Mēs nemaz nevaram iedomāties kā būtu, ja cilvēkam vispār nebūtu emociju. Tās ir pilnīgi visapkārt mums- prieks, smiekli, smaids, sarūgtinājums, dusmas u.c. tas viss, ko mēs redzam cita cilvēka sejā, kad viņš atsaucas uz kaut ko tikko pateikto, redzēto vai dzirdēto. Cilvēka dzīvē ir vajadzīgas gan pozitīvās, gan negatīvās emocijas, jo tās ir savstarpēji saistītas. Ja cilvēka dzīvē nebūs labā, tad viņš nezinās, kas ir sliktais. Un ja viņa dzīvē nebūs sliktā, tad mēs nezināsim, kas ir labais.
Kas ir emocijas?
Emocijas ir psihisks stāvoklis. Tam raksturīgas kompleksas organisma reakcijas uz ārējās vides vai iekšējām izmaiņām.
Emocijas ir parādību un situāciju reālās jēgas atspoguļojums subjektīva pārdzīvojuma formā.(5.)
Emocijas ir situāciju tiešs pārdzīvojums saistībā ar subjekta vajadzībām. (1.)
„Emocijām ir svarīga loma cilvēku rīcības un uzvedības noteikšanā, jo rīcība ir saistīta ar pārdzīvojumiem.” (1.)
„Emocijas atspoguļo cilvēka vajadzības – pareizāk sakot, kā šīs vajadzības tiek apmierinātas. Viss, kas atvieglo vajadzību apmierināšanu, rada pozitīvu emocionālo pārdzīvojumu. Turpretī, viss, kas kavē to, veicina negatīvas emocijas.
Emocijas palīdz orientēties apkārt notiekošajā, novērtēt priekšmetus un parādības atkarībā no tā, cik tie ir vēlami vai nevēlami, derīgi vai kaitīgi. Tās bieži vien nosaka mūsu uzvedību.
Būtiski nejaukt emocijas ar jūtām. Jūtas ir relatīvi noturīgs un pastāvīgs pārdzīvojums, bet emocijas ir kā atbilde uz konkrētu situāciju. Protams, jūtas un emocijas ir cieši savstarpēji saistītas.” (5.)
Tātad mūsu jebkurai rīcībai vienas no sekām ir arī mūsu emocijas. Kuras mēs atspoguļojam atkarībā no tā cik konkrētā situācija ir izdevusies vai nē, un ko mēs paši domājam par to, kas notika. Tas kā mēs paši to situāciju vai rīcību pārdomājam un uztveram arī izraisa noteiktās emocijas.
Emocijas izraisa:
1. konkrētas situācijas ārējā vidē
2. domas vai pārdomas par kaut ko personiski konkrētu
3. organisma vajadzību apmierināšana vai neapmierināšana
4. izziņas process un tā rezultāti
Emociju veidi.
Emocijas iedala pēc vairākiem kritērijiem.
Pēc ilguma izšķir 3 veidus:
noskaņojums – ilgstoša, bet maz izteikta emocija,
kaisle – mazāk ilgstoša, bet jau izteiktāka emocija,
afekts – īslaicīga, bet ļoti spēcīga emocija – vētrains, emocionāls “uzliesmojums”.
Pēc rakstura iedala:
pozitīvas emocijas – prieks, sajūsma, uzticība u.c.
negatīvas emocijas – bēdas, nomāktība u.c.
Pēc ietekmes uz cilvēka rīcību iedala:
stēniskās jeb mobilizējošās emocijas. Tās mobilizē kādu šķēršļu pārvarēšanai. Šeit pieder visas pozitīvās emocijas un dusmas.
astēniskās jeb demobilizējošās emocijas. Tās traucē pārvarēt radošās grūtības. Šeit pieder izmisums, bailes, kauns.
