Iepazīstoties ar darbu pievērs uzmanību likumu izmaiņām!!!
– Referāts –
PIRMSTIESAS IZMEKLĒŠANĀ PAREDZĒTO
APSŪDZĒTĀ TIESĪBU IZMANTOŠANAS ASPEKTI
Ievads
Patreizējā pirmstiesas sagatavošanas procedūra lielākajā daļā Eiropas izveidota pēc Francijā pastāvošās kriminālprocesuālās likumdošanas sistēmas parauga.
“Šī sistēma vēsturiski izveidojusies uz Franciju pārnestās anglo-sakšu sacīkšu procedūras, un šai zemē jau sen iesakņojušās inkvizīcijas kārtības kombinācijas rezultātā. Inkvizīcijas kārtība pamatojas uz patiesības noskaidrošanu, ko veic izziņas izdarītājs viens pats, aizsargāts no citu ziņkārības. Bet savukārt sacīkstes process savā koncepcijā pamatojas uz pušu strīdu – apsūdzību no viens puses un aizstāvību no otras puses.
Starp šiem diviem diametrāli pretējiem principiem Francijā kompromisa veidā tika sadalīts viss kriminālprocess, pie kam pirmajam principam bija atstāta sagatavošanas procedūra, bet otram – pirmstiesas izmeklēšana un pati tiesa.”
Šī kriminālprocesa, ko lielākajā Eiropas daļā ieviesa, sākot ar 1889. gadu, iezīmes zināmā mērā ir saglabājušās arī mūsdienās Latvijā. Tas nozīmē, ka pati pirmstiesas izmeklēšanas procedūra pie mums joprojām tiek turēta slepenībā un, pēc profesora P. Minca teorijas, tās būtība ir inkvizitoriska, jo neskatoties uz to, ka aizstāvība tiek pielaista no brīža, kad persona tiek atzīta par aizdomās turēto, lielākajā daļā gadījumu ne aizstāvim, ne aizdomās turētajai vai vēlāk apsūdzētajai personai līdz pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanas brīdim nav iespēju reāli iepazīties ar visiem lietas materiāliem, uz kuriem tiek balstīta apsūdzība.
LR Konstitucionālā likuma “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi” 18. pants paredz, ka ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav pierādīta tiesā saskaņā ar likumu, un tikai tiesa saskaņā ar nodarījuma brīdī spēkā esošo likumu var atzīt personu par vainīgu noziegumā.
Neskatoties uz to, attieksme pret personu, par kuru ir pieņemts lēmums par saukšanu pie kriminālatbildības, liecina par pretējo. Pirmstiesas izmeklēšanas iestādēs šī persona ar savām tiesībām tiek iepazīstināta tikai formāli, kā rezultātā viņas iespējas realizēt savu aizstāvību tādā mērā, kādā tas paredzēts Latvijas kriminālprocesa kodeksā, ir ierobežotas.
Un līdz ar to, gan savu tiesību, gan lietas materiālos esošo pierādījumu nezināšanas dēļ, apsūdzētajam ievērojamā mērā ir liegtas iespējas realizēt savas tiesības uz aizstāvību.
Jāievēro, ka tiesības uz aizstāvību nav pie kriminālatbildības sauktās personas privilēåija, bet gan nepieciešams noteikums patiesības noskaidrošanai katrā krimināllietā. Un ir īpaši svarīgi, lai šo noteikumu ievērotu katrs izziņas darbinieks, prokurors un tiesnesis, no kura rīcības ir atkarīga iespēja nodrošināt apsūdzētajam viņa tiesības.
Tiesību uz aizstāvību nodrošināšana nozīmē to, ka likumā ir noteiktas ne tikai apsūdzētā aizstāvības tiesības, bet arī paredzēti līdzekļi un veidi, kas viņam dod iespēju šis tiesības īstenot, aizsargājot savas likumiskās intereses. Ar apsūdzētā likumiskajām interesēm jāsaprot tas, lai pirmstiesas izmeklēšanas gaitā tiktu noskaidroti un pārbaudīti visi fakti, kas var atspēkot apsūdzību vai mīkstināt viņa vainu un atbildības pakāpi.
Līdz ar to apsūdzētā tiesības uz aizstāvību var izpausties divējādi – realizējot tiesības aizstāvēties pašam, lietojot likumā noteiktos līdzekļus, vai pieņemot aizstāvi. Bez tam, aizstāvja piedalīšanās neizslēdz apsūdzētā tiesību līdztekus arī patstāvīgi izlietot tiesības sevi aizstāvēt.
Šinī darbā ir aplūkotas un apkopotas apsūdzētā aizstāvības problēmas, kas saistītas ar viņa tiesību ievērošanu un realizēšanu pirmstiesas izmeklēšanas gaitā.
Apsūdzības uzrādīšana.
Viens no galvenajiem procesa dalībniekiem krimināllietā ir apsūdzētais. Apsūdzētā procesuālo stāvokli persona iegūst ar brīdi, kad Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 95. pantā noteiktajā kārtībā ir pieņemts lēmums par tās saukšanu pie kriminālatbildības.
Apsūdzību nozieguma izdarīšanā var celt tikai tad, kad ir pierādīts nozieguma notikums, noskaidrota persona, kas izdarījusi noziegumu, un savākti pārliecinoši pierādījumi par šīs personas vainu izdarītajā noziegumā. Bez tam, pirms apsūdzības celšanas, ir jābūt noskaidrotam, vai nepastāv Latvijas KPK 5. pantā minētie apstākļi, kas izslēdz kriminālatbildību par attiecīgo nodarījumu, tādi kā piemēram, nepieciešamā aizstāvēšanās, galējā nepieciešamība, kriminālatbildības noilgums, amnestija.
Saskaņā ar Latvijas KPK 150. p. apsūdzība uzrādāma ne vēlāk kā četrdesmit astoņu stundu laikā no lēmuma pieņemšanas par apsūdzētā saukšanu pie kriminālatbildības, bet katrā ziņā ne vēlāk kā apsūdzētā ierašanās vai viņa atvešanas dienā. Bet lēmums par saukšanu pie kriminālatbildības uzskatāms par pieņemtu no brīža, kad prokurors to sastādījis rakstveidā un parakstījis.
Pie katra procesuālā akta likumā ir noteikti maksimālie termiņi, kuros apsūdzētais ir jāiepazīstina ar faktiem, ar kuriem apsūdzība tiek formulēta, mainīta, uzturēta vai noraidīta.
Termiņu ievērošana, kurā apsūdzētais ir jāiepazīstina ar procesuālajiem aktiem, ar kuriem tiek formulēta apsūdzība, ir apsūdzētā tiesību uz aizstāvību nepieciešama sastāvdaļa. Šo termiņu neievērošana praksē tiek aplūkota kā nelikumīga apsūdzētā tiesību uz aizstāvību ierobežošana, kas attiecīgi liek šaubīties par uzrādītās apsūdzības pamatu un rada nepieciešamību atcelt atbilstošos procesuālos aktus.
