Personības jēdziens
Personība ir cilvēks, indivīds, sociālais indivīds. Personības definīciju ir daudz. Psihologi, filozofi, kriminologi un citu nozaru speciālisti ir nopietni strādājuši, lai radītu personības definīcijas, bet no šī darba pārliecinoši rezultāti nav gūti. Izrādās, nav zinātnieku vienprātības pat personības pazīmju raksturojumā. Katrā zinātņu nozarē vai arī kopsakarīgās zinātņu nozarēs (piemēram, psiholoģijā un pedagoģijā) uzsvars likts uz citām pazīmēm. Cik definīciju radīts, to pat nav iespējams konstatēt, taču definīciju skaits nekliedē neskaidrības personības jēdziena izpratnē.
Pēc L.Žukova personību var definēt kā cilvēka neatkārtojamu īpašību kopumu, kas vienu indivīdu ļauj atšķirt no otra. Personība veidojas sabiedrisku attiecību sistēmā un pati atklājas šajās attiecībās – attieksmē pret dabu, citiem cilvēkiem un pašam pret sevi.
Pedagoģijā un psiholoģijā ar personību saprot katru apzinīgu cilvēku, kas sasniedzis sava laika civilizācijas līmeni, viņam ir savs statuss un sabiedriski nozīmīga loma sabiedrībā. Psiholoģijā personības izpratne ir piezemētāka – personība ir jebkurš cilvēks, kas spēj apzināti vadīt savu darbību, kontrolēt savu rīcību. To nespēj bērni agrīnā vecumā, bet, normāli attīstoties, viņi kļūst par personībā. Smagas psihiskas slimības gadījumā cilvēks vairs nespēj atbildēt par savu rīcību, bet katrā ziņā līdz brīdim, kad slimība viņu noveda pie personības sabrukuma, viņš bija personība. Personība- psihisko īpašību kopums, ko apzīmē ar vārdu „personība”. Jēdzieni „cilvēks” un „personība” ir identiski pēc apjoma, bet ne pēc satura. Personība ir cilvēka īpašība, bet cilvēks ir šīs īpašības nesējs.
Personībā- visbagātākā un dziļākā sociālā kvalitāte, kas piemīt kā sociālajam indivīdam. Indivīda sociālo iezīmju kopums, kas izveidojās cilvēkam dzīvojot konkrētā sabiedrībā, apgūstot un savdabīgi pārstrādājot sociālo pieredzi.
Personībai piemīt sociāli tipiskais, kas raksturīgs visiem konkrētajiem sabiedrības locekļiem.
Māsa Marija Stefana personību definē tā- „katrs cilvēks pakāpeniski veido sev raksturīgo fizisko elementu un psihisko stāvokļu vienību – personību. Personība ir „psihisko un fizisko, iedzimtā un iegūtā rakstura īpašību vienība, kas atšķir vienu cilvēku no otra un dara tos par neatkārtojamām personībām”. Šī definīcija nebūtu pilnīga, ja netiktu minēts cilvēka sabiedriskais raksturs, jo personība veidojas, attīstot iedzimtās un sabiedrībā dzīvojot iegūtās īpašības.”
A.Bels, kas romānā “Būris” personību raksturojis uz sava literārā tēla Bērza fona: “Bērzs nebija skaists cilvēks, bet viņam piemita tas šarms, tā individuālā pievilcība, kas veido cilvēka personību, ļaujot viņu pamanīt un atšķirt pūlī, nesajaucot ne ar kādu citu. Viņam piemita sava “es” zīmogs.” Personība, pēc rakstnieka uzskatiem, ir cilvēka individuālais “es” zīmogs, kas piemīt tikai vienam indivīdam un var ietvert neskaitāmi daudz pazīmju, kas veido cilvēka ētisko kodolu. “
(..) starp cilvēkiem ne vien ārīgi, bet tāpat iekšīgi lielum liela sprauga jeb starpība atronama. Visiem nav vienāda prieka, nedz bēdu, nav vienādu kārību, nedz vienāda nolūka, nele vienādu cītību. Dvēsele un gars, sirds un prāts – tie pie dažādiem cilvēkiem dažādi izposti un izrotāti.” No Kronvalda Ata raksta “Cilvēka iekšīgs un ārīgs veids” (1868) redzams, ka viņš cilvēka personības būtību izpratis un raksturojis kā cilvēka “iekšīgu” veidu.
Humānās psiholoģijas pārstāvis Ē.Fromms personību izprot kā to iedzimto un iegūto psihisko īpašību kopumu (veselumu), kurš raksturo indivīdu un padara to unikālu, bet G.Olports atzīst, ka jēdzienu „personība” definēt nav iespējams, jo personība ir vienota un dinamiska, tā nepārtraukti attīstās un mainās, tā jāvērtē kā iekšēju spēku determinēta (nosacīta) parādība.
Latvijas psihologi Ā.Karpova un I.Plotnieks kā personības būtību raksturojošas akcentē sociālās attiecības. „personība ir cilvēks, kas stājies noteiktās sociālajās attiecībās, apzinās šīs attiecības un kā aktīvas darbības subjekts spēj pārveidot pasauli un atbildēt par pārveidošanas rezultātiem”.
Rodas jautājums – kādēļ sastopamas tik krasas atšķirības jēdziena “personība” izpratnē? Atbildi var atrast jēdziena vēsturiskajā attīstībā – tas vēlākā laikā tika novirzīts pārāk tālu no tā pirmatnējās nozīmes. Sākumā jēdziens tika attiecināts uz priekšmetu – sengrieķu aktiera masku, tad uz cilvēku – aktieri un viņa tēloto lomu, bet pēc tam – uz īpašību, cilvēka sabiedrisko kvalitāti.
