Platons bija nozīmīgs Senās Grieķijas filozofs, Sokrāta māceklis, Aristoteļa skolotājs, rakstnieks un Atēnu akadēmijas dibinātājs. Vienu no augstākajām virsotnēm ne tikai sengrieķu filosofjā, bet arī cilvēces filosofiskās domas attīstības vēsturē kopumā iezīmē Platona (427.-347. g. pr. Kr.) “gudrības meklējumi”. Platons ir Sokrata skolnieks. Tāpat kā Sokratam, filosofija viņam nav tikai abstrakta teoretizēšana, tā saplūst ar pašu dzīvi tās virzībā uz gaismu un patiesību. Platons, tāpat kā Sokrats, filosofiskiem meklējumiem piedēvē dziļi ētisku jēgu; flosofēt viņa izpratnē nozīmē tapt labākam un darīt labākus un gudrākus arī citus. Platons cēlies no slavenas Atēnu aristokrātu dzimtas. Viņa īstais vārds ir Aristokls. Platons ir iesauka, kuru viņš iegūst savu plato plecu un varenā auguma dēļ un nozīmē “platais”. Viņa tēva senču vidū ir valdnieks Kodrs, mātes dzimta savukārt saistīta ar leģendāro reformatoru Solonu. Kopš bērnu dienām Platons guvis labu izglītību. Gan audzināšana ģimenē, gan arī plašie sakari Atēnu aristokrātu aprindās orientēja viņu uz sabiedriski politisku darbību. Taču šajā jomā drīz vien krājās arī rūgta pieredze. Intrigas, vardarbība, korupcija radīja dziļu nepatiku pret pastāvošajām sabiedriskās dzīves un valsts organizācijas formām. Neizdzēšamu rūgtumu filosofa dvēselē atstāja viņa skolotāja Sokrata notiesāšana uz nāvi. Sokrata nāve izraisīja tik lielu dvēseles satricinājumu, ka Platons no politiskās dzīves aizgāja. Pēc viņa domām, lai politika varētu kalpot universālam taisnīgumam un ikviena cilvēka labumam, vispirms jārod tai neapstrīdams pamatojums. To, uzskata Platons, varētu sniegt vienīgi īsta filosofija, Platona filosofiskās pārdomas iemiesojušās visai plašā literārajā mantojumā. Līdz mūsu dienām nonākuši 42 dialogi un 13 vēstules, Zinātnieku vidū nepastāv īsta vienprātība, vai visi Platonam piedēvētie darbi patiešām pieder viņa spalvai. Taču nav šaubu, ka lielākā dala no tiem ir Platona pārdomu un meklējumu rezultāts. Plašāk pazīstami ir dialogi “Menons”, “Dzīres”, “Valsts” . Dialogos atklājas Platona laikmeta sabiedriskās dzīves un filosofisko meklējumu plaša panorāma. Darbojošos personu vidū sastopami daudzi Platona laikabiedri – filosofi, politiskie darbinieki, Atēnās plaši pazīstami tirgotāji un amatnieki. Tomēr galvenais varonis ir Platona skolotājs Sokrats. Nenoliedzami – no Platona darbiem mēs varam gūt ziņas par Sokrata dzīvi un filozofiskajiem uzskatiem, taču lielākoties ar Sokrata muti runā pats autors. Platons seko savam skolotājam. Reizē viņš turpina to kultūras tradīciju, kura laika gaitā veidojusies Senajā Grieķijā. Arī Platons tiecas gara acīm izlauzties cauri barjerai, kuru cilvēka priekšā veido mainīgās lietas un cilvēka iedibinātās attiecības, vēlmes un ilūzijas, maldi un iekāres. Viņa skatienam paveras fantastiska, žilbinoša pasaule – tīro formu, ideju pasaule. Cita joma, kurā, pēc Platona domām, jūtama mūžības elpa, ir matemātika. Matemātikas likumi, matemātisko operāciju rezultāti senā grieķa uztverē ir kaut kas neapšaubāms, absolūts. Matemātisko jēdzienu un likumu priekšā ir jāatkāpjas arī sofistiem centienos apšaubīt jebkuru par absolūtu uzskatītu atziņu. “Ģeometrija ir mūžīgi esošā izziņa,” saka Platons. Visi matemātiskie jēdzieni, sākot no punkta un beidzot ar sarežģītām līnijām, laukumiem un tilpumiem, ir pilnīgi veidojumi, kādus nekur nevar atrast ar jutekļiem tveramajā pasaulē. Tiem savā būtībā līdzīgi ir arī attiecību jēdzieni, piemēram, “līdzīgs” “vienāds”.