Pārkāpjot aizdomās turētā tiesības savlaicīgi uzzināt, par ko viņš tiek apsūdzēts, var izpausties tādējādi, ka viņš netiek atzīts par apsūdzēto, neskatoties uz pietiekamiem pierādījumiem par viņa vainu.
Iepazīstināšana ar lietas materiāliem.
Faktu apjoms, kas jāpaziņo apsūdzētajam, uzrādot apsūdzību un atbilstošā kriminālkodeksa panta dispozīciju, kam pēc pazīmēm atbilst apsūdzētā nodarījums, ir noteikts Latvijas KPK 95.pantā, kas nosaka, ka apsūdzētajam ir tiesības zināt, par ko viņš ir apsūdzēts.
Latvijas KPK 146. pantā nav paredzēts, ka lēmumā par attiecīgās personas saukšanu pie kriminālatbildības nepieciešams norādīt pierādījumus, pamatojoties uz kuriem prokurors vai izziņas izdarītājs ir konstatējis faktiskos nozieguma apstākļus. Likums arī neparedz, ka uzrādot apsūdzību, apsūdzētais būtu vienlaicīgi jāiepazīstina ar apsūdzētāja rīcībā esošajiem iepriekšminētajiem pierādījumiem.
Vienlaicīgi jāatzīmē, ka pastāvošās kriminālprocesa normas neaizliedz lēmumā par saukšanu pie kriminālatbildības minēt pierādījumus, kas apstiprina prokurora vai izziņas izdarītāja secinājumus par apsūdzētā vainu un uzrādīt apsūdzētajam šos pierādījumus.
Šinī jautājumā līdz pat šim laikam krimināltiesību teorētiæu vidū nav vienprātības. Savā laikā starp dažiem autoriem (piem.,N.A.Jakubovičs), pastāvēja uzskats, ka apsūdzības uzrādīšanas stadijā nepieciešamība iepazīstināt apsūdzēto ar visiem lietas materiāliem var izrādīties priekšlaicīga, jo var rasties vēlāki sarežåījumi tādā nozīmē, ka apsūdzētais turpmāk var falsificēt citus viņa rīcībā esošos pierādījumus un veikt darbības, lai noslēptu tos, kurus prokurors vēl nav konstatējis.
Tanī pat laikā citu autoru (piem., V.Z.Lukaševičs, I.L.Petruhins, u.c.) vidū pastāvēja uzskats, ka vairākumā gadījumu apsūdzētā iepazīstināšana apsūdzības uzrādīšanas brīdī ar lietā esošajiem pierādījumiem nevar apgrūtināt tālāku pirmstiesas izmeklēšanas gaitu. Jo pie apstākļiem, kad apsūdzētajam ir zināms, kas ir uzrādītās apsūdzības pamatā, viņš var nesalīdzināmi aktīvāk realizēt savas tiesības uz aizstāvību – apstrīdēt prokurora rīcībā esošos pierādījumus un viņa secinājumus, kas radušies uz šo pierādījumu pamata, pieprasīt un norādīt, kur iegūt citus pierādījumus, kas apgāž vai apstiprina esošos, var pieprasīt lietā esošo versiju pārbaudi un veikt citas darbības, sekmējot vispusīgu un pilnīgu lietas apstākļu pārbaudi.
Iepazīties ar visiem lietas materiāliem no apsūdzības uzrādīšanas brīža aizstāvim ir tiesības nepilngadīgo un to personu lietās, kuras savu fizisko vai psihisko trūkumu dēļ nespēj pašas izlietot savu tiesību uz aizstāvību(Latvijas KPK 98.p. 1.un 2.p.), kā arī ar izziņas izdarītāja vai prokurora piekrišanu citās lietās. Bez iepriekšminētajiem gadījumiem aizstāvim ir tiesības iepazīties ar visiem lietas materiāliem Latvijas KPK 204.pantā norādītajos gadījumos – ja apsūdzētais vai viņa likumiskie pārstāvji ir lūguši aicināt aizstāvi, lai tas piedalītos, iepazīstoties ar visiem lietas materiāliem, kā arī citos gadījumos, kad aizstāvis piedalās pirmstiesas izmeklēšanā likumā noteiktajā kārtībā.
Apsūdzētā pamattiesības
Svarīgākās apsūdzētā tiesības, kuras viņš var izlietot savas aizstāvības nolūkā, ir noteiktas Latvijas KPK 95.pantā, un tās ir sekojošas:
1) zināt, par ko viņš apsūdzēts;
2) sniegt paskaidrojumus sakarā ar viņam uzrādīto apsūdzību;
3) iesniegt pierādījumus;
4) pieteikt lūgumus;
5) iepazīties ar visiem lietas materiāliem no pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanas brīža un izrakstīt no lietas nepieciešamās ziņas vai arī ar tehniskiem līdzekļiem nokopēt nepieciešamos lietas materiālus;
6) pieņemt aizstāvi(tiesības uz aizstāvību);
7) piedalīties lietas iztiesāšanā pirmās instances tiesā;
8) pieteikt noraidījumus,
9) iesniegt sūdzības par izziņas izdarītāja, prokurora un tiesas darbībām un lēmumiem.
Bez tam apsūdzētajam ir tiesības lietot savu dzimto valodu, izmantot tulka pakalpojumus, kā arī, ja viņš ir apcietināts, prasīt, lai par to paziņo viņa darba vietai un åimenei, un nodrošina īpašuma aizsardzību. Gadījumos, kad tiek noteikta un izdarīta ekspertīze, tad apsūdzētajam ir tiesības pieteikt ekspertam noraidījumu, lūgt aicināt ekspertu no viņa izraudzītajām personām, lūgt uzdot papildjautājumus, par kuriem ekspertam ir jādod atzinums, iesniegt dokumentus un ar izziņas izdarītāja vai prokurora atļauju sniegt ekspertam paskaidrojumus un būt klāt ekspertīzes laikā.
Tiesības apsūdzētajam zināt, par ko viņš tiek apsūdzēts, tiek realizētas ar brīdī, kad saskaņā ar Latvijas KPK 150.pantu, viņu iepazīstina ar lēmumu par saukšanu pie kriminālatbildības, kuram jābūt sastādītam saskaņā ar Latvijas KPK 146.panta noteikumiem, un izskaidro apsūdzētajam celtās apsūdzības būtību, viņa tiesības pirmstiesas izmeklēšanā. Visu minēto darbību izpildīšanu apsūdzētais apliecina ar savu parakstu uz lēmuma par saukšanu pie kriminālatbildības, norādot datumu.
Bieži vien apsūdzētajam pēc apsūdzības uzrādīšanas netiek dots laiks apdomāt, ko un kā liecināt, lai, pēc izziņas izdarītāja vai prokurora domām, iegūtu no apsūdzētā pēc iespējas pilnīgāku un pareizāku liecību, nedotu iespēju sagatavot viltus pierādījumus, slēpt nozieguma pēdas un izdomāt dažādas nepatiesas versijas.
