Kāpēc vieni sasniedz panākumus sava profesijā, bet citi tos nesasniedz? Kādi faktori ietekmē sasniegumus? Viena no visbiežākajām izvēlēm pieauguša cilvēka dzīvē ir profesijas, karjeras izvēle. Autore savulaik uzdeva jautājumu, kāpēc pie vieniem un tiem pašiem sociālajiem apstākļiem un iespējām, piemēram, skolotāji izvēlas vai neizvēlas izmantot savā darbā inovatīvās pieejas darbā ar skolēniem? No šī jautājuma arī sākās interese par profesionālo motivāciju, tālāk sašaurinot izpētes tematiku līdz optimālajiem, pozitīvajiem izvēles nosacījumiem, par ko liecina īpašā interese par akmeoloģiju un pozitīvo psiholoģiju.
A.Maslovs ir uzskatāms par vienu no motivāciju teorijas pamatlicējiem. Runājot par cilvēka psiholoģisko būtību, Maslovs uzskata, ka pats galvenais cilvēkā ir viņa svarīgākās vajadzības, pēc kā cilvēks tiecas, uz ko cilvēks ir virzīts, ko viņš uzskata par svarīgāko. Maslova radītais modelis ir viens no populārākajiem psiholoģijā. Maslovs par personības vajadzībām, to struktūru runā kā par vajadzību hierarhiju. Vajadzības ir sakārtotas piecos līmeņos. Parasti modeli ataino piramīdas vai trapeces veidā, kas sastāv no pieciem līmeņiem:
Fizioloģiskās vajadzības
Vajadzība pēc drošības
Vajadzība pēc piederības un mīlestības
Vajadzība pēc pašcieņas
Vajadzība pēc pašīstenošanās
Maslovs uzskata, ka visas iepriekšējās vajadzības var tikt apmierinātas lielākā vai mazākā mērā un cilvēks jūtas komfortabli, bet pašīstenošanās ir faktiski nepiepildāma vajadzība. Cilvēks vienmēr jūt, ka viņš var vairāk, nekā ir izdarījis. Tas, ka mēs neesam apmierināti ar sasniegto neatkarīgi no tā, ko par to domā citi, ir cilvēka darbības dzinulis. Maslovs uzskata, ka šie pieci vajadzību līmeņi ir katrā cilvēkā. Cilvēki atšķiras ar to, kurš no šiem pieciem vajadzību līmeņiem cilvēkam ir nozīmīgākais, svarīgākais, ar ko ir saistīta cilvēka vērtību sistēma. To, kuras vajadzības cilvēkam ir svarīgākas, ietekmē vairāki faktori. Viens no tiem varētu būt atdarināšana, vecāku ietekme. Vēl pamatā var būt tas, ka cilvēkam bērnībā ir kaut kā pietrūcis un pieaudzis viņš grib to atgūt.
Personības, kurām ir vajadzība pēc pašīstenošanās, bija galvenais Maslova interešu objekts, jo viņš šīs personības uzskatīja par veselīgām personībām. Saskaņā ar Maslova uzskatiem, cilvēks var nonākt līdz pašīstenošanās līmenim tikai tad, ja viņš ir nodrošinājis visus iepriekšējos: nodrošinātas visas materiālās vajadzības, viņš jūtas drošībā, viņam ir labas attiecības ar cilvēkiem, tikai tad svarīgākās var kļūt pašīstenošanas vajadzības. Maslovs min vairāk neka desmit šādu personības iezīmju: šiem cilvēkiem ir augsti attīstīta realitātes izjūta; šie cilvēki labi saredz, izjūt situāciju, kurā viņi dzīvo, un sabiedrību, kurā viņi darbojas; šie cilvēki pieņem dzīvi tādu, kāda tā ir. Objektīvs sevis un citu vērtējums, spēja koncentrēties uz problēmām; autonomija – patstāvība un neatkarība; spēja nodibināt īpaši ciešas attiecības ar citiem; šie cilvēki ir kreatīvi – radoši cilvēki; šiem cilvēkiem ir laba humora izjūta; augsti attīstīta ētikas izjūta; spēja ieraudzīt citā gaismā parastas lietas un piederības izjūta visai cilvēcei.
