Senā Grieķija

Senā Grieķija.

Hellāda – vergturu valsts grupa, kuru teritorija aizņēma Balkānu pussalas dienviddaļu, Egejas jūras salas, Trāķijas piekrasti un Mazāzijas rietumu piekrasti. 8. – 6. gs. p.m.ē. izveidojās grieķu kolonijas Itālijas D, Sicīlijas A, Francijas D daļā, Āfrikas Z piekrastē (Kirenaika) un Melnās un Azovas jūras piekrastē.

Vēsture. Grieķijas teritorija bija apdzīvota vidējā paleolītā (apmēram pirms 100 – 40 tūkstoš gadu). Galvenā nodarbošanās bija medniecība un savvaļas augu vākšana. Radās ģints iekārta. Neolītā (ap 7500 – 2800 p.m.ē.) notika pāreja uz zemkopību un lopkopību, nostiprinājās ģints iekārta. Bronzas laikmeta (ap 28. – 12. gs. p.m.ē.) ku

u
ultūru (skatīta arī Egejas kultūra) iedala agrajā, vidējā un vēlajā periodā. Agrajā periodā (ap 28. – 21. gs p.m.ē.) attīstījās metālapstrāde, podniecība, celtniecība. 3. gt. 1. p. p.m.ē. Sīrā, Parā, Mēlā, u.c. salās ieguva sudrabu, svinu, vara rūdu, darināja metāla traukus, ieročus, darbarīkus, rotaslietas. 3. gt. 2. pusē Lemnas salā, Atikā u.c. radās pirmās pilsētas. Pamatiedzīvotājus pelasgus izspieda ahaji un jonieši. Vidējā periodā ( ap 20. – 17. gs. p.m.ē.) izvirzīja Krēta, kur izveidojās nelielas vergturu valstis (Knosa, Faista, Malla). Radās rakstība (lineārais raksts A). 17. gs. agrīnās vergturu valstis izveidojās arī ko
o
ontinentā (Mikēnas, Tīrinta, Pila u.c.). Vēlajā periodā ap (16. – 12. gs. p.m.ē.) uzplauka Krētas un kontinentālās Grieķijas saimniecības un kultūras dzīve (1470 p.m.ē. Krētas salu nopostīja zemestrīce). Uz krētiešu rakstības pamata izveidojās ahaju rakstība (lineārais raksts B). 13. gs. beigās ahaji ieņēma Troju, bet ah
h
haju kultūra sāka pagrimt sakarā ar „jūras tautu” pārvietošanos. Dzelzs laikmeta sākumā (ap 1200 p.m.ē.) no Z ienāca doriešu ciltis, kas dzīvoja ģints iekārtā. Ahaju valsti gāja bojā, atjaunojās pirmatnējās kopīgās attiecības. Tomēr dzelzs darbarīku un ieroču izplatīšanās veicināja ražotājspēku attīstību. Nostiprinājās ģints aristokrātija, kas no sava vidus izvirzīja basilejus. Vietējie iedzīvotāji daļēji kļuva par iekarotāju īpašumu. 9. gs. p.m.ē. Grieķijas Z daļā dzīvoja aiolieši, Grieķijas centrālajā daļā un Peloponēsas A daļā – dorieši, Atikā – jonieši, Arkādijā un Ahajā – ahaji. Sākās Mazāzijas piekrastes kolonizēšana. Polisu iekārtas rašanās un attīstības laikmetā (8. – 6. gs. p.m.ē.) amatniecība atdalījās no zemkopības, pastiprināti attīstījās tirdzniecība un pilsētas. Šķiru cīņas saasināšanās izraisīja kolonizācijas kustību. Grieķu kolonijas izveidojās Egejas jūras Z piekrastē, Sicīlijā, Itālijā, pie Melnās jūras, tās šaurumiem u.c. Ģints ar
r
ristokrātijai piederēja labākā zeme un politiskā vara. Atsevišķās pilsētās varu sagrāba tirāni (Peisistrats Atēnās, Periandrs Korintā, Polikrats Samā), kas likvidēja ģints aristokrātijas privilēģijas. Veidojās vergturu pilsētvalstis – pilsētas ar oligarhijas (piem., Spartā) vai demokrātijas (piem., Atēnās) satversmi. 6. gs. visvairāk attīstītās polisas bija Atēnas un Korinta. Spartā, Argosā u.c. polisās līdzās verdzībai ilgi saglabājās ģints iekārtas paliekas.

