Pozitīvas un produktīvas saskarsmes priekšnosacījumi

Ievads

Psihe cilvēkus jau ir interesējusi kopš sirmas senatnes. Laikam ritot, mainījušies viedokļi, izcīnītas teorētiskas un eksperimentālas sadursmes, kuru rezultātā psiholoģija — zinātne par psihes darbības likumībām , attīstību un formām, cilvēku personības un rakstura īpatnībām un viņu savstarpējām attiecībām — ir ieņēmusi stabilu un līdztiesīgu vietu pārējo zinātņu vidū. Psiholoģija ir nepieciešama visur, kur jautājumi un problēmas tiek risināti cilvēka un kolektīva vārdā.

Cilvēku savstarpējās attiecības aizņem ievērojamu vietu sociālajā psiholoģijā, un ir neizsmeļams pētījumu avots. Pētīt cilvēku savstarpējās attiecības, mēģināt izprast citus c

c
cilvēkus, censties iepazīt pašam sevi ir grūts, bet ļoti interesants un auglīgs darbs. Cilvēki ir bezgala dažādi, ikviens cilvēks ir unikāls. Katram cilvēkam ir savas metodes, kā panākt saskarsmē iesaistītā partnera labvēlību. Tāpēc pastāv daudz dažādu saskarsmes stilu, varētu pat teikt, cik cilvēku, tik saskarsmes stilu. Nevienmēr tas, kā cilvēks saskarsmē ar citiem cilvēkiem iegūst sev vēlamos rezultātus, ir pietiekami ētiski. Tāpēc ļoti svarīgi ir ieaudzināt cilvēkos tādas personības komunikatīvās īpašības, kas ļauj veidot starp partneriem pozitīvas un produktīvas attiecības. Š
Š
Šīs īpašības katram cilvēkam būtu jāizkopj un jāpilnveido, cenšoties izskaust savā personībā tās īpašības, kuras traucē veidot pozitīvas attiecības ar saskarsmes partneriem. Bet tikai ar pierunāšanu, ar draudiem, vai ar hipnozi cilvēku piespiest pilnveidoties nevar, ja viņam nav savu iekšējo r
r
rosinātāju. Nepilnība parasti pārsteidz mūs nesagatavotus. Savu pozitīvo attiecību veidošanai nepieciešamo personības komunikatīvo īpašību trūkumu cilvēks sāk pamanīt grūtībās: konflikti ar tuvākajiem cilvēkiem, problēmas saskarsmē ar draugiem, darbabiedriem, atstumtības izjūta utt. Bet lai izvairītos no šāda veida problēmām, katram cilvēkam ir nepieciešams iepazīt sevi, atrast cēloņus, kāpēc rodās problēmas saskarsmē, analizēt šos konfliktu cēloņus, vairāk nodarboties ar paškritiku, nekā visas problēmas vainot citus. Lai vieglāk tiktu galā ar šāda veida problēmām, ir jākonsultējas ar speciālistiem šajā jomā, jo ir grūti risināt problēmas, nezinot to izcelšanās cēloņus, kuri, iespējams, ir meklējami tālā pagātnē.

Pozitīvas un produktīvas saskarsmes priekšnosacījumi

Saskarsme ir mijiedarbības process, ko raksturo attiecības ”subjekts – subjekts”. Saskarsme ar apkārtējiem cilvēkiem veidojas pakāpeniski. Saskarsmes agrīnais priekšnosacījums ir koncentrēšanās reakcijas, kas rodas jaundzimušajiem jau p

p
pirmajās mūža dienās, kontaktējoties ar pieaugušajiem. Viena no pirmajām šo kontaktu pazīmēm ir bērna smaids, kas ir atbildes reakcija uz pieaugušo smaidu un citām mīlestības izpausmēm. Jau no mazā bērna dienām cilvēkam rodas tādas vajadzības, kuras var apmierināt vienīgi saskarsmē ar citiem cilvēkiem.

Saskarsme ir cilvēka sociālās dabas izpausme un realizācija.

Saskarsme ir tiešs vai netiešs kontaktēšanās process, kura mērķis ir ietekmēt partnera uzvedību, emocijas, nostādnes un attieksmes, aktivitātes pakāpi un darbību.