20. gadsimta 50. gadu otrajā pusē Hercberga vadītā pētnieku grupa aptaujāja 200 kādas firmas darbiniekus, lūdzot aprakstīt tos gadījumus, kuros pēc darba veikšanas viņi ir jutušies ļoti apmierināti, un pretēji -tos gadījumus, kad pēc savu pienākumu izpildes viņi ir jutušies īpaši neapmierināti. Pēc šīs aptaujas rezultātiem Hercbergs izdalīja divas faktoru grupas – ārējie (ar darba apstākļiem saistītie) faktori un iekšējie faktori. Pirmās grupas faktori arī tiek dēvēti par higiēniskajiem, otrās grupas – par motivējošiem faktoriem.
1. Arejie faktori: Darba alga, darbavietas saglabāšanas garantijas, darba apstākļi, sociālais statuss, organizācijā, organizācijas darba politika, tiešā priekšnieka attieksme, attiecības ar kolēģiem darbā;
2. Iekšējie faktori: Panākumi darbā, atzinība, atbildība, izaugsmes iespējas, darbs kā tāds, profesionālās karjeras iespējas.
Hercberga galvenais pieņēmums bija tāds, ka arejie faktori paši nenosaka cilvēka apmierinātību ar darbu. Ja šie faktori netiek nodrošināti cilvēkam pieņemamā līmenī, tas var radīt protestus, izraisīt konfliktus, t. i., var būt neapmierinātības cēlonis. Tikai iekšējie, ar paša darba saturu saistītie faktori patiešām motivē cilvēku, rada viņā apmierinātību ar savu darbu. Tāpēc par svarīgu darba motivēšanas nosacījumu Hercbergs uzskatīja darba satura bagātināšanu.
F. Hercberga pieeja ir cieši saistīta ar A. Maslova vajadzību hierarhijas teoriju. Ārējie faktori atbilst pirmajiem trim zemākajiem vajadzību līmeņiem, bet iekšējie – vajadzība pēc pašcieņas un pašīstenošanās.
Kleitons Alderfers 70. gadu sākumā mēģināja saistīt Maslova teoriju ar empīrisko pētījumu rezultātiem. Oriģinālvarianta Alderfera teoriju dēvē arī par ERG teoriju (angļu val. Existence, Relatedness, Growth -eksistence, saistība, izaugsme). Alderfers uzskatīja, ka pastāv tikai trīs vajadzības, kurās viņš sagrupēja Maslova hierarhiju:
1. Eksistences vajadzības (fizioloģiskās vajadzības un vajadzība pēc
drošības).
2. Vajadzības pēc attiecībām (vajadzība pēc drošības attiecībās ar cil
vēkiem, vajadzība pēc piederības un mīlestības).
3. Vajadzības pēc izaugsmes (vajadzība pēc pašcieņas un pašīstenošanās).
Līdzīgi kā Maslovs arī Alderfers uzskatīja, ka šīs vajadzības ir hierarhiski pakārtotas viena otrai.
Atšķirībā no Maslova Alderfers uzskatīja, ka pāreja no viena vajadzību līmeņa uz otru var notikt ne tikai no lejas uz augšu, bet arī no augšas uz leju.
Lai gan Deivida Maklelanda (McClelland) teorija šķiet līdzīga jau aprakstītajām, jāuzsver būtiska atšķirība. Maslovs uzskatīja, ka cilvēka bioloģiskās vajadzības ir bioloģiski nosacītas, t. i., katrs cilvēks jau piedzimst ar šim vajadzībām, talaka dzīves laika tas aktualizējas (kļūst nozīmīgākas), un šī aktualizācija var būt individuāli atšķirīga no sociāl-kulturālās vides, kurā uzaug un dzīvo cilvēks. Maklelanda teoriju savukārt dēvē par iemācīto jeb iegūto vajadzību teoriju. Tas nozīmē, ka šīs vajadzības ir nevis bioloģiski nosacītas, bet gan veidojas cilvēka dzīves gaitā, ir atkarīgas no vides, kurā cilvēks dzīvo, no viņa pieredzes. D. Maklelands savu teoriju sāka veidot 60. gadu sākumā, realizējot plašu empīrisko pētījumu programmu.
Maslova, Hercberga, Adelfera motivācijas teorijas pieder pie humānistiskās psiholoģijas, bet Viktora Vruma (Vroom) ekspektaciju (gaidu) teorija pārstāv kognitīvi biheivioralo virzienu psiholoģijā. Par noteicošo tiek pieņemta pati indivīda subjektīvā situācijas uztvere un novērtējums. No tā ir atkarīga indivīda tālākā darbība un šīs darbības rezultāti. Vrums uzskata, ka sekmīgai darba veikšanai (augstam darbinieka10motivācijas līmenim) ir svarīgas divas savstarpēji saistītas ekspektācijas jeb kognitīvie konstrukti, ja izmanto Dž. Kellija teoriju:
1. Jo vairāk pūļu tiek ielikts darbā, jo augstāka tā produktivitāte;
2. Jo augstāka darba produktivitāte, jo augstāks ir atalgojums.
Jau 20. gadsimta divdesmitajos gados rietumu psiholoģijā radās motivāciju teorijas, kurās iezīmējas arī motivācija pēc sasniegumiem. K. Levins, viens no eksperimentālās personības psiholoģijas pamatlicējiem, uzsver psihiskā sasprindzinājuma izlādēšanās vajadzību, kas ir cilvēka motivācijas avots.
