Par Latvijas iedzīvotāju dzīvi 13. gadsimtā ir saglabājušās simtiem teikas. Tajās runāts gan par mitoloģiskām vietām, gan par nopostītiem pilskalniem, kuros atradušās dažādu iemeslu dēļ nogrimušas pilis, gan par dažādām apmetnēm. Loti pretrunīgi ir saglabājušās liecības par Latviešu kontaktiem ar Vikingiem.
Pirmās vēsturiskās ziņas par Kuršu eksistenci atrodamas Rimberta hronikā par sv. Ansgara dzīvi.
Mainoties klimatiskajiem apstākļiem, sāka mainīties vide un flora. Cilvēku galvenais iztikas avots bija zemkopība un lopkopība, attīstījās arī mežu dravniecība. Katrā Latvijas reģionā bija mainīga zemkopības attīstība, jo daudzās vietās sāka izplatīties nelietderīgas augu kultūras.
Baltu ciltis centās savas apgūtās zemes paplašināt ziemeļu virzienā, kur dzīvoja Baltijas somi – Lībieši un Igauņi. Par tā laika norisēm plaši aprakstīts Indriķa hronikā. Latvijas teritorijā notika arī dažāda veida uzbrukumi mierīgajiem iedzīvotājiem, kur tie tika nogalināti un aplaupīti. Krustneši iekaroja daudz zemju un teritoriju un notika asiņainas un nežēlīgas cīņas.
Latvijas iedzīvotāju sabiedrība bija sociāli diferencēta. Mūsdienās pētot senās apbedījumu vietas, par apbedītā statusu sabiedrībā var spriest, par lietām, kuras atrodamas tā apbedījuma vietā. Pie katra apbedītā atrastās lietas, norādīja, par mirušā cilvēka reliģisko, sabiedrisko vai tautisko piederību.
13. gadsimta Latvijā pastāvēja nodevu sistēma, kuru pārvaldīja Senlatvijas administrācija, lai nodrošinātu zemes pārvaldi. Nodokļu lielumu noteica pēc arklu skaita. Valdnieks apceļoja teritorijas ievācot nodokļus un spriežot tiesu pār iedzīvotājiem.
Varas struktūras daļa bija kara sapulces (Colloquium), kurās lēma valsts pārvaldes un starptautisko attiecību jautājumus.
Senlatvijas kristīšana bija sarežģīts process, kuru izlēma Pāvesti un bīskapi. Romas pāvests ziņojis, ka Senlatvijas iedzīvotāji, vēl pirms Vācu invāzijas bijuši ,,pagāni”. Pielūguši neprātīgus dzīvniekus un nešķīstus garus. Notika reģionu un iedzīvotāju kristīšana. Notika Lībju, Kuršu , Zemgaļu, Latgaļu un Senlatvijas reģionu kristīšanas ceramonijas.
Livonijas karš bija bruņots konflikts par Baltijas jūras austrumu piekrasti. Kamēr citās kaimiņvalstīs norisinājās centralizācijas procesi, Livonija palika politiski sadrumstalota, jo tās valstiņu valdnieki – ordeņa mestrs un bīskapi, nespēja piemēroties jauno laiku Eiropai, panākt savstarpēju saskaņu un sākt pārmaiņas savās zemēs. 16. gs. vidū, sākoties Livonijas karam (1558-1583), vecā politiskā sistēma sabruka. Viduslaiku Livonijas konfederācija izzuda no Eiropas politiskās kartes. Livonijas karš sākās ar krievu karaspēka iebrukumu Livonijā. Jau 1558. gadā, krieviem izdodas ieņemt Narvu un Tērbatu. 1560. gada 2. augustā krievi sakauj ordeņa spēkus Ērģemes kaujā un ieņem Vīlandes cietoksni. Kara otrais posms sākās 1561. gadā, pēc Livonijas konfederācijas sairšanas, kad Krievija uzsāka cīņu ar Poliju-Lietuvu un Zviedriju, kuras pieteica savas pretenzijas uz t.s. Livonijas mantojumu. Karā Polijas- Lietuvas kopvalsts pusē iesaistījās arī Dānija. 1570. gada janvārī un februārī, satracināts par militārajām neveiksmēm un apsēsts ar domu par Novgorodas iespējamos atdalīšanos no Krievijas, Ivans IV sarīkoja milzīgu masveida slepkavošanu, kuras laikā tika iznīcināta visa pilsētas elite. Kopējais bojāgājušo skaits tiek lēsts starp 2 500 un 12 000 (“Novgorodas slaktiņš”). Livonijas karš beidzās 1583.gadā ar Krievijas sakāvi. Kara rezultātā Latvijas teritorija tika sadalīta divās hercogistēs: Daugavas vienā krastā tika izveidota Kurzemes un Zemgales hercogiste, bet otrā krastā Pārdaugavas hercogiste. 16. gadsimtā Krievija vēlējās iegūt pieeju Baltijas jūrai, lai varētu izveidot tiešu satiksmi ar Rietumeiropu. Krieviju no Baltijas jūras atdalīja 13. gadsimtā izveidojusies Livonijas konfederācija. Tiešais kara iemesls bija tas, ka Maskava lielkņazistes (Maskavijas) cars Ivans IV pieprasīja Livonijas konfederācijai samaksāt 40 000 dālderu kontribūciju par Tērbatas bīskapijas zaudēšanu. Maskavas lielkņaziste bija 1478. gadā vardarbīgi pievienojusi Novgorodas republiku, un tagad uzskatīja, ka Tērbata 12. gadsimtā ir bijusi Novgorodas valsts atkarībā, par ko tai ir jāatmaksā kopš tā laika neievāktie mesli.
