Personas psiholoģiskais raksturojums

Personas psiholoģiskais raksturojums

Ievads

Termins “PSIHOLOĢIJA” radies no grieķu vārdiem psychē (dvēsele) un logos (saprāts, mācība vai zināšanas). Dažkārt psiholoģiju arī definē kā zinātni, kas pēta psihi jeb dvēseli(1). Psiholoģijas uzdevums ir pētīt un skaidrot indivīda mērķtiecīgo darbību. Mērķtiecība ir cilvēka darbības galvenā iezīme.

Psiholoģiskajā izpratnē personība ir neatkārtojams cilvēka psihisko īpašību kopums, kas vada psihiskos procesus un nosaka cilvēka izturēšanos un rīcību.

Psiholoģijas galvenās pētīšanas metodes ir kontrolētais eksperiments, lauka pētījums, darbības pētījums. Pētījumos izmanto dažādas tehniskas iekārtas, psiholoģiskus testus un novērošanu, ap

p
ptaujas un intervijas.

Es pētīju meiteni, kuru sauc Maija. Viņas pētīšanai izmantoju objektīvās metodes,- dabisko eksperimentu, intervijas un testus. Personības pētīšanai izmantoju dažādus uzmanības, atmiņas, rakstura un intelekta testus.

Apkārtējās pasaules izziņa

Cilvēks atrodas nepārtrauktā saistībā ar apkārtējo vidi, ar citiem cilvēkiem un ar sevi pašu. To mums nodrošina apkārtējās pasaules izziņas veidi – uzmanība, sajūtas, uztvere. Vēl arī atmiņa, jo arī tā ieņem lielu nozīmi apkārtējā vidē, visu svarīgāko atceroties.

Uzmanība

No apkārtējās pasaules līdz cilvēkam nonāk milzīgs informācijas daudzums, uz tā maņu orgāniem ie

e
edarbojas ļoti daudz kairinātāju, taču cilvēks „nenoslīkst” šajā informācijas straumē, bet atlasa svarīgāko un ignorē mazsvarīgāko informāciju.

Vajadzīgās informācijas atlases un kontroles, pār to saglabāšanas funkciju veic uzmanība. Uzmanība ir apziņas koncentrēšana uz vienu vai vairākiem objektiem. Uzmanība ir visu izziņu pr
r
rocesa pamats.

Uzmanību nosaka vairāki faktori, atkarībā no kuriem uzmanību iedala trīs veidos – tīšā, pēctīšā, netīšā. Tīšā uzmanība ir veids, kurā uzmanības koncentrēšanu un virzību apzināti noteic mērķis, un tā tiek vadīta ar gribas piepūli. Pēctīšo uzmanību izraisa darba procesā radusies interese. Netīšā uzmanība rodas kairinātāju īpatnību un spēka iedarbības ietekmē.

Lai noskaidrotu kāda ir manas pētāmās – Maijas uzmanība, es viņai liku izpildīt dažus uzmanības testus. Testā, kurā redzami 9 vīrieši, bija attēli jāvēro 2 minūtes un tad jāatbild uz jautājumiem. Maija pareizi atbildēja uz vienu jautājumu. Pēc manām domām šajā testā Maija nebija diez ko uzmanīga, jo ik pa brītiņam iesmējās.

Bet abos pērējos testos viņa bija ļoti uzmanīga, jo no profiliem uz svečturi viņas uzmanība pārgāja tikai vienu reizi un arī sk
k
kaitļus viņa atrada diezgan ātri.

Maija brīžiem ir ļoti izklaidīga, bet ja jādara kaut kas svarīgs viņa ir ļoti uzmanīga un uzmanību velta tikai tam.

Sajūtas

Daudzas apkārtējo priekšmetu un parādību pazīmes un īpašības mēs atspoguļojam sajūtās. Sajūtas ir psihisks process, kurā atspoguļojas cilvēka iekšējā un ārējā pasaule, stimuliem tieši iedarbojoties uz maņu orgāniem.