Uzskatu, ka šāda attieksme panāk pilnīgi pretēju rezultātu, kas nesekmē patiesības noskaidrošanu krimināllietā, jo sasteigts un nepārdomāts paskaidrojums reti kad atbilst patiesajiem lietas apstākļiem. Ir pat gadījumi, kad nopratināšanas vietā prokurors pats lūdz apsūdzētajam ierakstīt protokolā, ka viņš pilnībā pievienojas saviem paskaidrojumiem, kurus devis kā aizdomās turētais, un jaunus paskaidrojumus sniegt nevēlas. Šādas situācijas nepieļaujamība ir acīmredzama.
Tai pat laikā apsūdzētajam ir tiesības sakarā ar apsūdzības uzrādīšanu pieteikt lūgumu par advokāta pielaišanu lietā no apsūdzības uzrādīšanas brīža. Šādos gadījumos apsūdzības uzrādīšana jāatliek līdz prokurora lēmuma pieņemšanai šajā jautājumā un tā paziņošanai apsūdzētajam. Ja ar prokurora lēmumu aizstāvim atļauts piedalīties lietā, tad apsūdzības uzrādīšana jāatliek vēl līdz brīdim, kad aizstāvis, izmantojis KPK97.pantā paredzētās tiesības, ir paziņojis par savu gatavību piedalīties pie apsūdzības uzrādīšanas.
Latvijas KPK 97.pantā paredzētās aizstāvja tiesības pirms nopratināšanas satikties ar apsūdzēto vienatnē arī jāatzīmē kā ļoti svarīgu apsūdzētā tiesību ievērošanas garantiju, kas ne vienmēr tiek ievērota.
Šinī sakarā varētu minēt piemēru no kāda advokāta prakses.
Augsta ranga policijas amatpersona, B, izspiešanas lietā, kas daudz pieminēta lielākajos republikas laikrakstos, ieaicina pie sevis kabinetā izziņas izdarītāju un advokātu. Advokāts vēl nav ticies ar apsūdzēto vienatnē, un nāk uz pirmo nopratināšanu.
Policijas amatpersona B saka, ka nedos atļauju advokātam satikties vienatnē ar klientu. Savukārt advokāts, zinot šīs amatpersonas slavu un raksturu, kā arī saprotot iebildumu bezcerību, klusējot piekrīt.
Ierodoties ar izziņas izdarītāju ieslodzījuma kamerā pie aizdomās turētā, advokāts pirms nopratināšanas lūdz izziņas izdarītājam fiksēt faktu, ka aizstāvim liegta iespēja tikties vienatnē ar klientu, protokolā.
Izziņas izdarītājs, pēc advokāta vārdiem, esot nopūties, nolicis pildspalvu un sacījis, ka izies koridorā uzsmēæēt.
Nopratināšana uzsākās pēc 15 minūtēm.
Šis piemērs ilustrē, ka advokātam nav jācenšas izraisīt konflikta situāciju tur, kur vēlamo rezultātu iespējams panākt citām metodēm.
Ne visos gadījumos sākotnēji uzrādītā apsūdzība paliek nemainīga līdz pirmstiesas izmeklēšanas beigām. Pirmstiesas izmeklēšanas gaitā bieži tiek konstatēti un noskaidroti jauni fakti par uzrādītās apsūdzības būtību, kā rezultātā iespējamas izmaiņas jau uzrādītās apsūdzības noziedzīgo nodarījumu kvalifikācijā – gan uz atbildību mīkstinošo, gan uz atbildību pastiprinošo apstākļu pusi.
Latvijas KPK 156.pantā ir noteikta apsūdzības grozīšanas un papildināšanas kārtība. Šajā pantā paredzēts, ja pirmstiesas izmeklēšanas gaitā rodas pamats grozīt celto apsūdzību vai to papildināt, prokuroram jāuzrāda apsūdzētajam jauna apsūdzība, ievērojot Latvijas KPK 145., 146.. un 150. pantos paredzētās prasības, un dodot tam Latvijas KPK 57. un 95.pantos noteiktās iespējas realizēt savas tiesības – zināt par ko viņš tiek apsūdzēts un sniegt paskaidrojumus sakarā ar uzrādīto apsūdzību, iesniegt pierādījumus, pieteikt lūgumus un dot liecības pēc uzrādītās apsūdzības būtības.
Pretējā gadījumā, ja apsūdzētais netiek pienācīgi informēts par izmaiņām apsūdzībā, tas ievērojami ierobežo viņu realizēt savas tiesības uz aizstāvību, liedzot iespēju izvirzīt savus pretargumentus pastāvošajai apsūdzībai.
Apsūdzētā paskaidrojumi.
Latvijas KPK 57.pants nosaka, ka apsūdzētais sniedz paskaidrojumus sakarā ar viņam uzrādītās apsūdzības būtību un par viņam zināmajiem lietas apstākļiem. Arī KPK 154.pantā ir noteikts, ka apsūdzētajam pēc nopratināšanas ir tiesības uzrakstīt savu liecību pašrocīgi. Likums paredz, ka apsūdzētā paskaidrojumi ir viens no likumā pieļautiem pierādīšanas līdzekļiem, bet tanī pat laikā apsūdzētā paskaidrojumi ir arī viens no viņa aizstāvības līdzekļiem. Tādējādi apsūdzētā paskaidrojumi ietver gan faktus, kas ietver sevī pierādījumus, gan faktus, kurus var izmantot sevis aizstāvībai. Līdz ar to apsūdzētais var izmantot savas tiesības dot paskaidrojumus, lai norādītu prokuroram uz faktiem, kas pilnīgi vai daļēji izslēdz sākotnējo apsūdzību.
Apsūdzētā paskaidrojumi var izpausties dažādi – kā atzīšanās, vainas noliegums vai pašapruna.
KPK 95.pants attiecas uz apsūdzētā dalību pierādīšanas procesā, nosakot, ka apsūdzētajam ir tiesības zināt, par ko viņš ir apsūdzēts, sniegt paskaidrojumus par uzrādīto apsūdzību, iesniegt pierādījumus un pieteikt lūgumus. Tas nozīmē, ka apsūdzētais savos paskaidrojumos var sniegt pamatotus iebildumus pret viņam izvirzīto apsūdzību, izanalizēt viņam zināmos pierādījumus, kas ir uzrādītās apsūdzības pamatā, norādīt uz apsūdzošo secinājumu neatbilstību faktiskajiem, lietā konstatētajiem apstākļiem.
Apsūdzētā paskaidrojumi par uzrādīto apsūdzību var būt par apsūdzībā formulētā nodarījuma faktiskajiem apstākļiem, apsūdzībā formulētā nodarījuma juridisko pusi (kvalifikācija, vainu mīkstinošie un pastiprinošie apstākļi, paredzamā soda mērs) vai zināmo pierādījumu pietiekamību, no kā izdarīti secinājumi par apsūdzētā vainu. Apsūdzētais var sniegt paskaidrojumus par savu subjektīvo attieksmi pret atsevišæiem iepriekšējā izmeklēšanā konstatētajiem pierādījumiem, citiem lietā esošajiem, zināmajiem vai apsūdzētajam vienīgi pašam zināmajiem notikuma faktiem.
