Ievads
Kas tad īsti bija 30. gadu Pērkonkrusts?
Kādas aktivitātes veica Pērkonkrusts?
Pērkonkrusta aizliegšana
Citi notikumi Latvijā no 1933-1944
Izmantotā literatūra
Ievads
Pērkonkrusts ir Latvijas un latviešu tautas vēstures sastāvdaļa. Kā tāds tas uztverams un vērtējams – attiecīgā laika un tā brīža pasaulē valdošo ideoloģiju kontekstā. Pērkonkrusts ir parādība, kuru tās īpašā rakstura dēļ daudzi mūsdienu politiķi un vēsturnieki labprāt noklusētu vai vismaz «objektīvi» nomelnotu. Savu artavu Pērkonkrusta saistīšanai ar trulu, naidīgu un ekstrēmu darbību devusi deviņdesmito gadu vidū darbīgā puskriminālā grupa, kas kļuva pazīstama pēc Pārdaugavā esošā padomju laika pieminekļa spridzināšanas un savu darbību izvērsa, izmantojot Pērkonkrusta vārdu. Visu šo iemeslu dēļ ir svarīgi noskaidrot pamatlietas par Pērkonkrustu.
Kas tad īsti bija 30. gadu Pērkonkrusts?
Pastāvēšanas pirmajā posmā tas darbojās ar nosaukumu Ugunskrusts. Jāatzīmē, ka šī organizācija idejiski turpināja radikālā nacionālisma kustību, kuru ievadīja Latvju Nacionālais klubs 20. gados. Tā pamatideja bija: Latvija – latviešu valsts, valsts, kas kalpo latviešu tautas interesēm un tur tās augstāk par cittautiešu interesēm. Šis princips tika attiecināts gan uz tautsaimniecību, gan politiku, gan izglītību.
Svarīgi atzīmēt, ka tieši Pērkonkrusta idejas – lozungi un valsts pārvaldes uzbūves principi – lielā mērā bija K. Ulmaņa politikas pamatā pēc 15. maija apvērsuma. Gan saukļi, gan arodu kameras, gan dažas saimnieciskās nostādnes tika aizgūtas no Pērkonkrusta, pašus ideju popularizētājus arestējot un citādi represējot. Ir pamats uzskatīt, ka idejiski Pērkonkrusts līdzināja ceļu Ulmaņa apvērsumam.
Daudziem palicis neievērots, ka Pērkonkrusts pēc sava juridiskā statusa bija politiskā partija, kura, salīdzinot ar savām «ciltsmāsām», darbojās pēc pilnīgi atšķirīgiem principiem un atšķirīgām metodēm. Turklāt nav praktiski nekāda pamata izplatītajam mītam, ka Pērkonkrusts gatavojās bruņotam apvērsumam, – Pērkonkrusts gatavojās 5. Saeimas vēlēšanām, kuras apvērsuma dēļ nenotika.
Organizācija pauda radikāli nacionālistiskus uzskatus, t.sk., arī popularizēja antisemītismu un autoritāru valsts iekārtu. Pērkonkrusta programma sastāvēja tikai no četriem punktiem:
Par Latvijas valsti, savu turpmāko paaudžu un citu tautu priekšā atbild latviešu tauta.
Gādība par latviešu tautas godu, vienību un labklājību ir augstākais uzdevums.
Latvija ir un paliek lauksaimniecības valsts. Viņas saimnieciskai polītikai jāatbilst vienīgi šim nolikumam.
4. Baltijas valstu militārā, polītiskā un saimnieciskā savienība ir Latvijas valsts ārējās polītikas pamats
Pērkonkrusta struktūrā bija pārņemti daudzi vācu nacionālsociālistu un itāļu fašistu organizāciju elementi. Organizāciju vadīja Galvenais štābs, tā bija iedalīta piecos apgabalos, ko vadīja apgabalu inspektori. Biedri bija organizēti blokos, bet tie apvienoti rajonos. Biedri, iestājoties organizācija, deva solījumu. Pēc zināma laika pēc iestāšanās organizācijā Pērkonkrusta biedri varēja tikt uzņemti trieciengrupās – tā sauktajās “T” grupās.