Atbilstoši cilvēku sajūtu orgāniem ir redzes, dzirdes, taustes, ožas un garšas sajūtas.

Sajūtām kā procesam ir raksturīga virkne likumsakarību: jūtīgums, sajūtu sliekšņi, adaptācija u.c. Maņu orgānu jūtīgums raksturojas ar

r
r kairinātāja intensitāti, ko spēj uztvert cilvēks. Sajūtu orgāna jūtīguma galvenie raksturojumi ir tā sliekšņi – absolūtais un relatīvais. Absolūtajam jūtīgumam var būt augšējā un apakšējā iespēju robeža. Apakšējo iespēju robežu nosaka sajūtas izsaucošā kairinātāja minimālais stiprums, bet augšējo slieksni nosaka maksimālais stiprums. Taču jūtīgums nav patstāvīgs lielums. Jūtīguma izmaiņas ir atkarīgas no ārējās vides un no fizioloģiskiem un psiholoģiskiem procesiem.

Adaptācija (adopto – pielāgošu) ir jūtīguma izmaiņas atkarībā no ārējās vides. Adaptācija ir viens no svarīgākajiem jūtīguma izmaiņu veidiem, kas nodrošina cilvēka organisma plastiskumu, pielāgojoties ārējai videi un tās apstākļu izmaiņām.

Maijas sajūtu pētīšanai izmantoju intervēšanas metodi. Apkopojot atbildes, secināju, ka Maijai piemīt visas eksteroceptīvās sajūtas – redzes, dzirdes, ožas un garšas sajūtas. Piemīt arī interoceptīvās sajūtas. Ir laba priekšnojauta, kas praktiski vienmēr arī piepildās.

Maijai piemīt jūtīgums. Viņa ir ļoti jūtīgs cilvēks, viegli aizvainojams. Ļoti pārdzīvo pat visniecīgāko sīkumu. Maijai piemīt arī adapcijas īpašība. Redze, dzirde, oža un garša ļoti labi padodas adapcijai. Adapcija ir svarīga īpašība, jo raksturo organisma plastiskumu un spēju pielāgoties ārējās vides ietekmei. No tā secinām, ka Maijai šīs sajūtas labi pielāgojas ārējās vides maiņai.

Uztvere

Sajūtas un uztvere ir vienota jutekliskās izziņas procesa posmi, kas saistīti viens ar otru. Uztvere cilvēkam dod dziļākas zināšanas par apkārtējo pasauli. Sajūtu procesā iegūst zināšanas par objekta atsevišķām īpašībām, bet uztverē tiek iegūts vienots tēls.

Ir telpiskā, kustības un laika uztvere. Telpas uztverē parādās objektu savstarpējais izvietojums, to lielums un forma. Šīs īpašības pārsvarā tiek uztvertas ar redzes sajūtu. Īpašu vietu ieņem arī taustes sajūta un iztēle. Kustību uztvere parāda objekta stāvokļa maiņu.

Uztverei piemīt likumsakarības. Selektivitāte izpaužas tādējādi, ka dažiem apkārtnes objektiem mēs it kā dodam priekšroku, citus uztveram mazāk detalizēti vai pavisam nepamanām.

To īpašību, kas uztverē izceļas skaidrāk, sauc par uztveres objektu, neskaidri uztverto – par uztveres fonu. Vienu un to pašu priekšmetu vai parādību dažādi cilvēki var uztvert dažādi. Šādu uztveres atkarību no cilvēka iepriekšējās pieredzes sauc par apercepciju. Cilvēks uztver pasauli caur savas personības jūtu, interešu pieredzes prizmu.

Uztveres veselums jeb vienotība izpaužas iespējā atspoguļot kā vienu veselu priekšmetu, kas veidots no daudziem elementiem. Cilvēks var savu uztveri vadīt un noturēt pie atsevišķiem elementiem, faktiem, parādībām.