Saskarsmei ir divas puses: ārējā un iekšējā. Saskarsmes ārējā puse ir p
p
partneru reālā komunikatīvā uzvedība, kuru var redzēt un dzirdēt, un kura izpaužas kā vārdiska vai nevārdiska griešanās pie partnera.

Saskarsmes iekšējā puse sevī ieslēdz:

1) partneru saskarsmes situācijas subjektīvās uztveres īpatnības. Vienu un to pašu situāciju katrs cilvēks uztvers savādāk;

2) emocionālos pārdzīvojumus, kas ir saistīti ar reālajiem vai gaidāmajiem kontaktiem;

3) kontaktu motīvus un mērķus;

4) saskarsmes psiholoģisko efektu jeb rezultātu – partneru motīvu, nostādņu, attiecību, emocionālo stāvokļu, uzvedības izmaiņas vai saglabāšanu esošajā līmenī.

Cilvēku savstarpējās attiecības ir ļoti plašs jēdziens, kas ietver sevī ļoti daudz saskarsmes formu, kuras iedalās divās lielākās grupās. Tās ir verbālā un neverbālā saskarsme. Ar jēdzienu “verbālā saskarsme” mēs saprotam indivīdu kontaktēšanos ar runas, valodas palīdzību. Psiholoģijā terminu “runa” saprot kā valodas subjektīvo izpausmi. Ir divi galvenie runas veidi – dialogs un monologs.

Ar jēdzienu “neverbālā saskarsme” saprot žestus, mīmiku, pantomīmu, u.c. pieņemtos simbolus, kas vairumā gadījumu ir sastopami un apzīmē noteiktu informāciju, tomēr dažādu kultūru valstīs šie simboli mēdz būt atšķirīgi. Kopumā neverbālajā saskarsmē var izdalīt trīs sekojošas simbolu sistēmas:

1) optiski kinētiskā simbolu sistēma;

tā ietver sevī mīmiku, žestus, pantomīmu, gaitu, stāju, utt. Ja runā konkrētāk par mīmiku, ir konstatēts, ka cilvēka sejai ir iespējamas apmēram 20000 izteiksmes. Visbagātākās informācijas nesējas ir acis, tad lūpas, uzacis, deguns, utt. Cilvēki sarunājoties skatās acīs apmēram 30 –60 % no sarunas laika. Ja skatās acīs ilgāk, tad sarunas biedru vairāk interesē partneris, nevis tas, ko viņš saka.

2) paralingvistiskā simbolu sistēma;

tā ietver sevī balss tonalitāti, tembru, informāciju, ko tie nes.

3) ekstralingvistiskā simbolu sistēma;

tā ietver sevī neartikulētas skaņas – smieklus, raudas, krekšķus, kliedzienus, utm.

Rezumējot var teikt, ka cilvēku savstarpējo saskarsmi, t.i., informatīvi komunikatīvo saskarsmi iedala divos veidos atbilstoši simbolu specifikai, t.i., neverbālā saskarsme ar simboliem – mīmika, žesti, pantomīma, intonācija, utt. un verbālā saskarsme ar simboliem – valoda, vārds.

Jebkurā cilvēku saskarsmē vienmēr var saredzēt saskarsmes struktūras trīs aspektus:

• sociālo percepciju – cilvēku savstarpējo uztveri,

• komunikāciju – apmaiņu ar informāciju,un

• interakciju – partneru mijiedarbību un ietekmēšanos.

Šie trīs saskarsmes komponenti veido veselumu un praktiski tie nav atdalāmi viens no otra.

