Pašas pirmās kara darbības notika tālu no Eiropas – Āfrikā un Klusajā okeānā. Franču un Britu impērijas (šajās cīņās aktīvi piedalījās arī Jaunzēlande un Austrālija) jau dažu mēnešu laikā okupēja visas Vācijas teritorijas Klusajā okeānā. Āfrikas teritorijā neliela mēroga cīņas turpinājās visa kara laikā.
Nesaprašanās starp Vāciju un Austroungāriju lika Austroungārijai neplānoti sadalīt savu militāro spēku divās daļās, lai satiktu Krievijas armiju no ziemeļiem. Serbu armija, kas nāca no valsts dienvidiem, satika Austrijas armiju Ceras cīņā 1914. gada 12. augstā.
Serbi ātri ieņēma aizsardzības pozīcijas pret Austroungāriju. Pirmais uzbrukums notika 16. augustā un ilga līdz 21. augustam. Smagās nakts cīņās serbu vadonis Stepa Stepanovičs noturēja serbu aizsardzības līniju. Austrieši atkāpās pāri Danubes upei, ciešot 21’000 cilvēku lielus zaudējumus pret 16’000 serbu zaudējumiem. Šī bija pirmā lielā Antantes uzvara. Austroungārija nespēja veikt savu galveno kara mērķi – Serbijas iznīcināšanu, un kļuva skaidrs, ka Vācijai vajadzēs sadalīt savus spēkus karam divās frontēs.
Vācija mēģināja īstenot Šlīfena plānu, kurš paredzēja ātri likvidēt Francijas pretošanos un tad apgriezties, lai cīnīties ar lēni mobilizējošos Krievijas armiju. Vācijas plāni paredzēja uzbrukt Francijai no ziemeļiem. Šādam nolūkam vajadzētu virzīties caur Beļģiju. Sākumā Vācija prasīja šķērsošanas tiesības, lai Beļģija ļauj militārajam spēkam iziet caur tās teritoriju. Par to Vācija apsolīja uzskatīt Beļģiju par visciešāko sabiedroto. Kad Beļģija atteicās, Vācija devās caur tās teritoriju bez līguma, ieņemot sākumā Luksemburgu. Vēlāk Vācijas armija satika arī Beļģijas pretošanos, taču tik un tā turpināja savu ātro gaitu caur Beļģijas teritorijai uz Franciju. Kara sākums Vācijai bija ļoti veiksmīgs. 1914. gada 14-24. augusta pierobežu cīņas.
Tomēr Beļģijas pretošanās, Britu spēki un negaidīti ātra Krievijas mobilizācija, izjauca Vācijas plānus. Krievija uzbruka austrumu Prūsijā, liekot Vācijai atdalīt spēkus paredzētus rietumu frontei. Vācija ir uzvarējusi Krieviju vairākās cīņās, kopā pazīstamās kā Tannenbergas cīņas (17. augusts – 2. septembris), bet šī diversija ļāva apstādināt Vācijas ātro izrāvienu uz Parīzi pirmajā Marnas cīņā (1914. gada septembris). Tomēr Vācija ieņēma labu aizsardzības pozīciju Francijā un padarīju par karot nespējīgiem par 230’000 vairāk Franču un Angļu kājnieku, nekā zaudēja mēnešos no augusta līdz septembrim.