Polisu iekārtas lielākajā uzplaukuma laikā (5. – 4. gs. p.m.ē.) vairāk attīstīto polisu saimniecības sistēmu noteica vergu darbs, ko izmantoja amatniecībā, raktuvēs, arī lauksaimniecībā. Svarīga nozīme bija sīkajām zemnieku sa
a
aimniecībām un brīvo amatnieku darbam. Grieķijas uzplaukums bija saistīts ar Atēnu uzvaru grieķu – persiešu karos (500 – 449 p.m.ē.) un Dēlas savienības (Pirmās Atēnu jūras savienības) izveidošanos. Atēnu vadītajā savienībā ietilpa Egejas jūras piekrastes un salu polisas. Atēnu varenības laiks sakrita ar Perikla darbības gadiem (443- 429). Sabiedroto pārvēršana par Atēnu pavalstniekiem mudināja tos atbrīvoties no Atēnu ietekmes. Atēnas un Korinta cīnījās par Rietumu tirdzniecības ceļiem, Atēnas un Sparta – par kundzību Grieķijā. Šīs pretrunas izraisīja Peloponēsas karu (431 – 404 p.m.ē.), kurā piedalījās lielākā daļa grieķu polisu. Karš beidzās ar Atēnu sakāvi. Sākās Spartas hegemonijas periods. Karš novājināja ne tikai Atēnas, bet arī citas grieķu polisas. Mantiskās nevienlīdzības palielināšanās bija par iemeslu sadursmei un bruņotai cīņai pašās polisās. Vergu ekspluatācijas palielināšanās un tirdzniecības, amatniecības un naudas saimniecības attīstība sāka ārdīt polisu ekonomisko pamatu, ko veidoja sīkais un vidējais zemes īpašums. Vājāks kļuva militārais spēks : vairākās polisās zemessardzi aizstāja algotņi. Spartas iejaukšanās grieķu polisas iekšējās lietās bija par iemeslu Korintas karam (395 – 387 p.m.ē.). Pret Spartu vērsās grieķu valstu koalīcija (Atēnas, Korinta, Tēbas u.c.). Sakarā ar polisu novājināšanos griķu pilsētas kļuva atkarīgas no Persijas. Tā diktēja miera noteikumus un uzdeva Spartai kontrolēt grieķu pilsētas. Sparta atbalstīja oligarhijas spēkus; tas izraisīja demokrātijas slāņu sašutumu. Tēbu demokrāti Pelopīda un Epameinonda vadībā 379 p.m.ē. padzina no pilsētas spartiešu garnizonu un atjaunoja 6. gs. p.m.ē. Boiotijas savienību. 378 p.m.ē. izveidojās Otrā atēnu jūras savienība, kurā ietilpa arī Tēbas. Kaujā pie Leiktrām (371 p.m.ē.) tēbieši sakāva spartiešu armiju. Pēc tēbiešu karavadoņa Epameinonda bojāejas (kaujā pie Mantinejas 362 p.m.ē.) beidzās Tēbu nostiprināšanās periods. Atēnu mēģinājums nodibināt Otrajā Atēnu jūras savienībā tādu kārtību, kāda bija pastāvējusi Dēlas savienībā, izraisīja sabiedrotajos neapmierinātību. Sabiedroto karš (357 – 355 p.m.ē.) beidzās ar savienības iziršanu.