Iedziļinoties šajos ar saskarsmes psiholoģiju saistītajos jautājumos, nākas secināt, cik ļoti sarežģīta var kļūt katra saskarsmes nianse, pat viselementārākā, līdz ko mēs tajā iedziļināmies un sākam to pētīt. Pēc manām domām ļoti liela nozīme, kā veidosies konkrēta cilvēka priekšstats par saskarsmi, ir tieši tam, cik saprātīgi šajā jomā ir bijuši viņa vecāki, vecākie brāļi, māsas, apkārtējie cilvēki, ar kuriem šis cilvēks ir kontaktējies jau agrās bērnu dienās. Normālam saskarsmes procesam ģimenē ir raksturīga tās locekļu aktīva mijiedarbība un savstarpēja ietekme. Ģimenēs, kur saskarsmē ar bērniem izpaužas formāls prasīgums, kur vecāki, labu gribēdami, vēlas pieradināt bērnu pie patstāvības un neizrāda pietiekamu uzmanību pret bērnu kā pret personību, saskarsme bērnu acīs zaudē savu emocionālo pievilcību – bērni kļūst noslēgti, cenšas ierobežot savus kontaktus ar vecākiem, un vēlāk arī ar apkārtējiem cilvēkiem. Saskarsmes stils ģimenē ietekmē bērnu tikumisko attīstību.

Tātad var secināt, ka, lai cilvēks bez kompleksiem brīvi iesaistītos pozitīvā un produktīvā saskarsmē, būtu interesants saskarsmes partneris un pilnīgs noteicējs pār savu darbību, ir nepieciešams jau no agras bērnības atraisīt, veicināt un ieaudzināt personības komunikatīvās īpašības, kuras ir nepieciešamas šādas saskarsmes veidošanā.

Pēc manām domām, lai cilvēks spētu eksistēt sabiedrībā, pirmā sociālā vajadzība ir saskarsme ar citiem cilvēkiem. Visas pārējās vajadzības cilvēks spēs apmierināt, ja būs apmierināta šī pirmā, ja tikai eksistences apstākļi nebūs pārāk apgrūtinoši un traģiski. Pieredze rāda, ka, stājoties saskarsmē nepazīstamiem cilvēkiem, ļoti svarīgi ir tas, kādu pirmo iespaidu atstās saskarsmes partneri viens uz otru. Komunikācijas rezultātā, balstoties uz pirmo iespaidu par saskarsmes partneri, var rasties tā saucamais oreola efekts. Tas parādās tajā apstāklī, ka pirmā iespaida veidošanās procesā vispārējais pozitīvais iespaids noved pie partnera pārvērtēšanas, negatīvais iespaids – pie nepazīstama saskarsmes partnera nenovērtēšanas.

Katrs no mums zina, ka ne vienmēr saskarsme ar partneri ir veiksmīga. Katrs no mums ir bijis situācijā, kad saskarsme ar partneri nedod mums vēlamos rezultātus, nevar atrast ar partneri “kopēju valodu”, nonākt pie minimālas vienošanās.

Personības komunikatīvās īpašības

Lai saskarsme veidotos pozitīva un produktīva, ir svarīgi ne tikai izvēlēties un pielietot piemērotu saskarsmes stilu, bet liela nozīme ir arī konkrētām personības īpašībām, bez kurām dibināt pozītīvas attiecības ir grūti. Vadoties pēc J. Melibrudas personības komunikatīvo īpašību raksturojuma var secināt, ka viena no nepieciešamākajām personības īpašībām, kura nodrošina pozitīvu saskarsmi, ir empātija -spēja skatīt pasauli otra acīm, nezaudējot tai pat laikā arī savu viedokli, spēja dzīvot, just līdzi otram gan priekos, gan bēdās. Ja cilvēks tik tiešām ir spējīgs iedziļināties un saprast otra cilvēka problēmas, tad tas jau lielā mērā nodrošina šim cilvēkam panākumus viņa attiecībās ar partneriem. Tieši šīs personības īpašības neizkoptības dēļ cilvēki mēdz būt netaktiski, bezkaunīgi un cietsirdīgi savās attiecībās. Bez pietiekamā līmenī izkoptas empātijas saskarsmes partnerim būs grūti nodibināt patiesas pozitīvas attiecības. Jo tieši empātija dod iespēju iejusties partnera situācijā, saprast tā nostāju, problēmas, liek nevis otru cilvēku vērtēt, tiesāt, nosodīt, izdarīt kādus galējus spriedumus, bet gan tieši pretēji — tas ir pamats produktīvu attiecību veidošanai. Svarīga īpašība šī pamata nostiprināšanai ir labestība – spēja ne tikai izjust, bet arī atbalstīt otru cilvēku, spēja demonstrēt savu labestīgo attieksmi nepiedomājot pie tā, vai tas dotajos apstākļos ir izdevīgi vai nē. Cilvēks ar attīstītu empātiju bez labestības, manuprāt, nevar pilnībā paust savas pozitīvās puses. Jo iejūtība bez atbalsta var radīt saskarsmes partnerī aizdomas, ka tāda jušana līdzi ir tikai lēts paņēmiens uzticības iegūšanai, kura tomēr var tikt ļauni izmantota. Lai attiecības nepārvērstos nemākulīgā teātra spēlē, kur ir jāpiedomā pie katra izteiktā vārda pareizību, ir ļoti svarīgi attiecībās būt dabiskam.

