Sākot savu pārspriedumu vēlējos vispirms noskaidrot, ko tieši nozīmē jēdziens multikulturālisms-„Jēdziens multikulturālisms sastāv no divu vārdu savienojuma, kas nozīmē: latīņu val. multi < multum daudz – salikteņu daļa – daudz.., vairāk..; tas, kas saistīts ar lielu kaut kā daudzumu vai skaitu un latīņu val. cultura – kopšana, apstrādāšana, audzināšana – viss, ko cilvēku sabiedrība radījusi ar cilvēku fizisko un garīgo darbu. Mūsdienu sabiedrību raksturo kulturālais plurālisms (iespēja dažādiem sabiedrības slāņiem un grupām paust un īstenot savus uzskatus, aizstāvēt savas intereses politikā, valsts pārvaldībā, kultūrā un citās jomās). Kā ideāls, multikulturālisms cildina kulturālo dažādību. Piemēram, valodu, reliģiju dažādība.
Sabiedrībai ir jāsniedz multikulturāla izglītība, kas sniegtu izpratni par dažādu etnisko grupu kultūru un vēsturi, sagatavotu cilvēkus dzīvei vairāku rasu vai tautu sabiedrībā. Pastāvot pretrunām starp kultūrām var rasties konflikti, kas jācenšas atrisināt, akcentējot nevis kultūras savstarpējo apkarošanu, bet gan kultūras trūkumu vispār. Kultūrai ir tautu, rasu, visas sabiedrības apvienotājas loma. Pastāv uzskats, ka multikulturālisms ir utopija (nerealizējama tagadnes pretrunu atrisināšanas ideja).” ( www.iklubs.lv) Multikulturālisms nozīmē, ka līdzās pastāv vairākas kultūras, kuras „draudzīgi” sadzīvo savā starpā. Katra ir pati par sevi, bet tomēr ir vienotas. Vienkāršākais multikulturālisma skaidrojums ir šāds: divas valodas un divas kultūras paver cilvēkam plašākas perspektīvas sabiedrībā. Cilvēki, kas runā vairāk nekā vienā valodā un pazīst vairāk nekā vienu kultūru, ir empātiskāki, viņi vairāk vēlas celt tiltus, nevis nostiprināt robežas. Multikulturālisms ir pretstats asimilācijai. Asimilācija sliktākajā gadījumā noved pie pozitīvas attieksmes pret jauno kultūru, bet pie negatīvas attieksmes pret savas grupas kultūru. Plurālisms un multikulturālisms ietver pozitīvu attieksmi pret visām kultūrām un noraida aizspriedumus un rasismu.
Multikulturālisms mūsdienu sabiedrībā, es uzskatu ir diezgan aktuāla problēma, jo nākas ar to saskarties gandrīz vai teju katru dienu. Izlasot rakstu interneta portālā www.hc.lv tā vien gribējās nocitēt vienu domu „…pirmās pamanāmās kultūras atšķirības ir tieši vizuālās. Un tās ir ļoti, ļoti krasas. Ja Latvijā reizēm gadās atšķirt krievus no latviešiem, arī tad es nekad nevaru būt drošs, vai es uzminēji pareizi. Mans tēvs ir krievs un māte ir latviete, tāpēc es diezgan labi pārzinu gan latviešu, gan krievu kultūru. Un tomēr es ļoti bieži kļūdos, pēc izskata nosakot, kādai nacionalitātei vai kultūrai pieder kāds cilvēks. Un, ja Latvijā katru iebraucēju melno pie mums burtiski aprij ar acīm, tad Kanādā, tā ir tik ikdienišķa aina, ka pievēršot pastiprinātu uzmanību citām kultūrām cilvēks tikai nodod savu neizglītotību, savu nespēju pieņemt citas kultūras kādas tās ir un vispār pieņemt atšķirīgo.” Deniss raksta par multikulturālismu gan Torontu, gan arī Latvijā. Protams, ka pirmais kā var saprast vai attiecīgo sabiedrību ir ietekmējušas citas kultūras, tas ir pēc ārējām pazīmēm. Pirmkārt, pēc apģērba, otrkārt, pēc runas veida un izrunas, treškārt, pēc izturēšanās, uzvedības manierēm. Viņš salīdzina kā multikulturālisms ietekmē Toronto sabiedrību un kā tas ietekmē Latvijas sabiedrību! Rakstot viņš min, ka atšķirīga ir attieksme pret multikulturālismu. Teiksim „Toronto, iekāpjot autobusā, nav nekāds brīnums, ja šofera krēslā sēž jamaikietis, jamaikiešu košajās krāsās saģērbies, galvā viņam dredi un viņš vadot autobusu dzied dziesmu