Kādas aktivitātes veica Pērkonkrusts?
Organizācija izdeva nedēļas laikrakstu Pērkonkrusts, kura tirāža, saskaņā ar izdevēja J.Dumpja liecībām, sasniedza 8.000 eksemplāru (pēc Politpārvaldes datiem tirāža esot bijusi 20.000). Tā redaktora pienākumus pārmaiņus pildīja G.Celmiņš, L.Breikšs un A.Zēbauers.
Pērkonkrusts uzturēja sakarus ar radniecīgo igauņu vabsistu organizāciju (VABS – Vabudussójalaste Liit – Brīvības cīnītāju apvienība) un rumāņu Dzelzs gvardi.
Pērkonkrusta darbība aptvēra visu Latvijas teritoriju. Visaktīvākā darbība tika izvērsta Rīgā, Liepājā, Valmierā, Rēzeknē, Jelgavā un Jaunlatgales apriņķī. Saskaņā ar paša G.Celmiņa sniegtajām ziņām, Pērkonkrusta biedru skaits sasniedza 12.000-15.000, taču šos skaitļus ir pamats apšaubīt. Vācijas izlūkdienests Pērkonkrusta biedru skaitu novērtēja no 5.000 līdz 6.000. Īpaši aktīvu atbalstu Pērkonkrustam izrādīja daļa akadēmiskās jaunatnes. Liela ietekme pērkonkrustiešiem bija akadēmiskajā izdevumā Universitas, kā arī studentu korporācijās. Piemēram tika nolemts, ka visiem Selonijas biedriem ir jāiestājas Pērkonkrustā. 1933.gada decembrī Studentu padomes vēlēšanās Pērkonkrusts ieguva četras vietas. Organizācijā sastāvēja arī vairāki virsnieki un virsdienesta karavīri, aizsargu vidējais komandējošais sastāvs, ārsti un citi intelektuālo aprindu pārstāvji. saskaņā ar Politpārvaldes rīcībā esošajām ziņām Pērkonkrustā esot bijušas pat veselas aizsargu nodaļas (Sīpeles un Plāņu pagastos un Alojā).
Īpašās nometnēs Pērkonkrusts organizēja savu biedru elementāro militāro apmācību, tomēr organizācija nebija bruņota. Ar Pērkonkrusta darbību bija cieši saistīta sporta un morāliski-fiziskās audzināšanas biedrība Tēvijas Sargs, kuras nodaļu dibināšana nereti notika paralēli ar Pērkonkrusta nodaļu dibināšanu.
Pēc 1934.gada 15.maija apvērsuma Pērkonkrusts savu darbību turpināja pagrīdē, darbojoties devītnieku un trejdevītnieku (27 personu) grupās.
Pērkonkrusta aizliegšana
Jau 1933.gada jūlijā notika kratīšanas Pērkonkrusta vasaras mītnē Majoros un G.Celmiņa dzīvoklī, bet 1.augustā iekšlietu ministrs ierosināja organizāciju slēgt. 15.decembra Saeimas sēdē, balsojot par sociāldemokrātu iesniegto lēmuma projektu, ar nospiedošu balsu pārsvaru tika pieņemts lēmums ierosināt Pērkonkrusta, kā Latvijas demokrātiskai republikai naidīgas organizācijas slēgšanu. Rīgas apgabaltiesas administratīvā nodaļa 19.decembrī apturēja Pērkonkrusta un Tēvijas Sarga darbību “Līdz lietas izspriešanai pēc būtības”. 22.decembrī apcietināja laikraksta Pērkonkrusts atbildīgo redaktoru Alfrēdu Zēbaueru un konfiscēja nodrukāto laikraksta tirāžu. Galīgo lēmumu par Pērkonkrusta slēgšanu pieņēma Rīgas apgabaltiesa 1934.gada 30.janvārī. Tika apcietināti 35 organizācijas vadības pārstāvji un izdarītas kratīšanas 300 pērkonkrustiešu dzīvokļos. Vienlaikus tika slēgta sporta biedrība Tēvijas Sargs.