Uztveres konstantums ir uztveramo objektu īpašību nosacīts nemainīgums, būtiski mainoties uztveres apstākļiem.

Uztverē svarīgs ir arī apjēgšanas process, jo ar to saistās izpratne.

Pēc manām domām Maijai piemīt laba uztvere. Viņai piemīt arī vērīgums. Parasti viņa ievēro to, ko citi nepamana. Taču laika uztvere viņai nav gluži izsteigta. Lai izpētītu Maijas laika uztveri es izmantoju metodi – dabisko eksperimentu. Es paņēmu pulksteni un fiksēju minūtes sākumu. Liku Maijai noteikt kad būs pagājusi viena un trīs minūtes. Minūti viņa pateica ar 15 sekunžu kļūdīšanos un arī trīs minūtes nepateica laikā. No eksperimenta secinu, ka laika uztvere Maijai nav labi izteikta. Maijai bieži ir arī laika uztveres emocionālā determinācija. Tas nozīmē, ka darot kaut ko interesantu laiks skrien ātri, bet darot kaut ko garlaicīgu laiks velkas. Tā arī Maijai ir. Dažas mācību stundas viņai paskrien ļoti ātri, piemēram, literatūra, bet citas gluži otrādi – velkas, piemēram, matemātika. Taču man liekas, ka visiem cilvēkiem pozitīvu emociju iespaidā liekas, ka laiks skrien, bet negatīvu emociju ietekmē liekas, ka laiks stāv uz vietas.

Atmiņa

Atmiņa ir mūsu saprāta spēja fiksēt informāciju, to uzglabāt un, kad vajadzīgs, reproducēt vai aktualizēt. Atmiņa ir spēja saglabāt un atcerēties iepriekšējo pieredzi.

Atmiņas struktūrā izšķir īslaicīgo, ilglaicīgo un operatīvo atmiņu. Īslaicīgajā atmiņā informācija saglabājas 1 – 20 minūtes. Daļa informācijas tiek dzēsta, bet daļa pāriet ilgstošajā atmiņā. Ilglaicīgajā atmiņā informācija saglabājas uz mūžu. Tā ir zemapziņas informācija. Ilgāk saglabājas bērnības atmiņas. Operatīvā atmiņa ir konkrētā reālā atmiņa, ko izmanto konkrētā brīdī konkrētām vajadzībām. Atmiņu klasificē atkarībā no iegaumējamā materiāla modalitātes, atkarībā no iegaumējamās struktūras rakstura un atkarībā no iegaumēšanas mērķtiecības.

Atmiņa sevī ietver iegaumēšanu, saglabāšanu un reproducēšanu. Iegaumēšana ir process, kas nodrošina informācijas fiksāciju atmiņā, tai ir divi paveidi : tīšā un netīšā iegaumēšana. Tīšā prasa gribas piepūli. Iegaumēšana ir atkarīga no vairākiem faktoriem. Viena no iegaumēšanas formām ir iekalšana, tā ļauj iegaumēt vismazāk. Saglabāšana ir informācijas uzkrāšana atmiņā. Reproducēšana ir process, kurā informācija tiek izsaukta no ilglaicīgās atmiņas un iekļauta cilvēka darbībā. Augstāks reproducēšanas līmenis ir atcerēšanās.

Iegaumēšana ir atkarīga gan no vēlēšanās iegaumēt. Ja nav šī vēlēšanās, tad grūti atcerēties pat to ko uztveram katru dienu. Iegaumēšanas procesu ietekmē kā pozitīvās, tā negatīvās emocijas, arī nogurums, problēmas ar veselību, kā arī ja trūkst motivācijas.

Maijai nav diez ko laba atmiņa. Maija izpildīja divus testus. No septiņām skaitļu rindām viņa atcerējās pirmās četras rindas. No vārdu atcerēšanās arī nekas spīdošs neiznāca. Vienkāršos vārdus, kur bija sakritība viņa vēl atcerējās, bet, kur vairs nebija sakritība, atcerējās tikai četrus no desmit. Svarīgas lietas Maija atceras, bet mazsvarīgās ātri izmet no galvas.

