Saturs
1. Pēteris I, viņa izskats, ieradumi, dzīvesveids, raksturs……………………………………………3
2. Ievads………………………………………………………………………………………………………………5
3. Reformu priekšvakarā………………………………………………………………………………………..5
4. Valsts pārvaldes orgānu reforma………………………………………………………………………….6
5. Pilsētas sabiedriskās iekārta………………………………………………………………………………..7
6. Baznīcu reforma………………………………………………………………………………………………..7
7. Sociālā politika………………………………………………………………………………………………….7
8. Saimnieciskā darbība…………………………………………………………………………………………8
9. Tiesu reforma……………………………………………………………………………………………………8
10. Kara reforma…………………………………………………………………………………………………….9
11. Secinājumi………………………………………………………………………………………………………12
12. Izmantojamā literatūra……………………………………………………………………………………..13
.
Pēteris I, viņa izskats, ieradumi, dzīvesveids, raksturs
Pēteris bija milzis, par galvas tiesu lielāks par jebkuru pūli. Viņam piemita dabas dots spēks, regulārs darbs āmuru un cirvi vēl jo vairāk darīja viņa augumu spēcīgāku un izveicīgāku. Vienpadsmitgadīgais Pēteris ļoti atšķīrās no sava brāļa Ivana, pasīvas un vienaldzīgas personas. Pētera skatiens bija dzīvīgs un pašpārliecināts, viņš nekad nevarēja nosēdēt uz vietas. Vēlāk šo iespaidu bojāja stiprs nervu satricinājums, kam par iemeslu acīmredzot bija vai nu stiprs izbīlis asiņaino 1682.gada Kremļa skatu dēļ vai nu biežās orģijas, kas slikti ietekmēja viņa jauno organismu. Ļoti agri, jau divdesmit gados viņam sāka trīcēt galva un uztraukuma vai pārdomu brīžos viņa sejā parādījās nejauki krampji. Tas viss kopā ar dzimumzīmi uz vaiga un paradumu ejot plati vēcinat rokas darīja viņu visur pamanāmu.
Pēteris savās mājās bija ciemiņš. Viņš izauga ceļā un darbā zem atklātas debess. Visu savu dzīvi viņš pavadīja ceļā, izbraukādams visu plašo Krieviju. Daudzgadīga nepārtraukta kustība attīstīja viņā kustīgumu, nepieciešamību pēc vietas un iespaidu maiņas. Steidzīgums kļuva par ieradumu, viņš vienmēr un visur steidzās. Viņa gaita, ņemot vērā viņa soļu platumu, bija tāda, ka blakusgājējs knapi varēja paspēt viņam līdzi. Viņam grūti bija nosēdēt uz vietas, un pat svinībās viņš bieži mēdza uzlēkt no krēsla un iet uz citu telpu izlocīt kājas. Viņš bija vienkāršs un jautrs viesis svinībās, daudz un diezgan labi dejoja, ņemot vērā, ka speciāli nekad nebija mācījies dejas mākslu.
Agrā tieksme pēc amatniecības nodarbībam un tehniskiem darbiem pārvērtās par parastu ieradumu: viņš gribēja apgūt jebkuru jaunu amatu, pirms vēl neapjauzdams, kam viņam tas vajadzīgs. Labi ieskatīdamies nepazīstamā arodā, viņs acumirklī to apguva. Ar gadiem viņs ieguva milzum daudz tehnisku zināšanu, viņš izcili prata apmēram 14 arodus. Šie panākumi viesa viņā lielu pašpārliecinātību savu roku veiklībā: viņš sevi uzskatīja par labu ķirurgu un zobārstu. Šis fakts viesa šausmas viņa līdzcilvēkos, ja kādam bija problēma ar zobiem vai paredzama kāda ķirurģiska iejaukšanās, tas centās visiem spēkiem, lai Pēteris neko neuzzinātu. Viņš ļoti lepojās ar izrauto zobu maisu.
Bet augstāk par visu viņš vērtēja kuģu būvēšanas meistarību. Neviena valstiski svarīga lieta nevarēja viņu atturēt tad, kad bija iespēja pastrādāt ar āmuru kuģa būvēšanā. Pat vēlākos gados, esot Pēterburgā, viņs neizlaida ne dienu, lai neiegrieztos uz pāris stundiņām Admiralitātē. Un viņš sasniedza augstu meistarības pakāpi šajā arodā, laikabiedri uzskatīja viņu par labāko kuģu meistaru visā Krievijā. Viņs bija ne tikai labs vērotājs un pieredzējis vadītājs kuģu būvēšanas procesā, bet viņs pats varēja uzbūvēt kuģi līdz vismazākiem tehniskiem sīkumiem. Kuģu būvēšanai viņs nežēloja ne laiku, ne naudu, ne spēku, lai to attīstītu un nostiprinātu visā Krievijā.
Bēdīgie viņa bērnības un jaunības apstākļi, kuri izspieda Pēteri no vecās, snobiskās Kremļa galma kārtības, raiba un pieticīga publika, kuru viņš, pulcināja ap sevi, nodarbošanos būtība, kuras lika ķerties te pie cirvja, te pie zāģa, te pie virpas, darīja viņu jebkuru ceremoniju ienaidnieku. Šis valdonīgais cilvēks, kurš bija pieradis justies par saimnieku vienmēr un visur, jūtās neērti svinīgos apstākļos, viņš sarka un svīda, klausoties kāda sūtņa māksloti svinīgas runas. Savu dzīvi viņš mēģinaja iekārtot pēc iespējas vienkāršaku un lētāku. Monarhu, kuru uzskatīju par vienu no ietekmīgākajiem Eiropā, bieži varēja redzēt nonēsātās tupelēs un salāpītās zeķēs, vecās, vienkāršās drēbēs un braucot tik sliktā divjūgā, kādā ne katrs tirgotājs kāptu iekšā. Svinīgos gadījumos, kad, piemēram viņu lūdza kāzās, viņs aizņēmās ekipāžu no švītīga Senāta ģenerālprokurora Jagužinska.