Latvijas Universitātes profesors Augusts Milts raksta: “Fiziska cilvēka nāve tikai retos gadījumos sakrīt ar personības nāvi. Šai ziņā disharmonijas izpausme meklējama depersonalizācijas procesā, personības atmiršanā, kad cilvēks vēl dzīvo.” Profesoram daļēji jāpiekrīt. Pārdomas izraisa minētais “depersonalizācijas process”, ko vienkāršāk varētu nosaukt par psihisku saslimšanu un kas rada daudz nezināmo. Rodas vairāki jautājumi – līdz kādai robežai personība var atrauties no cilvēka un izplēnēt? Vai iespējams tāds stāvoklis, ka galējā depersonalizācijas stadijā cilvēks kā persona ar savām cilvēktiesībām turpina eksistēt, bet personība zudusi?Likumos nebūtu pieļaujama tādu terminu lietošana, kas nav precīzi un vienveidīgi saprotami, it sevišķi tad, ja pēc tādiem nav praktiskas nepieciešamības. Tādēļ jaunajā Kriminālprocesa likumā turpmāk nebūtu pieļaujama termina “personība” lietošana. Tas būtu izslēdzams arī no Krimināllikuma 46.panta 2.daļas, aizstājot to ar citiem terminiem, no kuriem skaidri un nepārprotami būtu saprotama likumdevēja griba.
Psihologi atzīst, ka pastāv personības traktējuma problēma psiholoģijā: tiek uzdoti jautājumi, vai katrs cilvēks ir personība, piemēram, tikko dzimis bērns; vai līdz ar nāvi pazūd personība; ar ko tā sākas? Bija laiks, kad uzskatīja, ka cilvēks piedzimst kā balta lapa un vide, audzināšana šo lapu pieraksta, tas ir, cilvēks kļūst par to, par ko viņu uzaudzina. Tad sekoja uzskats, ka personību nosaka iedzimtība, personība ir īpašību kopums, ko veido temperaments, iedzimtība, atmiņa, domāšanas īpatnības, sajūtas, griba u.tml. Zināmu apvērsumu izdarīja Z.Freids, kurš personības attīstību saistīja ar konfrontāciju starp bērna iedzimto, dabisko pasauli un pretimstāvošo ārējās pasaules pusi, sabiedrību. Šī ārējā pasaule ietekmē (traumē) bērna iekšējo dabisko pasauli un liek izstumt iedzimtās tieksmes un ievirzes zemapziņā.
Psiholoģijas skolas nodibinātājs, Z.Freida skolnieks A.Adlers 20.-30. gados personību traktēja pēc individuālpsiholoģijas skolas uzskatiem: personībai piemīt savs sākotnējais pirmatnējais kodols, būtība, kas nosaka personību kā tādu, personība ir neatkārtojama, unikāla vienība. Pats kodols dzīves laikā nemainās, tikai „apaug” ar dzīves pieredzi.
Šīs uzskats sasaucas ar 20.gs. humānistiskās psiholoģijas skolas uzskatiem (A.Maslovs, K.Rodžerss, G.Olports, R.Berns u.c.)-personība ir pašregulācijā esoša sistēma, kas pati sevi nosaka; tātad-cilvēks nav „tabulā rasa”, viņā jau ir sava kodola struktūra, minimums jau piedzimstot (temperaments, bioķīmiskais balanss u.c.), ir savs ES, spēja ieklausīties sava „iekšējā impulsa balsī”-cilvēkā atrodas „augstākā tiesa”, kas vērtē apkārt notiekošo, ļauj izdarīt izvēli. Personība- indivīda iekšēja dinamiska organizācija, kas iekļauj sevī motivāciju sistēmas, ieradumus, personiskās iezīmes, kuras nosaka personības unikalitāti, piemērojoties videi. G.Olports: „Personība ir dinamiska organizācija individuālās psihofiziskās sistēmas ietvaros, kura nosaka tai raksturīgo uzvedību un domāšanu.”
Eriksons līdzīgi kā Ādlers uzsver, ka nedrīkst aplūkot cilvēka personības attīstību atrauti no sabiedrības, kurā viņš attīstās. Sabiedrība, kurā ir cilvēks, nav tikai fons, tai ir ļoti liela nozīme.
Literatūras saraksts
1. Bels Alberts „Būris”,R.: Liesma, 1972. – 86.lpp.
2. Jurgena Inese „Vispārīgā pedagoģija”, 2002 g., Rīga
3. Katoļu kalendārs 2005. gadam. Rīga: 2004., 36. lpp.
4. Kronvalda Atis. Kopoti raksti. 1.sēj., R.,1939. – 636.lpp.
5. Laila Grāvere, LU Juridiskās fakultātes studente, pedagoģijas maģistre, – “Latvijas Vēstnesim”
6. Milts A. Harmoniskais un disharmoniskais personībā. R.: Liesma, 1979.-148.lpp.
7. Reņģe Viesturs „Psiholoģija. Personības psiholoģiskās teorijas,” R.: Zvaigzne ABC, 1999.-
8. Svence Guna „Personības attīstības psiholoģija”, Ievas Kalves datorsalikums, 1998. -15.lpp.
9. Žukovs I. Ievads pedagoģijā.-R.:Raka,1997
10. „Psiholoģija vidusskolai,” Zvaigzne ABC, 1999.-
11. www.rarzi.lv