Ne jau viss saglabājas atmiņā. Cilvēki aizmirst lielāko daļu no saņemtās informācijas. Interesants ir fakts, ka cilvēks aizmirst pirmajās deviņās stundās pēc iemācīšanās, pēc tam aizmiršana ievērojami samazinās. Aizmiršanas ātrums atkarīgs no vairākiem apstākļiem. To veicina neizpratne, vecums, nepietiekoša atkārtojumu skaits, emocionālā spriedze, informācijas atkārtošanās, nogurums. Aizmiršana ļauj cilvēkam atbrīvoties no liekas informācijas.

Domāšana un runa

Ārējās un iekšējās pasaules izzināšana sākas ar sajūtām un uztveri, kuru svarīgākos momentus saglabā atmiņa. Šo uzkrāto informāciju cilvēks izmanto domāšanas procesā, lai izzinātu parādību cēloņus, sakarības, attīstības gaitu, kā arī savu izturēšanos, rīcību, darbības rezultātus un sekas. Domāšana ir psihisks izziņas process, kurā ar runas palīdzību notiek vispārināta un netieša atspoguļošana.

Domāšana ir viens no sarežģītākajiem psihes procesiem, tādēļ arī domāšanas struktūra ir diezgan sarežģīta. Domāšana iedalās trīs veidos – uzskatāmi darbīgajā, uzskatāmi tēlainajā un abstrakti teorētiskajā. Uzskatāmi darbīgā domāšana raksturojas ar to, ka analītiski sistemātiskā darbība tiek veikta ar pašiem priekšmetiem. Tas ir pirmais domāšanas veids, kas rodas bērna psihiskās attīstības procesā. Uzskatāmi tēlainajā domāšana balstās uz atmiņas priekšstatiem un uztveres tēliem. Abstrakti teorētiskā domāšana ir analītiski sistemātiska darbība nevis ar priekšmetiem vai to tēliem, bet jēdzieniem vai vārdiem, kas šos priekšmetus vai parādības apzīmē. Domāšanas procesam ir šādas operācijas – salīdzināšana, analīze, sintēze, abstrakcija, vispārināšana.

Domāšanas formas ir jēdziens, spriedums, slēdziens. Jēdziens ir verbālās domāšanas vispārinātākā forma, kas atspoguļo kāda priekšmeta vai parādības būtiskās īpatnības un sakarības. Spriedums ir tāda domāšanas forma, kurā tiek izteikts apstiprinājums vai noliegums. Slēdziens ir domāšanas forma, kurā uz viena vai vairāku iepriekšēju spriedumu pamata izdara secinājumu.

Runas pamatvienība ir vārds, kas pilda vairākas funkcijas. Vārdu uzbūves saskaņošanas likumus un noteikumus, un pašu vārdu kopumu sauc par valodu. Valoda kā sistēmas realizējas runā. Runas galvenā funkcija ir iespēja uzkrāt, saglabāt un nodot informāciju no cilvēka uz cilvēku, no paaudzes uz paaudzi.

Katram cilvēkam domāšana un runa ir savādāka. Katram ir savas īpatnības. Toties vislabākā domāšana, manuprāt, ir pozitīvā domāšana un ar šo domāšanu ir iespējams panākt daudz vairāk.

Iztēle

Iztēles process ir cieši saistīts ar domāšanu un darbojas ar tēliem, kas rodas uztverē un sajūtās un nostiprinās atmiņā. Iztēle ir psihisks process, kurā uz veco tēlu pārstrādes pamata veidojas jauns tēls. Iztēle parasti apsteidz domāšanu. Tēlu veidošanā iztēle var aiziet ļoti tālu no realitātes.