To pašu vienkāršumu un nepiespiestību viņs ienesa arī saskarsmē ar cilvēkiem, te jaucās veckrievu saimnieka un familiāra amatnieka manieres. Sēžot pie galda, viņš neievēroja nekādas pieklājības normas: cepeti ņēma ar rokām, meta nost kaftanu, kad palika karsti u.t.t. Kompānijās viņš mēdza būt jautrs, runīgs, viņam patika redzēt sev apkārt jautrus sarunu biedrus, necieta nekādu sarkasmu, izsmieklus, jo vairāk strīdus un lamāšanos. Radis vienmēr rīkoties tieši un vienkārši, no citiem viņs prasīja to pašu, neciešot izrunāšanos vai izvairīšanos. Bet esot pēc dabas labsirdīgs kā cilvēks, viņš bija rupjš kā valdnieks, neradis cienīt cilvēku sevī un citos. Viņam patika jokot un dažreiz joki bija pat nepieklājīgi un nēžēlīgi.
Neskatoties uz savu vienkāršību, viņam nebija sveša arī greznība, viņš tērēja daudz naudas labām gleznām un statujām no Itālijas un Vācijas, kas lika pamatu kolekcijai, kura tagad atrodas Pēterburgas Ermitāžā. Viņš cēla greznas pilis, pieaicinot, ar iekārdinot ar lielu atalgojumu, tolaik slaveno franču arhitektu Leblonu. Ipaši atzīmējama ir Monplezīra pils, kas izpelnījās lielu atzinību pat ārzemnieku vidū.
Ik pa laikam Pētera rīkotajās izpriecu sanāksmēs tika izspriesti arī nopietni jautājumi. Jo vairāk sakāpinājās kara lietas un reformas, jo vairāk Pēteris ar saviem līdzgaitniekiem aizdomājās par savu darbību jēgu. Reiz 1722.gadā jautrības brīdī, alkohola ietekmē, Pēteris sāka stāstīt blakusesošajiem ārzemniekiem par pirmajiem grūtajiem viņa valdīšanas gadiem, kad viņam vienlaikus vajadzēja izveidot regulāru karaspēku un floti, pārmācīt dīkdienīgo un rupjo tautu, ieviešot viņos kāri pēc zinātnes, drošsirdību, uzticību, godu, ka tas prasīja milzīgu darbu, bet tagad tas ir garām, viņš varbūt mierīgāks, jo ir svarīgi zināt tautu pār kuru valdi.
Pēteris tomēr bija vairāk darītājs nekā domātājs, viņa domāšanas veids iespaidoja viņa politisko raksturu, viņš izauga vidē, kura nebija labvēlīga politiskai attīstībai. Šī vide sastāvēja no cara Alekseja ģimenes un galma sabiedrības, kas bija naida, sīku interešu un zemisku ļautiņu pilnas. Galma intrigas un apvērsumi bija Pētera pirmā politiskā skola. Pētera nelaime bija tas, ka viņam nebija politiskas apziņas, tikai apziņa, ka viņa varai nav robežu.
Pēteris nevarēja nepamanīt, ka rietumu ļaudis netiek audzināti ar pātagu un moku kambari, bet nežēlīgā pieredze, iegūtā pie Azovas, Narvas un Prutas, norādīja uz viņa politisko nesagatavotību, un līdz ar to viņš sāka pašizglītoties: viņš sāka apzināties savas audzināšanas trūkumus un iedziļināties lietās, kuras iepriekš bija nepārdomātas, par valsti, tautu, tiesībām, valdnieku un viņa pienākumiem. Viņš prata savu carisko atbildības sajūtu attīstīt līdz pašaizliedzīgai kalpošanai, bet nevarēja atteikties no saviem ieradumiem, un, ja jaunības nelaimes palīdzēja viņam nodalīties no Kremļa politiskās klīrēšanās, viņš nevarēja savas asinis attīrīt no patvaļas instinkta. Viņs nevarēja līdz galam saprast ne vēstures loģiku, ne tautas dzīves fizioloģiju. Starp citu nevar par to viņu vainot, jo pat gudrais politiķis un Pētera padomdevējs Leibnics to ar grūtībām saprata. Pēteris cerēja tikai ar spēku uzspiest tautai labklājību, kuras tai trūka, līdz ar to novirzot tautas dzīvi no viņas vēsturiskā ceļa ievirzot jaunos krastos. Tāpēc rūpējoties par tautu viņš līdz galējībai izmantoja cilvēku darbaspēku, līdzekļus un dzīvības bez mēra un saudzības. Viņš bija radis labāk apieties ar darbarīkiem nevis ar cilvēkiem, un bieži vien ar cilvēkiem apgājās kā ar instrumentu: prata ar tiem darboties, ātri saprata to pielietojumu, kurš uz ko spējīgs, bet viņam nepatika un viņs neprata iejusties cilvēku ādā, neprata sargāt viņu spēkus, salīdzīnot ar tēvu viņš nebija atsaucīgs. Pēteris pazina cilvēku būtību, bet negribēja tos saprast. Tas nelabvēlīgi iespaidoja viņa ģimenes dzīvi, kur viņš jutās kā ciemiņš. Viņš nevarēja sadzīvot ar savu pirmo sievu, viņam bija iemesls žēloties par otru un pavisam neatrada kopēju valodu ar savu dēlu, nepasargāju viņu no naidnieciskās ietekmes, kas bija par iemeslu careviča bojāejai un lika apdraudēt pašu dinastijas eksistenci.
