Kas ir Edgars? Vai tēls? Vai varbūt, Tu? Bet iespējams, Es? Nē Edgars ir katrā no mums, cilvēciskas vājības, vieglprātība, spēcīgas kaislības un samaitātība, kas katrā latvietī mīt. Mēs visi esam sarežģīti un grūti saprotami, un tāds ir viņš – Edgars.
„Kas tur ko izskaidrot! Ja es ar citiem zirgu puišiem esmu kopā, tad nedz pie sevis, nedz pie viņiem neožu zirga sviedrus. Mēs visi esam vienādi… Tāpat ir ar tām citām lietām. Kā lai es par kučieru, sulaini, stražu turos sliktāks, kad zinu, ka tie to pašu domā, runā, kāro, dara, ko es? Vai tādēļ, ka tie pārgriež acis un saka: „fui, tādas lietas!” Lūk, tik godīgu cilvēku starpā es neesmu nekāds plenders. Bet par plenderi es palieku, kad es… kad es… ar tevi satiekos. Tu nesi kā Ede vai Made, kurām divatā citāds likums un trijatā citāds. Tāda pate tu esi rītā, tāda vakarā… Pret tevi es izliekos tāds… novārtījies, tāds kā purva bridējs… tāds… caur un caur.” Šajā rindkopā Edgars pasaka visu par sevi, jo viņš dziļi sevī saprot, ka nespēs mainīties, un Kristīnei atklāj, ka viņš ir tāds un ne savādāks. Kaut Edgars vēlāk nosolās laboties, bet nespēj, jo cilvēciskās vājības ir stiprākas par viņu. Edgars saprot, ka Kristīne ir par labu priekš viņa, bet ko prāts uzceļ, sirds viegli tiek pāri.
Edgars ir kaislīgs, bet cēls, samaitāts, bet labs. Viņš bija cilvēks ar daudz trūkumiem un vājībām, bet kuram to nav? Vājības Edgaru dzīvi sarežģī, ka viņš gandrīz pazaudē Kristīni. Tās (vājības) grauza un urdīja līdz viņš tām padevās, Edgars nebija tik stiprs, kā sākotnēji viņš uzskatīja. Un pat Kristīne nespēja viņu padarīt labāku. Edgars ir sarežģīta personība ar daudzām šķautnēm, kas liekas pat pretrunīgas. Viņš spēj būt gan iejūtīgs, gan impulsīvs, straujš un samaitāts, bet tai pašā brīdī cēls, atzinīgs un labs.
Viņš savu kļūdu dēļ cieš un dzen sevi dziļāk purvā. Edgars nespēj mainīties un nekad to nespēs, jo vienmēr atradīsies kāda iekšēja dziņa, kas neļaus no purva izkļūt vai izbrist, un būs arī cilvēki kam skaudīs cita centība, lai tiktu no tā laukā. Jo ne vienmēr tie tuvākie draugi ir tie labākie.
„Tādēļ, tavā priekšā gribu atzīties, kāds esmu… Tu saki, es esot pie visa vainīgs. Es esmu pie visa vainīgs. bet to visu neesmu… ar nodomu gribējis. Es nevaru teikt, ka esmu kā bērns, kas nezina, tas ir slikti un tas ir slikti. Es zinu, kas ir ļauns, kas labs. Bet man uznāk tāds nelabs… tāda griba… un tad viss sajūk… aizmirstas… un tas sliktais izliekas labs… un es degu pēc tā… un turos pretim… un iegāžos… un beigas…” Bet varbūt tomēr ir cerība?……….