Pēc Livonijas sabrukuma spēcīgās kaimiņvalstis iesaistījās cīņā par kundzību Baltijas jūrā un tās austrumu piekrastē. Laika gaitā latviešu apdzīvotā teritorija nonāca dažādu valstu atkarībā. Līdz ar to pieauga atšķirības Latvijas novadu – Vidzemes, Latgales, Kurzemes un Zemgales attīstībā.
Pateicoties ordeņa nepārtrauktajam teroram XIII.gs. otrajā pusē un XIV gs. sākumā, vairākiem arhibīskapiem nācās bēgt uz Romu un dzīvot pāvesta galmā, vai arī, labākajā gadījumā, tiem izdevās panākt pārcelšanu uz citu diecēzi. Livonijas ordenis cīnījās par saviem kandidātiem arhibīskapijas sēdeklī, un šī iemesla dēļ nereti izcēlās atklātas sadursmes starp Domkapitulu un Rīgas pilsētu no vienas puses un Livonijas ordeni – no otras.
Rīgas arhibīskapi līdz 15. gadsimta sākumam bija arhibīskapijas teritorijā zemi lēnī piešķīruši vairāk kā 2000 laicīgiem vasaļiem. Kopumā XIV gadsimtu var raksturot kā arhibīskapijas vasaļu varas nostiprināšanās periodu. Arhibīskapa ievērojamākie vasaļi Tīzenhauzeni, Rozeni un Ungerni savos lēņos Letu un Līvu galos XIV. gs. gaitā uzbūvē vairākas pilis, un par vasaļu turību liecina fakts, ka 1361. gadā Rīgas arhibīskaps Fromhols savam vasalim Bartolomejam Tīzenhauzenam ieķīlāja Dzērbenes un Piebalgas novadus.
Livonijas ordeņa galva bija ordeņa mestrs (magister, meister, obirster gebitiger). Mestru, atbilstoši Vācu ordeņa statūtiem, iecēla un atcēla virsmestrs ar ordeņa ģenerālkapitula piekrišanu; līdz ar apstiprināšanas brīdi Livonijas mestrs kļuva par vienu no svarīgākajiem pavēlniekiem Vācu ordenī un Livonijas provincē nomināli pārstāvēja virsmestru. Vācu iekšējā hierarhijā Livonijas mestrs pēc ranga bija nākamais aiz Vāczemes mestra, un viņam bija tiešs pienākums piedalīties virsmestra vēlēšanās un ģenerālkapitulos. Mestra kancelejas zīmogs tika spiests sarkanā vaskā.
Nākamā augstākā amatpersona ordeņa hierarhijā bija landmaršals (marsalcus terrae, landmarschalk) – mestra pirmais vietnieks, karaspēka pārzinis un komandieris mestra prombūtnē; faktiskais ordeņa vadītājs mestru starpvaldības periodos. Landmaršalu ievēlēja ordeņa kapituls, tā rezidence atradās Siguldā (Segewald) un tam bija savs zīmogs (zīmogvaska krāsa – zaļa). Livonijas ordeņa mestram reizi gadā bija jāsasauc ordeņa pavēlnieku un amatpersonu sapulce – kapituls (gebediger capittell), kura laikā ordeņa amatpersonas atskaitījās par savu novadu saimniecību, lēma par ordeņa pavēlnieku iecelšanu vai pārcelšanu, vēlēja jaunos mestrus, kā arī izsprieda vasaļu strīdus. Pēc mestra nāves tos sasauca landmaršals jauna mestra ievēlēšanai. Kapitulus parasti noturēja Cēsīs vai Rīgā.
Ordenī pastāvēja liels skaits ierēdņu un kalpotāju, kuri dēvēja sevi par melngalvjiem – kopš XIV gadsimta šie kalpotāji bija organizēti Melngalvju brālībā atbilstoši to Sv. patronam – Sv. Maurīcijam. Tie bija sastopami vairākās ordeņa pilīs – Rīgā, Siguldā, Cēsīs, Kuldīgā, Grobiņā. No Kuldīgas un Grobiņas melngalvju statūtiem iespējams minēt sekojošus melngalvju amatus: dzērienu devējs, rakstvedis, virtuves pārzinis, muižkungs (uzraugs), drēbnieks, pils kalējs, noliktavas pārzinis; tāpat audējas un saimnieces (mejerschen), kas, pēc dažu speciālistu domām, varēja būt arī piegulētājas. Ordeņa melngalvji ir bijuši visai turīgi ļaudis, vairākkārtīgi aizdevuši naudu citiem ordeņa vasaļiem, ar tiem attiecības uzturējuši arī Rīgas melngalvji. Melngalvju vidū žūpošana ir bijusi cienījama nodarbe un ir īpaši atrunāta brālības statūtos.
Kopsavilkumā atspoguļotie laika posmi bija ļoti haotiski un mainīgi.
Norisinājās cīņa par varu un izdzīvošanu un iegūstot vēl vairāk liecību par šiem laikiem, mēs nākotnē spēsim gūt vēl lielāku izpratni par šiem pagātnes notikumiem.