Ievads
Pētera I valdīšanas laiks (1682 – 1725) bija Krievijas vēstures lūzuma periods. Cara reformas apņēma visas sabiedriskās dzīves jomas, nosakot valsts attīstību uz ilgstošu vēsturisku perspektīvu.
Savās reformās Pēteris I nevarēja pieturēties pie agrāk izstrādātā plāna, tas viss notika kara vajadzību iespaidā. Katra reforma apmierināja šībrīža vajadzību. Un katra no tām radīja neapmierinātību, atklātu vai slepenu pretošanos, sazvērniecības un cīņu. Karš ar zviedriem stipri ievilkās, bija grūts, bīstams un prasīja lielus tēriņus. Pēteris pilnībā bija aizrāvies ar kara lietām. Te viņš cīnījās pirmajās sava karaspēka rindās, te atkal metās uz Arhanģeļsku un Voroņežu, lai organizētu valsts ziemeļu un dienvidu robežas aizsardzību pret iespējamajiem ienaidnieka uzbrukumiem. Tādos apstākļos valdnieks nespēja domāt par sistemātiskām pārkārtošanām. Viņa galvenais uzdevums bija dabūt pēc iespējas vairāk cilvēku veiksmīgai karadarbības turpināšanai. Tā prasīja regulāru karaspēku: Pēteris meklēja iespējas tā paplašināšanai un labiekārtošanai, un šis apstāklis lika caram reformēt kara lietas un pārkārtot muižniecību, pārsvarā muižnieku dienesta lietas. Karš prasīju lielus līdzekļus – to meklēšanas procesā viņš apzinājās, ka ir nepieciešama nodokļu sistēmas reforma. Kara vajadzību iespaidā Pēteris realizēja daudz jaunievedumu, kas izjauca veco kārtību, bet vēl neradīja neko jaunu valsts pārvaldē. Valdīja nosacīts haoss, un, jo tālāk, jo ,tas kļuva lielāks.
Kad, pēc uzvaras pie Poltavas, karadarbība atslāba, bet Pētera garastāvoklis kļuva pārliecinātāks un mierīgāks, viņš sāka savest kārtībā visu, kas līdz šim bija izdarīts steidzīgi, pa daļām. Pētera I pēdējā dzīves desmitgadē (1716-1725) bija sasniegta nosacīta sistēma un sakārtota jaunā pārvaldes forma. Pētera radītā militāri-feodālā, birokrātiskā, absolūtā impērija un tās galvenās politiskās institūcijas pārdzīvoja savu radītāju uz diviem gadsimtiem. Pētera valdīšanas laikā valsts dominējošās lomas iespaidā notika krasa pārmaiņa valsts saimnieciskajā dzīvē, tika veikta merkantilisma politika rūpniecībā un tirdzniecībā, tika realizēta finansu reforma, pilnveidojās administratīvā un nodokļu sistēmas, nelokāmi nostiprinājās centrālie un vietējie valsts pārvaldes orgāni, paplašinājās likumdošanas darbība, īpašas monarha rūpes bija armijas un flotes attīstība un nostiprināšana. Reformu rezultāta valsts tips, kas pastāvēja pirms Pētera valdīšanas, netika mainīts. Attiecībā uz to Pēteris neveica nekādu apvērsumи, visu pārmaiņu mērķis bija tikai pilnveidot veco kārtību, piešķirot tai daudz kulturālākas eiropiskas formas.
Reformu priekšvakarā
Pēc valsts apvērsuma 1689.gadā vara pārgāja 17-gadīgā Pētera piekritējiem(formāli viņš valdīja no 1696.gada kopā ar brāli Ivanu), bet faktiski valsti pārvaldīja cara mātes Natālijas Kirilovnas Nariškinas radinieki un pietuvinātās personas.
Savas valdīšanas pirmajos gados Pēteris pulcināja ap sevi spējīgus, enerģiskus palīgus un speciālistus, īpaši militāristus. Starp ārzemniekiem izcēlās cara tuvākais draugs Leforts, pieredzes bagātais ģenerālis Gordons, talantīgais inženieris Brūss un citi. Savukārt no krievu vidus formējās saskanīgs līdzgaitnieku grupējums, veiksmīgi kāpjot pa karjeras kāpnēm: A.Golovins, G.Golovkins, brāļi Apraksini, A.Meņšikovs.
Bija nepieciešams atrast sabiedrotos Eiropā. Tā radās „Dižās vēstniecības”( Великоe посольствo) ideja ( 1697.g.marts –1698.g.augusts). Tās mērķis bija apbraukāt Eiropas valstu galvaspilsētas un izveidot savienību pret Turciju. Tajā bija 280 cilvēku, 35 no tiem bija brīvprātīgie, kuri brauca uz ārzemēm mācīties dažādus arodus un karalietas, to vidū izliekoties par kādu Pēteri Mihailovu bija arī pats cars. Vēstniecības galvenais uzdevums bija iepazīt Eiropas politisko dzīvi, ārzemju amatus, sadzīvi, kultūru, kara lietas u.c.. Pusotra gada laikā Pēteris ar vēstniecību apbraukāja Brandenburgu, Angliju, Austriju, Holandi, tikās ar kņaziem un monarhiem, studēja kuģu lietas un citus amatus. Tieši „Dižā vēstniecība” kļuva par Pētera īsto dzīves akadēmiju, iegūto pieredzi viņs izmantoja reformu realizācijā kā iekšējā tā ārējā politikā.