Iztēli iedala vairākos veidos atkarībā no apstākļiem, kādos tā darbojas – tīšā iztēle, netīša iztēle, aktīvā iztēle, pasīvā iztēle. Tīšajā iztēlē tēli rodas ar speciālu nodomu, bet netīšajā bez speciāla nodoma. Aktīvā iztēle ir cilvēka sapņi, kuros cilvēks veido vēlamās nākotnes tēlus. Pasīvā iztēle ir sapņojumi – nākotnes tēls, kas neatbilst cilvēka iespējām.

Maijai ir ļoti bagātīga iztēle. Viņa arī bieži mēdz sapņot nomodā, kas liecina, ka viņai piemīt aktīvā iztēle, dažreiz viņas sapņi ir arī nereāli, ko sauc par pasīvo iztēli.

Emocionālā sfēra

Jūtas

Jūtas ir relatīvi noturīgi, ilgstoši emocionāli procesi, kas nodrošina cilvēka attieksmi pret sevi, citiem, sabiedrību.

Cilvēku jūtām ir virkne īpatnību – polaritāte, ambivalence, intensitāte, stenitāte un astenitāte. Jūtu polaritāte izpaužas tai apstāklī, ka cilvēkam pret priekšmetiem, parādībām var izveidoties gan pozitīva, gan negatīva attieksme. Pozitīva attieksme var izpaustie prieka, laimes, jautrības, mīlestības u.c. jūtās, negatīvā – ciešanās, skumjās. Ambivalence ir vienlaicīga polāro jūtu pārdzīvošana attiecībā pret vienu un to pašu priekšmetu vai parādību.

Jūtas ir vērstas pret kaut ko vai kādu. Jūtas veidojas sociālās vides iespaidā. Ja emocijas ir vairāk konkrētas situācijas noteiktas, tad jūtas izraisa tādas parādības, lai apmierinātu konkrētu vajadzību. Augsts jūtu attīstības līmenis liecina par vispusīgi attīstītu personību.

Izšķir augstākās un zemākās jūtas. Zemākās jūtas saistītas ar priekšmetiem, kuri apmierina cilvēka dabiskās vajadzības. Augstākās jūtas ir cilvēka garīgās dzīves vērtību sistēma. Tādas ir morālās, intelektuālās, praktiskās un estētiskās jūtas.

Mīlestība ir intensīva un dziļa noturīgu jūtu forma. Tā vajadzīga katram cilvēkam. Psihologs Ēriks Fromms apgalvo, ka mīlestība ir māksla, kas jāapgūst tikpat pamatīgi kā visas citas. Spēja mīlēt ir principiāla būtnes īpašība, tā ir spēja, kas katram cilvēkam piemīt lielākā vai mazākā mērā. Tā ir noteikta attieksme pret apkārtējo vidi, nevis saistīta tikai ar vienu cilvēku vai noteiktu objektu.

To, cik lielā mērā izpaužas cilvēka spēja mīlēt, nosaka tas, cik daudz mīlestības šis cilvēks ir saņēmis pats, vēl būdams bērns, kāda ir viņa pozitīvā pieredze, saņemot mātes, kā arī pirmā partnera mīlestību.

Jūtas veidojas un attīstās, pamatojoties uz emocijām. Es domāju, ka Maijai ir gan visas zemākās un arī augstākās jūtas, jo viņa ir vispusīgi attīstīta personība, kura neaprobežojas tikai ar mantisko vērtību, bet izjūt vajadzību gan pēc estētiskajām jūtām, gan intelektuālām, gan morālām jūtām.

Emocijas

Emocijas ir psihisks stāvoklis. Tam raksturīgas kompleksas organisma reakcijas uz ārējās vides vai iekšējām izmaiņām. Emocijas ir parādību un situāciju reālās jēgas atspoguļojums subjektīva pārdzīvojuma formā.

