Psihologija un viss ap to

Psiholoģija

10.b klases skolnieka

Agņa Anškena

Darbs “Psiholoģija”

Kas ir psiholoģija?

Vārds psiholoģija grieķu valodā apzīmē – mācību par dvēseli (psihi) jeb zinātni par psihisko rosību likumiem.

Psiholoģija ir zinātne par psihi, respektīvi, psihiskajiem procesiem un šīs zinātnes mērķis ir psihisko parādību izprašana un izskaidrošana, ko viņa panāk attiecīgos faktus un atziņas krādama, pārbaudīdama, sistematizēdama un psihisko parādību likumus izvezdama.

Psiholoģija ir zinātne, kas pēta dvēseles dzīves faktus un to sakarības veidus (formas un likumus).

Apziņa

Psihiskie procesi, kas sastāda psiholoģijas pētīšanas priekšmetu, sastopami divējādā veidā: pirmkārt kā, tā saucamie, ap

p
pziņas fakti (Bewusstseinstatsachen), otrkārt kā neapzinātie psihiskie procesi jeb zemapziņas procesi Tā kā pieredzē ir doti tikai apziņas fakti, kamēr neapzinātiem procesiem klāt tiek tikai slēdzienu ceļā, – izejot no dotiem apziņas faktiem, tad “psiholoģijai jāsāk ar apziņas faktu pētīšanu”.

Apziņas “faktu” jeb “realitāti” T.Celms raksturo kā tādu esamību, kas “pastāv laikā”, t.i., iekārtota laikā, piepilda laiku. Tādēļ, piemēram, matemātiskos priekšmetus nevar saukt par faktiem, par realitāti, jo tie ir bezlaicīgi, t.i., laiks neieiet to uzbūvē, un tādēļ tie ir ireāli. Ģe
e
eometriskie punkti, līnijas, virsmas, ķermeņi utt. reāli nemaz nepastāv, t.i., “nepastāv kā laikā atrodošās esamības”.

Par vienu no apziņas faktu pamatīpašībām T.Celms atzīst to, ka tie “atrodas nepieciešamā Es-attiecībā (Ich-Beziehung)”, t.i., ka tie ir kaut kāda Es procesi. Tas nozīmē, ka
a
a visur, kur mēs sastopamies ar kādu psihisku procesu, mēs sastopamies arī ar Es, kas to pārdzīvo. Tā, piemēram, nevar būt atmiņas, iztēles, domas, ja nav neviena, kas atceras, iztēlojas, domā; nevar būt ciešanu vai baudu, bēdu vai prieku, kuros neviens neciestu vai nebaudītu, nebēdātos vai nepriecātos; nevar būt gribas vai negribas bez tā es, kas grib vai negrib. “Citādi sakot: domas, ko neviens nedomā, jūtas un griba, ko neviens nepārdzīvo, īstenībā nemaz nepastāv, t.i. nepastāv kā reāli, laikā plūstoši notikumi”.

Ja apziņas fakti ir nepieciešamā Es-attiecībā (t.i., ārpus šīs attiecības nemaz nav iespējami), tad pilnīgi nepareizi būtu domāt, ka visi pasaulē notiekošie apziņas fakti ir iekārtoti vienā vienīgā Es-attiecībā. T.Celms uzskata, ka neapšaubāmi ir tas, ka tādu es ir ne
e
eaprobežots vairums. “Šos Es sauc par psihiskiem subjektiem, citādi arī par psihiskiem indivīdiem. Apziņas faktus vēl citādi sauc par psihisko indivīdu pārdzīvojumiem (Erlebnisse), to kopību par pārdzīvojumu plūsmu (Erlebnisstrom), par apziņas plūsmu (Bewusstseinsstrom) vai arī vēl par individuālo pārdzīvojumu sakaru (individueller Erlebniszusammenhang)” .