Dabiskums – prasme būt dabiskam attiecībās, neslēpties aiz maskām un lomām. Šī ir svarīga personības īpašība, lai saskarsmes partneris justos atklātāks, brīvāks sarunās, attiecībās. Jo nevar runāt par pozitīvu saskarsmi starp partneriem, ja kāds no viņiem nemākulīgi slēpj savu īsto, dabisko izturēšanos, savu īsto seju. Ideāls variants, protams, ir tad, ja abi saskarsmes partneri savstarpējās attiecībās ir neviltoti, dabiski, brīvi savā uzvedībā, bet reālajā dzīvē pat attiecībās starp vistuvākajiem cilvēkiem nevienmēr valda spontāns dabiskums. Jo cilvēki ir pieraduši ikdienā slēpt savu patieso seju, baidīdamies būt atklāti savās idejās, uzvedībā, baidīdamies no iespējas būt pārāk atšifrētiem un nonākt neērtās situācijās. Šīs nedrošības izjūtas, nestabilitātes veidošanās cēloņi, manuprāt, daļēji meklējami tā laika ietekmē, kad cilvēki bija spiesti piemēroties sociāli ekonomiskajiem un politiskajiem apstākļiem, kad cilvēkiem praktiski tika liegta iniciatīva, un cilvēkiem ir grūti tikt līdzi straujajām izmaiņām sabiedrības dzīvē. Totalitārisms pusgadsimta garumā nerēķinājās ar cilvēkiem kā ar personībām, kurām ir tiesības justies brīvām savās attiecībās un domāt, darīt to, kas liekas tuvs un pareizs, nevis to, ko par neapšaubāmi pareizu uzskata valdošās varas aprindas.

Atbrīvoties no šīm maskām nav viegli, tomēr nevajag nolaist rokas, un vismaz jauno paaudzi jau no mazām dienām pieradināt pie dabiskuma savstarpējās attiecībās.

Pozitīvu iespaidu uz saskarsmes partneri atstāj konkrētība – pilnīga atteikšanās no vispārīgas spriedelēšanas, gatavība atbildēt uz jautājumiem tieši un nepārprotami. Šī personības īpašība ir ļoti nepieciešama personām, kuras strādā militārās struktūrās. Armija nav tā vieta, kur saskarsmē pieļaujama vispārīga spriedelēšana. Šeit tiek pieprasīta konkrētība gan sarunās, gan darbībā. Par jeb kuru cilvēku rodas labs iespaids, ja viņš lieki nemētājas ar vārdiem un ir konkrēts savā darbībā. Konkrētība daļēji izslēdz attiecībās romantiskumu, un tas, iespējams, padara saskarsmi mazāk pievilcīgu, kaut gan pievilcība var slēpties niansēs, mīmikā un pantomīmā, kaut arī vārdi ir konkrēti.

Ne mazāk svarīga īpašība ir iniciatīva – gatavība ieņemt aktīvu pozīciju attiecībā pret cilvēkiem, ne tikai reaģēt uz viņu aktivitāti, bet pašam būt rīcības iniciātoram. Ja šī personības īpašība nav attīstīta pietiekamā līmenī, ir grūti gūt kādus sev vēlamus rezultātus, panākumus dzīvē, jo saskarsmē iesaistītajiem partneriem bieži vien ir dažādas intereses un dažādi šīs saskarsmes vēlamie rezultāti. Iniciatīva ir personības īpašība, kas ļauj diplomātiskā ceļā šīs saskarsmes augļus iepurināt savā dārziņa pusē.

