PORTRETS V DINASTIJAS LAIKĀ
V dinastija ir 9 faraonu valdīšanas laiks Senās valsts periodā:
Userkaf (2465 – 2458)
Sahure (2458 – 2446)
Neferirkare (2446 – 2426)
Shepseskare (2426 – 2419)
Neferefre (2419 – 2416)
Niuserre (2416 – 2392)
Menkauhor (2396 – 2388)
Djedkare (2388 – 2356)
Unas (2456 – 2323)
Runājot par senās Ēģiptes mākslu nevar strikti nodalīt 5. dinastiju no pārējā Senās valsts perioda. Literatūrā atrodami vairāki datējumi 5.dinatijas laikam (2465.-2323.g.p.m.ē. ; 2565.-2420.g.p.m.ē. ; 2494.-2345.g.p.m.ē. ).
Tas apgrūtina zināmo mākslas objektu piedēvēšanu konkrētajai dinastijai. Tāpēc jāraksturo Senās valsts periods kopumā, tālāk īpašu uzmanību pievēršot portretiem, kuri aptuveni pieskaitāmi šiem periodiem.
Portretiskās skulptūras rašanos senās Ēģiptes mākslā noteica mirušo kults. Senie ēģiptieši bija pārliecināti, ka mirušā ķermenis jāsaglabā, lai dvēsele, kas dzīvo mūžīgi, varētu tajā atgriezties. Tādēļ mirušie tika mumificēti. Taču šādi saglabāts ķermenis varēja iet zudumā, tādēļ tika pasūtīti mirušo portreti no akmens, kas saglabātos mūžīgi. Lai būtu iespējama mūžīga pēcnāves dzīve, bija nepieciešams ļoti precīzi attēlot mirušā portretiskās iezīmes. Tādējādi tēlnieks kļuva par mūžīgās dzīves nodrošinātāju (ēģiptiešu valodā viens no vārda tēlnieks sinonīmiem nozīmēja “He-who-keeps-alive” ).
Salīdzinot ar iepriekšējiem periodiem, 5.dinastija ir diezgan plaši pazīstama. Visu faraonu eksistenci apstiprina arheoloģiskie atradumi. Ir daudz rakstisku liecību par šo periodu senās Ēģiptes vēsturē, kad tika ieviesti vairāki jauninājumi un izmaiņas ēģiptiešu sabiedrībā un pasaules uztverē. Pirmkārt, virsotni sasniedza saules kulta augošā ietekme. Faraons tika dēvēts par dieva dēlu – epitets “zR”, kas nozīmē “Son of Re” atrodams septiņos no 5.diastijas valdnieku vārdiem. Gandrīz visi 5.dinastijas faraoni būvēja tempļus saules dievam, divi no tiem ir atrasti, par pārējo eksistenci liecina tikai zināmie nosaukumi . Pie tempļiem atradās obeliski, kas simbolizēja saules starus. Taču ar faraona Djedkre valdīšanas laiku, šādu tempļu būvniecību pārtrauc. Otrs jauninājums tika ieviests tikai dinastijas beigu periodā, faraona Unas valdīšanas laikā. Viņa piramīdā pirmo reizi atrasti t.s. piramīdu teksti – reliģiski teksti, kas klāj piramīdas telpu sienas. Iespējams, ka šo tekstu parādīšanos var saistīt ar saule tempļu izzušanu. Šajā laikā tika mainīta arī valsts pārvalde. Tā kā faraons nevarēja vienpersoniski kontrolēt valsti, tad notika valsts administrācijas reformas, ieviešot efektīvu birokrātiju. Dalītā pārvalde veicināja rakstvedību, tādēļ saglabājušās daudz rakstiskas liecības par valsts saimniecisko dzīvi. Pie pārmaiņām arhitektūrā minami ne tikai saules tempļi, bet arī piramīdu kompleksu standartizācija. Arī šis būves, to izmēri, telpu novietojums u.c. tika pakļauti kanoniem.
Kā jau minēju, tēlniecības darbi tika veidoti mirušā dvēseles mūžīgas eksistences nodrošināšanai. Tie tika novietoti kapenēs. Telpu sienas rotāja ciļņi un gleznojumi. Tajos tika attēlota mirušā varenība un pārākums (šādas kapenes veidoja sevišķi augstas kārtas cilvēkiem, pirmkārt, protams, faraoniem).
