Pirmais iespaids par otru cilvēku mums rodas pirmajās 90 sekundēs. Visbiežāk sāk darboties uztveres shēma – to bērns, tāpat kā visi pārējie, iedarbina tad, ja partneri ir nevienlīdzīgi materiālajā, fiziskajā u. c. jomās.
Pirmo iespaidu veido šādi uztveres aspekti:
• bērniem raksturīgā tieksme vienu pārākuma īpašību attiecināt arī uz visām pārējām. • ārējā pievilcība. Mēdz teikt: “Nemēri vīru no cepures” – tomēr šis teiciens nav attiecināms uz pirmajiem mirkļiem. Pirmajā mirklī visi bērni vēlas draudzēties ar ārēji pievilcīgiem bērniem. Protams, dažkārt tas sagādā rūgtu vilšanos. Iemesls, kāpēc reklāmās pārsvarā vērojam izskatīgus un skaistus cilvēkus, nav radies bez pamata. Kā liecina pētījumi, izskatu var raksturot kā diezgan nozīmīgu faktoru, jo glītiem un veselīgiem cilvēkiem neapzināti mēdzam pierakstīt vairāk pozitīvo īpašību nekā citiem. Taču jāņem vērā arī tas, ka mode nepārtraukti mēdz mainīties, un tas, ko uzskatīja par skaistu pirms gadiem piecdesmit, ne tuvu neatbildīs šodienas ideālam. Lai gan izskats spēlē lielu lomu, agri vai vēlu pienāk brīdis, kad izpausmi gūst cilvēka rakstura īpašības, kas lasāmas viņa uzvedībā un teiktajā.;
• attieksme pret mums. Bērniem tas ir viens no svarīgākajiem uztveres veidiem. Pieaugušie, kas pret bērniem izturas labi, bērnu vērtējumā iegūst lielāku autoritāti. Tā varam rast izskaidrojumu tam, kāpēc skolotājs mēdz būt lielāka autoritāte nekā vecāki. Sākumskolas un arī bērnudārzu audzinātājas parasti ir mīļas, smaidīgas, interesantas, viņām vienmēr ir laiks, ko veltīt bērniem. Savukārt mammas mēdz bērnu sabārt, viņām bieži nav laika pat parunāties. Pat ja mamma sāk spēlēties, tas drīz ir jāpārtrauc, jo viņai jādara citi darbi. Tāpēc vecāki bērniem lielākoties saistās ar bāršanos, laika trūkumu, savukārt skolotājas viņus vienmēr sagaida, visu dienu darbojas tikai ar viņiem, skolotājām gandrīz jebkurā brīdi ir laiks aprunāties, uzklausīt. Tādēļ bērni bieži vien vērtē skolotāju pēc attieksmes pret viņiem, nevis pēc profesionalitātes.
Ja saskarsmes pirmajā brīdī darbojas viens no minētajiem aspektiem, pirmais iespaids vienmēr ir maldīgs. Ja situācija ir emocionāli neitrāla, tad arī vērtējums var būt tuvs patiesībai. Jaunākajā skolas vecumposmā bērni ir ļoti emocionāli un gandrīz patstāvīgi – emociju varā. Tāpēc arī pirmais iespaids bieži veidojas kļūdains.
Maija Pļaveniece min pirmreizīguma efektu: „Pats pirmais iespaids, īpaši, ja tas bijis ļoti negatīvs, var likties neizdzēšams un ietekmēt tālāko saskarsmi. Daudzi cilvēki norāda, ka grūtības kontaktēties ir tieši šo pirmo negatīvo mirkļu dēļ, ir grūti pieņemt cita veida informāciju par šo cilvēku, pieņemt arī viņa pozitīvās īpašības. Turpretim, ja cilvēks ir pazīstams, par viņu ir izveidojies stabils priekšstats. Ja saņemam informāciju, kas šim priekšstatam galīgi neatbilst, šķiet neiedomājami pieņemt ko tādu, gribas izsaukties: „Nu, nē, tas nevar būt!””
Savu iespaidu novērtējumā var atstāt arī stereotipi. Tie var saturēt gan negatīvus priekšstatus – „sievietes nemāk braukt ar mašīnu”, „datorspeciālisti ir sausiņi”, gan arī pozitīvas gaidas – „tie, kas ir mācījušies vai strādājuši ārzemēs, ir daudz zinošāki”. „Protams, reizēm tā var būt. Bet ļoti bieži tā var arī nebūt. Līdz ar to uz šādiem pieņēmumiem būvēts pirmais iespaids ir ļoti šaubīgs. Tomēr bez stereotipiem mēs iztikt nevaram, jo tie atvieglo uztveri, ļaujot paredzēt, ko varam sagaidīt tālāk. Un, jāatzīst, ka noteikta daļa taisnības stereotipos ir – piemēram, datorspeciālistu varētu raksturot kā intelektuālu cilvēku, drīzāk pragmatiski domājošu nekā emocionālu. Satiekot šo cilvēku, iepriekšējais pieņēmums var attiecīgi nostrādāt,” spriež Maija Pļaveniece.
Lai spētu novērtēt otru cilvēku, vienam pietiek ar īsu iepazīšanos, citam vajadzīgāks ilgāks laiks. Sastapšanās brīdī uztverē nostrādā dažādi mehānismi.
Viens no tiem – identifikācija – apzīmē situāciju, kad otrā cilvēkā konstatējam līdzības ar sevi pašu, piedēvējam tam savas īpašības. Jāatzīmē, ka arī šo momentu plaši izmanto reklāmu veidotāji – vairāk uzticamies tiem, kas izskatās pēc savējiem.
Otrs mehānisms ir empātija jeb spēja iejusties otra ādā. Ja noprotam, ko otrs cilvēks domā un jūt, saprotamāka un skaidrāka kļūst arī viņa rīcība. Šiem mehānismiem, to skaitā stereotipizācijai, ir gan sava pozitīvā, gan ēnu puse – tie gan atvieglo saskarsmi, gan arī mēdz to apgrūtināt. Taču skaidrs ir viens – no tiem izbēgt faktiski nav iespējams.