Valsts pārvaldes orgānu reforma
Šī reforma ieņēma centrālo stāvokli. Līdz ar stāvokļa sarežģīšanos vecais pārvaldes aparāts nevarēja pildīt savas funkcijas. Reformas būtība ieslēdza sevī muižnieku-ierēdņu centralizētā aparāta absolūtisma formēšanu. No 1708. gada sākas veco iestāžu maiņa uz jaunajām. Rezultātā uz XVIII.gds. pirmās ceturdaļas beigām rodas sekojoša valsts pārvaldes orgānu sistēma.
Pilnībā likumdevēja, izpildvara un tiesas vara bija cara rokās. 1711. gadā Bajāru dome bija nomainīta ar augstāko izpild- un tiesu varas orgānu – Senātu. Senāta radīšana un funkcionēšana bija birokratizācijas nākamā pakāpe. Braucot 1711.gadā pārgājienā pret turkiem, Pēteris lika nodibināt Senātu no deviņiem locekļiem – senatoriem, kas aizvietoja caru viņa prombūtnes laikā. Tā galvenā funkcija bija nodokļu un citu ienākumu iekasēšana. Senāts nodarbojās rekrūtu uzņemšanu armijā, tiesu kontrolēšanu, muižnieku dienesta novērošanu, sāls realizēšanu, kas nesa lielus ienākumus, tirdzniecību ar Ķīnu un Persiju. Tam par pienākumu tika uzlikts jaunu likumu sagatavošana, kas pēcāk tika nodoti caram apstiprināšanai. Senāts bija arī augstāka tiesas instance, tam piederēja kontrole pār tiesām, tajā varēja iesniegt apelāciju.
Senāta locekļus iecēla cars vadoties pēc amata lietderības. Izpildvaras realizēšanai Senāts izdeva lēmumus – nolikumus, kuriem bija likumisks spēks. 1722.gadā Senāta priekšgalā bija nolikts ģenerālprokurors, kura pienākumos ietilpa kontrole pār visām valsts iestādēm, viņam bija „valdnieka acu un ausu” funkcija. Šo kontroli viņš realizēja ar prokuroru palīdzību, kas tika iecelti visās valsts iestādēs. Vēl tika ieviesta fiskālu sistēma, kuru pārvaldīja oberfiskāls. Fiskālu pienākums bija pienest ziņojumus par iestāžu un amatpersonu „nedarbiem”, kas skāra valsts intereses.
1717-1718.gadā novecojušā prikazu sistēma tika nomainīta ar kolēģijām. Katras kolēģijas pārziņā bija sava nozare vai pārvaldes sfēra. Bija trīs galvēnās kolēģijas: Ārlietu, Kara un Admiralitāte. Ar tirdzniecības un rūpniecības jautājumiem nodarbojās Komerc-, Manufaktūr- un Bergkolēģijas. Pēdējā nodarbojas ar metalurģijas un kalna ŗūpniecības jautājumiem. Trīs kolēģijas pārvaldīja finansu lietas: Kamerkolēģija- par ienākumiem, Štatkolēģija – par izdevumiem, bet Revīzijkolēģija kontrolēja ienākumu un nodokļu plūsmu, valsts iestāžu piešķirto līdzekļu izlietošanas pareizību. Justickolēģijas kompetencē bija tieslietas, Muižu kolēģija, kura tika nodibināta nedaudz vēlāk – muižas zemeslietām. Īpašu vietu ieņēma Garīgā kolēģija vai Sinods, kas pārvaldīja baznīcu.
Bez kolēģijām bija izveidotas zināms kantoru, kanceleju, deparatamentu, prikazu skaits, kuri pārzināja noteiktus jautājumus. Piemēram, Preobraženskas prikazs un Slepenā kanceleja pārzināja valsts pārkāpumus, Zinātņu akadēmija – bija pilnīgā Senāta pakļautībā, citas: Monētu departaments, Sāls kantoris u.c. – pakļāvās vienai no kolēģijām. Preobraženskas prikazs, bija pirmā jauna tipa iestāde, kuras uzdevums bija vajāt politiskos noziedzniekus. Šo funkciju tas pildīja no 1695.gada, tas bija pirmais solis uz centralizētu iestāžu izveidošanu.
1708.gadā Pēteris pirmo reizi ieviesa iedalījumu guberņās. Daži iepriekšējie apriņķi apvienojās provincē, savukārt dažas provinces – guberņā. Sākumā tika izveidotas 8 guberņas, bet vēlāk to skaits pieauga. Guberņas galva bija gubernators vai ģenerālgubernators, kurš pakļāvās Senātam, bet proviņču un apriņķu galvas bija vojevodas. Tiem palīdzēja muižnieku ievēlēti landrāti, vēlāk zemes komisāri. Pēterim neizdevās nodibināt guberņās pilnīgu kārtību, tāpēc viņa valdīšanas laikā un vēl pēc tam vietējās pašpārvaldēs valdīja zināms haoss.
Jaunā pārvaldes sistēma nostiprināja muižnieku aktīvu līdzdalību savas diktatūras realizēšanā. Bet tā arī vienlaicīgi paplašināja pienākumu apjomu, kas izsauca muižniekos neapmierinatību.
Tādējādi, pēc reformas no augšas valsti pārvaldīja ierēdņi, bet no lejas to darīja deleģētā vara, tāpāt kā pirms Pētera valdīšanas. Pašvaldība tika pakļauta birokrātijai, kopumā pārvaldes lietas krietni sarežģījās un nebija līdz galam labi izstrādātas.
