgas iezīmes – politika ir cilvēka aktivitāte; sociāla aktivitāte, kas izaug no mijiedarbības starp cilvēkiem, šajā sakarā, tā nevarēja parādīties uz Robinsona Kruzo vien apdzīvotās salas, kaut arī situācija mainījās līdz ar Piektdieņa parādīšanos; tā izaug no atšķirības, no uzskatu, interešu un vajadzību dažādības, atšķirības, kas ir cieši saistīta ar konfliktu pastāvēšanu: politika iekļauj sevī dažādu viedokļu paušanu, pretējo mērķu un interešu sadursmi, politika nav tur, kur pastāv kāda dabiska harmonija, vai spontāni tiek atrasts pretējo interešu samierināšanas veids; politika ir saistīta ar lēmumu pieņemšanu, kolektīviem lēmumiem, kas kaut kādā veidā tiek atzīti par saistošiem no cilvēku grupām.
Vēlreiz pārskatot abus šos jēdzienus, pirmajā acumirklī rodas doma par to, ka šiem jēdzieniem tomēr maz kā kopīga, bet, izanalizējot tos pamatīgāk, atklājas sakarības, kuras norāda uz to, ka šie jēdzieni patiesībā ir cieši saistīti. Apstiprinājumu tam guvu, izlasot Aristoteļa, viena no universālākajiem domātājiem cilvēces vēsturē (384–322 g. p. m .ē.), sacerējumu “Nikomaha ētika”, kurā jēdziens “draudzība” ir viens no šajā darbā visvairāk analizētajiem jēdzieniem un tam ir nepārprotama saikne arī ar jēdzienu “politika”. Draudzības lietojuma amplitūda ir ļoti plaša. “Draudzība ir zināms tikums vai saistība ar tikumību, turklāt dzīvē tā ir augstāka mērā nepieciešama. Neviens neizvēlēsies dzīvi bez draugiem, kaut viņam būtu visi pārējie labumi (tiem, kuriem pieder bagātības, kuriem ir amatpersonu un valdnieku vara, šķiet, sevišķi nepieciešami draugi, jo kāds gan būtu labums no šādas labklājības, ja tiktu atņemta iespēja darīt labu? Bet labu darīt visvairāk iespējams draugiem, un tas ir arī cildinoši. Bez tam, kā varētu nosargāt un saglabāt šo labklājību bez draugiem? Jo lielāka labklājība, jo nedrošāka.
Draudzība ir ne tikai kaut kas nepieciešams, bet arī krietns un skaists. Mēs slavējam tos, kuri mīl draugus. Daži pat uzskata, ka krietni cilvēki un draudzīgi cilvēki ir viens un tas pats. Liekas, ka nevis viss rada draudzību, bet tikai tas, kas draudzībā ir pievilcīgs, – tas ir labais, patīkamais un derīgais. Attiecībās, kas balstās uz vienu no iepriekšminētajiem draudzības pamatiem, cilvēkiem jābūt savstarpēji labvēlīgiem, un šai labvēlībai jābūt atklātai un redzamai.”
Taču Aristotelis par sevišķi nozīmīgu uzskata sociālo aspektu. Draudzība ir vienojošs faktors polisas kolektīvā. Draudzīgas pilsoņu attiecības nodrošina polisas stabilitāti un līdz ar to arī pilsoņu laimi. Zīmīgi, ka runājot par draudzību sociālajā aspektā, Aristotelis to tuvina taisnības jēdzienam: “Šķiet draudzība un taisnība, attiecas uz vienu un to pašu un izpaužas vienā un tajā pašā jomā. Ikvienā cilvēku kopībā, liekas, pastāv kaut kādas taisnības attiecības, tātad arī draudzība. Mēdz taču kā draugus uzrunāt tos, kuri ir uz viena kuģa vai kopīgi dodas karagājienā, tāpat arī līdzīgi citos kolektīvos, jo atbilstoši noteiktai kopībai veidojas draudzīgas attiecības un tādā pašā mērā izpaužas arī taisnība.” Nelielajās polisās brīvie pilsoņi, it īpaši tie, kuri aktīvi piedalījās sabiedriskajā dzīvē, pazina cits citu. Ikvienam no viņiem polisā bija pašradīta vai no vecākiem mantota reputācija. Viņi varēja brīvi izlemt daudzus jautājumus tiklab savā, kā polisas dzīvē, taču parasti nācās respektēt polisas sabiedrisko domu, kas neko neaizmirsa un neko viegli nepiedeva. Taisnības izpausme savstarpējās attiecībās pieaug atbilstoši draudzībai, jo taisnīgas un draudzīgas attieksmes vienādi parādās vienās un tajās pašās saistībās. Visas apvienības ir daļa no polisas kopības. Cilvēki apvienojas, lai gūtu kādu labumu un sagādātu to, kas nepieciešams dzīvei. Arī valsts kā kopība, šķiet, jau no pašā sākuma ir veidojusies un pastāv kā noteikta kopība labuma dēļ. Pēc tā tiecas arī likumdevēji, atzīdami, ka taisnīgs ir tas, kas derīgs visiem. Citas apvienības tiecas pēc labuma, kas noderīgs zināmai daļai, piemēram, politiķiem – savas dzīves materiāla nodrošināšana uz valsts rēķina.