4. gs. 40. gados Grieķijas Z daļā par spēcīgāko valsti kļuva Maķedonija. Tās valdnieks Fīlips II pakļāva Tesāliju, Fokīdu, Halkidiki un Trāķijas piekrasti. Atēnās u.c. polisās iedegās cīņa starp maķedoniešu (Isokrats, Aishins u.c.) un antimaķedoniešu (Dēmostens u.c.) partijām. Dēmostena vadībā izveidojās grieķu pilsētu koalīcija. Kaujā pie Haironejas (338 p.m.ē.) tā cieta sakāvi. Filipa II sasauktais Korintas kongress (338 – 337 p.m.ē.) pasludināja Grieķijas pakļaušanu Maķedonijai un nodibināja grieķu valstu savienību Maķedonijas vadībā. Visās polisās ieviesto oligarhijas režīmu atbalstīja maķedoniešu garnizoni. Kauja pie Haironejas un Maķedonijas Aleksandra vadītās grieķu – maķedoniešu armijas iekarojumi Austrumu zemēs ievadīja hellēnisma laikmetu (4.gs. beigas – 1. gs. p.m.ē.). Maķedonijas Aleksandra Monarhija pēc viņa nāves (323 p.m.ē.) saira. Diadohu un viņu pēcteču cīņas laikā radās vairākas patstāvīgas hellēnisama valstis (Seleikīdu un Ptolemaju valsts, Maķedonija u.c.). Hellēnisma Grieķijai bija raksturīgas militāra tipa valstis un savienības (Maķedonija, Ahajas savienība, Aitolijas savienība u.c.), kas turpināja cīņu par kundzību. Grieķijas valstu cīņa Atēnu vadībā pret Maķedoniju pēc Maķedonijas Aleksandra nāves (Lamijas karš 323 – 322 p.m.ē.) beidzās ar Maķedonijas uzvaru. Pēc otrreizējas sakāves Hremonīda karā (267 – 261 p.m.ē.) Atēnas kļuva atkarīgas no Maķedonijas. Tā tomēr nespēja atjaunot varu visā pussalā. Pret Maķedoniju cīnījās Ahajas savienība (atjaunota ap 280 p.m.ē.) un Aitolijas savienība (dibināta ap 320 p.m.ē.). Nemitīgajos karos Grieķijas pilsētas tika nopostītas un iedzīvotāji pārdoti verdzībā. Pieauga nabadzība. Bieži notika nabadzīgo ļaužu nemieri (Korintā, Argosā, Milētā). Pēc uzvaras ar Maķedonijas armiju kaujā pie Kinoskefalām (197 p.m.ē.) romieši sāka nemitīgi iejaukties Grieķijas iekšējās lietās, atbalstot oligarhijas slāņus. Maķedonija kopā ar Illīriju un Ēpeiru 146 p.m.ē. sagrāva Ahajas savienību, Grieķija nonāca Romas varā. Nodibinoties Romas impērijai (27 p.m.ē.), Grieķija kļuva par Romas provinci Ahaju (tajā neietilpa Atēnas, kas nomināli saglabāja brīvpilsētas statusu). 4. gs. beigas m.ē. Grieķija kļuva par Austrumromas impērijas jeb Bizantijas sastāvdaļu.

Izglītība. Audzināšanas un izglītības sistēmu izveidošanos Grieķijā noteica sengrieķu polisu attīstības apstākļi. Pazīstamākās bija Atēnu un Spartas audzināšanas sistēmas. Atēnu audzināšanas sistēma bija demokrātiskāka un vispusīgāka. Tā ietvēra intelektuālo, tikumīgo, estētisko un fizisko audzināšanu. Zēni 7 – 16 g. vecumā apmeklēja gramatikas skolu, kitāristu skolu un palestru, turīgie jaunieši pēc tam mācījās ģimnāzijā (līdz 18 g. vecumam). Spartā valsts audzināšana un izglītība bija obligāta visiem veselajiem bērniem un jauniešiem. Grieķijā attīstījās pedagoģija, galvenokārt izglītības sistēmas teorija (Platons, Aristotelis, Dēmokrits), liela nozīme bija mācībai par harmoniski attīstītu cilvēku.