Mērķa sasniegšanas sekas ir apmierinājums. Apmierinājums – emocionāls stāvoklis pēc motīva realizācijas, tādēļ apmierinājums nevar būt motīvs. Vairums psihologu un sociologu apmierinājumu skaidro kā attieksmi pret izpildīto darbību, dzīvesveidu. Apmierinājums pilda noteiktu, ilglaicīgi vērtējošu funkciju, līdz ar to jēdziens apmierinājums ir pozitīvi vērtējoša attieksme, bet neapmierinātība – negatīvi vērtējoša attieksme. Tādēļ, lai sasniegtu pozitīvu attieksmi pret savu darbību, ir jābūt ilglaicīgai sasniegšanas motivācijai. Līdz ar to viens no faktoriem, kas ietekmē lēmuma pieņemšanu par darbības turpināšanu, ir apmierinājums. Tieši apmierinājums pastiprina motīvu. Tādējādi ir izskaidrojama cilvēku rīcība, kuri kādai konkrētai darbībai velta ļoti ilgu laika posmu, pat visu savu dzīvi (piemēram, zinātnieki). Taču ne vienmēr apmierinājums pastiprina motīvu, var būt arī tādi mērķi, kurus sasniedzot motīva spēks pazeminās.
Sasniegumu vajadzības teorijas skaidrojums ir tāds – cilvēki, kuri motivēti uz sasniegumiem un izvirzījuši sev pozitīvu darbības mērķi to sasniegšanai, jau iepriekš paredz (no pozitīvās psiholoģijas – piemīt pašiedvesma) pozitīvus rezultātus un visbiežāk ari gūst panākumus.
Indivīdi skaidri izvirza sev mērķi gūt tikai un vienīgi panākumus savā darbībā. Motivēti cilvēki parasti atrodas panākumu gaidās, tas ir, uzsākot kādu darbību, viņi ir pārliecināti, ka noteikti gūs panākumus. Šiem cilvēkiem ir raksturīgi mobilizēt visus savus resursus un koncentrēt uzmanību uz noteiktā mērķa sasniegšanu.
Indivīdi ar augstu sasniegumu motivāciju dod priekšroku vidēji grūtiem, nevis viegliem vai ļoti grūtiem mērķiem. Viņiem ir svarīgi, lai mērķa sasniegšanai būtu izmantota pašu prasme, nevis paļaušanās uz veiksmi. Raksturīga arī izteikta nākotnes perspektīva, optimisms, personiskās atbildības izjūta par saviem panākumiem un neveiksmēm. Apkopojot dažādas teorijas, ir izveidoti septiņi motivācijas likumi sasniegumu motivācijas intensitātes paaugstināšanai:
1. Izvirzi galveno mērķi, bet ej uz to soli pa solim!
2. Pabeidz iesākto!
3. Kontaktējies ar cilvēkiem, kuriem ir līdzīgas intereses!
4. Iemācies mācīties!
5. Līdzsvaro savas dabiskās spējas ar motivējošām interesēm!
6. Izzini lietas, kas tevi iedvesmo!
7. Uzņemies risku!
Sasniegumu motivācija ir process, kuru determinē dažādi iekšējie un ārējie faktori. Iekšējie faktori nereti aktualizējas ārējo faktoru ietekmē. Videi ir būtiska nozīme sasniegumu motivācijas procesā, jo tā aktivizē stimulus, kas nosaka tieksmi pēc augstiem mērķiem. Sasniegumu motivācijas pamatā ir divējādas vajadzības – vajadzība pēc sasniegumiem un vajadzība pēc izvairīšanās no neveiksmēm. Paredzējumi par rezultātu varbūtību un lietderību ietekmē sasniegumu motivācijas intensitātes līmeni.
Virzībā uz mērķi liela nozīme ir cilvēka individuālajām īpatnībām. Tās var sekmēt vai ari būt par traucēkli panākumu sasniegšanas motīvam.