Tiešums – godīga attieksmes demonstrēšana. Šī personības īpašība dod iespēju cilvēkam justies brīvam, paužot savu viedokli par dažādiem jautājumiem, kā arī neslēpt savu īsteno attieksmi pret partnera sacīto un pret pašu saskarsmes partneri. Iepriekšminētā personības īpašība —

— dabiskums, nevar pilnībā izpausties bez atklātības – spējas būt atvērtam, neslēpjot sevi. Tomēr līdz zināmai robežai ,jo bez zināma noslēpuma efekta var zust interese par doto personību. Pret cilvēkiem, kuri ir noslēgti sevī, kuriem šī personības īpašība ir neizkopta, var rasties neuzticības izjūta, un savstarpējās attiecības līdz ar to nevar būt produktīvas. Nav noslēpums, ka, diemžēl, ir daudz cilvēku, kuri spēj dabiski izturēties un atklāti runāt tikai tad, kad viņu smadzeņu darbība atrodas kādas apdullinošas vielas varā. Bet no dabiskuma un atklātības, kas radušies šādā vai līdzīgā ceļā, nekāda progresa tālākā saskarsmes attīstībā nevarētu būt. Katram cilvēkam ir jābūt sev tuvu, labi pazīstamu cilvēku lokam, ar kuriem viņš tik tiešām var būt atklāts pat ļoti intīmos dzīves jautājumos, un katram cilvēkam ir arī jājūt šī atklātības robeža — ko un kam drīkst stāstīt un ko nē. Ja tā tas ir, tad ar šo personības īpašību nekādām problēmām saskarsmē nevajadzētu rasties.

Lai gūtu panākumus saskarsmē, svarīga personības īpašība ir arī konfrontācija. Tā ir prasme stāties saskarsmē aci pret aci, pilnībā izprotot savu atbildību un ieinteresētību, tai pat laikā būt gatavam gan nostāties pretī konfrontācijai, gan pakļauties ar cerību nodibināt patiesas attiecības. Lai saskarsmē gūtu panākumus, vēlams labi iepazīt partnera pozīciju. Šī personības īpašība ir svarīga dibinot attiecības starp partneriem, kuru viedokļi ir atšķirīgi, dibinot kontaktus ar nepazīstamiem cilvēkiem, jo šī personības īpašība ir viena no tām, kura liek atstāt uz saskarsmes partneri labu pirmo iespaidu. Lai pilnveidotu produktīvai saskarsmei nepieciešamās personības īpašības un,lai vieglāk būtu konstatēt saskarsmē traucējošās īpašības, cenšoties tās izskaust no sava komunikatīvā arsenāla, svarīga personības īpašība ir pastāvīga sevis iepazīšana. Tā ir pētnieciska attieksme pret sevi, spēja būt gatavam uzņemt no citiem informāciju par sevi, prast uztvert, iepazīt šo informāciju no saskarsmes ar cilvēkiem pat tad, ja šo cilvēku attieksme netiek vārdos izteikta, tai pat laikā prast palikt par sava pašvērtējuma autoru. Šī personības īpašība ļauj nepārtraukti pilnveidot sevi. “Pirmais nosacījums katrai sevis pilnveidošanai ir pieņemt sevi, atļauties mīlēt sevi ar visiem trūkumiem neatkarīgi ne no kā un ne no viena — sensenās tiesības būt tādam, kāds esi. Tikai šādi izturoties pret sevi, ir jēga sevis pilnveidošanai — jo kāpēc gan pilnveidot to, ko nemīli?”*

Manā skatījumā katrai personībai ir jāpiemīt tādai īpašībai, kā pašpārliecinātība – spēja būt pārliecinātam par saviem spēkiem dažādās dzīves situācijās, neļaujot nevienam sevi iespaidot no malas. Pašpārliecināts cilvēks vienmēr atradīs sev vēlamu un piemērotu vietu dzīvē, jo šī personības īpašība palīdz pārvarēt dzīvē šķēršļus, izvairīties no frustrācijām. Pārlieku liela pašpārliecinātība saskarsmē var arī traucēt, tāpēc svarīgāk ir būt pārliecinātam par savu spēku iekšēji, mazāk demonstrējot to ārēji. Tā ir augsta ticība savas unikālās būtības spēkam.