Platons savā filosofijā iepriekš dotās un viņa ieskatā nemainīgās atziņas apzīmē ar dažādiem jēdzieniem. Sākotnēji viņš runā par esošo, skatu, redzamo, vēlāk par ideju, eidosu un formu. Visai bieži jēdzienu “ideja” lieto, lai apzīmētu visu tikai prātam tveramo realitāti, kas ir pretstats jutekliskajai pasaulei un paceļas pāri tai, pāri laikam un pārmaiņu straumei. Tomēr ideja nav vienkārši doma. Ideja ir tas, kas rada iespēju būt domai. Tā ir atbrīvota no visa jutekliskā, tā ir primārā esamība šā vārda visīstākajā nozīmē. Ideja ir lietas būtībā, tas, kas katru lietu padara par to, kas tā ir. Platons lieto vārdu “paradigma”, t. i., paraugs, piemērs, līdz ar to uzsverot, ka ideja kā absolūtais pirmtēls nosaka, kādai ir jābūt katrai lietai. Augstākajām idejām līdzās atrodas tādas pamatidejas kā esamība, miers, kustība, identitāte, atšķirība, rangu zemāk – vienlīdzība, nevienlīdzība, līdzīgums, nelīdzīgums. Vēl zemāk šajā hierarhijā novietoti matemātiskie objekti.
Kā jau tika noskaidrots, paša Platona uztverē reālo lietu un parādību pasaule ir tikai ēnu un atspulgu valstība – par to izteiksmīgi liecināja ari citētā “alas” līdzība. Īstenā, t, i., ideju pasaule paceļas pāri mainīgajai, laika plūdumam pakļautajai cilvēciskajai realitātei. Pretstatā tai ideju pasaule ir mūžīga un nemainīga. Pēc viņa domām, patiesība – dziļi slēpta – jau mīt cilvēkā. Tā tikai jāprot ieraudzīt. Un ieraudzīt to var, vienīgi skatoties gara acīm. Mūžīgā, nemainīgā, dievišķā patiesības gaisma cilvēkam paveras tikai tad, ja viņu savā varā pilnībā ir pārņēmušas visvarenākās jūtas – mīlestība, mīlestības dievs Erots. Risinot jautājumu par cilvēka iespējām tuvoties formu un ideju valstībai, Platons izstrādā savdabīgu izziņas teoriju. Tā ir mācība par atcerēšanos jeb anamnesis. Pēc Platona domām, jebkura izziņa ir dvēseles atmiņas par idejām, kuras tā vēroja, pirms tika savienota ar ķermeni. Ir nepieciešama piepūle, sevis sagatavošana, lai gara acīm skatītu ideju patiesību. Filosofijas attīstības gaita ir apstiprinājusi Platona teorijas patiesīgumu. Reālais izziņas process balstās uz atziņām, paradigmām, postulātiem, pasaules skatījuma formām, kas katrai cilvēku paaudzei, katrai kultūrai ir dotas it kā gatavā veidā. Ja nebūtu šādu gatavu apziņas veidojumu, cilvēkiem nebūtu iespējams orientēties pasaulē, sazināties citam ar citu. Mēs varam saprast kādu lietu vai parādību tikai tāpēc, ka jau iepriekš, t. i., a priori, mums ir dotas kādas universālas atziņu formas, mums piemīt īpašs pasaules skatījuma un pārdzīvojuma veids. Šādi apziņas veidojumi, protams, nemīt mitoloģiskā padebešu valstībā, arī “idejas” nav iedzimtas šā vārda bioloģiskā izpratnē. Tās mīt mūsu galvās. Tās nav arī pārvēsturiskas un mūžīgas, bet gan, būdamas relatīvi noturīgas, mainās vēstures un laika ritējumā, iezīmējot katras kultūras un laikmeta specifiskos vaibstus. Platona mācība ir atstājusi iespaidu uz Rietumu kultūru vēl kādā ļoti būtiskā aspektā, kas saistīts ar kristietiskās pasaules redzējuma specifiku. Nīče pat izsakās, ka “kristietība ir platonisms vienkāršajai tautai”. Visupirms – Platons pirmo reizi Rietumu filosofijas vēsturē konsekventi sašķeļ realitāti šaipasaulē un viņpasaulē. Platonam viņpasaule ir abstraktu formu un ideju valstība, kristietībai – personificēta Dieva valstība. Ar Platonu būtībā aizsākas virziens, kuru filosofijas vēsturē mēdz dēvēt par ideālismu.
