Stāsts par pēdējo stārķi
No koku zariem nepārtraukti birst lapas. Te sārtas, te brūnas, te dzeltenas. Vakarnakt jau atkal bijis sals. Nolādēts! Ienīstu rudeni un ziemu.
Šajā dzestrajā rītā visām peļķēm pārvilkusies pāri plāna ledus kārtiņa. Ceļš ir ļoti slidens. Elpojot, no mutes veļas pelēkbaltas kupenas. Nē, es nesmēķēju. Man nav vēlēšanās to darīt. Uz pastardienas sliekšņa, kurš viennozīmīgi ir kaut kur tuvumā, stāvot es dzīvoju saskaņā ar sevi un dabu. Vismaz es.
Raitā solī devos uz skolu. Pēkšņi no grāvja puses izdzirdēju dīvainas skaņas. Klabināšana vai kas tāds. Nē, es nespēju paiet garām. Man jāredz! Paejot nedaudz uz priekšu ieraudzīju, ko šokējošu. Stārķis! Vājprāts. Viņam tak šobrīd jau vajadzēja būt ceļā uz siltajām zemēm. Ieskatoties ciešāk sapratu, ka stārķa kāja ir ieķērusies striķos un viņš nekādi nav varējis atbrīvoties. Man bija jārīkojas uzreiz. Atpiņķerēju viņa kāju un stārķis, ilgi nedomājot, pacēlās spārnos.
Labs darbiņš, kas padarīts. Tikai manu galvu nepārtraukti noslogoja viena doma. Kā gan viņš tiks prom? Viens pats. Ir tak skumji lidot vienam. Taču šķiet, ka šis baltais brīnums nemaz netaisījās nekur lidot. Ceļš uz skolu jau pusē, bet stārķis tikai turpina riņķot virs manas galvas, it kā cenšoties pateikt „paldies”. Es apstājos uz ceļa un pacēlu galvu pret debesīm.
Ak, ja man būtu spārni. Lieli un balti. Es lidotu Tev līdzi. Prom no ziemas, no rūpēm, no visa.
Stāvēju un skatījos debesīs. Te pēkšņi spēcīgs trieciens man pa muguru un es jau guļu uz asfalta, pie mašīnas riepām. Sāp. Ļoti sāp.
Nē, pag. Es vairs neko nesaprotu. Tikko man vēl sāpēja tik ļoti, ka varētu nomirt, bet tagad jau nejūtu vairs pilnīgi neko. Kas notiek?
Āāāā! Kāpēc Jūs ceļat mani augšā?
Vai tas ir mans ķermenis, tur, uz asfalta? Tas asiņo, bet es neko nejūtu.
Esmu mirusi.
Es lidošu! Lidošu līdzi stārķim uz siltajām zemēm. Prom no ziemas, rūpēm, asarām, skaudības un nožēlojamas varaskāres. Ziemu un Rudeni es atstāju jums. Es apsolu, ka atgriezīšos vasarā.