un paspēj pat pagrozīties dziesmas ritmā. Autobusā parasti kopā sēž melnie, indieši, ķīnieši, baltie un citreiz arī arābi.” Latvijā dažreiz ieraugot pat melnādaino cilvēku visi skatās acis pārgriezuši ar izbrīnu sejā, domājot- no kurienes te tāds uzradies? Atšķirība ir tāda, ka tur jau tās visas pārējās kultūras ir ienākušas ātrāk un cilvēki jau ir pieraduši pie dažādības, bet Latvijā, es uzskatu, ka tas ir ieviesies pavisam nesen, varētu pat teikt, vairāk jau tikai ar to, ka Latvija iestājās Eiropas Savienībā. Latvijā cilvēki arī īpaši nevēlas citu kultūru ieviešanos, jo, pirmkārt, par to liecina cilvēku attieksme pret visu jauno un mums neatpazīstamo. Šeit arī daudzi var no matiem uztaisīt dredus un staigāt pa ielām, tā kā to Toronto dara šoferu, bet jautājums paliek atklāts-kāda pret to būs cilvēku attieksme? Viennozīmīgi diezgan noliedzoša. Mūsu attieksme visbiežāk pret visu jauno ir tāda-priekš kam tas viss ir vajadzīgs, tāpat viss ir labi un līdz šim arī tā bija, kāpēc mums ir jāiesaistās svešas kultūras izzināšanā, ja mums ir savējā. taču te nu mēs mēdzam nonākt arī pretrunās un es pašreiz arī tur nonācu- mūsu kultūra ir vien a un vienīga, tādas kultūras kā pie mums nekur arī nebūs, bet ja mēs neiepazīsim citas kultūras, tad mēs nezināsim ar ko tieši šī latviešu kultūra izceļas un ir ārkārtīgi vienreizēja! „Tagad, kad Latvija ir iestājusies ES, man šķiet dīvaini, ka daudzi cilvēki paziņo, kā lielas šausmas, ka „tagad sabrauks te pie mums visādi”. Pirmkārt „visādiem” Latvijā pagaidām nav ko īpaši darīt, jo citās valstīs ir daudz labāki dzīves apstākļi. Un, otrkārt, manuprāt, tas būtu tikai labi, ka pie mums uz Latviju atbrauktu vairāk arī citu kultūru pārstāvji. Katrai kultūrai taču ir kaut kas interesants, ko mēs varētu mācīties, vai vismaz ar interesi izbaudīt – līdzīgi kā mēs izbaudām japāņu ēdienus. Mums taču patīk šie ēdieni! Tad kāpēc, kad tiek ieraudzīts kāds japānis, tas obligāti ir jānosauc par „šķībacaino”? Pie tam pašiem tas liekas riktīgi labs joks. Latviešiem ir daudz tādi „joki” par cittautībniekiem: „Tere, tere traktors” par igauņiem, „šķībacainie” par ķīniešiem un japāņiem, par krievvalodīgajiem nemaz nerunājot. Nožēlojami!” (www.hc.lv)
“Dažkārt mēs lietojam dažādus jēdzienus un terminus, ne vienmēr apzinoties to patieso nozīmi. Vairāki jēdzieni un termini ir būtiski, runājot par sabiedrību, integrāciju, politisko nāciju, nacionālismu un citiem jautājumiem. Ir svarīgi, lai runājot par sabiedrības jautājumiem, visi saprastu jēdzienus vienlīdz skaidri, lai nevarētu rasties pārpratumi un neskaidrības.
Intensīvās migrācijas, globalizācijas un administratīvo robežu maiņas rezultātā mūsdienās lielākajā daļā pasaules valstu, arī Latvijā, dzīvo liels skaits dažādu etnisko grupu piederīgo. Viņiem nereti ir grūtības gan uzturēt savu etnisko kultūru, gan arī identificēties ar nacionālo valsti. Kā viens no risinājumiem šajā ziņā ir multikulturālisms. Multikulturālisms nav vienkārši iecietība pret kulturālo dažādību. Multikulturālisms reizē ir gan valsts, gan indivīdu attieksme. Tā galvenais mērķis ir izveidot apstākļus, kur līdzās var pastāvēt dažādas kultūras.
Pastāv vairāki multikulturālisma paveidi:
liberālais multikulturālisms ir noteiktu kopīgu universālu vērtību kopums, kuru atzīst un par kurām var vienoties visi, neatkarīgi no viņu sociālās un kulturālās piederības;
radikālais multikulturālisms principā noliedz jebkādas centrālo vērtību pastāvēšanas iespēju un uzskata, ka valstij ir jābūt tikai administratīvai struktūrai, kas ir kā starpnieks starp etniskajām grupām.”