Jau 1933.gada 15.augustā kā iespējamā Pērkonkrusta aizsegorganizācija tā slēgšanas gadījumam tika reģistrēta Jaunā Latvija, kas turpināja darbību pēc 1934.gada 30.janvāra. 12.februārī sāka iznākt laikraksts Taurētājs. Taču jau 17.martā ar Rīgas apgabaltiesas lēmumu Jaunās Latvijas darbība tika apturēta. 20.martā Saeima nolēma uzdot valdībai mēneša laikā atlaist no dienesta valsts, pašvaldības un policijas darbiniekus, kā arī izslēgt no aizsargiem personas, kuras sastāv vai sastāvējušas Pērkonkrustā, Tēvijas Sargā vai Jaunajā Latvijā. 1934.gada 20.martā tika reģistrēta Kultūras un sporta veicināšanas biedrība Dzimtene, kas arī kalpoja kā pērkonkrustiešu segorganizācija.
Pēc 1934.gada 15.maija apvērsuma Pērkonkrusts savu darbību turpināja pagrīdē, darbojoties devītnieku un trejdevītnieku (27 personu) grupās. Pērkonkrustieši izdod nelegālu izdevumu Ziņojums.1934.gada 13.jūnijā pērkonkrustiešu sapulces laikā tika arestētas 97 personas ar Gustavu Celmiņu priekšgalā. 1935.gada 26. un 27.februārī notikušajā kara tiesas sēdē Pērkonkrusta vadītājiem – G.Celmiņam un vēl 12 personām piesprieda cietumsodus. Galvenā apsūdzības daļa bija balstīta uz sodu likuma 71.pantu – par sastāvēšanu nelegālā organizācijā, kuras mērķis musināt uz nepaklausību valsts varas likumīgiem rīkojumiem un, lietojot varas darbus, gāzt Latvijā pastāvošo nacionālo valdību un ministru kabinetu un sagrābt valsts varu savās rokās.
Sākot ar 1935.gadu pērkonkrustieši pulcēšanās nolūkiem sāka izmantot dievturu rīkotos pasākumus. Pērkonkrusta vadību pēc ieslodzījumā pavadītajiem diviem gadiem pārņēma Ernests Plāķis, kurš mēģināja atkal apvienot sīkās pērkonkrustiešu grupas. 1937.gada 14.maijā viņš kopā ar 31 citu pērkonkrustieti tika apcietināts un 1938.gada jūnija sākumā notiesāts. Gustavu Celmiņu 1937.gada 13.novembrī izraidīja no Latvijas. 1938.gadā G.Celmiņa vadībā darbību uzsāk Latviešu cīņas organizācijas Pērkonkrusts ārzemju sakaru birojs. Latvijā Pērkonkrusta vadību uzņemas Ādolfs Šilde.
Ulmaņa režīma četru pastāvēšanas gadu laikā pavisam tika apcietināti aptuveni 800 pērkonkrustieši, bet aptuveni 2000 pērkonkrustieši tika atlaisti no darba.
Pēc Pērkonkrusta aizliegšanas daļa pērkonkrustiešu turpināja aktīvu kolaborāciju, taču lielākā daļa iesaistījās pretestības kustībā. Daļa biedru 1942.gadā no Pērkonkrusta izstājās. G.Celmiņš, lai gan strādāja vācu administrācijā, vadīja Pērkonkrusta pagrīdes darbību un organizēja pagrīdes izdevumu Vēstījums [1943.] un Latvju raksti.Brīvā Latvija [1943-1944] izdošanu. 1944.gada 14.martā gestapo G. Celmiņu arestēja. 1944.gadā tika arestēti arī citi pērkonkrustieši, un pēc šiem arestiem Pērkonkrusta darbība apsīka un pēc padomju okupācijas atjaunošanas tā arī vairs neatsāka darbību ne Latvijā, ne trimdā.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Latvijā izveidojās mazskaitlīga ekstrēmistu grupa, kura pieņēma Pērkonkrusta nosaukumu. Grupa veikusi vairākus terora aktus, t. sk., tā sauktā Uzvaras pieminekļa spridzināšanu naktī no 1997.gada 5. uz 6.jūniju. Pēc terora aktos iesaistīto personu aizturēšanas un notiesāšanas Pērkonkrusta darbība ir pārtraukta.