Pilsētas sabiedriskā iekārta
Līdz Pētera valdīšanai pilsētnieku kārta bija nabadzīga un mazā skaitā. Pēteris gribēja izveidot Krievijā ekonomiski stipru un darbīgu kārtu, līdzīgu tai, ko viņš redzēja Rietumeiropā. Viņš paplašināja pilsētas pašavaldību, 1720.gadā tika izveidots galvenais magistrāts, kura pienākums bija rūpēties par pilsētniekiem.
Visas pilsētas bija sadalītas klasēs pēc iedzīvotāju skaita. Pilsētu iedzīvotāji dalījās „regulāros” un „neregulāros”. Regulārie iedzīvotāji dalījās divās ģildēs: pirmajā ietilpa kapitāla un inteleģences pārstāvji, otrajā – sīktirgoņi un amatnieki. Amatnieki, savukārt, dalījās „cehos” atkarībā no amata. Par neregulārajiem sauca melnstrādniekus. Pilsētu pārvaldīja birģermeistaru magistrāts, kuru ievēlēja regulārie pilsētnieki. Bez tam pilsētas lietas tika apspriestas sanāksmēs, kurās piedalījās regulārie iedzīvotāji. Katra pilsēta bija pakļauta galvenajam maģistrātam, apejot jebkuru vietvaldību..
Neskatoties uz visām pārmaiņam, pilsētas tā arī palika nožēlojamā stāvoklī kā agrāk. Par iemeslu tam bija krievu dzīves iekārta, kas bija tāla no tirdzniecības un rūpniecības un smagie kari.
Baznīcu reforma
Svarīga loma reformu procesā bija baznīcu reformai. 1721.gadā tika likvidēts patriarhāts, un tā vietu ieņēma Garīgā kolēģija. Tās galva bija cara iecelts Sinodas oberprokurors. Patriarhāta likvidācija nozīmēja baznīcas patstāvīgas politiskās lomas zaudēšanu. Tā pārvērtās par valsts ierēdņu-birokrātiskā aparāta sastāvdaļu.
Paralēli tam valsts pastiprināja baznīcas ienākumu no zemniekiem kontroli, sistemātiski ņēma nozīmīgu daļu no šiem ienākumiem flotes vajadzībām, armijas uzturēšanai, invalīdiem, skolām un citiem tēriņiem. Tika aizliegta jaunu klosteru celšana un ierobežots mūku skaits jau esošajos klosteros. Šīs Pētera darbības izsauca baznīcas hierarhijas neapmierinātību, kas bija galvenais dažāda veida sazvērniecību iemesls.
Sociālā politika
ХVIII.gds. pirmaja ceturdaļā notika divu( alods un dienestmuiža) zemes īpašumu feodālo formu saplūšana. 1714.gadā tika izdots ukazs par vienmantošanu, kas paredzēja, ka mantošanas priekšroka ir vecākajam dēlam. Citiem dēliem bija bija jāiet karā vai civildienestā. Muižas nedrīkstēja pārdot vai ieķīlāt.
Ziemeļu karš vēl vairāk pastiprināja nepieciešamību pēc līdzekļiem. Valdība meklēja jaunus veidus nodokļu iekasēšanai. Ar to nodarbojās speciāli ļaudis (прибыльщики). Ar nodokļiem tika apliktas neiedomājamas lietas: ozolkoka zārki, pirtis, bišu spieti, zvejnieku lomi, bārdas u.t.t. Ar mērķi paaugstināt savus ienākumus apriņku galvas mitināja vairākas zemnieku ģimenes vienā sētā. Rezultātā tautas skaitīšanā 1710.gadā izrādījās, ka sētu skaits no 1678.gada samazinājās uz 20% (1678.gadā- 791 tūkst, 1710.g.-637). Vajadzēja maksāt nodokļus par katru cilvēku (подушная подать ): 74 kapeikas maksāja muižas zemnieki, 1.14 rubļu – valstiskie, to ņēma gan no zīdaiņa, gan no veca, nevarīga cilvēka, pat no sen miruša, kurš gan skaitījās revīzijas sarakstos. Revizīja tika veikta reizi 20 gados. Šis nodoklis pārsniedza iedzīvotāju maksātspēju, kas bija par iemeslu nodevu parādam. 1732.gadā tas bija 15 milj. rubļu, kas divreiz pārsniedza ieņēmumu summu.
Saimnieciskā darbība
Rūpniecības attīstību diktēja kara vajadzības. Bija izveidotas 200 manufaktūras. Galvenā uzmanība bija pievērsta metalurģijai, dzelzs un rūdas rūpnīcas apgādāja armiju un floti ar visu vajadzīgo. Metalurģijas joma bija ļoti veiksmīga, tā veiksmīgi konkurēja pat ar Zviedriju, kas bija galvenais dzelzs piegādātājs. 1712.gadā tika pārtraukta ieroču ievešana no ārzemēm. Tas viss notika uz melnstrādnieku rēķina, kuriem vajadzēja strādat rupniecībā piespiedu kārtā.
Reformas apņēma arī sīkpreču ražošanu, kas veicināja amatu attīstību. 1711.gadā tika nodibinātas manufaktūru amatu skolas. 1722.gadā iznāca likums, kurš nosacīja, ka pilsētās tiek ieviesta cehu iekārta. Visi amatnieki tika sadalīti pa cehiem pēc amatu iedalījuma.