Gadsimtu gaitā nozīmīgumu nav zaudējušas arī Platona atziņas par sabiedriskās dzīves organizācijas principiem, kurus viņš izklāsta darbā “Valsts”. Tieši divdesmitajā gadsimtā tajā atklājas daži iepriekš nepamanīti un nenovērtēti motīvi. Nākas uzklausīt visatšķirīgākos šā darba vērtējumus. Atbilstoši dvēseles uzbūvei arī valsti, pēc Platona domām, veido trīs elementi – trīs šķiras: 1) zemnieki, amatnieki un tirgotāji, 2) sargi, 3) valdnieki. Pirmo šķiru veido cilvēki, kuros dominē vēlmes; šiem cilvēkiem nepieciešams ieaudzināt pieticību un kārtības mīlestību, lai tie kļūtu par cienījamiem sabiedrības locekļiem. Otrā šķira sastāv no cilvēkiem, kuru dvēselēs valda kaisme un nesalaužama griba. Viņu uzdevums būt sargiem, kareivjiem. Trešā šķira ir cilvēki, kurus savā varā pārņēmis prāts un mīlestība. Viņi spēj tuvoties mūžīgi nemainīgajam “labumam”, vērot to.Ir pilnīgi skaidrs, ka šo patiesības alcēju uzdevums ir darīt to zināmu arī citiem, veidot sabiedrisko dzīvi atbilstoši augstākā labuma principiem. Savā dialogā “Politiķis” sākumā Platons (427.-347. g. p. m. ē.), izmantodams formāli dialektiskus paņēmienus, nonāk pie ironiska secinājuma, ka politika ir māksla izrīkot un vadīt daudzus īpaša paveida dzīvniekus – sauszemes iemītniekus, kājāmgājējus, bez ragiem, divkājainus un gludus. Tomēr dialogā izklāstīto pārdomu tālākā gaita noved pie stingrākas un pārdomātākas politikas noteiksmes. Politika – tā pirmkārt ir spekulatīva zinātne, kuras uzdevums ir pilsoņu audzināšana. Vēl vairāk – tā ir māksla vadīt cilvēku kopienas attīstību. Politikas mākslu Platons salīdzina ar audēja mākslu. Tātad politiķa māksla pastāv visdažādāko interešu un tieksmju apvienošanā vienā sabiedriskā “audeklā”, šādi sasniedzot vispārēju vienotību un laimi. Tas ir visnotaļ svarīgi, jo, kā zināms, viena no grieķu politiskās domas raksturīgākajām īpašībām ir tās kosmoloģisms. Grieķu kosmoss ir vienots, starp tā sastāvdaļām valda absolūta harmonija, un pēc šā parauga tiek risināti visi galvenie filosofiskie jautājumi. Šī paša iemesla dēļ Platona Visuma trejādā struktūra (augstākā, ideju jeb pirmtēlu valstība; pasaules dvēsele, kas aptver jūtošo lietu pasauli; un ķermeniskā, jutekliski tveramo, lietu pasaule) tiek pārnesta gan uz cilvēka dvēseles uzbūvi (saprātīgā, afektīvā un iekārojošā dvēseles da)a), gan uz sabiedrības sadalījumu kārtās (valdnieku, karotāju jeb sargu un amatnieku kārta). Kādas īpašības, saskaņā ar Platonu, raksturo īstenu valdnieku? Pirmkārt, lai valdnieks spētu izdziedināt pastāvošo valsti no visām kaitēm un iedibināt labu pārvaldi, kas vienīgā spēj darīt cilvēkus laimīgus, valsts varai ir “jāsaplūst ar filosofiju”, un tamdēļ) vai nu filosofam ir jākļūst par valdnieku, vai arī valdniekam – par filosofu. Platons uzskata, ka filosofs ir vienīgais, kurš