Pavisam izdala 9 galvenās emocijas: 1) prieks, 2) interese – satraukums, 3) izbrīns, 4) bailes, 5) dusmas, 6) riebums,7) nicinājums, 8) bēdas, 9) kauns
Emociju deficīts ir pamatota problēma mūsdienu sabiedrībā. Kā raksta portālā www.nap.lv “Mūsu nesakārtotās vērtību izpratnes laikposmā ir svarīgi, lai ģimeni atbalstītu profesionāla audzināšanas iestāde, skola visplašākajā nozīmē. Mācību saturā varam ielikt to, kas veicinās informētību un intelektu, bet mēs nedrīkstam mūsu sabiedrību padarīt tikai par intelektuāļu sabiedrību. Jau tagad oficiāli ienācis jēdziens “emociju deficīta sabiedrība”.” Emociju izpausme ir atkarīga no cilvēku audzināšanas, vispārpieņemtajiem pieklājības noteikumiem, dzīves pieredzes un cilvēka ieradumiem.
Emociju lietošanu cilvēkam nevar iemācīt, tās nāk automātiski no paša cilvēka iekšējās būtības. Taču apkārtējai videi ir liela nozīme vispār cilvēka attīstībai un arī tam kā mēs protam izmantot to, kas mums ir dots. Vai mēs izrādām savas emocijas citiem vai tomēr esam noslēgti no pārējiem un paturam emocijas pie sevis, domājot, ka labāk būs, ja tikai es tās zināšu. Paša cilvēka personībai un raksturam arī emociju pārbagātībā vai trūkumā ir nozīme, arī noskaņojumam un attiecīgajai apkārtējai videi. Ne visiem mēs gribam izrādīt savas emocijas, un vai arī tas ir vajadzīgs? Es iedomājos par to, ka cilvēki ir gan ekstravertie, gan intravertie. Tie, kuri vairāk dalās pārdzīvojumos ar citiem, un tie, kas labprāt patur visu pie sevis. Arī šeit mēs varam runāt par atkarību no situācijas, jo ne vienmēr ekstravertie arī gribēs ar citiem dalīties savās emocijās un ne vienmēr intravertie visu turēs sevī.
Emociju deficīts apgrūtina mūsu sadarbību un kontaktēšanos ar apkārtējiem cilvēkiem. Jo kā gan es varu sarunāties ar kādu cilvēku, viņam kaut ko stāstīt, vai vienkārši tikties, ja viņš uz manu teiktu nekā nereaģē. Tas nebūt nenozīmē, ka viņam tajā mirklī nav ko teikt, tas nozīmē, ka viņš vienkārši nevēlas dalīties savā pieredzē, vai izteikt man jebkādas emocijas par to.
Ir dažādi faktori, kas, manuprāt, ietekmē emociju deficītu. Ja cilvēkam ir grūti uzticēties apkārtējiem, tad nedomāju, ka viņš lēkās no prieka un uzreiz visu atklās par sevi, ja kāds viņam pajautās: „Kā tu jūties,” cits uz šī jautājuma var atbildēt tikai ar vienu vārdu, bet citam šis jautājums var likties bezgala dziļš un viņš var pat ieslīgt detalizētā stāstījumā par sevi un attiecībām ar pārējiem.
Emociju deficīts nemaz nenozīmē, ka cilvēkam nav tādu emociju, bet gan visdrīzāk to, ka viņš tās vienkārši neizrāda. Nevaru iedomāties kā gan cilvēks var būt pilnīgi bez emocijām. Tās ir katrā no mums, tikai atšķirīgs ir to pielietošanas veids.
Ja cilvēkam pilnīgi nebūtu nekādu emociju vispār, tad viņš būtu kā robots, kas tikai staigā apkārt un veic fiziskus uzdevumus, kam ar garīgo pasauli, jūtām, emocijām nebūtu nekādas saiknes. Par kaut kādu konkrētu darbību vai kaut ko dzirdētu var pateikt, man nav nekādu emociju! Taču tas nenozīmē, ka tādas nepastāv vispār. Cilvēks ir būtne ar savām domām un spriedumiem, un par jebko viņam ir savs viedoklis, tikai tas vai nu paliek sevī, vai arī tiek izteikts arī pārējiem.