Arhitektūra un māksla. Grieķijas mākslas pirmsākumus 2. – 1. gt. p.m.ē. ietekmēja Egejas kultūra, īpaši Mikēnu mākslas tradīcijas (vāžu glezniecība – protoģeometriskais stils, arhitektūrā – megarons). Grieķijas arhitektūras un mākslas attīstību iedala 4 periodos: Homēra periods, arhaika, klasika un hellēnisms. Homēra periodā (11. – 8. gs. p.m.ē.) plaši izplatījās apgleznotā keramika: trauki sadzīves vajadzībām (Atikas vāzes), vāzes – kapa pieminekļiem (Dipila vāzes), kas veidotas t.s. ģeometriskajā stilā (rotājumos dominē ģeometriskie ornamenti, vēlāk arī shematiskie cilvēku un dzīvnieku atveidi, bēru ainas). Ģeometriskais stils izpaudās arī sīkplastikā (elku, cilvēku, dzīvnieku skulptūras no māla, bronzas, kaula). Arhitektūra bija mazattīstīta. Arhaikā (7. – 6. gs. p.m.ē.) veidojās pilsētas, kuru struktūrā izcēlās kulta centrs – svētnīca (akropole) un sabiedriskais tirdzniecības centrs (agora), ap kuru bija izvietoti dzīvojamie kvartāli un sabiedriskās ēkas: buleitēriji (pilsētas padomes ēkas), stojas (pastaigu galerijas), leshas (sabiedrisku saietu ēkas), teātri, stadioni, palestras (sporta skolas), gimnasiji (skolas). Galvaspilsētas celtne bija templis, kur atradās dieva – polisas aizgādņa statuja. No sena mājokļa (megarona) attīstījās grieķu tempļu tipi: antitemplis (anti), prostils, amfiprostils, dipters, peripters. Sākotnēji tempļus cēla no koka, bet, sākot ar 7. gs p.m.ē., – no akmens (kaļķakmens vai marmora) kvadriem bez saistvielām. Radās noteikti celtniecības kanoni, konstruktīvā sistēma – orderis (kārtojums), kas kļuva par grieķu tempļu svarīgāko iezīmi, sekmēja tektoniski skaidra, ar cilvēku mērogiem saskaņota arhitektūras tēla izveide. Peleponēsā un Lielajā Grieķijā izplatījās skarbais, masīvais doriskais orderis (Hēras templis Olimpijā, Apolona templis Korintā), Atikā, Mazajā un Egejas jūras salās – greznais, izsmalcinātais joniskais ordenis (Atēnas templis Samas salā, Artemīdas templis Efesā). Tempļu konstruktīvo uzbūvi izcēla krāsojums un plastiskais dekors, kas bija koncentrēts galvenokārt ēkas ārpusē (frīžu un metopu ciļņi, frontona skulptūras, figūras vai ornamentāli akrotēriji, antefiki). Rotājumos izmantoja mitoloģiskos sižetus. Senākajos arhaikas tēlniecības paraugos jūtama Krētas un Senās Ēģiptes mākslas ietekme. Attīstījās monumentālā tēlniecība. Izplatījās polihromas (apgleznotas, inkrustētas) cilvēku skulptūras no kaļķakmens un marmora: kuross (kaila jaunekļa atveids, kurā iemiesoti arhaiskā laikmeta estētiskie uzskati par cilvēka fizisko pilnību, varonīga karavīra, pašaizliedzīga polisas aizstāvja tēls) un kora (meitene garā, krokotā tērpā – hitonā). Cilvēka figūrai bija raksturīga nosacītība, sastingums, sejas veidojumā dominēja t.s. arhaiskais smaids. Arhaikā radās visi grieķu vāžu pamatveidi ( amfora, krāteris, kiliks, hidrija, u.c.). 7. gs. p.m.ē. apgleznojumos dominēja vijīgais, plastiskais „orientālizējošais” jeb t.s. paklāju stils (Seno Austrumu fantastiskās būtnes, floras un faunas motīvi, sižetiskas ainas no sengrieķu mitoloģijas), kura vietā 7. un 6. gs. mijā nāca melnfigūru stils (galvenokārt daudzfigūru mitoloģiskās ainas). Nozīmīgākais meistars – Eksekijs. Izcilā vāžu gleznotāja Andokīda daiļrade iezīmēja pāreju uz sarkanfigūru stilu (ap 530 – 4. gs. p.m.ē.), kurā blakus mitoloģiskajiem sižetiem attēloja arī žanrus, sadzīves ainas. Ievērojami meistari: Eitimīds, Eifronijs, Brigs. Vāžu gleznotāji sniedz priekšstatu par Grieķijas monumentālo gleznošanu, kas nav saglabājusies (tās ievērojami pārstāvji – Polignots un Apels). Klasika (5. gs. – 4. gs beigām p.m.ē.) – augstais grieķu kultūras uzplaukuma periods. Pilnveidojās pilsētbūvniecība. Pēc t.s. Hipodama sistēmas attīstījās pilsētas ar regulāru plānojumu (Milēta, Pireja). No jēlķieģeļiem cēla dzīvojamās mājas, kurās telpas grupētas ap iekšpagalmu (ātriju). Radās dekoratīvais korintiskais orderis tradicionālo orderu shēmas variēja, mainot proporcijas un mērogus. Tempļos, kur arhitektūrā dominēja doriskais peripters (Hēras templis Pēstā, Zeva templis Olimpijā), sekmīgi tika realizēta arhitektūras un tēlniecības sintēze. 5. gs. p.m.ē. mākslā valdīja t.s. stingrais stils. Tika radīta darbi (īpaši tēlniecībā), kuros dominēja vispārināts fiziski un garīgi pilnīga cilvēka – varoņa tēls. Līdztekus heroiskām kompozīcijām (atlētu skulptūras; plastikas rotājumi Zeva templī Olimpijā) veidoja arī cildeni liriskas kompozīcijas („Ludovizi troņa” ciļņi, Nidas Afrodītes skulptūra). Teiksme pārvarēt nosacītību cilvēka atveidojumā, atrisināt figūras novietojuma (kontraposta) un kustības attēlojuma problēmas, kā arī ideāla cilvēka ķermeņu proporciju meklējumi raksturīgi tēlnieku Mirona un Polikleita daiļradei. 5. gs. vidū p.m.ē. (dižklasika) radās izcilākie klasiskā perioda mākslas sasniegumi. Tie saistīti galvenokārt Atēnu Akropoles rekonstrukciju, ko vadīja ievērojamas klasikas tēlnieks Feidijs. Tika izveidots arhitektūras ansamblis, kura celtnes( Partenons, arhitekts Iktins, Kallikrats; Propileji, arhitektūras Mnēsikls; Erehteja templis) un to skulpturālie rotājumi pauda laikmeta ideālus. Sākot ar 4. gs., kad celtnes ajoms samazinājās, pieauga tieksme pēc grandiozitātes, palielinājās laicīgās un memoriālās arhitektūras īpatsvars (teātris Epidaurā, arhitekts Polikleits Jaunākais; Mauzolejs Halikarnāsā, arhitekts Satirs, Pitijs). Mākslā pilsoniskās idejas pakāpeniski aizstāja interese par cilvēku un viņa garīgo pasauli. Uzplauka portrets, kur vispārinājums apvienots ar individuālo raksturojumu. Iekštelpās un pilsētvidē bieži novietoja valdnieku, filozofu, sportistu u.c. skulpturālus portretus. Tēlniecībā saglabājoties humānisma ideāliem, sāka paust dramatismu (Skops, Plīsips), elēģisko mieru un apcerīgumu (Praksitels), akadēmisko vēsumu (Leoharhs). Hellēnisma laikmetam (4. gs. beigās – 1.gs. p.m.ē.) raksturīga grieķu un Seno Austrumu kultūras mijiedarbība. Radās daudzveidīgas reģionālas mākslas skolas (Pergamas,Rodas skola u.c.).Cēla daudz jaunu daudz pilsētu pēc regulāra plāna, monumentālais ansamblis (Pergamas akropole) un grandiozas inženiertehniskas būves, dzīvojamās mājas un pilis, kurās telpas grupētas ap kolonādēm ietvertu iekšpagalmu (peristilu). Tēlniecībā attīstījās portrets, dārzu dekarotīvā skulptūra. Darbos dominēja emocionāls spriegums un patētika (Samotrākes Nīke, Pergamas Zeva altāra skulpturālie rotājumi), traģisms („Laokoonts”, tēlnieki Agēsandrs, Atēnodors, Polidors), nereti bija vērojama atgriešanās pie klasiskā ideāla (Mēlas Afrodīte, tēlnieks Aleksndrs), kā arī sadzīves precizitāte, ilustratīvisms, naturālisms. Laikā, kad grieķus pakļāva romieši, sengrieķu māksla, pakāpeniski zaudējot savu patstāvību, bagātināja iekarotāju kultūru. Grieķijas izcilie sasniegumi mākslā bieži izmantoti vēlāko laikmetu mākslinieciskajā kultūrā (piem., renesansē, klasicismā). Grieķijas mākslas pieminekļi saglabājušies arī Mazāzijā, Apenīnu pussalas D daļā, Vidusjūras un Melnās jūras piekrastē.