Lauksaimniecībā valsts nerealizēja stingru reglamentācijas politiku, tāpēc galvenā persona palika apriņka galva, kas noteica lauksaimniecības ražošanas darbību, darbodamies pēc sava prāta.
Ārējās un iekšējās tirdzniecības jomā lielu lomu spēlēja valsts monopols uz galveno preču izejvielām un realizāciju (sāls, lini, kažokādas, speķis, ikri, maize, vīns, vasks), tas ievērojami papildināja valsts kasi.
Pētera laikā notiek krass valsts sadalījums uz divām feodālās saimniecības zonām – neauglīgie Ziemeļi un auglīgie Dienvidi.
Tūkstošiem krievu izgāja dažādu amatu apmācību Eiropā, savukārt ārzemnieki – inženieri-ieročmeistari, metalurgi strādāja Krievijā, kam pateicoties Krievija bagātinājās ar mūsdienīgām tehnoloģijām.
Pētera politikas rezultātā ļoti īsā laikā tika izveidota jaudīga rūpniecība, kas bija spējīga pilnībā apmierināt valsts un kara vajadzības, un nebūt atkarīga no importa.
Tiesu reformas
Lielās pilsētās tika izveidotas tiesas („надворные „), kuru locekļi bija priekšsēdētājs un daži piesēdētāji, tās bija koleģiālas. Priekšsēdētājs parasti bija vai nu gubernators vai „vojevoda”. Citās pilsētās tika nodibinatas „zemākās” jeb provinciālās tiesas. Augstākā tiesas instance bija Senāts, bet visas tiesas bija tiešā Justickolēģijas pārvaldē. Pirmoreiz tiesnešiem-„vojevodām” bija jāsaņem valsts atalgojums. Tomēr valsts kases nabadzīguma dēļ atalgojums gandrīz netika maksāts, tādēļ tiesas amatpersonas un paši tiesneši ka agrāk „питались от дел”, ņēma kukuļus no prasītajiem.
Jaunās iestādes pildījās ar ierēdņiem lielā mērā no muižniecības. Tiesām bija šķiru raksturs, tās parasti aizstāvēja muižniekus, bet zemnieki un pat tirgotāji palika neaizsargāti.
Jauno valsts iestāžu šķiru raksturs skaidri bija redzams Preobraženskas prikaza un Slepenās kancelejas darbībā. Šo iestāžu darbība bija saistīta ar cīņu pret politiskiem noziegumiem. 1695.-1709.gados pie Preobraženskas prikaza tiesas tika saukti 106 muižnieki un 223 zemnieki. Turklāt no zemnieku skaita tika attaisnoti tikai 6, bet no muižnieku skaita – 52.
Tiesas procedūra Preobraženskas prikazā noritēja tā, lai zemniekiem tiktu liegta iespēja attaisnoties. Zemniekus arī biežāk spīdzināja, to pielietoja ne tikai apsūdzētajiem, bet arī lieciniekiem. Muižniekus – lieciniekus spīdzinaja reti, zemniekus parasti turēja netīrās un smacīgās telpās, bet muižniekiem parasti tika piespriests mājas arests.
Kara reformas
Armijas stāvokļa uzlabošanai tika mēģināts algot kareivjus no ārzemēm, kā tas tika praktizēts daudzas Rietumeiropas valstīs.
Kara ar zviedriem priekšvakarā bija likts pamats jaunai pieņemšans kartībai armijā. No 1699.gada bija nolikti pareizi rekrūtu uzņemšanas noteikumi, kuri paredzēja, ka visiem namniekiem un zemniekiem jāizvirza pa vienam rekrūtam no katrām 20-30 muižām. Rekrūti palika armijā uz mūžu vai līdz invadilitātes gūšanai. Viņi izgāja rūpīgu apmācību un dabūja kroņa formas tērpus un ieročus. Dienests bija ļoti smags, lai cīnītos ar bēgšanu, rekrūtiem uz kreisās rokas izdedzināja krustu.
Cīņa ar zviedriem lika dibināt regulāru armiju. Dienests visiem bija vienāds, dienēja visi, beztermiņa un sāka dienestu no zemākām pakāpēm, neatkarīgi no izcelšanās.
Regulāras armijas priekšgājēji bija tā saucamie „zaldātu”, „jātnieku”, „dragūnu” pulki, tie neveica savas funkcijas miera laikos un nāca kopā uz mācībām tikai rudenī. Bez tam, kara laikā piedalījās arī zemessargi, pa vienam cilvēkam no noteikta zemnieku muižu skaita.Visi iepriekšējie kareivji, kuri dienēja pirms reformas tika apvienoti šļahtās. Visi zemākā ranga kareivji, gan augstdzimušie, gan „vienkāršie ļaudis” varēja kāpt pa karjeras kāpnēm vienādi, līdz ar to mainījās muižnieku kārtas ģenealoģiskais sastāvs. To noteica 1722.gada nolikums “Табель о рангах”:
Rangu tabula
Klase Civilās dienesta pakāpes Kara dienesta pakāpes Jūrnieku dienesta pakāpes Galma dienesta pakāpes
I
Kanclers
Ģenerālfeldmaršalis
Ģenerāladmirālis
–
II Faktiskais Slepenais Padomnieks Kavalērijas ģenerālis;
infantērijas ģenerālis;
Artilērijas ģenerālis;
( XVIII.gds. – Ģenerālanšefs) Admirālis Oberkamerģers;
Obergofmaršals;
Oberštālmeisters;
Oberjēģermeisters;
Obergofmeisters;
Oberšenks;
Ober-ceremonijmeisters;
Oberforšneiders (1856.g..);
III Slepenais Padomnieks Ģenerālleitnants Viceadmirālis Gofmaršals;
Štālmeisters;
Jēģermeisters;
Gofmeisters;
IV Faktiskais Valsts Padomnieks Ģenerālmajors Kontradmirālis Kamerģers
V Valsts Padomnieks Brigadieris Kapteinkomandors
(XVIII.gds.) Ceremonijmeisters
(no1884.g.)