Savā vidē varētu teikt, ka tomēr arī pastāv tāda problēma kā emociju deficīts, varu teikt, ka arī man pašai piemita šī īpašība. No savas pieredzes varu teikt, ka tā ir tikai ārējā maska, kas nemainās, lai arī ko tev citi saka, tu paliec noturīgs savās emocijās un uzklausi visu tā it kā tevi tas nemaz neinteresētu, jo tevī ir tik daudz visa kā, ka to vienkārši, negribas izteikt. Arī pat nezini, ja to izteiktu, tad kā pārējiem to pateikt, lai viņi nepārprastu, tā lai viņi saprot tā kā biji domājusi pati. Varu teikt, ka emociju deficīts var piemist daudziem cilvēkiem, tiem, kuriem ir bail paust savu viedokli, tiem, kuri nav pārliecināti- vai tiešām arī manas domas var būt pareizas un būs pieņemamas arī pārējiem? Tas var arī rasties no tā, ka varbūt tu esi bijis pārāk atklāts pret citiem un viņi to bija izmantojuši pret tevi, tāpēc tagad tev nav nekādas vajadzības izteikt to kā jūties, jo nevēlies atkal ciest sakāvi, nevēlies, ka tava pārlieku atklāšanās var kaitēt tev pašam.
Emociju izteikšana personības attīstību var gan veicināt, gan arī kavēt. Teiksim, ja mēs mudināsim bērnus pastāstīt par to kā viņi jūtas konkrētajā situācijā, tā lai viņi nebaidās par to runāt, tad viņi arī savas jūtas pratīs izteikt un būs pašregulējami, jo paši varēs noteikt kā viņi jūtas konkrētajās situācijās. Paši būs noteicēji par savu rīcību un apzināsies, ka ir izraisījuši sekas. Pratīs paust savu viedokli un zinās, ka citi arī ar šo viedokli rēķināsies un ņems vēra, ka tas ko viņi domā un jūt nav nekas nepareizs, bet citiem uzklausāms un ietekmējošs. Tas veicina personības attīstību tādā ziņā, ka bērns iemācās patstāvīgi spriest, nebaidās izteikt savas jūtas un var pats paskaidrot kā jūtas. Neapspiež savas emocijas, bet konkrēti pastāsta kā jūtas noteiktajā situācijā. Runājot par to, kā emociju izteikšana kavē personības attīstību, varu teikt, ja bērns būs visu laiku pieradis, ka viņu uzklausa un ņem vērā visu laiku arī viņa viedokli, tad viņam būs grūti, kad kāds cits viņam pēkšņi varētu nepiekrist, bērns var apjukt un nesaprast kā gan kāds cits var teikt pavisam savādāk nekā to dara viņš. Bērns, kurš pieradis pats pieņemt lēmumus, nekad līdz galam nespēs ieklausīties vecāku cilvēku padomos, pats vēlēsies pilnīgi visu izbaudīt uz savas ādas. Jā, tas attīsta personības noturību un patstāvību, bet kavē tādā ziņā, ka viņš noliegs pilnīgi visu, ko ieteiks citi, nespēs adekvāti domāt konkrētā situācijā, spriedīs tikai no savas pozīcijas un sava viedokļa. Nepieņems savādāku viedokli un nesapratīs, kāpēc citi izsaka viņam arī savu viedokli, ka tāpat, ko domāju es jau ir pareizi, tad kāpēc arī kādam citam būtu kaut kas man jāsaka par savu viedokli.
„Bērns piedzimst ar potenciālu spēju veidot emocionālus kontaktus, taču nereti šis mehānisms tiek nobremzēts jau bērnībā. Tā tas notiek tādos gadījumos, kad māte pievēršas bērnam tikai tad, kad jāapmierina kādas viņa fiziskās vajadzības, kā arī gadījumos, ja vecāki un audzinātāji pret bērnu ir vēsi.” „Emocionālā kontakta spēja neveidojas arī tiem bērniem, no kuriem vecāki, kā saka, „nenolaiž acis”, ne uz mirkli nešķiras, kurus pārspīlēti aprūpē” (2.) No šī teiktā varam secināt, ka emociju deficīts nav pārejoša problēma, bet gan tā pastāvēs tik ilgi, kamēr būs tādi vecāki, kuri saviem bērniem pārlieku maz izrādīs emocionālo tuvību, vai arī, kuri nepārtraukti vēlēsies savu bērnu aptekalēt un darīt visu, ko bērns vēlas.
Izmantotā literatūra
1. „Psiholoģija vidusskolai”
2. Dz. Meikšāne „Psiholoģija mums pašiem”
3. www.reiki.lv
4. www.psihologijaspasaule.lv
5. www.liis.lv
6. www.nap.lv