Teātris. Ar jēdzienu „grieķu teātris” saprot gan Grieķijas teātra celtnes, to arhitektūru, gan izrādes, to organizēšanu, norisi un nozīmi sabiedriskajā dzīvē. Abos šajos aspektos teātris ir viens no nozīmīgākajiem grieķu kultūras un mākslas sasniegumiem. Teātra celtņu arhitektūras laika gaitā ir attīstījusies un pilnveidojusies, bet pamatprincips palicis nemainīgs. Milzīgais skatītāju daudzums (20’000 un vairāk), kas varēja noskatīties izrādes, liecina par teātra popularitāti un sabiedrības nozīmīgumu polisā. Lielākie teātri bija Atēnās, Epidaurā un Megalopolē (~44’000 vietu). Senāka teātra celtne – Dionīsa teātris Atēnās (6. gs. beigās – 4. gs. p.m.ē.). Sengrieķu teātris un dramaturģija izveidojušies no dievam Dionīsam veltītajiem svētkiem – dionīsijiem. Šajos svētkos skandēja ditirambus un falliskās dziesmaas, kurās ietilpa dialoga un teātra darbības elementi. Ditiramba žanru tālāk attīstīja Tespīds (6. gs. 2. p.m.ē.); viņam piedēvē arī aktieru ieviešanu. Īpašu nozīmi teātris ieguva polisu demokrātijas uzplaukuma periodā (5. gs. p.m.ē.). Izcilo sengrieķu dramaturgu Eshila, Sofokla, Eiripīda daiļrade atspoguļoja svarīgākos tautas sabiedrības, politiku un garīgās dzīves aspektus. Traģēdiju izrādes tika organizētas kā sacensības (agonī), tas notika divas reizes gadā, t.s. lielajos dionīsijos (februārī – martā) un mazajos dionīsijos (decembrī). Traģēdiju agonos piedalījās trīs dramaturgi, katrs ar vienu tetraloģiju (trīs traģēdijām un vienu satīru drāmu). Ikgadējā amatpersona (arhonts) Atēnās vadīja izrāžu organizēšanu: izraudzījās autorus, sastādīja vērtēšanas komisiju, iecēla horēgu (parasti kādu turīgu pilsoni), kura uzdevums bija rūpēties par koru, aktieru un muzikantu apmācīšanu, dekorāciju un tērpu sagādāšanu. Sengrieķu teātrī sieviešu lomas atveidoja vīrieši. Aktuālās sejas sedza maskas, kas tika mainītas (reizēm pat tēlojot vienu lomu). Lai pagarinātu augumu, traģēdijas aktieri valkāja speciālus apavus – koturnas. Hellēnisma laikmetā pirmoreiz teātrī sāka darboties profesionāli aktieri, radās aktuālas biedrības, kuru locekļi bija tikai brīvdzimušie vīrieši. 5. gs. p.m.ē. radās sadzīviska un parodiski satīriska rakstura izrādes – mīmi. Mīma attīstība veicināja reālas tendenču pastiprināšanos antīkajā teātrī. Mīmos lomas atveidoja arī sievietes. Aktuāli spēlēja bez maskām. Populāra bija arī mīmiskā deja – pantomīma (parasti ar mitoloģisku sižetu). 4. – 3. gs. p.m.ē. D Itālijā un Sicīlijā spēlēja fliākus – nelielas komēdiju ainiņas, aktuāli tēloja maskās. Grieķijas teātra kultūra stipri ietekmējusi pasaules teātra mākslas attīstību.