spēj izzināt patiesās zināšanas – zināšanas par labo. Vienkāršie ļaudis ir nolemti klīšanai pa mūžīgi mainīgo lietu un viedokļu pasauli, kas ir tikai mirdzošās ideju pasaules līdzība, blāva kopija. Tamdēļ viņi līdzinās aklajiem, kuri, dzīvodami alā, nekad nav redzējuši dienas gaismu. Turpretī filosofs pazīst nevis viedokļus, bet gan esamību un patiesību, to, kas ir mūžīgi idents pats ar sevi. Viņš cenšas izzināt visu esamību kopumā, neaizmirstot ne par vienu no tās daļām. Filosofam raksturīgs patiesīgums, konsekventa atteikšanās no meliem. Tikai filosofs spēj izvest cilvēkus no alas tumsības, kur tie spēj atšķirt nevis pašas lietas, bet gan vienīgi nožēlojamas to ēnas un atspulgus, tuvinot viņus īstenām zināšanām. Jo tikai filosofam ir atvēlēta apjēgsme par augstāko ideju – ideju par labumu labuma kā galējo “robežu”, kā “visa pareizā un skaistā pirmcēloni”, no kura “ir atkarīga patiesība un saprāts”. Tādējādi par pārvaldes principu Platons uzskata politiskā prāta kundzību, gudrības suverenitāti, t. i., sofokrātiju (gudrības varu). Valdniekam filosofam, pirmkārt, būtu jāparūpējas par savu pilsoņu audzināšanu. Otrkārt, nepieciešams iedibināt tādu kārtību, kurā pati kopienas iekārta un tās pilsoņu īpašumtiesības (vispirms sargu kareivju īpašumtiesības) netraucētu nedz viņu augstās tikumības izpausmēm, nedz sabiedrisko pienākumu pildīšanai, nedz arī atbilstošas tikumiskas attieksmes izrādīšanai pret visiem citiem cilvēkiem. Tamdēļ karavīriem Platona ideālajā valstī vispār ir liegts jebkāds īpašums, visiem viņu dzīves apstākļiem un kārtībai būtu jānorobežo tie no privātā īpašuma postošās ietekmes. Vēl vairāk, šādā valstī visi vīriešu kārtas sargi tiek uzskatīti par visu bērnu tēviem, savukārt visas pie sargu šķiras piederīgās sievietes – par visu šīs šķiras vīriešu kopīgām sievām. Īpašuma, sievu un bērnu kopībai Platona mācībā ir milzīga loma, jo vienīgi šie faktori palīdz sasniegt patiesu valsts vienotību, tātad – arī tās labklājību. “Vai vispār ir iespējams lielāks ļaunums valstij nekā tas, kurš ved pie tās vienotības zaudēšanas un sadalīšanās neskaitāmās dalās? Un – vai pastāv kāds lielāks labums valstij nekā tas, kurš to saista kopā un veicina tās vienotību?” Atteikšanās no privātīpašuma izslēdz īpašuma radītos konfliktus gan starp sargiem, kareivjiem, gan ari amatnieku vidū. Šādas valsts pastāvēšana ir tēlota visai rožainās krāsās, tās galvenais princips ir taisnīgums kā cieņa pret sociālo un funkcionālo hierarhiju (valstī un valsts labā katrs pilda savas funkcijas). Platona ideālās valsts teoriju bieži mēdz saukt par utopiju, pirmo utopiju politiskās domas vēsturē, un tā tiek salīdzināta ar sociālistiskām un komunistiskām teorijām. Un tomēr, neskatoties uz dažu tajā pausto ideju fantastisko un nereālo raksturu, Platona valsts tomēr nav