Apsūdzētais savos paskaidrojumos var izskaidrot, piemēram, kā uz viņa apåērba un æermeņa ir radušās pēdas, kuras izmantotas pret viņu kā pierādījumi. Apsūdzētais var arī izskaidrot dokumentu patieso nozīmi, kuru saturs lietā līdzšinēji bija iztulkots par sliktu apsūdzētajam, izskaidrot pie viņa, viņa dzīvesvietā vai pie viņa radiniekiem vai pazīstamajiem atrasto citu lietisko pierādījumu faktisko nozīmi.
Tā kā apsūdzētā paskaidrojumi ir arī viņa aizstāvības līdzeklis, viņam ir tikai tiesības sniegt paskaidrojumus, bet tas nav viņa pienākums. Tāpēc arī apsūdzētais atšæirībā no liecinieka un cietušā netiek brīdināts par kriminālatbildības iestāšanos sakarā ar atteikšanos liecināt vai apzināti nepatiesu liecību. Turklāt atteikšanos no liecināšanas vai nepamatotu ziņu sniegšanu sevis attaisnošanai nopratināšanā nevar uzskatīt par apsūdzētā vainas pierādījumu. No minētā izriet arī secinājums, ka apsūdzību nevar pamatot tikai ar apsūdzētā atzīšanos.
“Pirmstiesas izmeklēšanas un iztiesāšanas praksē pierādīšanu bieži izprot pārāk vienkāršoti un pat primitīvi. Pēdējā laikā nākas sastapties ar uzskatu, ka galvenais un vērtīgākais pierādījumu avots ir liecības, pie kam pašas nozīmīgākās ir aizdomās turētā, apsūdzētā vai tiesājamā liecības, tātad tiešie pierādījumi.
Taču šis uzskats ir maldīgs, jo arī aizdomās turētā, apsūdzētā un tiesājamā liecības dažādu iemeslu dēļ var būt mazāk ticamas, bet tiešie pierādījumi ir derīgi tikai tad, ja tie ir ticami.
Aizraujoties ar vienu vai dažiem pierādījumu avotiem, gandrīz pilnīgi tiek aizmirsti citi pierādījumu avoti, arī daudzveidīgā, praktiski neierobežotā netiešo pierādījumu pasaule, kas kļūst aizvien nozīmīgāka, izmantojot zinātnes un tehnikas atklājumu iespējas.”
Literatūrā ir sastopams viedoklis, ka arī aizstāvību nevar pamatot tikai ar to, ka apsūdzētais noliedz savu vainu. Tomēr uzskatu, ka tam nevar piekrist kaut vai tā iemesla dēļ, ka LR Konstitucionālā likuma “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi” 18.pants paredz, ka ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav pierādīta tiesā saskaņā ar likumu.
Bez šaubām, atteikšanās no liecību došanas tomēr neatbrīvo apsūdzēto no pienākuma ierasties uz prokurora, izziņas izdarītāja vai tiesas aicinājumu.
Apsūdzētā piespiešana dot nepatiesu liecību veido nozieguma pret jurisdikciju sastāvu, par ko ir paredzēta atbildība Latvijas KK 175.pantā. Līdz ar to nav pieļaujama apsūdzētā ietekmēšana ar nelikumīgiem apsolījumiem, slēptiem vai atklātiem draudiem, viltu, neeksistējošu pierādījumu uzrādīšanu vai fizisku izrēæināšanos, nolūkā piespiest sniegt nepatiesu liecību.
Nav pieļaujams arī pierunāt apsūdzēto sniegt nepatiesu liecību, apsolot par to mainīt nodarījuma kvalifikāciju apsūdzības rakstā. Visos minētajos gadījumos tiek pārkāptas apsūdzētā tiesības pašam brīvi izlemt jautājumu par dalību pierādīšanas procesā. Ar likumu garantētās apsūdzētā tiesības sniegt liecības brīvprātīgi, nodrošina viņu pret pašaprunu un nepamatotu vainas uzņemšanos.
Tā piemēram, no savas nelielās prakses varu atzīmēt, ka 1998.gadā Rīgas Centrālcietumā piedalījos apsūdzības uzrādīšanā apcietinājumā esošajam pilsonim Dz.K., par Latvijas KK 121.p.4.d. un 121.1.pantā paredzēto noziegumu izdarīšanu.
Izmantojot Latvijas kriminālprocesa kodeksa 204. un 97.pantā paredzētās tiesības iepazīties ar visiem lietas materiāliem un satikties ar apsūdzēto vienatnē, noskaidroju, ka par 121.p.4.daļā paredzētā nozieguma izdarīšanu lietā pierādījumu vispār nepastāv, un vienīgais dokuments, uz kura pamata viņam tiek uzrādīta apsūdzība daļā par šī nozieguma izdarīšanu, ir paskaidrojums, ko viņš kā aizdomās turētais piespiedu kārtā ir sniedzis izziņas izdarītājam.
Šāda situācija varēja izveidoties tikai tāda iemesla dēļ, ka ne izziņas izdarītājs, ne prokurors nebija iepazīstinājuši apsūdzēto Dz.K. ar viņa tiesībām.
Tiesības nepiedalīties pierādīšanas procesā apsūdzētais var realizēt, ne tikai atsakoties nopratināšanas laikā sniegt liecības, bet arī citās izmeklēšanas darbībās. Viņš var atteikties sniegt paskaidrojumus uzrādīšanas uzzīmēšanai laikā, no aktīvas līdzdalības izmeklēšanas eksperimentā, ekspertīzē, apskatē, liecību pārbaudē uz vietas u.t.t. Tā piemēram, apsūdzēto nevar piespiest izmeklēšanas eksperimentā demonstrēt darbības, kurām varētu būt nozīme nozieguma atklāšanai.
Tieši tāpat ir arī ar liecību pārbaudi uz vietas – to nevar veikt, ja apsūdzētais kādu iemeslu dēļ atsakās liecināt.
Bieži vien apsūdzēto atved uz liecību pārbaudi pieslēgtu ar rokudzelžiem pie policista. Notiek pat tā, ka ne vienmēr tā roka, kas piesprādzēta pie policista rokas, norāda uz kādu objektu, virzienu vai attēlo kādu darbību. Tādēļ ir nepieļaujami liecību pārbaudē jebkādi ierobežot apsūdzēto vai piespiest viņu veikt darbības, kuras ir pretrunā ar apsūdzētā brīvu gribu.
Bet kā jau minēju, šo apsūdzētā tiesību realizācija nedod viņam tiesības atteikties piedalīties ar savu klātbūtni minētajās procesuālajās darbībās vispār un neatbrīvo to no pienākuma pakļauties izziņas izdarītāja un prokurora likumīgajām prasībām, arī tām, kas vērstas uz pierādījumu atrašanu.