Rokasgrāmata pasniedzējiem pilsoniskajā izglītībā. – R.,1999. – 43. lpp.
Valsts programma “Sabiedrības integrācija Latvijā” ir orientēta uz liberālā multikulturālisma ieviešanu. Tādējādi, indivīdam joprojām saglabājot savu etnisko piederību, jāidentificē sevi arī ar Latvijas valsti. Juridiskā ziņā identifikācija ar Latvijas valsti ir pilsonības jautājums.” (www.luis.lanet.lv) Izlasot portālā šo rakstu uzreiz prātā nāk doma, ka tieši valdība ir atbildīga par multikulturālisma ienākšanu sabiedrībā un īpaši par sabiedrības attieksmi. Ja valdība neprot pasniegt to tautai kā normālu parādību, tad mēs to arī neuztversim normāli. Ja mēs patiešām gribam „draudzēties” ar citām tautām un to kultūrām, tad nevajadzētu pārspīlēti uzspiest mums šīs citu kultūru iezīmes, bet gan pakāpeniski paskaidrojot, cik tas ir svarīgi un nozīmīgi mūsu attīstībā un izaugsmē. Pieņemot kaut ko jaunu, tas uzreiz nenozīmē, ka mēs to pieņemsim kā savu. Taču es baidos, ja Latvijā patiešām būtu tik liela multikulturālisma ietekmē kā tajā pašā Kanādā, tad mūsu kultūras pamatiezīmes varētu izzust. Neapzinoties citu ietekmi un pieņemot to kā savu mēs zaudētu paši savu „kodolu”. Bet tieši tas „kodols” ir tas ar kuru mēs varam pārsteigt citus, lai ar kādām kultūru ietekmēm tas apaugtu, bet tas paliek katram savs.
„Nepētot vārdnīcas un enciklopēdijas, neklaiņojot pa internetu, manuprāt, – vienkārši vairāku kultūru līdzāspastāvēšana un (vēlams) nevardarbīga mijiedarbība. Īsti nesaprotu, kāpēc tieši tagad, kad mēs Latvijā esam kļuvuši brīvi un dzīvojam demokrātijas apstākļos, tik aktuāls kļuvis šis jautājums. It kā līdz šim mēs būtu dzīvojuši uz vientuļas salas! Pasaule ir saistīta neskaitāmiem informācijas pavedieniem, un – gribam to vai ne – arī mēs Latvijā esam pakļauti šiem objektīvās pasaules likumiem un norisēm. Kāda tad būtu alternatīva? Pašizolācija? Uzbūvēt analogu Ķīnas mūrim? Labprātīgi dzīvot kā cietumā, garīgi slimo dziedinātavā, geto? Atgādināšu tiem, kuri piemirsuši (vai izliekas piemirsuši), ne tik senos PSRS un visas “sociālistiskās nometnes” laikus. Slēgtas robežas, cenzūra, vienas vienīgas partijas kontrole visās sfērās, “kaitīgo” radiobalsu slāpēšana (kā izteicās kāds mans draugs – ja ir jēdziens “padomju cilvēks”, tad vienotā padomju valoda ir šis “radiozāģis”), visur un vienmēr Lielā Brāļa modrās acis un ausis… Ideāla monokultūra!
Tad no kā mēs baidāmies? No izvēles? No informācijas gūzmas? No konkurences? Vai tiešām mēs esam tik vāji, naivi un tukši, ka labāk paliksim sēžam savā mežmalā, savā pīļu dīķīša krastā un kā latviešu literatūrā tik bieži pieminētie nabagmājas vecīši nolūkosimies, kā garām traucas Lielā Pasaule? Tad izņemsim no skolu programām Dullo Dauku, Atraitnes dēlu, vēl ko… (pie viena iesaku – būsim konsekventi! – atteikties no latīņu alfabēta un t.s. arābu cipariem).
Bet – man iebildīs – vai multikulturālisms neapdraud latviešu valodu, mūsu latvisko kultūru? Nē, tieši otrādi. Par latviešu tautu kā nāciju mēs varam runāt tikai pāris gadsimtus, senās baltu ciltis – latgaļi, kurši, sēļi, zemgaļi – tieši svešu varu spiesti, konsolidējās par tautu, iekļaujot latvju nācijā gan somugrus – līvus un votus, gan pārciešot savu tautas brāļu asimilēšanos citās tautās (t.s. kārkluvācieši, emigrācijas sekas gan austrumu, gan rietumu virzienā).” Juris Zvirgzdiņš “ Latvijas Vēstneša” rakstā raksta par to kā mēs baidāmies par visa jaunā ieviešanos. Bet varbūt tauta jau tāpat tos visus PSRS laikus ļoti labi atceras un tāpēc nemaz nevēlas, lai atkal pie mums ienāktu jaunas kultūras, jauni ieviesumi un sabiedrības uzvedības formas. Mēs esam no tā visa pārguruši, ka nespējam pat domāt vai tas viss ir labi vai slikti, mēs tikai domājam par to kad ātrāk varēsim dzīvot mierīgi tā kā ir tagad bez jebkādiem jauninājumiem un citām kultūru pazīmēm!