utopija. Pirmkārt, daudzi no “Valstī” aprakstītajiem faktiem patiešām ir bijuši reāli vērojami grieķu vēstures gaitā. “Valstī” un “Politiķī” Platons apgalvoja, ka politiskās zināšanas nav atkarīgas no likumiem, un pat pamatoja nepieciešamību patiesam politiķim atteikties no likumiem, jo tie ir neelastīgi un nespēj pielāgoties visām cilvēka dzīves detaļām. “Likumi”, kā jau to liecina nosaukums, ir dialogs par valsts iekšējo iekārtojumu un likumdošanas kopējo būtību. Un, lai gan par vispārējo tiesību iedibināšanas principu cilvēku sabiedrībā arī šeit tiek pasludināts universāls politiskais prāts, “Likumos” nav atrodams gudrā filosofa valdnieka tēls, kas iekārto valsti saskaņā ar apcerē atklātām mūžīgām idejām. Šeit Platons toties sniedz visas cilvēka dzīves vissīkāko detalizāciju un reglamentāciju. “Valstī” jaušamo rigorismu ar prasībām pēc sargu īpašuma kopības, laulības saišu valstiskošanas, stingri noteiktas audzināšanas kārtības Platons “Likumos” noved līdz galējībai, pārvēršot par likuma patiesu absolūtismu. Likums pats ir absolūtais prāts, kas izsver visas cilvēciskās jūtas. Cilvēks un viņa dzīve ir nepilnīgi, pakļauti nejaušību varai. Tamdēļ likumam, kurš atspoguļo kosmosa pareizo un mūžīgo kustību, ir jāvada cilvēku rīcība visās tās izpausmēs, tam ir jāievieš viņu dzīvē kārtība un tikumība. Tomēr viņa pēdējo politisko darbu pesimisms nemazina Platona politiskās filosofijas nozīmi, jo viņš bija tas, kurš: • atklāja cilvēkam sociālo un politisko pasauli, pievēršot skatu ne tikai kosmosa un dabas pasaules harmonijai, bet arī cilvēka iedibinājumu un institūciju pasaulei; • skaidri nodalīja politisko jomu no sākotnējā filosofiski kosmogonisko mācību kopuma; • radīja to konceptuālo ierāmējumu, kurš ilgu laiku būs noteicošs politikas teorijas attīstībai.
Platons tiek uzskatīts par “akadēmiskās” izglītības tēvu. 387. gadā pirms mūsu ēras nodibina Akadēmiju, kas faktiski bija pirmā universitāte. Platons pievērsās cilvēka garīgajai un fiziskajai attīstībai, to savstarpējai sakarībai un lomai harmoniskas personības veidošanā. Uzskatīja, ka morālā un politiskā domāšana nav atdalāmas, zināšanu apgūšana ir prāta tikums. Viņš izšķīra 4 galvenos tikumus: gudrību, vīrišķību, mērenību un taisnīgumu, pēdējo uzskatot par svarīgāko. Platons nonāca pie slēdziena, ka: “Taisnīgie dzīvo labāk un ir laimīgāki par netaisniem. Tas cilvēks, kura dzīve ir godīga, krietna un taisnīga, ir laimīgs. Būt taisnīgam nozīmē nevienu nepiekrāpt un nepievilt, nepalikt parādā dieviem upurus, ne cilvēkiem naudu.” Platonu mēdz uzskatīt par Sokrata skolnieku, savukārt zināmākais paša Platona skolnieks ir Aristotelis. Kopumā Platona izveidotā Akadēmija pastāvēja vairāk nekā 1000 gadus, un tas ļāva Platona skolai jeb platonismam kļūt par vienu no ietekmīgākajām Antīkajā pasaulē