Apskatot personības komunikatīvās īpašības, es praktiskajā darbā centos noskaidrot, kādas kadetiem piemītošās personības īpašības sekmē kadetu saskarsmi, un kādas tai traucē.

Manipulators un aktualizators

Manipulators – personība, kas savu interešu, vajadzību vārdā tādā vai citādā veidā ekspluatē, izmanto vai kontrolē sevi un citus kā objektus vai lietas. Manipulators ir personība, kas stājusies uz pašiznīcināšanās ceļa.

Ē. Fromms saka, “ka ar lietām var manipulēt, neizjaucot to dabu, bet cilvēks – nav lieta.” *

Katrs no mums zināmā mērā ir manipulators. Manipulators ir pārdevējs, kurš tā prot iespaidot un pārliecināt pircēju, ka tas nopērk viņam pavisam nevajadzīgu lietu, profesors – sausi stāstot savu priekšmetu, pret kuru viņš ir pilnīgi vienaldzīgs, blondīne – kas ar savu uzspēli noslēpj no šefa savu zemo izglītības līmeni, strādnieks – kuru interesē tikai alga, nevis darbs, vīrs – kurš slēpj savu patieso algas lielumu no sievas, lai viņam būtu iespēja to izlietot savām vajadzībam, politiķis – kurš apsola visu, izņemot jaunus nodokļus, kadets – kurš gribēdams tikt mājās, izdomā visādus viltus iemeslus, utt. Kā redzam, manipulācijas mēs sastopam ikdienā uz katra soļa, pat nepievērsdami tam nekādu uzmanību, jo tā, vienkārši, ir pierasts.

Tomēr ne visās manipulācijās ir ļaunums, dažkārt tas ir vienkārši nepieciešams cīņai par eksistenci. Bet lielākoties manipulācijas nes neapšaubāmu ļaunumu, maskējot

patieso slimību, kas reiz var parādīties kā izpostīta dzīve, ģimene, karjera. Manipulators spēlē vienaldzīgā lomu, ne uz ko necerot un mēģinot izvairīties no kontakta ar partneri. Aktuāla frāze “Man nospļauties.”. Pret citiem cilvēkiem manipulators izturas kā pret nedzīvām lellēm. Viņa noslēpums ir tajā apstāklī, ka viņam nebūt nav viss vienaldzīgs – citādi viņš neturpinātu savas manipulācijas. Piemēram, draudot ar šķiršanos grib nevis aiziet, bet pakļaut partneri sev. Skaidrs ir tas, ka manipulators nekad nemēdz būt tāds, kāds viņš ir patiesībā, nevar atbrīvoties, noņemt masku.

Manipulators daudz runā par jūtām, bet reti tās patiesi izjūt. Viņš var runāt par romantiskiem saulrietiem, zvaigžņoto debesu valdzinājumu, utm. tikai tāpēc, ka tas ir nepieciešams dotajā situācijā. Viņam ir bagāts vārdu krājums, bet tie ir tikai vārdi. Viņš nepārdzīvo to, ko runā. Manipulators pārspīlē savu atbildību vai arī atsakās no tās. Valda uzskats, ka prieki, izklaides, mācības un attīstība ir tikai bērnībā un jaunībā.

Grib, lai kāds cits izlemj viņu vietā, kas ir labs, kas slikts. Lēmums atteikties no kādas savas daļas, lai kontrolētu savu uzvedību, ir neefektīvs un nekad nedod vēlamo rezultātu. Ir jāciena visas savas cilvēciskās tendences.