Atmiņa

 Pēteris Birkerts runājot par atmiņu dod sekojošu šī procesa definējumu: “Atmiņa ir komplicēts process ar vairākiem krasi manāmiem un samērā patstāvīgām funkcijām un darbības vienībām. [93.lpp.] Un viens no galvenajiem atmiņas likumiem un noteikumiem ir – uzmanība.[103.lpp.]. Autors izdala vairākus at

t
tmiņas veidus, ņemot par pamatu kādu atmiņas īpatnību vai funkciju:

1. pēc atmiņas ilguma – ņemot vērā uztveršanas un reproducēšanas laiku, atmiņu var iedalīt tieša jeb acumirklīgā (nepastāvīgā) un pastāvīgā atmiņā. P.Birkerts “Pedagoģiskā psīcholoģijā” raksta: “Pastāvīgā atmiņa tā ir tāda atmiņa, kurai lielāks ilgums, kura uzņemto ideju padara par psiches piederumu un sastāvdaļu. Šī ir atmiņa vārda īstā nozīmē.” [94.lpp.]

2. pēc maņu grupām P.Birkerts atkal izdala vairākus atmiņu veidus, jo katra maņa sniedz materiālu attiecīgam noskārtumam un idejai-

 redzes atmiņa;

 dzirdes atmiņa;

 ožas atmiņa;

Katra šī tipa ideju uzglabāšana psihē, pēc P.Birkerta uzskatiem, pārzin attiecīgs atmiņas veids.

3. pēc psihes galvenajiem procesiem izdala

 intelektuālo atmiņu – ir atziņu, ideju un domu atmiņa.

 jūtu atmiņa- tā ir spēja reproducēt un atminēt ne tikai idejas, bet arī jūtas un emocijas.

4. pēc uzņemto ideju sakarības izdala

 nesakarīgo atmiņu- “tā ir tāda atmiņa, kura labi uztver sevī, uzglaba un atdzemdina nesakarīgus pieredzējumus”[97.lpp.]

 sakarīgo atmiņu- tā ir atmiņa, “kur pieredzējumi tiek uzturēti un saistīti apzinīgām asociācijām. Tā ir atmiņa, kura tiek stipra, pateicoties prāta darbībai, domāšanai”.[97.lpp.]

5. atkarībā no lietderības iedala:

 labu atmiņu- “laba ir tāda atmiņa, kura labi kalpo dažādiem mērķiem, mūsu darbam, kura palīdz sekmīgi dzīvot”[98.lpp.]

 sliktu atmiņu- tā grūti uzņem iespaidus, ilgi tos neglabā, smagi un ar grūtībām reproducē.[98.lpp.]

P.Birkerts grāmatas apakšnodaļā “Atmiņas pedagoģiskais aspekts” aplūko jautājumu, kas saistīts ar bērnu atmiņu un atmiņas attīstību indivīda dažādos vecumposmos, uzsverot, ka atmiņa nav vienāda, nav viena un tā pati dažādos dzīves laikmetos. Autors runā arī par atmiņām, kas “ir psichē ierosinātie bijušie pārdzīvojumi. Atmiņas jau saistītas ar personības, ar sava ” Es” apziņu. Te pagātnes pieredzējumi arī tiek lokalizēti laikā un telpā: kur un kad kaut kas ticis redzēts vai dzirdēts. Atmiņas zinātniskā ziņā šaurāks jēdziens, kā atmiņa. Atmiņu sākuma laiku var rēķināt ap otro dzīvības gadu. Ap to laiku bērns sāk atcerēties pārdzīvoto. No tā laika bieži vien uzglabājas atmiņas līdz pat vēlākajiem dzīvības gadiem”.[99.lpp.]

Jūtas

Jūtu terminoloģija nav vēl pilnīgi nodibinājusies. Par jūsmu jeb jušanu (aktivitāte) sauksim katru dvēseles saviļņojumu, kas pāriet emocijās jeb jūtās. Jūtas stāv ciešā sakarā ar priekšstatiem, jūsmas ar sajūtām, tomēr jūtas nav priekšstati, ne arī jūsmas sajūtas. Ikdienišķā dzīvē mēs tomēr bieži vien šos terminus sajaucam; tas notiek pa lielai daļai tādēļ, ka sajūtām pievienojas, palaikam, jūsmas. [90.lpp.]

Uzmanība

Pēteris Birkerts 1923.gadā izdotajā grāmatā “Pedagoģiskajā psicholoģija” uzmanības jēdziena un procesa būtības skaidrošanas jautājumu definē intelekta jeb prāta psihologijas ietvaros, izdalot apakšnodaļu ar nosaukumu -“UZMANĪBA”.