Apsūdzētajam arī nav pienākums pēc savas iniciatīvas nodot izziņas izdarītājam vai prokuroram savā rīcībā esošos lietiskos pierādījumus, un piedalīties pierādījumu procesuālajā nostiprināšanā. Tā piemēram, apsūdzētais var atteikties apliecināt ar savu parakstu protokolu par izmeklēšanas darbību, kurā viņš piedalījās, pie tam nemotivējot savu atteikumu.
Vēlreiz īpaši jāatzīmē, ka apsūdzētā atteikšanās piedalīties minētajās darbībās nekādā gadījumā nedrīkst tikt uzskatīta par viņa vainas pierādījumu.
Lūgumu pieteikšana un pierādījumu iesniegšana.
Apsūdzētais var iesniegt lūgumus par noteiktu izmeklēšanas darbību izdarīšanu, un savu piedalīšanos tajās, lūgumos norādot apstākļus, kuru konstatēšanai nepieciešams atrast, pieprasīt un nodrošināt pierādījumu izņemšanu. Bez tam faktu, ka apsūdzētais nav varējis norādīt uz viņa vainu mīkstinošiem vai izslēdzošiem apstākļiem, apstākļiem, nedrīkst uzskatīt kā viņa vainas pierādījumu.
Apsūdzētajam ir tiesības iesniegt vai izteikt lūgumus:
• par dažādu pierādījumu izprasīšanu,
• par konkrētu izmeklēšanas darbību veikšanu ar mēræi iegūt nepieciešamos pierādījumus,
• par nopratināšanas, konfrontācijas, uzrādīšanas uzzīmēšanai, ekspertīzes veikšanu,
• par iegūto pierādījumu pievienošanu lieta,
• par pierādījumu patiesuma pārbaudi, kuri iegūti, pārkāpjot procesuālo normu noteikumus.
Bez iepriekšminētajām, apsūdzētajam ir tiesības lūgt pārbaudīt versijas, kurām lietas izmeklēšanas gaitā netika pievērsta vajadzīgā vērība, kā arī lūgt atļaut viņam iepazīties ar atsevišæiem iegūtajiem pierādījumiem līdz lietas pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanai.
Apsūdzētais var iesniegt prokuroram lūgumu par viņa rīcībā esošo lietisko pierādījumu – priekšmetu vai dokumentu pievienošanu lietai. Savukārt prokurors nav tiesīgs noraidīt šādu apsūdzētā lūgumu, ja viņa iesniegtajiem pierādījumiem ir nozīme lietā. Savukārt nepieņemt šādus pierādījumus var tikai tajā gadījumā, ja tie tiks atzīti kā neattiecošies uz lietu, nepatiesiem, vai gadījumos, ja iesniegti pierādījumi par apstākļiem, kuru patiesīgums jau ir likumīgi pierādīts ar lietai pievienotajiem materiāliem.
Bez tam apsūdzētais, tieši neiesniedzot pierādījumus, var tikai norādīt vietu, kur glabājas lietiskie pierādījumi un dokumenti, vai norādīt personas, kurām ir zināmi būtiski fakti un kuras nepieciešams nopratināt kā lieciniekus, cietušos vai aizdomās turētos.
Latvijas KPK130.1. pantā ir paredzēts, ka patiesības noskaidrošanas nolūkā izziņas izdarītājs un prokurors nav tiesīgs noraidīt apsūdzētā lūgumus nopratināt lieciniekus, izdarīt ekspertīzi un citas ar pierādījumu iegūšanu saistītās izmeklēšanas darbības, ja apstākļiem, kurus viņi lūdz noskaidrot, var būt nozīme lietā. Savukārt, nozīme lietā ir nozīme Latvijas KPK 19., 47., un 48. pantā norādītajiem apstākļiem, kā arī citiem, kuru noskaidrošana var sekmēt patiesības noskaidrošanu.
Īpaši jāatzīmē, ka jebkuru lūgumu par lietā svarīgu apstākļu noskaidrošanu jāatspoguļo nopratināšanas protokolā, neskatoties uz to, vai lūgums pieteikts mutvārdiem vai iesniegts rakstveidā.
Lai nodrošinātu minēto darbību izpildi, KPK 130.1. panta 2.daļā ir noteikts, ka par lūguma izskatīšanas rezultātiem jāpaziņo iesniedzējam, bet gadījumā, ja iesniegtais lūgums tiek pilnīgi vai daļēji noraidīts, izziņas izdarītājam vai prokuroram jāpieņem motivēts lēmums, kura noraksts nosūtāms lūguma autoram vai arī viņš pret parakstu jāiepazīstina ar lēmuma saturu.
Arī LR Augstākā tiesa 1991.gada 11.marta plēnuma lēmumā Nr.2 “par tiesu praksi, piemērojot likumus, kas nodrošina tiesības uz aizstāvību kriminālprocesā” norādīja, ka tiesa var aicināt apsūdzēto vai viņa aizstāvi dot paskaidrojumus par iepriekšējās izmeklēšanas gaitā noraidītajiem lūgumiem. Pie tam, ja izziņas izdarītājs vai prokurors nepamatoti noraidījis apsūdzētā vai viņa aizstāvja lūgumu noskaidrot apstākļus, kuriem lietā ir svarīga nozīme, un ja izmeklēšanas darbības nepilnības nevar novērst tiesas sēdē, tiesai jāapspriež jautājums par lietas nosūtīšanu papildizmeklēšanai.
Noraidījumu pieteikšana.
Pirmstiesas izmeklēšanas vispusību un objektivitāti var nodrošināt tikai tad, ja izziņas izdarītājs vai prokurors veic visu ticamo nozieguma izdarīšanas versiju izpētīšanu bez jebkāda subjektīva, iepriekš pieņemta viedokļa, nepieļaujot nedz apsūdzošu, nedz attaisnojošu izmeklēšanas ievirzi pret atsevišæām personām, atkarībā no personiskas ieinteresētības lietā.
Līdz ar to apsūdzētajam ir tiesības pieteikt motivētus noraidījumus personām, kuras piedalās procesā un kuru darbība vai bezdarbība varētu kaitēt objektīvai patiesības noskaidrošanai. Apstākļi, pie kādiem apsūdzētajam ir tiesības pieteikt noraidījumu, norādīti Latvijas KPK 22.un 27.pantā.
Sūdzību iesniegšana.
Svarīgs apsūdzētā tiesību ievērošanas garants ir tiesības pārsūdzēt izziņas izdarītāja un prokurora darbības, kas paredzētas Latvijas KPK 220.pantā. Šis pants paredz, ka apsūdzētais var iesniegt prokuroram sūdzību par izziņas izdarītāja darbībām, vai, par prokurora darbībām, augstākstāvošam prokuroram, saskaņā ar KPK 222.pantu.