„Ja par spīti gadu simteņiem zem svešām varām, kariem un pārtautošanas centieniem mēs esam saglabājuši savu valodu un kultūru, vai tagad, kad mums ir iespēja pašiem lemt, izvēlēties, ko pieņemt, ko noraidīt, mums būtu jāgaužas un jāžēlojas? Un – vai vienmēr mēs esam bijuši tik piesardzīgi saskarsmē ar citām, svešām kultūrām? Jā, kristietību mums atnesa ar uguni un zobenu, bet… Vai kristiešu svētki – Ziemassvētki, Lieldienas, apaugot vēl ar “pagānu” laiku tradīcijām, nav kļuvuši par mūsu svētkiem? Vai Ernesta Glika tulkotā Bībele kopā ar mūsu tautasdziesmām nav viens no tiem avotiem, no kā veidojusies latviešu valoda un literatūra? Un Manceļa, Fīrekera, Vecā Stendera ieguldījums mūsu kultūrā nav vērā ņemams? Vai vācietis Garlībs Merķelis savos “Latviešos” par mums nevēstīja visai Eiropai? Vai Johans G.Herders nenovērtēja mūsu tautasdziesmas un no “bauru blēņu dziesmām” tās ienesa pasaules kultūras krātuvē, bet anglis Valters Skots, jā, tas pats, netulkoja tās angliski jau 19.gs. sākumā? Un J.Kr.Broce? Un jaunlatvieši pirmās Atmodas laikā? Kā no ķēdes norāvušies, lai man tiek piedots šis salīdzinājums, topošie latviešu inteliģenti kāri dzēra no pasaules kultūras avotiem, lasīja un tulkoja vācu un krievu, seno grieķu un romiešu autorus. Auseklis un Dinsbergs, brāļi Kaudzītes un Alunāns – pirmie, kas ienāk prātā. Varbūt šodien daudzi no šiem tulkojumiem un lokalizējumiem šķiet neveikli, bet – atcerēsimies, kāda bija situācija, vispirms bija jārada modernajiem laikiem piemērota valoda, tad jāraksta tā, lai lasītāji saprastu “augstās grāmatu gudrības”. Un nedaudz vēlāk Raiņa tulkotais V.Gētes “Fausts”? Tulkojums, kas izturēja simt gadu laika pārbaudi. Latviešiem toreiz nebija bail no multikulturālisma, par mūsu kultūras daļu kļuva Šekspīra un Dantes, Gogoļa un Heines un vēl, un vēl darbi.”( „Latvijas Vēstnesis”)
„Manuprāt, tieši kultūra var kļūt par mūsu ieguldījumu pasaules kopainā, neba jau savus pelēkos zirņus mēs izdevīgi mainīsim pret stikla krellītēm…
Domāju, mums jaunā realitāte – ieiešana Eiropā – jāuztver bez panikas, bez aizdomām, bet – atvērtām acīm. Mums jāmācās un jāiemācās saglabāt savas gara vērtības, nepārvēršot mūsu kultūru par muzeju vai herbāriju, jāiemācās pasaules piedāvājumus vērtēt kritiski, saglabājot pašcieņu.” Mums ir jāapzinās pašiem sava kultūra un tieši tās unikalitāte jāparāda citiem. Jāsmeļas arī no pārējām tautām kādas atziņas un jāmācās viņu kultūras fenomeni, bet nepadarot tos par mūsu. Mēs varam pierādīt, ka arī Latvijas kultūra ir patiešām ļoti neatkārtojama un īpaša.
Izmantotā literatūra
1. „Latvijas Vēstnesis”( raksts internetā, Publicēts: Latvijas Vēstnesis > 14.04.2000 133/135 (2044/2046) > Ārzemju ziņas)
2. „Latvijas Vēstnesis” (raksts internetā, Publicēts: Latvijas Vēstnesis > 04.02.2004 18 (2966) > B daļa > Mēs savās vērtībās > Domas)
3. www.dialogi.lv
4. www.atlants.lv
5. www.luis.lanet.lv
6. www.iklubs.lv
7. www.hc.lv
8. www.liis.lv
9. www.politika.lv
10. www.klubs415.lv