Roma nav mirusi, jo tā dzīvo mūsos.
Ir daudzas lietas, kas mums nāk prātā, kad piemin Romu. Parasti tie ir kultūras pieminekļi un dažiem – kļūdas politikā. Romā teorētiski liela vara bija tautā, bet kā pārvaldes orgāns, tā tika ignorēta. Romas politikai ir „raiba” vēsture. Romas pārvalde pārsvarā bija haosa stāvoklī, kā tas ir bijis daudzās valstīs senajos laikos. Bet Romā, man liekas, interesanta parasta cilvēka dzīve. Tāpēc es izvirzu hipotēzi: „Dzīve Romā – laime nelaimē.” Romā dzīvot varēju būt patīkami, ja tu esi parasts iedzīvotājs, katrā ģimenē bija vergs, vergi strādā īpašnieku vietā un dzīves ideja Romā varēja būt: Dzīve ir atpūta.
Daudzas lietas no Romas pastāv un izmantojam vēl šodien, piemēram, kanalizācija, kolizeji (mūsdienās pazīstami kā arēnas vai halles), kā arī kukuļdošana un dīkdienība Romas sabrukšanas periodā bija lielā cieņā. Par augstu dzīves līmeni Romā jau liecina tas vien, ka tur ir kanalizācija. Romā varēja baudīt ērtu un pilnvērtīgu dzīvi. Darbu dara tavs vergs, Romā, katram vidusmēra cilvēkam bija vergs, jo tos bija salīdzinoši viegli iegūt, jo Roma ļoti bieži gāja kara gājienos. Izklaides iestādes arī netrūka. Teātru izrādes, kuras parasti izpaudās kā nāves soda izpilde, kolizejs, kurš tiek uzskatīts par arhitektūrisku brīnumu vēl mūsdienās, kurā varēja redzēt varenas cīņas, kurās piedalās gan cilvēki, gan dzīvnieki. Romā bija 100 dienas gadā svētku dienas, kuras visbiežāk bija milzīgas orģijas. Šī ir laime Romas dzīvē.
Romā tev bija teikšana tikai pār savu īpašumu, kā tas ir visur. Valsts lietās ietekme vienam cilvēkam no tautas, nedižciltīgam, bija ļoti maza. Amatpersonas jebkurā brīdī var veidot grozījumus likumos un paaugstināt nodevas, protams, šādus likumus parasti nodeva balsojumam tautas sapulcē, kura sastāvēja no korumpētiem bijušiem vergiem. Viena no retajām iespējām parastam Romas iedzīvotājam izsisties, bija doties karā, no kura atgriezies vesels, bez kropļojumiem, vai vispār neatgriezies. Romas sabrukšanas periodā Roma bija tīrākā elle, imperators sevis uzjautrināšanai varēja noslaktē pus Romu, ko Nero arī izdarīja. Pilsoņu kari, kuri izvērtās ielas slaktiņos. Šī ir Romas dzīves nelaimīgā puse.
Lasot informāciju par senās Romas noietu, liekas ka tas notiek mūsdienās, jo Romas sabrukuma periodā visiem viss ir gluži vienalga. Jaunieši nemācas, un visu dienu pavada „homoseksuālā gaisotnē”, nevienu vairs neinteresē savas dzimts turpināšanu, pēcnācēju radīšanu un to audzināšanu. Vienīgais ko visi vēlas ir nodarboties mākslu, poēziju. Ar vārdiem nav izsakāms neizpratne par Romas iedzīvotājiem, no vienas puses tu dzīvo pilnvērtīgu dzīvi, ar izklaidēm atpūtu un gandrīz bez rūpēm, no otras puses tev jāuztraucas vai imperatoram nav „aizvēries” un, vai tas nededzina nost visu pilsētu, ar visiem tās iedzīvotājiem.
Kopumā mūsdienās ir daudzas lietas, kas mums atgādinās Romu un neļaus mums to aizmirst pat reliģija, kura sākumā tika uzskatīta par vergu ticību tagad ir populārākā visā pasaulē – kristietība. Pat datorprogramma disku rakstīšanai ir nosaukta pēc gadījuma kad Nērons Klaudijs Drūzs (Nero Claudius Drusus) nodedzināja Roma, lai uzceltu jaunu, labāku Romu, tā arī programma saucās: Nero Burning Rom.