Sūdzība var būt izteikta gan rakstveidā, gan mutvārdos, pēdējā gadījumā tā jāieraksta attiecīgās izmeklēšanas darbības protokolā. Likums paredz, ka sūdzības saņēmējam iesniegtā sūdzība kopā ar saviem paskaidrojumiem 24 stundu laikā jāvirza prokuroram, kam savukārt trīs dienu laikā sūdzība jāizšæir un rezultāti jāpaziņo sūdzētājam. Neatkarīgi no tā, kam iesniegta sūdzība, tā jānodod prokuroram, kurš uzrauga likuma izpildīšanu attiecīgās krimināllietas izmeklēšanas vietā. Ja sūdzība adresēta amatā augstākam prokuroram, tā jānosūta tieši adresātam.
Tā piemēram, 1996.gada septembrī apcietināja un sauca pie kriminālatbildības pilsoni V.P. Minēto pilsoni arestēja kopā ar citiem cilvēkiem un izmantojot masu informācijas līdzekļus, tai skaitā televīziju, visai republikai paziņoja par vairākiem “noziegumiem”, kurus it kā izdarījusi minētā grupa. Tā kā šo “noziegumu” izdarīšanas fakti neapstiprinājās, ierosināto krimināllietu attiecībā pret pārējiem izbeidza, bet pilsonis V.P. vienīgais palika apcietinājumā. Viņa aizstāvis, iepazīstoties ar lietas materiāliem, konstatēja, ka vienīgais lietā esošais pierādījums ir uzzīmēšanas protokoli, un izskaidroja apsūdzētajam viņa tiesības iesniegt sūdzību. Rezultātā V.P. kopīgi ar aizstāvi 1996.gada 07.novembrī iesniedza sūdzību augstākstāvošajam Rīgas tiesas apgabala prokuratūras virsprokuroram, kurā norādīja, ka uzzīmēšanai nav pierādījuma spēka un uz tās pamata pieņemtie procesuālie dokumenti ir nelikumīgi, un lūdza atbrīvot V.P. no apcietinājuma, lietu izbeigt. Sūdzība bija pamatota ar to, pirms uzzīmēšanas V.P. vairākkārt rādīja televīzijā un pieminēja masu informācijas līdzekļos kā “noziedznieku”.
Rīgas tiesas apgabala prokuratūra pārbaudīja lietas materiālus un pieņema pamatotu lēmumu, ka V.P. no apcietinājuma nekavējoties atbrīvojams, un lieta izbeidzama.
Pārsūdzēt tiesneša darbības, piemēram, lēmumu par drošības līdzekļa piemērošanu vai ievietošanu ārstniecības iestādē, apsūdzētais ir tiesīgs septiņu dienu laikā no brīža, kad viņam kļuvis zināms minētais lēmums. Sūdzību izskata augstākas instances tiesa septiņu dienu laikā no sūdzības saņemšanas dienas.
Apsūdzētā dalība ekspertīzē.
Viena no apsūdzētā aizstāvības formām ir viņa tiesību īstenošana gadījumos, kad tiek noteikta vai izdarīta ekspertīze. Lai apsūdzētais varētu realizēt viņam piešæirtās tiesības, viņš obligāti jāiepazīstina ar lēmumu par ekspertīzes noteikšanu un tiem materiāliem, kas tiks nodoti ekspertīzei.
Latvijas KPK 61.pantā paredzētajos gadījumos apsūdzētajam ir tiesība pieteikt noraidījumu ekspertam gan pirms ekspertīzes, tā arī ekspertīzes izdarīšanas laikā vai iepazīstoties ar eksperta atzinumu.
Apsūdzētais var lūgt, lai ekspertīzi uzdod viņam zināmam speciālistam, ja tas nav ieinteresēts lietā un nav piedalījies izmeklēšanas darbībās. Papildjautājumi, kurus norādījis apsūdzētais, ir jāietver lēmumā par ekspertīzes noteikšanu, un līdz ar to lēmums jāsastāda no jauna. Bez tam, apsūdzētais var ne tikai lūgt, lai lēmumā ietver papildjautājumus, bet arī var izteikt savas domas par jautājumiem, kuri jau ir uzdoti ekspertīzei.
Apsūdzētā klātbūtne pie ekspertīzes veikšanas atsevišæos gadījumos ir ne tikai pieļaujama, bet pat nepieciešama. Nenoliedzami jāatšæir izmeklēšanas darbības, kuru veikšana nav iedomājama bez apsūdzētā klātbūtnes, no tām, kurās apsūdzētais ir tiesīgs piedalīties tikai ar izziņas izdarītāja vai prokurora atļauju
Lai gan apsūdzētajam visos gadījumos jāpiedalās izmeklēšanas darbībās, kuru mēræis ir iegūt no apsūdzētā paskaidrojumus (apsūdzētā nopratināšanā, konfrontācijā, apsūdzētā iepriekš sniegto paskaidrojumu pārbaudē uz vietas), apsūdzētā rīcībā esošo lietisko pierādījumu izņemšanā (personiskā apskatē, paraugu izņemšanā salīdzinošajai izpētei) vai apsūdzētā veselības stāvokļa pārbaudēs (apskatē, tiesu medicīniskajā un tiesu psihiatriskajā ekspertīzēs) un pārbaudēs, vai apsūdzētais ir tā persona, par kuru liecinieki snieguši paskaidrojumus (konfrontācijā, uzrādīšanā uzzīmēšanai), viņš, kā jau minēju, var atteikties no dalības pierādīšanas procesā ne tikai atsakoties sniegt liecības, bet arī atsakoties no aktīvas sadarbības izmeklēšanas eksperimentā, ekspertīzē vai apskatē.
Izziņas izdarītājam vai prokuroram ir tiesības pieaicināt apsūdzēto pie notikuma vietas apskates, pie lietisko pierādījumu un dokumentu apskates, uzaicināt piedalīties izmeklēšanas eksperimentā, pie līæa ekshumācijas un atļaut piedalīties pie eksperta pētījumu veikšanas. Un, ja apsūdzētais ir pieaicināts izmeklēšanas darbībās, tad viņam ir tiesības piedalīties pierādījumu atrašanas, fiksācijas, pārbaudes un novērtēšanas procesā.
Apsūdzētajam ir tiesības dot paskaidrojumus un pieteikt iebildumus, kā arī lūgt uzdot ekspertam papildjautājumus vai lūgt noteikt papildu vai atkārtotu ekspertīzi. Par šīm darbībām tiek sastādīts protokols, ievērojot Latvijas KPK 85. un 86. panta prasības, kurā jāieraksta apsūdzētā paskaidrojumi, iebildumi un lūgumi. Savukārt Latvijas KPK 196.pantā noteikts ka eksperta atzinumu vai viņa ziņojumu, ka atzinumu dot nav iespējams, kā arī eksperta nopratināšanas protokolu jāuzrāda apsūdzētajam.
Gadījumā, ja apsūdzētais kādu iemeslu dēļ atsakās parakstīt protokolu, viņš var realizēt savas tiesības sniegt paskaidrojumus par minētā atteikuma iemesliem.
Aizstāvja piedalīšanās.
Saskaņā ar Latvijas KPK95.pantu, apsūdzētajam ir tiesības pieņemt lietā aizstāvi, kurš, savukārt, ir tiesīgs piedalīties lietā no brīža, kad persona likumā noteiktajā kārtībā tiek atzīta par aizdomās turēto.