Līdzās galvenajai figūrai atrodamas daudz sīkas kalpotāju figūriņas, lai arī pēc nāves nodrošinātu faraona vajadzības. Sākotnēji līdzās faraonam tika apbedīti viņa kalpotāji un vergi. Vēlāk šī tradīcija mainās, iespējams tāpēc, ka tas ir pārāk nežēlīgi, bet varbūt tāpēc, ka tas ir finansiāli neizdevīgi. Tāpēc līdzās visiem Ēģiptes augstmaņiem atrodams liels skaits figūriņu, kurās cilvēki attēloti veicot dažādus saimnieciskus darbus. Piemēram, šī – miesnieka figūriņa.
Butcher
Fifth Dynasty, probably reign of Niuserre,
Limestone with remains of paint (knife restored)
Height: 37 cm, Width: 14.2 cm, Depth: 38 cm
Portretu tēlniecību lielā mērā noteica kanoni. Šie kanoni veidojās ļoti ilgā laika posmā. Sākotnēji, jau pirmsdinastiju laikā, kad bija svarīgi parādīt tēlu pēc iespējas reālistiskāk, figūras pleci tika rādīti pretskatā, bet galva un kājas sānskatā, lai figūra būtu vieglāk uztverama. Šo attēlošanas veidu varētu uzskatīt par kanonu pirmssākumiem. Vēlāk Senās valsts laikā šī attēlošanas veids tiek saglabāts, taču, lai tēli būtu pēc iespējas reālistiskāki, tiek radīti īpaši likumi par proporcijām, kādās jāattēlo figūras. Vadoties pēc likumiem, tika radīti tēli, kas bija ļoti skaidri uztverami un atpazīstami.
Vadoties pēc kanoniem, figūras proporcijas tika determinētas sekojošā veidā: stāvošu figūru uzzīmēja uz papirusa lapas vai akmens plāksnes, kas bija sadalīta 19 kvadrātiņu rindās. Attālums no matu līnijas līdz kaklam bija 2 rindas, no kakla līdz ceļgaliem – 10 rindas, no ceļgaliem līdz pēdām – 6 rindas. Šī proporciju sistēma tika lietota līdz 26. dinastijai, kad rindiņu skaits tika palielināts. Savukārt sēdoša figūra aizņēma 15 rindas. Iepriekš aprakstītie paņēmieni tika lietoti gleznojumiem un ciļņiem, bet apaļskulptūrām tika veidoti mazi, kanoniem atbilstoši modelīši, kas arīdzan tika sadalīti kvadrātiņos.
Uz plakanām virsmām cilvēka ķermenis tika attēlots duālā perspektīvā – galva sānskatā, taču acis pretskatā, tāpat kā pleci, kas novietoti tā, lai būtu redzamas abas rokas un visi pirksti. Sieviešu figūrām krūtis ir sānskatā, lai gan pleci – pretskatā. Arī kājas attēlotas sānskatā, pie tam, vienu kāju pavirzot uz priekšu, tā, it kā figūra soļotu uz labo pusi. Interesanti, ka abas pēdas attēlotas no iekšpuses. Tas tādēļ, ka ēģiptieši attēloja ne tikai to, ko redzēja, bet arī to, ko zināja. Piemēram, tie attēloja cilvēka rokas un kājas tā, kā tās labāk var redzēt (no sāniem), taču galarezultātā figūras ieguva divas kreisās kājas… Vīriešu un sieviešu figūras atšķīrās arī ar krāsojumu, vīriešu figūras bija sarkanas, sarkanbrūnas, turpretim sieviešu – dzeltenas. Apģērba attēlojumam stingru kanonu nebija, jo līdzi laikam mainījās arī apģērbs. Vienīgi bērni vienmēr tika attēloti kaili. Kanons noteica arī to, ka faraons vienmēr attēlojams lielāks, nekā pārējie. Arī pārējo figūru izmēri gleznojumā vai cilnī bija atkarīgi no attēlotās personas sociālā stāvokļa.
Kanonu gandrīz nebija zemāko kārtu – kalpotāju un vergu attēlojumam. Plaknēs tos bija jārāda sānskatā, bet nebija nekādu īpašu noteikumu tēlniecības figūriņām. Svarīgi bija, lai tiktu attēlota cilvēka nodarbošanās, jo šie cilvēki netika uzskatīti par personībām, tie bija tikai strādnieki. 5.dinastijas mastabās ir atrasts daudz tādu figūriņu, kas attēloja visdažādāko profesiju pārstāvjus. Tieši šī iemesla dēļ kalpotāju figūriņas liekas visdzīvākās – tās ir interesantās pozās, nav sastingušas.