Cilvēks nepiedzimst manipulators. Viņš attīsta spējas manipulēt ar citiem tāpēc, lai izslēgtu nepatikšanas un sasniegtu sev vēlamo, pie kam viņš attīsta šo spēju daļēji vai pat pilnīgi neapzināti. Savu īsteno emociju slēpšana – tāds ir manipulatora saturs. Manipulators domā par savu darbību kā par vienveidīgu ikdienas darbu, no kura ātrāk vajag atbrīvoties. Raksturīga savu neveiksmju iemeslu uzvelšana citiem, kuri, dažkārt, pat ne ar mata galu šajā lietā nav iesaistīti. Manipulatoram dzīve ir kā kauja – šī kauja rit ar speciāli izstrādātu taktiku, paņēmieniem, kas nepieciešami, lai izdzīvotu. Kad viņš zaudē kauju vai sacensības, viņš jūtas, it kā būtu zaudējis visu. Manipulatoram piemīt potenciāls apzināti vai neapzināti pielietot viltus trikus, kas ļauj neitralizēt, apdzēst mūsu īsteno, neviltoto dabu, novedot sevi un savus tuvākos līdz “lietu” līmenim, kuras ir pakļautas vadībai un kontrolei. Manipulatora dzīves stils iekļauj četras galvenās rakstura īpašības:

1) Melīgums – manipulators izmanto viltus paņēmienus, metodes, manevrus attiecībās. Viņš spēlē komēdiju vai drāmu un izspēlē lomas, kuras pēc viņa uzskatiem rada iespaidu. Viņa jūtas izstrādājas pilnīgā atkarībā no apstākļiem.

2) Neapzinātība (apātija, garlaicība) – manipulators neapzinās īsto dzīves jēgu. Viņš redz un dzird tikai to, ko grib.

3) Kontrole (noslēgtība) – manipulatoram dzīve ir kā šaha partija. Viņš izliekās mierīgs, bet īstenībā tur pastāvīgā kontrolē gan sevi, gan arī citus, slēpjot no viņiem savus motīvus.

4) Cinisms (neticība) – manipulators neuzticas ne sev, ne citiem, viņš izjūt dziļu neuzticēšanos cilvēciskajam. Viņš uzskata, ka cilvēciskajās attiecībās mēdz būt tikai divas iespējas – pakļaut vai būt pakļautam.

E. Šostrema izdala četras galvenās manipulatīvās stratēģijas:

1) aktīvais manipulators – regulē citus izmantojot aktīvās metodes, slēpj savus trūkumus, spēka pilns iekļaujas lomā;

2) pasīvais manipulators – pretējs aktīvajam. Uzskata, ka nevarot kontrolēt dzīvi, jāatsakās no tāda mēģinājuma un ļauj “izdarīties ar sevi” aktīvajam. Izliekas bezpalīdzīgs un stulbs, izspēlē atbalstāmo, paļāvīgo;

3) manipulators, kurš sacenšas – uztver dzīvi kā stāvokli, kas prasa nepārtrauktu modrību, jo to var vai nu vinnēt, vai zaudēt, vidusceļa nav. Dzīve ir kauja, kur pārējie cilvēki ir pretinieki, reālie vai potenciālie;

4) vienaldzīgais manipulators – visbiežāk sastopamais manipulatīvās sistēmas konkrētais iemiesotājs.

Tieši kuras manipulatīvās sistēmas upuris būs cilvēks – manipulators, ir atkarīgs no šī cilvēka personības struktūras, tai skaitā no temperamenta un rakstura.

Manipulatoram ir ļoti grūti pieņemt un saprast faktu, ka viņš ir cilvēciski nedzīvs, viltots, ka viņš ir palaidis garām izdevību būt īstam un dzīvam.

Neskatoties uz to, viņš var atkal izjust dzīves garšu, riskējot atvērt sevi tai, un, līdz ar to pārejot no vienaldzības stāvokļa un tīšām manipulācijām uz stāvokli, kam ir raksturīga spontāna sevis parādīšana – aktualizāciju.