Literatūra. Grieķijas literatūra ir senākā Eiropas literatūra, tā aptver laika posmu no 9. gs. p.m.ē. – 4. gs. m.ē.. Daudzi Grieķijas literatūras žanri kļuvuši par paraugu visā turpmākajā literatūras attīstībā. Grieķijas literatūrai ir šādas raksturīgas iezīmes: 1) literatūras pamats un „augsne” (K. Marks) ir mitoloģija; 2) žanrdaudzveidība. Līdz mūsu dienām saglabājušies (dažkārt fragmentos) gan lielas formas (eposi), gan mazas formas dzejas darbi (elēģijas, epigrammas, himnas, odas, epīliji); dramaturģijā – traģēdijas, komēdijas, sadzīviskas drāmas; prozā – filozofiskie dialogi, vēstures sacerējumi, politikas un tiesu runas, zinātnes un morāles traktāti, literatūras biogrāfijas, romāns u.c.; 3) mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu spilgtums un bagātība; 4) ciešs literatūras sakars ar sava laika aktuālajām problēmām un tautas vēsturē nozīmīgiem notikumiem atsevišķos attīstības posmos (sevišķi klasicisma laikmetā). Grieķijas literatūras attīstībā nodalāmi vairāki periodi: arhaiskais laikmets, klasiskais, hellēnisma un Romas valdīšanas laiks.

Arhaiskajā laikmetā (9. – 7. gs. p.m.ē.) episkā dzeja, kas izveidojās uz tautas varoņdziesmu tradīciju pamata. Tā radušies Homēram piedēvētie eposi „Iliāda” un „Odiseja”. Par tautas dziesminieku aoidu dziedātajām varoņdziesmām ziņu ļoti maz. Šajā laikā darbojās arī Hēsiods, kas radīja didaktikas eposu „Darbi un dienas” un pirmo sistemātisko mītu izklāstu heksametrā – eposu „Teogonija”. 7. gs. p.m.ē. radās t.s. cikliskie eposi, kas mitoloģijas sižetus izklāstīja hronoloģiskā secībā. No šiem darbiem saglabājušies nelieli fragmenti, un to autori lielākoties nav zināmi. Šajā laikā populāri kļuva rapsodi – ceļojoši dziesminieki, kas svētkos vai dzīrēs skandēja episku dzeju.

