Jāzepa sirdī krājās dusmas un alkas šīs dusmas atriebt. Jau no četru gadu vecuma brāļi viņu pazemoja, apsmēja un nostādīja Jāzepu zemāk par lopiem. Gaidot 26 gadus Jāzepam beidzot pienāk iespēja saviem pāri darītājiem atriebt, bet šo iespēju neizmanto, viņš vēlreiz pakļaujas saviem, nu jau zemāk stāvošajiem, brāļiem. Brāļi Jāzepu uzskatīja kā lietu – ja viņš nav lietderīgs un negana lopus, tad jāpārdod, bet ja viņš sniedz roku, pēc visām pazemošanām, kad brāļi cieš badu un neatzīst savu vainu viņa pārdošanā, bet Jāzeps vēl joprojām viņiem piedod, tad viņš jāaizdzen no sava likteņa mērķa, aizbildinoties, ka pabarot savus brāļus ir viņa dzīves jēga.
Dzīve ar cilvēku var izstrādāt ļaunus jokus, bet ļaunākais ir ja cilvēks vēl citam labu, bet atpakaļ saņem „sitienu pa seju”. Kādam tas liekas smieklīgi, bet cilvēku, kuram tas ir izdarīts, no iekšpuses viņu nogalina, viņš zaudē dzīves jēgu, dzīvē viņš vairs tikai saskata negodību, nodevību un naidu.
Es sevi nepieskaitu pie nevienas no grupām – ne dzīves lutinātajiem, ne dzīves aizskartajiem. Dzīve par mani nav smējusies, vairāk kā tas ir bijis nepieciešams un arī nav atstājusi mani bez pārbaudījumiem, kuros nebiju iesaistīts tikai es viens. Grūtākā lieta cilvēkam ir atzīt savu vainu, kas ir gandrīz tas pats, kas piedot. Bet piedodot noziegums ir pastrādāts pret cilvēku, no kura ir nepiecienāmi iegūt piedošanu – sirdsmieram, nevis atzīt pašam savu kļūdu.
Pēc personiskās pieredzes man pašam ir bijis jāpiedod, bet ne par to, ka mani tuvākie man ir sabojājuši bērnību un arī visu atlikušo dzīvi, tikai tāpēc ka es viņiem esmu vēlējis tikai labu. Jāzepa gadījumā brāļi viņam, visticamāk, prasīja piedošanu tikai tāpēc, ka Jāzeps ir kļuvis par Ēģiptes valdnieku un viņa rokās bija viņu dzīvības. Cilvēks, no dabas puses skatoties, ir nežēlīgs dzīvnieks, kurš darīs visu, lai izdzīvotu, pat pazemotos to priekšā, kuriem, pēc viņu domām, vajadzētu atrasties zem viņiem.
Mans dzīves uzskats ir: mēs visi esam vienādi, cits lielāks, cits mazāks, cits, gudrāks, cits ātrāks, cits stiprāks utt., bet dzīve mums ir viena, mēs izvēlamies kur mēs ejam un cik ļoti mēs to gribam, visu izšķir tikai es pats, ja esmu to pelnījis, tad arī iegūstu, kaut vai ejot caur uguni un ūdeni. Jāzeps sevi upurēja citu labā, lai brāļiem būtu labi un, lai viņš atrastu savu sirds mieru viņš devās projām. Luga vēsta ka ir jāpiedod neskatoties uz apstākļiem, bet kas ir tie pārējie ka viņi pār valdnieku drīkst spriest, bet valdnieks viņus sodīt nedrīkst, kaut vai, ja viņi atzīst savu vainu. Pāri darījumam nav jābūt lielam, lai būtu grūti piedot, bet ir lielāks gandarījums, ja ir piedots cilvēkam, kurš ir vienreiz kļūdījies nedomājot ļaunu un atkal redzēt prieku viņa sejā pēc nožēlas par padarīto.