Aktualizators ir pretējs manipulatoram. Tā ir personība, kas ir ļoti reti sastopama “tīrā veidā”. Aktualizators ir personība, kas uztver sevi un citus kā personības vai subjektus, kuriem ir tiesības būt tādiem, kādi viņi ir īstenībā, parādīt savu patieso “es”. Paradokss ir tajā faktā, ka katrs no mums daļēji ir manipulators un aktualizators. Liela nozīme ir raksturam un personības īpašībām, kuras nosaka, vai konkrētais indivīds vairāk būs manipulators vai aktualizators. Bet ar visu to mēs pastāvīgi varam ar vien vairāk kļūt par aktualizatoriem. Aktualizatoriska personība tic savām jūtām, ciena savas vajadzības, pieļauj gan vēlmes, gan kļūdas uzvedībā, priecājas par iespēju sacensties ar pretinieku, vajadzības gadījumā piedāvā vajadzīgo palīdzību un ir godīgi un konstruktīvi arī agresīvā rīcībā. Mūsu tagadējā sabiedrības tirgus orientācija ir iznīcinoši skaidra, kas ļoti apgrūtina aktualizāciju. Aktualizācijas procesā svarīgi ir meklēt nevis pašu pilnību, bet gan prieku, kurš rodas pateicoties spēka un vājuma integrēšanai. Aktualizators redz dzīvi nevis kā kaujas lauku, bet gan kā augšanas procesu, un mācās saprast to kā pašu par sevi saprotamu pašattīstību

Aktualizējoša dzīves pieeja atšķiras ar šādām četrām rakstura īpašībām, kas ir pilnībā pretējas manipulatora rakstura īpašībām:

1) taisnīgums – aktualizators ir spējīgs godīgi parādīt savas jūtas, lai arī kādas tās nebūtu. Viņš pa īstam mēdz būt tāds, kāds viņš ir;

2) apzinātspēja – aktualizators labi redz un dzird sevi un citus cilvēkus. Viņš ir atvērts mākslai, m;uzikai un citām dzīves parādībām.

3) brīvība (atvērtība, spontanitāte) – aktualizators ir spējīgs brīvi parādīt savas spējas. Viņš ir savas dzīves saimnieks –subjekts, bet ne objekts.

4) uzticēšanās – aktualizators ir apveltīts ar dziļu ticību sev un citiem, iespējā atrast saites ar dzīvi un tikt galā ar grūtībām šeit un tūlīt.

No teiktā izriet, cik svarīgi ir sevi pilnveidot, mazinot manipulāciju veicinošo personības īpašību ietekmi uz saskarsmi, to vietā attīstot un pilnveidojot aktualizāciju veicinošās personības īpašības. Atmest manipulācijas paša spēkiem ir grūti, dažkārt pat neiespējami, bet mazināt mūsu atkarību no tām ir mūsu spēkos.

Nobeigums

Cilvēki ir bezgala dažādi, un katram apzināti vai neapzināti ir izstrādājies savs saskarsmes veids, stils, kā gūt vēlamos rezultātus saskarsmes ceļā. Viens un tas pats cilvēks dažādos apstākļos var atšķirties pats no sevis vēl vairāk, nekā no cita cilvēka. Tāpēc pat konkrētam cilvēkam nav iespējams pilnībā izpētīt un dot kādus konkrētus apgalvojumus par šī cilvēka izturēšanās stilu, viņa personības īpašībām, jo katram cilvēkam piemīt arī tendence mainīties, pilnveidoties, un tas nekad nav par vēlu.

Kā teicis V. Levi, “visi gudrības un pašsavaldīšanās likumi atklāti jau sen, un nekas tāds sevišķi būtisks klāt nav nācis.

Lai cilvēks izzinātu, pilnveidotu sevi, savas produktīvai saskarsmei nepieciešamās personības īpašības, svarīgi ir cienīt, mīlēt sevi neatkarīgi ne no kā, jo tikai tad cilvēkam būs pamatots motīvs sevis pilnveidošanai.

Tā kā esmu LR armijas virsnieks un mans darbs ar padotajiem balstās reglamentējošos aspektos problēmas saskarsmes ziņā īpaši nerodas. Galvenais ir panākt to , lai padotie tevi cienītu un tu priekš viņiem būtu kā padomdevējs visās dzīves situācijās.

Literatūras saraksts

1.Karpova Ā. Personība un individuālais stils.-R.: 1994. -. 2.Levi V. Atrast sevi. -R.: Zvaigzne, 1980. –

3. Omārova S. Cilvēks runā ar cilvēku.-R.: Kamene, 1994

Leave a Comment