VI Kolēģijas Padomnieks;
Kara
Padomnieks Pulkvedis 1.ranga kapteinis Kamerfurjers
(līdz 1884.g.)
VII Galma Padomnieks Apakšpulkvedis 2.ranga kapteinis Kamerfurjers
(līdz 1884.g.)
VIII Kolēģijas asessors Majors(-1884.g.) Kapteiņleitnants(-1884.g.) –
IX Titulārpadomnieks Kapteinis;
Rotmistrs (kavalērija) Leitnants Kamerjunkers
X Kolēģijas sekretārs Štābkapteinis;
Štābrotmistrs Mičmanis
(no 1884g.) –
XI Kuģa sekretārs – – –
XII Guberņas sekretārs Poručiks Mičmanis
(līdz 1884.g.) –
XIII Provinces sekretārs;
Senāta reģistrators;
Sinodas reģistrators;
Kabineta reģistrators Podporučiks;
Kornets (kavalērija) Mičmanis
(līdz 1884.g..) –
XIV Kolēģijas reģistrators Praporščiks
(no 1884.g. tikai kara laikā) – –
Tajā visas dienesta pakāpes bija sadalītas uz 14 rangiem vai pakāpēm. Katrs, kurš sasniedza zemāko 14.rangu, varēja cerēt ieņemt augstāku dienesta pakāpi un ieņemt augstāku rangu. Bet tomēr Pēteris izdarīja nelielu izņēmumu vecās muižniecības atvasēm, ļaujot tiem dienēt viņa mīļākajos Preobraženskas un Sjemonovskas pulkos. Šie pulki bija armijas pamatā, tie bija labi apmācīti un sevi labi parādīja ne tikai lielos manevros, bet arī kaujā pie Azovas un Narvas, kur šie divi pulki veiksmīgi cīnījās ar zviedriem.
Pēteris pieprasīja, lai muižnieki obligāti izglītotots, bet neizglītotajiem liedza tiesības precēties un iegūt oficiera pakāpi, kā arī ierobežoja tiesības uz zemi. Daļa muižnieku tika sūtīti uz ārzemēm, īpaši ar mērķi mācīties ar jūru saistītas lietas.
Pēteris pārstāja dalīt viņiem stājoties dienestā valsts īpašumus, bet maksāja tiem algu. Pētera darbības saistībā ar muižniecību apgrūtināja šīs šķiras stāvokli, bet nemainīja tās attieksmi pret valsti. Muižniecībai tāpat kā iepriekš, dienestu vajadzēja atlīdzināt par zemes īpašumiem. Bet tagad dienests kļuva grūtāks, bet zemes īpašumi šaurāki. Muižnieki visādiem līdzekļiem centās atvieglot savu stāvokli, bet cars bija nelokāms, tos, kuri gribēja izvairīties no dienesta, viņs smagi sodīja.
1716.gada tika izdots „Kara nolikums” ( воинский устав), kurš noteica kārtību armijā gan kara, gan miera laikā. Nolikums pieprasīja no kareivjiem aktivitāti un patstāvību. Apstiprināts 1716.gada 30.martā. Tas nostiprināja Pētera I kara reformas organizācijas, komplektācijas, karaspēka apmācības un audzināšanas jomā, arī izmaiņas karadarbības vadīšanas paņēmienos saskaņā ar gūto pieredzi Ziemeļu karā (1700-1721). Kara nolikums sastāvēja no trim daļām.
1.daļā tika iztirzāts karaspēku organizācijas stāvoklis: pulkā bija 8 rotas, 2-3 kajnieku vai kavalērijas pulki apvienojās brigādē, vairākas brigādes – divīzijās, savukārt armija sastāvēja no vairākam divīzijām, kuras dalījās mazajās («малая»)no 10 tūkst. un lielajās(«великая») līdz 100 tūkst. cilvēku. Kara nolikums paredzēja vieglā (корволанта), ka arī rezerves korpusa izveidi.
Speciālās nodaļas veltītas ģenerālštābam(полевому), kvartirmeisteru, lauka dienestam, nometnes iekārtojumam, sardzei, skašu norisei, karaspēku apgādes, lazaretes, pasta u.c darbības organizācijai. Šai pašā nolikumā nodaļā tika iztirzāti augstākā ranga parstāvju pienākumi un tiesības.
2.daļa „Артикул воинский” sniedza datus par valsts tiesību normām, krimināltiesībām, par karakuģu iekārtu un lietu izskatīšanu uz tiem, kara disciplīnu un iekšējo kārtību. Tas noteica kara zvērestu un tā pieņemšanas kārtību.
3.daļa ”Par militārajām nodarbībām”( Об экзерциции) pamatā bija ierindas nolikums. Tajā tika izskatīti jautājumi par jaunu kareivju apmācību un audzināšanu, kā arī cīņas darbībām, pargājienu paņēmieniem. Tajā tika noteiktas arī pulkvežu un citu augstāko dienesta amata pārstāvju tiesības un pienākumi. Nolikums pieprasīja pabeigt uzbrukumu ar stingru durkļa sitienu. Īpašs uzsvars tika likts uz oficieru un kareivju iniciatīvas attīstīšanu, patriotisku jūtu, kara goda, drosmes audzināšanu viņos. Savā satura bagātībā Kara nolikums pārspēja visus Rietumeiropas kara nolikumus. Šis nolikums bez īpašām izmaiņām pastāvēja līdz 19.gds. beigām.
