Latvijas baltu izcelsme

Jau ar 1500.-400.g.p.m.ē. bronzas laikmetā arheoloģiskajos izrakumos atrada interesantu pierādījumu tam, ka te ir kāds bijis. Kā parāda arheoloģiskie izrakumi senbalti ir apdzīvojuši lielu teritoriju, kura stiepjas no Vislas un Pripetes upēm līdz Maskavai un Okai. Latviešu valoda ir stipri modernizējusies, un to ir ietekmējušas ģermāņu un somugru valodas, taču tā nav pazaudējusi savas baltu valodas īpatnības.

Balti ir jauns apzīmējums, kuru sāka lietot tikai 1845.gadā. Baltija bija aizguvums no Brēmenes Ādama nosaukuma- Baltijas jūrai- Mare Baltisum. Tikai pēc pirmā pasaules ka

a
ara igauņus, latviešus un lietuviešus sāk saukt kopīgā vārdā par baltiešiem līdzās baltvāciešiem. Lingvistiski tikai latviešus un lietuviešus var saukt par baltiešiem.

Senbaltu zelta laikmets

Iespējams, ka tas bija saistīts ar pieaugušiem tirdzniecības sakariem ar Romas impēriju un vācu ciltīm. Vietējā kultūra saņēma daudzus jaunus impulsus- ieročus, darbarīkus sāka kalt mo dzelzs. Dzelzi ieguva no vietējās purva rūdas vai ieveda. Arheoloģiskajos izrakumos dzelzs un vara izstādājumi tika atrasti tanīs vietās, kur ieguva dzintaru. Antīkajā vēsturē dzintars bija pieprasīta prece. Balti bija arī im

m
mporta preču starpnieki somugru ciltīm ziemeļos.

375.gadā huņnī sagrāva gotu valsti, kas atradās tagadējā Ukrainas teritorijā, un tautas, kas bija viņiem ceļā, bēga uz Rietumiem. Romas impērija saļodzījās no uzbrukošo ģermāņu cilšu spiediena, kas viļņveidīgi triecās pret tās ziemeļu rubežām. Slāvi sa
a
avukārt izvairījās no huņņiem, spiezdamies uz baltu apdzīvotajiem apgabaliem un tālāk starp somugru ciltīm. Notika baltu dzīvestelpas sašķelšanās vairākās daļās. Zeme bija samērā reti apdzīvota, un lieli apgabali paturēja savas baliskās īpašības, un savu valodu ilgi pēc tam, kad tie bija sadalīti no galvenā apgabala Rietumos. Pētnieki uzskata, ka liela iedzīvotāju daļa Baltkrievijā un tālāk uz austrumiem ir pārkrievoti baltieši. Dažus gadsimtus vēlāk slāvi sasniedza Lādogas ezeru. Tautas grupu pārbīde notika arī Latvijā.

Tautas Latvijā ap 1000.gadu

Dzelzs laikmeta arheoloģiskajā materiālā var skaidri izšķirt latviešu ciltis latviešu apgabalā. Pirmās izsmeļošās rakstu liecības nāk no krievu hronikām un 13.gs. garīdznieka Indriķa hronikas.

Mūsdienās gar Latvijas un Lietuvas robežām ir dzīvojuši kurši

Uz austrumiem no kuršu apdzīvotajiem novadiem, tagadējās Latvijas vidusdaļā ir dzīvojuši zemgaļi. Šī bija tauta ar

r
r īpaši izteiktu savdabību. Jau kopš 8. gadu simteņa viņu kultūras starojums- tāpat kā kuršu- samanāms visā Baltijā, ieskaitot arī Igauņu apdzīvotos novadus. 9.gadu simtenī pieauga labklājība un bija manāma tieksme uz pārspīlētu greznošanos.

Latgaļi ir ieceļojuši no dienvidaustrumiem ap 5.gadsimtu, kur pirms tam dzīvoja somu-ugru ciltis. Viņi ir tuvi tiem baltiem, kurus Krievijā izolēja ieceļojošie slāvi.

Senlatviešu sabiedrība

Senajā Latvijā pamatu sabiedriskajai un politiskajai struktūrai veidoja lielģimene- dzimta. Vairākām dzimtām bija viens virsaitis, kurš bija arī kungs nocietinātajā pilī. Lielākiem sirojumiem vai aizstāvēšanās cī

ī
īņām apvienojās vairāki pils kungi, kas tad izvēlēja kopīgu vadoni.

Pagāniskajā Baltijā, jau sākoties krusta kariem, bija vērojama plašāka valstiska konsolidēšanās. Indriķis savā hronikā min vairākus apgabalus ar vietējiem karļiem.

Pirms krusta karagājieniem 13.gs. Baltijā valdīja zināms līdzsvars dažādo spēku starpā.

Slāvu ciltis austrumos bija iekšēji sašķeltas un vājas, stāvoklis mainījās visai maz. 11.un 12.gs. izveidojās nozīmīgi tirzniecības centri Baltijas tuvumā, Novgorodā, Pleskavā, Polockā un Vitebskā, un šīs pilsētas bija ieinteresētas nodrošināt tirdzniecības ceļus.

Laikā no 1030.līdz 1192. Gadam krievi iebruka Igaunijā 13 reizes. 12.gadsimtā latgaļu un lībiešu virsaiši laiku pa laikam maksāja nodevas Novgorodai, Pleskavai un Polockai. Nodevu iekasēšana parasti izraisīja karus un sirojumus. Var teikt, ka sākoties misiones darbībai no Rietumiem, daļa Latgales labiešu bija pieņēmusi kristīgo ticību no Austrumiem.

Spiediens no Rietumiem

7.gs. kurрiem bija kara un nemieru laiks.

Ap 640.gadu sveņņi un gotlandieši nodibināja koloniju pie Grobiņas. 1929.-1930.gadā arhelogi atsedza skandināvu tipa kapenes. Var pieņemt, ka 7.un 8.gadsimtā Grobiņas apkārtnē ir atradusies gotlandiešu tirgotāju kolonija, kas bijusi sveņņu aizsardzībā un tā arī 9.gs. beidza pastāvēt.

Vēlais dzelzs laikmets Latvijā

Vikingiem Daugava bija svarīgs ceļš uz Krieviju un bizantiju. Kopienas baltijā bija stabilas un noturīgas. Neraugoties uz Skandināvijas viņiem neizdevās nostiprināt savas pozīcijas.

Otrais zelta laikmrts

Augsti bija attīstīta amatniecība, rotaslietu izgatavošana. Materiālā kultūra uzskatāma par bagātu. Šajā laikā kurzemē bija daudz zelta un sudraba, jo tas bija lielā mērā saistīts ar dzintaruun tā dārdzību.

Izmantotā literatūra:

1. Arnis Balodis: ‘’Latvijas un latviešu tautas vēsture’’. 1990.g.

2. Dunsdorfs Edgars: ‘’Latvijas vēstures atlants’’. 1969.g.

Leave a comment