Pērļu nozīme
Jāņa Poruka stāstā “Pērļu zvejnieks”.
Pērles. . . tikai viens vārds, bet cilvēka uztverē tik dažādās nozīmēs, galvenokārt materiālajās. Izdzirdot šo vārdu, cilvēks iedomājas mazu, dārgu bumbiņu, ar ko tiek izcelts sievietes skaistums un, protams, bagātība. Par laimi, visi cilvēki nav vienādi, un Jānis Poruks savā stāstā ir atklājis pērļu dziļāko nozīmi.
Rakstnieks uzskata, ka ikviens cilvēks savā dziļākajā būtībā var kļūt par pērli: “Pirmā pērle, ko cilvēks var iemantot, ir viņš pats. Kad cilvēks šo dārgumu atrod, tam rodas spēja arī citus atrast”. Šie teikumi pierāda, ka ikvienam cilvēkam ir jāattīsta un jāaudzina sevi, ka jāmeklē dvēseles skaidrība. Cilvēkam jāattīra sevi no ļaunā un jānoslīpē dvēseli kā pērle, jo ikviens dārgakmens par tādu kļūst tikai pēc pamatīgas apstrādes no netīrumiem.
Par pērlēm šajā stāstā tiek uzskatīti arī draugi. Patiesi draugi arī mūsdienās ir liela vērtība, un ne katram cilvēkam izdodas atrast patiesi uzticamu draugu, par kuru var teikt, ka viņa dvēsele ir pērle. “Pasaulē ir draugi, kuru dvēseles ir pērles. Zvejo šīs pērles! Krāj viņas vienu pie otras un tu reiz sapratīsi, cik liels un brīnišķīgs ir cilvēks.” Atrodot patiesus draugus un esot patiesiem pret viņiem, cilvēka dvēsele rod šo skaidrību, kad var teikt, ka cilvēka iekšējā pasaule līdzinās pērļu šķīstībai. Tātad cilvēks dvēseles skaidrību var iemantot, ja viņam apkārt ir patiesi draugi, no kuriem smelties spēkus un pārliecību, ka cilvēks ir liela vērtība tikai ar to vien, ka viņš ir cilvēks.
Rakstnieks apgalvo, ka “cilvēks, kurš tavai sirdij rada, tā dvēsele ir pērle”. Taču tas, kurš spēj radīt cita cilvēka sirdij nav neviens cits kā patiess draugs, kurš māk dot un neatprasīt. Arī tā mūsdienā ir ļoti liela vērtība, diemžēl ļoti reti sastopama – tāpat kā patiesi draugi.
Lielākoties cilvēki nespēj atrast patiesus draugus, un līdz ar to arī cilvēku, kuri būtu raduši dvēseles skaidrību, kļūst arvien mazāk. Arvien lielāku nozīmi cilvēka uztverē kļūst materiālās, nevis cilvēciskās vērtības. Mūsdienu cilvēku, kuram dvēseles vietā ir naudas skaitāmā mašīna var raksturot ar Antuāna de Sent-Ekziperī vārdiem: “Ja jūs viņam teiksiet: “Es redzēju kādu skaistu, rožainu ķieģeļu māju ar ģerānijām uz palodzēm un baložiem uz jumta…” – viņš nespēj iztēloties šo māju. Viņam ir jāsaka: “Es redzēju māju, kas maksā simt tūkstoš franku.” Tad viņš iesauksies: “Cik skaisti!”” Un Jānis Poruks ir centies pierādīt, ka vissvarīgākais taču ir cilvēka iekšējā pasaule, viņa dvēsele, nevis materiālais stāvoklis un ka pērles nav tikai mazas, dārgas bumbiņas, bet arī cilvēciskas vērtības – dārgumi, kuri jāmeklē cilvēku dvēselēs.