Arī dzīvnieku attēlojumam nebija īpašu kanonu. Te valda liela brīvība. (Tas labi redzams attēlā pa kreisi.) Cik faraona un viņa sievas figūras ir sastingušas un nebrīvas, tik dabiskas un dzīvīgas ir dzīvnieku pozas. Sevišķi labi to var redzēt putnu un zivju figūrās.
Novērtējot kanonu nozīmīgumu Senās Ēģiptes mākslas attīstībā, jāatzīmē, ka tiem ir unikāla vēsturiska vērtība un individuāls raksturs. Kanoni bija ļoti ilgstoša darba – novērošanas un eksperimentu – rezultāts, kas nosaka attēlojamā objekta proporcijas. Kanonu mērķis bija pēc iespējas skaidrāk un nepārprotamāk attēlot cilvēka figūru, parādot gan cilvēka vizuālo tēlu, gan sociālo stāvokli. Kanoni senajā Ēģiptē kalpoja arī par ideoloģijas paudējiem – mākslas darbos tika cildināti dievi un faraoni, tādējādi apliecinot pastāvošās varas varenību. Visbeidzot – kanoniem bija nozīmīga loma mākslinieciskās kvalitātes un standartu uzturēšanā.
Taču bija arī otra puse – kanoni ilgstoši neļāva māksliniekiem izpausties radoši – radīt jaunas formas, tēlus. Tādēļ ēģiptiešu tēlniecības darbi tomēr ir sastingušas, mierpilnas figūras, kas rada svinīgu iespaidu, tādējādi izceļot mirušā nozīmīgumu un augsto sociālo stāvokli.
Taču par spīti sastingumam 5.dinastijā radušies vairāki izcili tēlniecības darbi. Sākot ar šo dinastiju tēlniecībā izmanto “rakstveža pozu”.
Scribe
Fifth Dynasty
Painted limestone, Height: 49 cm
Egyptian Museum, Cairo
Salīdzinot ar iepriekšējām dinastijām, šajā laikā tapušo figūru portretiskās iezīmes ir vairāk individualizētas. Slavenākā ir “Rakstvedis no Luvras” (skat.1.attēlu). Domājams, ka tas nav bijis parasts rakstvedis, bet gan kāds no prinčiem ar lielu politisku nozīmi . Figūrai ir ļoti pārliecinoša, tai ir spilgti individualizēta sejas izteiksme, ko atdzīvina inkrustētās acis. Tēlniekam ir izdevies iegūt tik pārliecinošu dzīvīgumu, ka skatītājam šķiet, ka rakstveža acis tam seko. Pretēji iepriekšējo dinastiju darbiem, šajā tēlā izstrādāta ir ne tikai seja, bet viss ķermenis – pleci, rokas, ceļgali, kas parāda tēlnieku aizvien pieaugošo meistarību (5.dinastijas laikā tēlnieki bija apguvuši sarežģītākus tehniskos paņēmienus, kas ļāva tiem aizvien uzlabot portretu figūru attēlojumu). Te var salīdzināt abas rakstvežu figūras. Lai gan tām ir vienādas pozas, attēlojums ir atšķirīgs, un vēl vairāk izceļ ” Rakstvedi no Luvras” kā ļoti īpašu tā laika tēlniecības paraugu.
Sastopami arī šāda veida pāru portreti. Kā redzams, šeit, salīdzinot ar “Rakstvedi no Luvras” valda lielāka nosacītība – sejās parādās sastindzis smaids. Attēlā var labi redzēt kanonu izpildījumu – krāsojums, vīrieša poza. Tā kā sievietes attēlojums nebija tik svarīgs, kā vīrieša, tā parādīta brīvāk. Statuja parāda arī sievietes atkarību no vīrieša. Sieviete nostājusies aiz vīrieša, paļaudamās uz tā spēku . Taču arī šis darbs parāda 5. dinastijas iezīmes – izstrādātas detaļas – vīrieša kāja, sievietes roka.