Klasicisma laikmets (7. – 4.gs. p.m.ē.) Grieķijas literatūrā ir pats spilgtākais gan satura nozīmīguma, gan žanru daudzveidības ziņā. Nodalāmi 2 periodi. 1. periods – 7. – 6. gs. p.m.ē., kad polisu veidošanās laikā radās jaunas dzejas formas, ko apzīmē ar vārdu „lirika”. Tajās ietilpa dažādi liriskās dzejas paveidi – elēģija, jambs, epigramma, monodiskā un koru lirika. Sengrieķu liriskās dzejas sākumi rodami folklorā. Vispirms lirika uzplauka Mazāzijas R piekrastē Jonijā. Visi lirikas paveidi (izņemot epigrammu) sākumā bija saistīti ar mūzikas pavadījumu. Dzejas, it īpaši epigrammu, saturs ļoti daudzveidīgs. Elēģija parasti kaujinieciska, politiski aģitējoša (Tirtajs, Kallīns, Teognīds, Solons); sastopamas arī liriskas pārdomu elēģijas (Minmerms), jambi – satīriski izsmejoša dzeja (Arhilohs, Hiponakts). Monodijas lirika pievērsās jūtu un iekšējās pasaules attēlojumam (Sapfo, Alkajs). Koru lirika bija viena no populārākajām un visplašāk sazarotajām lirikas formām Grieķijā līdz 5.gs. p.m.ē. Tajā ietilpa ar reliģiskiem kultiem saistītas dziesmas – ditirambi, peoni (Alkmāns, Pindars, Bakhilīds), mitoloģiska satura dziesmas (Stēsihors), bēru dziesmas jeb trenosi (Simonīds), kāzu dziesmas jeb himenaji (Sapfo), odas par godu sporta sacensību uzvarētājiem jeb epinīkiji (Pindars) u.c. Vēlāk sevišķi populāra kļuva elēģija un epigramma. 2. periods – atiskais periods (5. gs. – 4. gs. 1. puse p.m.ē.), kad radās Atēnu vergturu demokrātijas uzplaukuma un krīzes perioda literatūra. Šajā laikā izveidojās un augstu attīstības pakāpi sasniedza dramaturģijas žanri – traģēdija, komēdija, satīru drāma. Dramaturģijas mākslas rašanās priekšnosacījumi sakņojās sengrieķu folklorā un kultu rituālos, it īpaši tajos, kas bija saistīti ar Dionīsu un Dēmetru (dialogu elementi, maskas, spēles u.c.). Par traģēdijas un komēdijas rašanos un attīstību nozīmīgas ziņas sniegtas Aristoteļa darbā „Poētika”. Traģēdiju sižets un tematika (ar nelieliem izņēmumiem) aizgūti no mītiem, taču mitoloģijas materiāls savdabīgi vispārināts tā laika sabiedriski politiskai un filozofiski ētisko uzskatu izteikšanai. Izcilākie traģēdiju autori: Eshils, Sofokls, Eiripīds. Līdz mūsu dienām nav saglabājušies (izņemot nelielus fragmentus) to autoru darbi, kas rakstīja pirms Eshila (Tespīds, Frīnihs). Pēc Sofokla un Eiripīda traģēdijas žanrā nav vairs neviena ievērojama autora.

Spilgtākais komēdijas žanra pārstāvis ir Aristofans. Komēdiju tematika – aktuāli sabiedriski politiski notikumi, par prototipiem bieži izmantotas reālas vēsturiskas personas. Šā perioda komēdiju sauc par vecatisko komēdiju. Tās priekštece – sicīliešu komēdijas pievērsās mitoloģiskai tematikai (ievērojams pārstāvis – Epiharms). 4. gs. 1. pusē p.m.ē. izveidojās t.s. vidusatiskā komēdija, kurā vairs netika aplūkotas sabiedriski politiskas tēmas. Līdz mūsu dienām saglabājusies tikai viena satīru drāma – Eiripīda „Kiklops”un fragmenti no Eshila un Sofokla satīru drāmām. Ievērojamākie atiskā perioda prozas pārstāvji: Līsijs, Isokrats, Dēmostens (retorika), Hērodots, Tukidīds, Ksenofonts (historiogrāfija), Platons (filozofiskais dialogs).