Šajā periodā radās krievu kara-jūras flote. Sākumā kuģi tika būvēti ar aprēķinu kuģot pa Azovas un Melno jūru, bet pēc tam tika būvēta Baltijas flote. 1720.gada tika izdots „Jūras nolikums”( Устав морской), kurā bija likumu apkopojums par jūras dienesta kartību kara un miera laikos, tas noteica ekipāžas locekļu tiesības un pienākumus, dienesta attiecības starp tiem, kopējo kuģa ekspluatāciju un kārtību uz tā. Krievu flotē pirmais Jūras nolikums – “Устав морской о всем что касается доброму управлению в бытности флота в море” – bija Pētera I izstrādāts un izdots 1720.gadā.(skat. pielikumu Nr.1). Savukārt 1724.gadā Jūras nolikums tika pārizdots ar nelielām izmaiņām un pastāvēja līdz 1797.gadam. Nolikuma ievadā tika norādītta nepieciešamība, lai Krievijas flote būtu stipra: kam „pieder vienots sauszemes karaspēks – tam pieder viena roka, bet kuram arī flote pieder – divas rokas”.
Kara reformas rezultāts bija apbrīnojams: Pētera I valdīšanas beigās viņa armijā bija ap 200 tūkst. regulāru karaspēku (lauka un garnizona) un ne mazāk kā 75 tūkst. regulāru kazaku karaspēku; bez tam flotē dienēja 28 tūkst.cilvēku, bija 48 lielu kuģu un līdz 800 mazo kuģu.
Secinājumi
Pētera I valdīšanas laiks, viņa reformas, personīgais ieguldījums valsts celšanā, tās pozīcijas nostiprināšanā, valsts slavas celšanā ir ievērības cienīgi. Neskatoties uz visiem trūkumiem, kļūdām un deformācijām reformu laikā, Krievija viņa valdīšanas laikā attīstībā ievērojami pavirzījās uz priekšu, saīsinot savu atpalicību no vadošām Rietumeiropas valstīm.
Runājot par Pētera I reformu nozīmi, vērts atzīmēt, ka tās nozīmēja modernizācijas un eiropeizācijas procesu pasaules mērogā.
Vinš, iegrožoja Krievijas sabiedrību, lika tai saīsināt atpalicību no Eiropas un pārvarēt ceļu no patriarhālās Moskovijas līdz eiropeiskai Pēterburgai.
Viņa valstisko darbību nosacīti var iedalīt divos periodos: 1695.-1715.g. un 1715-1725.g.
Svarīga īpatnība reformu procesā, ka tās tika veiktas Ziemeļu kara iespaidā, saskaņā ar tā vajadzībām. Reformas tika veiktas pārsvarā ar vardarbīgām metodēm, iejaucoties valsts ekonomikas lietās: tirdzniecības, rūpniecības, finansu u.t.t. regulēšanu. Daudzām reformām bija nepārdomāts, steidzīgs raksturs, kam par iemeslu bija gan neveiksmes karā, gan kadru nepietiekamība, pieredzes trūkums.
Otrajā periodā, kad kara darbība tika pārnesta uz ienaidnieka teritoriju, reformas kļuva daudz plānveidīgākas. Noritēja tālāk valsts aparāta pilnveidošana, manufaktūras apmierināja jau ne tikai kara vajadzības, bet ražoja arī patēriņa preces un valsts ekonomikas regulēšana novājinājas tik tālu, ka tirgotāji un uzņēmēji varēja brīvak rīkoties.
Uz Pētera I valdīšanas laika beigām daudz kas mainījās sabiedrības kārtu dzīve. Bet valsts joprojām uz tām skatījās kā agrāk, par tiesībam nebija ne runas. Visi pavalstnieki dzīvoja nevis sev, bet valstij, viņiem bija jabūt paklausīgam instrumentam valsts rokās.
Kopumā analizējot Pētera I reformas (mērķi, raksturs, tempi, realizācija, nozīme), var atzīmēt, ka reformas bija pakļautas nevis atsevišķu kārtu interesēm, bet valstij kopumā: tās uzplaukumam, labklājībai un valsts piesaistīšanai Rietumeiropas civilizācijai.
Izmantojamā literatūra
1. Бескровный Л. Г. Русская армия и флот в XVIII веке. М., 1958;
2. Поpфиpьев Е. И. Петр I – основоположник военного искусства русской регулярной армии и флота. М., 1952;
3. Бобровский П. О. Военное право в России при Петре Великом. Ч. 2. Вып. 2. Спб., 1886.
4. История СССР с древнейших времён до конца XVIII века. Под ред. Б.А.Рыбакова. М., Изд-во “Высшая школа”, 1975.
5. Платонов С.Ф. “Учебник русской истории для средней школы. Курс систематический”, М., Изд-во “Звено”, 1994.
6. Ключевский В.О. “Исторические портреты”, М., Изд-во “Правда”, 1991.
7. Сыров С.Н. “Страницы истории”, М., Изд-во “Русский язык”, 1983.
8. Павленко Н.И. “Пётр I и его время”, М., Изд-во “Просвещение”, 1989.
9. М.Н. Зуева “История России с древности до наших дней”, Москва, “Высшая школа”, 1994
Interneta resursi: www.hrono.ru/dokum/tabel.html
www.2day.ru./4988-show.asp.
www.vlastitel.com.ru/petr/