Emocijas palīdz orientēties apkārt notiekošajā, novērtēt priekšmetus un parādības atkarībā no tā, cik tie ir vēlami vai nevēlami, derīgi vai kaitīgi. Tās bieži vien nosaka mūsu uzvedību.

Pavisam izdala 9 galvenās emocijas – prieks, interese – satraukums, izbrīns, bailes, dusmas, riebums, nicinājums, bēdas, kauns.

Emocijas iedala pēc vairākiem kritērijiem.

Pēc ilguma izšķir 3 veidus:

 noskaņojums – ilgstoša, bet maz izteikta emocija,

 kaisle – mazāk ilgstoša, bet jau izteiktāka emocija,

 afekts – īslaicīga, bet ļoti spēcīga emocija – vētrains, emocionāls “uzliesmojums”.

Pēc rakstura iedala:

 pozitīvas emocijas – prieks, sajūsma, uzticība u.c.

 negatīvas emocijas – bēdas, nomāktība u.c.

Pēc ietekmes uz cilvēka rīcību iedala:

 stēniskās jeb mobilizējošās emocijas. Tās mobilizē kādu šķēršļu pārvarēšanai. Šeit pieder visas pozitīvās emocijas un dusmas.

 astēniskās jeb demobilizējošās emocijas. Tās traucē pārvarēt radošās grūtības. Šeit pieder izmisums, bailes, kauns.

Emocijas galvenokārt ir atkarīgas no centrālās nervu sistēmas īpatnībām, kas nosaka cilvēka temperamentu. Viena no temperamentu raksturojošām komponentēm ir emocionalitāte. Cilvēkus iedala emocionāli noturīgos un emocionāli nenoturīgos. Noturīgie ir savaldīgi un māk kontrolēt savas izjūtas. Turpretim, emocionāli nenoturīgie cilvēki ir nesavaldīgi un atklāti izrāda savus pārdzīvojumus. Emociju izpausme ir atkarīga arī no audzināšanas, vispār pieņemtajiem pieklājības noteikumiem, dzīves pieredzes un cilvēka ieradumiem.

Emocionalitāte ir īpašība, kas raksturo jūtu pārdzīvojuma procesa dinamiku un intensitāti.

Mana pētāmā – Maija, ir emocionāli jūtīgs cilvēks, īpaši pret negatīvu vērtējumu un negatīvu attieksmi pret viņu. Maija bieži vien slēpj savas emocijas, jo baidās tās izrādīt. Bet ir dienas, kad viss, kas sakrājies, nāk uz āru. Maija bieži nevalda pār savām emocijām, tas nozīmē, ka Maija pieder pie emocionāli nenoturīgā cilvēku tipa.

Personības virzība

Personība

Par personību nepiedzimst, bet kļūst par tādu mijiedarbībā ar citiem cilvēkiem. Lielākā daļa psihologu ir vienisprātis, ka cilvēka personības veidošanās ir nesaraujami saistīta ar viņa apziņas attīstību, ar pašapziņas veidošanos, ar cilvēka Es rašanos, un tas ir viens no galvenajiem personības veidošanas kritērijiem. Indivīds kļūst par personību jau apmēram 4 – 6 gadu vecumā. Psiholoģiskajā izpratnē personība ir neatkārtojams cilvēka psihisko īpašību kopums, kas vada psihiskos procesus un nosaka cilvēka izturēšanos un rīcību.

Personība ir socializācijas procesā iegūto indivīda psihisko īpašību kopums. Katrai personībai piemīt gan tipisko, gan individuālo īpašību kopums. Jebkurai personībai raksturīga runa, atmiņa, raksturs, vajadzības utt., bet šīm īpašībām savukārt ir individuālas īpatnības.

Mūsdienu psiholoģijas zinātne vēl šodien nespēj dot atbildi uz jautājumu, kāda tad ir cilvēka būtība. Tāpēc pastāv vairākas personības teorijas, katrā no tām ir objektīva patiesība, taču kopējā zinātnes līmenī tā ir tikai daļēja.