Jāatzīmē, ka taisnīgumam vajadzētu būt politikas galvenajai sastāvdaļai. Eiropa ir tā pasaules daļa, kuras politikā tiek īstenots taisnīguma princips. Svarīgākais ir nevis vara, bet taisnīgums. Katrai valsts iekārtai atbilstoša ir arī draudzība tādā pašā mērā kā attiecībās izpaužas taisnība. Tātad galvenā draudzību un politiku saistošā pazīme ir taisnīgums.
Lai politika veiksmīgi īstenotos, neatņemama tās sastāvdaļa ir draudzība. Tomēr ne tāda draudzība, kuras pamatā ir tikai labais un patīkamais. Pēc Aristoteļa draudzības iedalījuma tā varētu būt draudzība, kuras motīvi ir derīgums. Draudzība izpaužas pret to, kas ir labs un patīkams viņiem pašiem, nevis pret otru cilvēku, kāds viņš ir; tātad tikai tiktāl, ciktāl viņš var būt noderīgs vai patīkams. Te draudzība neparādās tīrā veidā, bet ir saistīta ar kādiem citiem blakusapstākļiem, un tā dibinās nevis uz to, ka otrs tiek mīlēts tieši tāds, kāds viņš ir, bet gan uz to, ka otrs var sagādāt kādu labumu un izdevīgumu. Cilvēki, kuriem piemīt varenība, izmanto dažāda veida draugus: daži viņiem ir noderīgi, citi – patīkami. Tomēr draudzībai, kuras pamatā ir noderīgums, raksturīgi pārmetumi un savstarpējas apsūdzības. Šādi cilvēki izmanto viens otru un nemitīgi prasa arvien vairāk.
Filosofija pirmām kārtām uzdod jautājumus, nevis meklē standartizētas un fundamentālas atbildes uz tiem. Filosofija ir kā meklējums, kurā cenšamies gūt kādas atziņas un skaidrību par konkrētām lietām, taču ne vienmēr tas nozīmē, ka savos meklējumos nonāksim līdz meklētajam. Topot šim darbam, nonācu pie secinājuma, ka draudzība ir sava veida politika, kura īstenojas cilvēku savstarpējās attiecībās un abpusēja labuma gūšanā. Savukārt, politika, ar kuru nodarbojas noteikts cilvēku kopums, nav iedomājama bez draudzīgu saišu pastāvēšanas starp politiķiem. Tādējādi rodas apstiprinājums tam, ka politiku un draudzību nevar nodalīt kā pilnīgi nesaistītus un viens otru neietekmējošus jēdzienus.
Izmantotā literatūra:
Ētikas vārdnīca, Rīga “Avots”,1987.
Zenta Mauriņa “Traģiskais skaistums”, Čikāga
Latvijas Universitātes Politoloģijas katedras vadītāja Jura Rozenvalda publiskā lekcija par “Politikas filosofijas priekšmetu”
Augusts Milts “Personības un rīcības ētika”, Zvaigzne ABC
Aristotelis “Nikomaha ētika”, 1985
Kons I. “Draudzība”, Rīga, 1983