Citi notikumi Latvijā no 1933-1944
17.03.1933. – Saeima pieņem lēmumu par Latviešu Tautas Apvienības Ugunskrusts slēgšanu.
04.04.1933. – Saeima jau pirmajā balsojuma kārtā ar 52 balsīm, otram kandidātam Dr.P.Kalniņam saņemot tikai 25 balsis, ievēl Albertu Kviesi par Latvijas Valsts prezidentu uz atkārtotu termiņu.
12.04.1933. – Rīgas apgabaltiesa pieņem lēmumu par Latviešu Tautas Apvienības Ugunskrusts slēgšanu.
12.05.1933. – Rīgas apgabaltiesa kā politisku organizāciju reģistrē Latviešu Tautas Apvienību Pērkonkrusts.
15.12.1933. – Saeima pieņem lēmumu par Latviešu Tautas Apvienības Pērkonkrusts un tās izdotā laikraksta Pērkonkrusts, kā arī sporta biedrības Tēvijas Sargs slēgšanu.
30.01.1934. – Rīgas apgabaltiesa pieņem galīgo lēmumu par Latviešu Tautas Apvienības Pērkonkrusts slēgšanu.
12.09.1934. – Ženēvā Tautu Savienības sesijas laikā triju Baltijas valstu ārlietu ministri paraksta Saprašanās un sadarbības līgumu starp Latviju, Lietuvu un Igauniju, tiek nodibināta tā sauktā Baltijas Antante.
11.04.1936. – Kārlis Ulmanis, sakarā ar Alberta Kvieša pilnvaru termiņa izbeigšanos, pārņem prezidenta pilnvaru pildīšanu.
14.07.1936. – par ārlietu ministru ieceļ Vilhelmu Munteru.
13.11.1937. – Pērkonkrusta vadītāju Gustavu Celmiņu izraida no Latvijas.
23.08.1939. – Vācija un PSRS noslēdz savstarpējās neuzbrukšanas līgumu. Līgumam pievienots protokols par ietekmes sfēru sadalīšanu Baltijas telpā (Molotova-Ribentropa pakts)
15.06.1940.- PSRS robežsargi izdara uzbrukumu Latvijas Robežsargu brigādes III Abrenes bataljona 2.sardzes mītnei Masļenkos un 3.sardzes mītnei Šmaiļos.
17.08.1941. – vācu militārā pārvalde aizliedz Pērkonkrustu.
10.11.1941. – Rīgā notiek Latviešu nacionālistu savienības dibināšanas sapulce.
18.11.1941. – 1) iznāk nacionālās pretošanās kustības nelegālā laikraksta Latvija pirmais numurs; 2) Latviešu nacionālistu savienības locekļi Rīgas Brāļu kapos noliek vainagu ar sarkanbaltsarkanu lentu.
07.03.1942. – Vācijas Austrumu lietu ministra Alfrēda Rozenberga izdod direktīvu par Pašpārvaldi Latvijā.
14.11.1942. – vācu drošības iestādes veic plašus Latviešu nacionālistu savienības locekļu un tās izdotā nelegālā laikraksta Tautas Balss redakcijas līdzstrādnieku arestus.
24.01.1943. – apmeklējot Austrumu fronti, Himlers pavēl uz internacionālās 2.SS brigādes, kuras sastāvā karo arī 21. un 19. latviešu aizsardzības dienesta bataljons, bāzes formēt Latviešu SS brīvprātīgo leģionu.
10.02.1943. – Ādolfs Hitlers izdod pavēli par Latviešu SS brīvprātīgo leģiona formēšanu.
23.03.1943. – sāk Latviešu SS brīvprātīgo divīzijas (vēlāk 15.ieroču SS grenadieru divīzija) formēšanu.
31.03.1943. – ģenerāli Rūdolfu Bangerski ieceļ par Latviešu leģiona ģenerālinspektoru.