Pastāv četras galvenās pieejas personības pētījumos: personības īpašību teorijas, biheiviorāli kognitīvā pieeja, psihodinamiskā pieeja un humānistiskā pieeja.

Psihodinamisko pieeju pārstāv psihoanalīze tās daudzveidīgajos variantos. Šeit tiek raksturota cīņa starp dažādie personības iekšējiem spēkiem un personības veidošanās un attīstība. Psihoanalīzes pamatlicējs ir Z. Freids.

Humānistiskā pieeja sāka veidoties vēlāk kā citas, tās pamatlicēji ir A. Maslovs un K. Rodžers, tās galvenais mērķis bija pētīt veselīgu, radošu personību, savā ziņā ideālu, pēc kura būtu jātiecas cilvēkiem.

Maijas pētīšanai es izmantoju Psihoģeometrisko testu. Pēc testa rezultātiem secinu, ka Maija ir ļoti daudzveidīga personība, viņai patīk veidot kaut ko neredzētu. Viņa nevar pieņemt standartus. Viņa ir nenogurdināma un spēj aizraut draugus. Viņai nepatīk darbs un it īpaši darbs ar papīriem.

Maija ir ļoti neprognozējams cilvēks. Viņu nevar prognozēt un tieši tas viņu padara īpašu un neatkārtojamu, kā jau katru personību.

Temperaments

Temperaments – svarīga personības īpašība, kas ietekmē cilvēku savstarpējās attiecības un psiholoģisko saderību, pildot kādu darbību.

Temperamentu nosaka bioloģiski iedzimtas īpatnības. Temperaments ir relatīvi noturīgs un nemainīgs.

Saskaņā ar H. Aizenka teoriju, cilvēka temperamentu nosaka divi pamatrādītāji: introversija un ekstraversija, otrais – emocionālā noturība jeb emocionālā līdzsvarotība. Mūsu izturēšanos nosaka gan mūsu griba, nodomi, gan ārējie apstākļi, citi cilvēki, tas, kas notiek visapkārt. Notiek pārslēgšanās no savas iekšējās pasaules uz ārējo. Jungs pievērsa uzmanību tam, ka lielai daļai cilvēku šī tendence ir pārsvarā. Centrēšanās uz sevi, savu iekšējo pasauli, vai uz āru, citiem cilvēkiem, apstākļiem, kad enerģija tiek virzīta uz āru. Šo enerģijas virzību nosauca par intraversiju – uz iekšu, ekstraversiju – uz āru, attiecīgi nošķīra divus psiholoģiskos tipus: intravertus un ekstravertus.

Maija ir ekstravertais tips. Ekstraverti ir atklāti, sabiedriski, ātri iejūtas jaunās situācijās, viegli kontaktējas ar cilvēkiem, ir komunikabli. Attiecības ar cilvēkiem vairāk virzās plašumā, nevis dziļumā. Ekstraverti dod priekšroku darbam ar cilvēkiem, šāds darbs viņiem patīk. Darbs ar cilvēkiem nenozīmē tikai darbu grupā, tas nozīmē, ka katru dienu ir darīšana ar cilvēkiem. Tipiski ekstraverti atklāti pauž savas jūtas, bet mana pētāmā tās slēpj un citiem neizrāda. Ekstravertam pagātne nav nozīmīga, kas bijis, to vairs neatgriezīs, viņš daudz nedomā arī par nākotni, jo rīts ir gudrāks par vakaru. Galvenais ir tas, kas notiek šeit un tagad.

Pēc Aizenka testa noteicu, ka Maija ir Melanholiķis. Melanholiķim ir paaugstināta sensitivitāte, augsta emocionāla uzbudināmība, negatīvās emocijas dominē pār pozitīvajām. Maija tiešām ir ļoti jūtīgs cilvēks, kas bieži apvainojas par vistīrākiem sīkumiem.

Leave a Comment