Aizstāvja piedalīšanās pierādīšanas procesā ir viena no galvenajām garantijām, ka tiks realizētas apsūdzētā tiesības uz aizstāvību, kas sekmē vispusīgu un objektīvu iepriekšējās un tiesas izmeklēšanas veikšanu un taisnīga sprieduma pieņemšanu.
Tādējādi, ja Latvijas KPK 19.pantā ir noteikts prokurora un izziņas izdarītāja pienākums pilnīgi, vispusīgi un objektīvi izmeklēt lietas apstākļus un atbilstoši objektīvajai patiesībai noskaidrot nozieguma notikuma esamību un to, kas vainīgs nozieguma izdarīšanā, tad aizstāvja pienākumus un tiesības regulē LR KPK 97.pants, kas nosaka, ka aizstāvim jāizlieto visi likumā norādītie aizstāvības līdzekļi un paņēmieni, lai noskaidrotu apsūdzētā attaisnojošos vai viņa atbildību mīkstinošos apstākļus, un jāsniedz apsūdzētajam nepieciešamā juridiskā palīdzība.
Apsūdzētā tiesību ievērošanu nodrošina aizstāvja pienākums nekavējoši paziņot izziņas izdarītājam, prokuroram vai tiesai par jebkuriem apstākļiem, kas liecina par labu apsūdzētajam, kā arī paziņot par apsūdzētā tiesību aizskārumiem, prasot nekavējoši novērst konstatētos pārkāpumus.
Tā, piemēram, Latvijas KPK 77.pantā ir noteikts, ka maksimālais apcietinājuma termiņš pirmstiesas izmeklēšanas laikā nedrīkst pārsniegt vienu gadu un sešus mēnešus. Sakarā ar to, ka apsūdzētais N.P. tika turēts apcietinājumā Centrālcietumā divus gadus un vienpadsmit mēnešus, zvērināts advokāts V.Ustinovs, aizstāvot apsūdzētā likumīgās tiesības, 1999.gada 07.janvārī iesniedza LR Ģenerālprokuratūrai, Rīgas tiesu apgabala prokuratūrai, Rīgas apgabaltiesai, Ieslodzījuma vietu prokuratūrai un Rīgas Centrālcietumam adresētas sūdzības par to, ka netiek ievērotas ar Latvijas KPK 77.pantu noteiktās apsūdzētā tiesības, un pieprasīja nekavējoties atbrīvot apsūdzēto N.P. no apcietinājuma. Rezultātā, pateicoties aizstāvja aktīvajai darbībai, jau 1999.gada 21.janvārī apsūdzēto N.P. atbrīvoja no apcietinājuma.
Latvijas Kriminālprocesā ir paredzētas arī apsūdzētā tiesības atteikties no aizstāvja. Tāda atteikšanās pieļaujama tikai pēc paša apsūdzētā iniciatīvas, pie kam šī iniciatīva nevar būt nekādā veidā uzspiesta. Atteikšanās jāfiksē attiecīgi aizturēšanas protokolā, lēmumos par drošības līdzekļa izraudzīšanos un apsūdzības uzrādīšanu un jāapliecina ar aizdomās turētā vai apsūdzētā parakstu.
Ne tik reti ir sastopami gadījumi, kad izziņas izdarītājs vai prokurors aizdomās turētajam vai apsūdzētajam paskaidro, ka viņam aizstāvis nebūs vajadzīgs, jo lieta ir vienkārša un par nodarījumu netiks piemērota reāla brīvības atņemšana. Lai gan šādā situācijā aizdomās turētais vai apsūdzētais ir it kā brīvprātīgi atteicies no aizstāvja, tomēr pēdējam tas ir jānoskaidro, ja viņš tomēr vēlāk tiek pieaicināts lietā.
Arī LR Augstākā Tiesa 1991.gada 11.marta Plēnuma lēmumā Nr.2 norādīja, ka tiesām jāpārbauda, vai ievērotas apsūdzētā tiesības uz aizstāvību, izdarot izziņu vai pirmstiesas izmeklēšanu. Konstatējot, ka šīs tiesības pārkāptas, vai pirmstiesas izmeklēšana pabeigta bez aizstāvja piedalīšanās, gadījumos, kad aizstāvja piedalīšanās ir obligāta, tiesai jāpieņem lēmums par lietas nosūtīšanu papildizmeklēšanai. Pie tam, pamatojoties uz Latvijas KPK 317.pantu, jāreaåē uz faktiem, kad pārkāptas tiesības uz aizstāvību jebkurā kriminālprocesa stadijā.
Pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšana.
Kad prokurors atzinis lietā iegūtos pierādījumus par pietiekamiem apsūdzības raksta sastādīšanai, tad viņam jāpaziņo apsūdzētajam, ka izmeklēšana viņa lietā ir pabeigta un ka viņam kā personīgi, tā arī ar aizstāvja palīdzību ir tiesība iepazīties ar visiem lietas materiāliem un pieteikt lūgumus par pirmstiesas izmeklēšanas papildināšanu. Likums pieļauj arī apsūdzētā likumiskajiem pārstāvjiem, ar viņa piekrišanu, aicināt aizstāvi un pieteikt prokuroram viņa piedalīšanos pie apsūdzētā iepazīstināšanas ar lietas materiāliem. Iepazīstoties ar lietas materiāliem, apsūdzētajam ir tiesības izdarīt vajadzīgos izrakstus. Jāatzīmē, ka apsūdzētais ir tiesīgs iepazīties ar visiem materiāliem kā pēdējais no visiem procesa dalībniekiem, kad prokurors, saskaņā ar Latvijas KPK 202.panta prasībām, jau ir iepazīstinājis ar lietu cietušo, civilprasītāju, civilatbildētāju un viņu pārstāvjus, un ievērojot viņu lūgumus, izdarījis nepieciešamos papildinājumus lietas materiālos. Lai arī šinī procesuālajā stadijā apsūdzētajam ir tiesības saņemt uzrādāmos materiālus sakārtotus, iešūtus un sanumurētus, pastāv uzskats, ka nav lietderīgi to pieprasīt, jo nav garantijas, ka prokurors vēlāk neizdara kādas izmaiņas.
Prokurora pienākums ir paziņot apsūdzētajam, ka viņš var aicināt sev palīgā aizstāvi. Aizstāvi var aicināt arī pats apsūdzētais pēc savas iniciatīvas, vai viņa likumiskie pārstāvji, bet ne vēlāk par piecām dienām pēc prokurora paziņojuma par pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanu.
Apsūdzētais var pieprasīt aizstāvi arī pēc tam, kad viņš jau uzsācis vai faktiski jau beidzis iepazīties ar lietas materiāliem, bet uzskata, ka ir vajadzīga aizstāvja palīdzība lietas materiālu novērtēšanai un jautājuma izlemšanai par papildizmeklēšanu.