Raherka and Merseankh
c. 2500-2350 BC (5th Dynasty)
Limestone painted group
H 52.8 cm; D 21.3 cm
Taču šis ir arī cita veida skulptūras, kurās attēlotas ģimenes – vīrs, sieva, bērni. Nākamajā attēlā redzams, kā mainās sievas un bērnu stāvoklis. Ja “Raherka and Merseankh” ir daudzmaz līdzvērtīgi, tad šajā attēlā redzama sievas un meitas pilnīga atkarība no ģimenes pavēlnieka. Arī šī skulptūra atšķiras no iepriekšējo periodu skulptūrām ar izstrādātajām detaļām un individualizēto portretu.
Ni-ka-re, his wife, and their daughter
Fifth Dynasty, reign of Nuiserre or later
Painted limestone
Height: 57 cm
Width: 22.5 cm
Depth: 32.5 cm
The Metropolitan Museum of Art, New York
Attēlos var redzēt visas 3 Senajai valstij raksturīgās pozas – stāvoša, sēdoša un rakstveža poza. Visos tēlniecības darbos, ko man izdevās paskatīt šis pozas ir ļoti līdzīgas. Līdzīgs ir figūru, to roku un kāju novietojums. Tas viss apliecina tikai to, ka ēģiptieši stingri ievēroja kanonus, kas noteica augstākminētos attēlojuma veidus. Jāatzīmē, ka ēģiptieši parasti attēloja vidēja vecuma cilvēkus. Bija maz jaunu cilvēku attēlojumu. Arī bērnu figūras parādās reti.
Bez šiem darbiem populāra ir arī “Saltas kolekcija”. Tie ir portreti “Luvras galva” un citi, kas parāda spilgtas individuālās iezīmes. Ļoti pārliecinošs ir arī “Methetthy” portrets. Tas ir ļoti reālistisks koka portrets ar inkrustētām acīm. Un, manuprāt, šis vīrs izskatās par kaut ko norūpējies.
Methethy, chief of the royal farmers under king Unas, From Saqqarah.
Painted wood, inlaid eyes, Dynasty V. Brooklyn Museum.
Nobeigumā jāsecina, ka 5.dinasijas portretu tēlniecība parāda lielu tēlnieku meistarību. Ir manāma attīstība, apgūti sarežģītāki tehniskie paņēmieni. Portretiem ir individuālas iezīmes, tie ir reālistiski, tēliem izstrādāts viss ķermenis. Taču stingrie kanoni kavē strauju tēlniecības attīstību, tādēļ visu periodu saglabājas liela pozu un figūru kompozīciju vienveidība. Tādēļ tēli ir sastinguši nekustīgās pozās, tiem raksturīga frontalitāte. Vienīgā joma kur tēlnieki var brīvi improvizēt ir sīkplastika, tādēļ sastopamas daudz interesantas kalpotāju figūriņas. Bet sabiedrības augstāko slāņu portretiskās skulptūras saglabā svinīgu sastingumu.
IZMANTOTĀ LITERATŪRA
1. Alpatow M.W. Historia Sztuki, Warszawa, 1981.
2. Cittautu mākslas vēsture (I sēj.), Rīga, 1965
3. Egyptian antiquities in the Hermitage, Leningrad, 1974
4. Gombrihs E.H. Mākslas vēsture – Rīga – 1997.
5. Kačalova T. Mākslas vēstures pamati I – Rīga – 1976.
6. Michalowski K. Art of Ancient Egypt, New York, 1981(?)
7. Michalowski K. Od Edfu do Faras, Warszawa, 1983.
8. Египетское искусство в государственном музее изобразительных искусств имени А.С.Пушкина, Москва, 1971.
9. Матье М.Э. Всеобшая история искусств (I.daļa), Москва, 1956.
10. Матье М.Э. Искусство древнего Египта, Москва, 1961.
11. Павлов В.В. Египетская скульптура – Малая пластика, Москва, 1949.
12. Павлов В.В. Скульптурный портрет древнего Египта, Москва, 1957.
13. http://www.ancientegypt.co.uk/menu.html
14. http://www.aquella.com/egypt/5th.htm
15. http://www.arab.net/egypt/history/et_oldkingdom.html
16. http://www.bergen.org/AAST/Projects/Egypt/egyptian_art.html
17. http://www.britannica.com/bcom/eb/article/7/0,5716,108487+10+106015,00.html
18. http://www.geocities.com/~amenhotep/history/04_06/05.html
19. http://www.geocities.com/thetropics/paradise/6116/egyptinfo.html
20. http://www.interoz.com/egypt/hdyn5.htm