Hellēnisma laikmeta (4. gs. beigas – 1. gs. p.m.ē.) būtiska iezīme ir Grieķijas un Seno Austrumu kultūras mijiedarbība. 4. gs. p.m.ē. Grieķija zaudēja politisko patstāvību un tika iekļauta Maķedonijā; Maķedonijas Aleksandra iekarojumi sekmēja sengrieķu kultūru sakari ar Seno Austrumu kultūru. Šajā laikā attīstijās t.s. jaunatiskā komēdija, kas turpināja jau vidusatiskajās komēdijās un dažās Eiripīda traģēdijās aizsākto sadzīvisko tematiku. Jaunatiskā komēdija ir raksturkomēdija, atšķirīga no vecatiskās komēdijas ir ne tikai tās tematika (ģimenes attiecību, mīlestības un sadzīves tēlojums), bet arī uzbūve – koris vairs nav organiska komēdijas sastāvdaļa un piedalās tikai intermēdijās, sižetiskā līnija izstrādāta daudz konsekventāk. Ievērojams pārstāvis – Menandrs. No pārējo autoru darbiem saglabājušies nelieli fragmenti. Nozīmīgs hellēnisma laikmeta literatūras sasniegums ir Aleksandrijas dzeja. Šās dzejas skolas pārstāvji, t.s. aleksandrieši, bija tieši vai netieši saistīti ar Aleksandriju. Aleksandriešu dzejas raksturīgākās iezīmes: pievēršanās mazajām dzejas formām, izsmalcināta panta un atsevišķas dzejas apdare, sarežģīta izteiksme; saturā – dabas un sadzīves ainiņas, intīmo jūtu apdziedājums, Ptolemaju dinastijas valdnieka un viņu tuvinieku cildinājums. Tieksme pēc zinātniskuma dzejā padarījusi daudzus šo autoru darbus grūti saprotamus. Aleksandrijas dzeja bija sabiedrības izglītoto augšējo slāņu dzeja. Atšķirībā no agrīnās sengrieķu lirikas Aleksandrijas dzejas priekšnesumi notika bez muzikālā pavadījuma. Nozīmīgākie pārstāvji: Kallimahs, Teokrits, Rodas Apollonijs.

Pēdējais sengrieķu literatūras attīstības posms bija Romas valdīšanas laiks. Šajā periodā padziļinājās un paplašinājās sengrieķu un romiešu literatūras sakari, kas sākās jau 3. gs. p.m.ē. Grieķija kļuva par Romas provinci, taču kultūras un mākslas jomā tā visumā saglabāja patstāvību un turpināja attīstību, izmantojot iepriekšējos gadsimtos uzkrāto literatūras un filozofijas domas pieredzi. Filozofijas un retorikas centrs vēl joprojām bija Atēnas, arī Roda, tomēr daudzi rakstniecībā nozīmīgi autori nāca no nelielām vai maz pazīstamām pilsētiņām kontinentā, Mazāzijā, Z-Āfrikā. Šajā laikā uzpluka antīkais romāns, kas jau hellēnisma laikmetā sāka veidoties ar patstāvīgu žanru. Ievērojamākie autori: Longs, haritons, Hēliodors, Jamblihs. Literatūras biogrāfijas žanrs, kas arī bija aizsācies hellēnisma laikmetā, augstāko pakāpi sasniedza Plūtarha daiļradē. Tika sacerēti populārzinātniskie darbi (Plūtarha „Mrāles traktāti”). Sākot ar 2. gs. m.ē., kad sengrieķu literatūrā radās virziens – otrā sofistika, populārzinātniskie sacerējumi kļuva vai nu kompilatoriski, vai arī tikai izklaidējoši. Taču dažkārt tajos atrodami vērtīgi zinātniski fakti un citu autoru darbu citāti. Lukiāns savos satīriskajos dialogos turpināja hellēnisma laikmetā aizsākto satīras līniju, bagātinādams to ar jauniem izteiksmes līdzekļiem. Vairāki grieķu vēsturnieki dzīvoja un darbojās Romā, pievērsdamies Romas vēstures apcerējumiem. 4. gs. m.ē. sāka izplatīties arī kristietības literatūra.

(Sengrieķu autoru darbi latviešu valodā sākti tulkot 19. gs. 70. gados).

Leave a Comment