Šai apakšnodaļā P.Birkerts īpaši izdala trīs, viņaprāt, būtiskus un svarīgi pamatvilcienus uzmanības sakarā:

1. uzmanības jēdziens;

2. uzmanības kvalitātes jeb īpašības un veidi;

3. uzmanības pedagoģiskais aspekts.

Grāmatas autors jau nodaļas sākumā sniedz precīzu un skaidru jēdziena būtības skaidrojumu, apgalvojot, ka “uzmanība ir psiches īpašība, kura dod iespēju psichei no daudziem pieredzējumiem (iespaidiem) uzņemt tikai vienu vai nedaudzus un uz viņiem sakopot apziņu.”[58.lpp.] Uzmanības māte ir interese, bet uzmanība, savukārt, zināšanas māte- tā autors.

P.Birkerts nosauc arī uzmanības trīs galvenās funkcijas:

 iespaidu uzņemšana,

 koncentrēšana,

 un sadalīšana.

Runājot par uzmanības veidiem, P.Birkerts uzskata, ka uzmanībai ir dažādas kvalitātes jeb īpašības. Šīs īpašības nosaka arī dažādus uzmanības veidus, “jo vienkāršākie ir tie uzmanības veidi, kas saistīti ar neapzinīgo gribu (instinktiem), komplicētāki tie, kas saistīti ar apzinīgo gribu”. [59.lpp.]

Uztvere

Atrazdamies kontaktā ar apkārtējo pasauli, cilvēki iegūst zināšanas ne tikai sajūtu, bet arī uztveres veidā. Noģide jeb uztvere (Wahrnehmung) ko dēvē arī par percepciju, ir vienādu vai dažādu sajūtu apvienojums, un tā tad pilnīgāks iespaids par priekšmetiem. Šīs abas atspoguļojumu formas – sajūtas un uztvere ir vienoti jutekliskās izziņas procesa posmi. Taču katrai raksturīga sava īpatnība. Ja sajūtas mūsu apziņā atspoguļo objektu atsevišķas īpašības, tad uztvere rada priekšmeta tēlu kopumā, atsedzot visu daļu kopsakarus.

Uztvere nav iespējama bez sajūtām. Uztvere ietver gan sajūtas, gan cilvēku agrāko pieredzi priekšstatu un zināšanu veidā, sniedzot vizuālu informāciju par attēlojamā objekta īpašībām – lielums, forma utt. Visi cilvēki vienu un to pašu priekšmetu uztver citādi. Apercepcija ir priekšmetu vai dažādu notikumu uztvere ne tikai ar jutekļiem vien, bet arī ar individuālā, t.i. cilvēka kā īpatnējas personas viedokļa.

Uztveres pilnveidošana prasa tās apzinātu attīstības procesu. Tiek norādīti vairāki ceļi, kuros spilgti izpaužas viens kopīgs atzinums – uztveri, vispirms jāpilnveido divi pamatprocesi – analīze un vispārinājums. To nodrošinot nepieciešams pakāpeniskums – vispirms ir jāuztver vide vai priekšmets kopumā, lai gūtu vienotu iespaidu, pēc tam netraucēti to jābauda un tikai tad var sākt uztvertā priekšmeta analīzi, taču visbeidzot vēlreiz nepieciešams to aplūkot. Svarīgi panākt, lai attīstībā tiktu iesaistīti pēc iespējas vairāk sajūtu orgāni.

Atkarībā no cilvēku darbības mērķtiecīguma, izšķir tīšo un netīšo uztveri. Netīšai uztverei nav iepriekš nospraustu mērķu, tā virzīta uz priekšmeta atpazīšanu. Tīšā uztvere tiek novērota pie dziļas priekšmetu izpētes, ar iepriekš nospraustu mērķi.

Uztvere apkārtējās īstenības izziņas procesā var pārvērsties par novērošanu.Novērošanas procesā piedalās prāts, jūtas, griba un to mijiedarbība būs atkarīga no novērošanas mērķa un novērotāja personīgām īpašībām. Novērošanas procesā uztvere, domāšana, runa apvienojas kopējā intelektuāli emocionālā darbības procesā.