Kriminālprocesa kodekss paredz, ka nav atļauts ierobežot laiku, kāds nepieciešams, lai apsūdzētais un viņa aizstāvis iepazītos ar lietas materiāliem. Vienīgi iepazīstoties ar lietas materiāliem, būtu jāņem vērā Latvijas KPK 77.pants, kurā noteikts, ka laiku, kas izlietots visu apsūdzēto un viņu aizstāvju iepazīstināšanai ar krimināllietas materiāliem, neieskaita tā apcietinājuma termiņā, kas piemērots kā drošības līdzeklis.
Gadījumā, ja apsūdzētais izmanto savas tiesības atteikties iepazīties ar lietas materiāliem, tad arī aizstāvis netiek iepazīstināts ar lietu, jo Latvijas KPK 204.pants paredz advokāta palīdzības sniegšanu apsūdzētajam iepazīstināšanas ar lietas materiāliem gaitā. Šī palīdzība var izpausties dažādi. Tā, piemēram, apsūdzētais var lūgt aizstāvi iepazīties ar lietas materiāliem un paziņot to saturu, vai arī lūgt aizstāvim visus materiālus nolasīt un izskaidrot.
Tā kā apsūdzētais un viņa aizstāvis savas procesuālās tiesības var izlietot jebkurā procesa stadijā, tad, iepazīstoties ar lietas materiāliem, kā arī pēc iepazīšanās ar tiem, apsūdzētais un viņa aizstāvis var iesniegt vai ierakstīt protokolā ne tikai tādus lūgumus, kas vērsti uz pirmstiesas izmeklēšanas papildināšanu, bet arī lūgumus par lietas izbeigšanu, drošības līdzekļa maiņu vai nodarījuma kvalifikācijas maiņu.
Kad prokurors nācis pie atzinuma, ka noziegumu tiešām izdarījis apsūdzētais, bet pirmstiesas izmeklēšanas gaitā savāktie pierādījumi ir pietiekami lietas izskatīšanai tiesā, viņš sastāda lēmumu par lietas nosūtīšanu izskatīšanai tiesā. Procesuāli prokurors to nostiprina īpašā lēmumā – apsūdzības rakstā. Tas ir viens no vissvarīgākajiem pirmstiesas izmeklēšanas procesuālajiem dokumentiem, kurā tiek rezumēti izmeklēšanas rezultāti.
Apsūdzētajam ir tiesības zināt, par ko viņš ir apsūdzēts. Tāpēc apsūdzības rakstam jābūt sastādītam saskaņā ar Latvijas KPK 209.panta noteikumiem un pēc satura jāatbilst lēmumam par saukšanu pie kriminālatbildības, kas sastādīts saskaņā ar Latvijas KPK146.panta prasībām. Tas nozīmē, ka apsūdzības rakstā dotajam apsūdzības formulējumam precīzi jāatkārto tas, kas rakstīts lēmumā par personas saukšanu pie kriminālatbildības un pēc apjoma tas nedrīkst būt plašāks par to.
Krimināllietu, kurā pabeigta pirmstiesas izmeklēšana, kopā ar apsūdzības rakstu, apsūdzības raksta norakstiem, izmeklēšanas darbību protokolu ievaddaļām aizzīmogotā veidā līdz ar attiecīgi iesaiņotiem un aizzīmogotiem lietiskajiem pierādījumiem prokurors nekavējoties nosūta tiesai un paziņo apsūdzētajam, kurai tiesai lieta nosūtīta.
Pēc lietas nosūtīšanas tiesai visi lūgumi un sūdzības šajā lietā, saskaņā ar Latvijas KPK211.pantu, sūtāmas tieši tiesai.
Noslēgums.
Tiesības realizēt aizstāvību ir kā aizdomās turētajam tā arī apsūdzētajam, tiesājamam, notiesātajam, attaisnotajam. Šīs tiesības viņi īsteno kriminālprocesa likumā noteiktajās robežās un kārtībā. Šo tiesību īstenošana ir tiesiskuma izpausme un pareizas tiesas spriešanas garantija.
Aizstāvības tiesību jebkāda ierobežošana vai pārkāpšana uzskatāma par svarīgu kriminālprocesa likuma pārkāpumu. Un ja šis pārkāpums, atņemot vai ierobežojot apsūdzētā vai viņa aizstāvja ar likumu garantētās tiesības, kavējis tiesu vispusīgi noskaidrot lietas apstākļus un ietekmējis vai varējis ietekmēt likumīga un pamatota sprieduma vai lēmuma taisīšanu, tad, kā to norādīja LR Augstākās tiesas plēnums 1991.gada 11.marta lēmumā Nr.2, minētais tiesas nolēmums atceļams
Visām norādītajām apsūdzētā tiesībām pirmstiesas izmeklēšanas stadijā ir jābūt apsūdzētajam izskaidrotām nekavējoši pēc apsūdzības uzrādīšanas, un aizstāvim jāseko, lai izziņas iestādes un prokuratūra veiktu visus iespējamos pasākumus, lai nodrošinātu apsūdzētajam aktīvi realizēt procesā noteiktās tiesības.
Secinājumi.
– pēc profesora P.Minca teorijas, Latvijas kriminālprocesā joprojām sastopamas inkvizīcijas principa iezīmes. Lai to novērstu, būtu nepieciešams uzrādot apsūdzību, iepazīstināt apsūdzēto ar visiem lietā esošajiem viņa vainas pierādījumiem;
– aizstāvim ir pienākums zināt un izsmeļoši izskaidrot apsūdzētajam viņa tiesības, kā arī sekot, lai procesa gaitā tās tiktu ievērotas;
– apsūdzētajam nav jāpierāda sava nevainīgums, viņam ir tiesības atteikties vispār sniegt paskaidrojumus, un to nedrīkst uzskatīt par viņa vainas pierādījumu;
Izmantotā literatūra:
Prof. P.Mincs, “Aizstāvība iepriekšējā izmeklēšanā”, Pirmais Latvijas krimināltiesību kongress, Rīga, 1937.gada 2-4.aprīlis.
“Pierādījumu teorija Padomju kriminālprocesā”, Vispārīgā daļa, N.Žogina redakcijā, Maskava, 1966.g.
M.S. Strogovičs “Padomju kriminālprocesa kurss”, Maskava, 1958.g..
I.L.Petruhins, N.A.Jakubovičs “Apsūdzētā piedalīšanās pierādīšanas procesā.”, Maskava, 1966.g.
V.Z.Lukaševics “Apsūdzētā tiesību garantijas padomju kriminālprocesā”, Îeņingrada, 1959.g.
V.Jākobsone, M.jur., Latvijas Zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētāja vietniece. “Pierādījumu un pierādīšanas pasaulē”, Administratīvā un kriminālā justīcija”, 1998.gads
Latvijas Kriminālprocesa kodekss.
Latvijas PSR kriminālprocesa kodeksa komentāri.
LR AT 1991.gada 11.marta plēnuma lēmuma Nr.2 materiāli.
Pirmstiesas izmeklēšanas materiāli