ALEKSANDRS PUŠKINS
(1799 – 1837)
Puškins ir nacionālā reālisma ievadītājs krievu literatūrā.
Puškins (Aleksandrs Sergejevičs) cēlies ievērojamā vecā muižnieku dzimtā. Tēvs ir eiropiski izglītots cilvēks, pats arī dzejnieks, savā namā Maskavā pulcina tā laika labākos literatūras un mākslas pārstāvjus. Māte ir strauja, varaskāra, ļoti ekscentriska pusmulate.
Bērna gados nākamais dzejnieks nerāda nekādas talanta pazīmes; tūļīgu un bailīgu, vecāki to ienīst. Vienīgie draugi viņam ir vecmāmuļa Marija Aļeksejevna, kas to valdzina ar vecu laiku stāstiem, un aukle Arīna Rodionovna, kas jau agri iekvēlina zēna fantāziju ar tautas eposiem, biļinām, pasakām, parunām un mīklām. Bez šīm abām sievietēm Puškinu mājā māca ārzemnieku skolotāji un guvernantes, bet mācības vāji sekmējas, tāpēc ka daži priekšmeti, piem., matemātika, skolēnam ir pretīgi. Ar devīto gadu Puškinam attīstās neapremdināma lasīšanas kāre; viņš iesāk ar Plutarhu un Homēru, tad pievēršas 17. un 18. gs. franču autoriem. 12 gadu vecumā viņš jau iesāk literāru darbu franču valodā, rakstīdams komēdijas tēva mājas teātrim. Puškina raksturs ir pārvērties: agrāk viņš dusmoja vecākus ar savu tūļību un flegmatismu, tagad tie vairs nekādi nevar apvaldīt viņa straujumu, stūrgalvību un spītību, tāpēc 1811 g. nodod licejā Carskoje Selo. Samērā lielā skolas iekārtas brīvība atļauj nodibināties skolēnu biedriskām attiecībām, no kurām rodas arī literāri pulciņi. Liceja laikā Puškins sadraudzējas arī ar toreiz iesākušās liberālās opozīcijas rosinātājiem gvardijas oficieriem Delvigu, Kuhelbekeru u. c., un drīz vien tiek to literārajā pulciņā par vadoni.
Pēc liceja beigšanas viņš iestājas literātu savienībā Arzamass, kas ved sīvu cīņu ar vecā virziena piekritējiem ,,šiškoviešiem”. Kalpodams ārlietu ministrijā, Puškins tiek Pēterburgas augstmaņu salonos un tur kaislīgi nododas tajos laikus parastajai uzdzīvei un orģijām. No galīga talanta panīkuma tukšajā sabiedrībā viņu glābj vienīgi sakari ar to inteliģences daļu, no kuras izaug dekabristu kustība. Ar dzēlīgām epigrammām un nelegāliem politiskiem dzejoļiem Puškins iegūst milzīgu slavu sabiedrībā, bet arī administrācijas aizdomas un vajāšanas, kuras nerimst visu viņa mūžu.
1820. gadā viņu izsūta trimdā uz dienvidiem. Arī tur viņš piekopj trakulīgu dzīvi un zobojas par saviem priekšniekiem.
Par šādu dzejiskumu nevietā un citiem nedarbiem Puškinu izslēdz no ierēdniecības un nosūta trimdā uz Mihailovskas sādžu Pleskavas guberņā, kur vecāki viņu saņem ļoti nelaipni. Te viņš dzīvo savas vecās aukles apgādībā un vietējā muižnieku priekšnieka un mācītāja stingrā uzraudzībā. Ar draugu gādību beidzot no trimdas atsvabināts, Puškins tomēr nevar brīvi strādāt, jo divkārša cenzūra uzmana katru viņa rindu. Nemitīgi vajāts un satracināts, viņš gan krīt pesimismā, gan atkal metas nevaldāmas uzdzīves mutuļos.
1831. gadā Puškins apprec Gončarovu, pēc tam ar dažiem patriotiskiem slavinājuma dzejoļiem izkaulē nelielu kroņa vietu un nododas vēstures pētījumiem, ar kuriem izkalpo prāvāku algu un kambarjunkura činu. Bet skaistules sievas greznības kāre un dzīve augstākās aprindās iedzen viņu parādos un citās nemitīgās likstās, viņš uzsāk dažādus nesekmīgus komerciālus veikalus un paliek. tik nervozi jūtelīgs, ka vajadzīgs tikai kaut kāds niecīgs iemesls, lai notiktu katastrofa Kad kāds tukšs lielās pasaules frants Dantess sāk lakstoties ap viņa sievu, Puškins to izaicina divkaujā un 1821. gada 22. Janvārī, nāvīgi ievainots, nomirst pēc divām dienām.
Puškina darbi viņa attīstības gaitā sadalāmi vairākos atsevišķos posmos. Vispirms tā sauktās Liceja laika dzejas un tām tūliņ sekojošās (1818-1820).
Liceja dzeja interesanta kā ģeniālā dzejnieka pirmie mēģinājumi, kas tomēr jau rāda arī nepārprotamas nākošā meistara pazīmes. Lielāko tiesu tur vingrināšanās panta mākslā, pārdzejojumi un atdarinājumi – odas cildenā, augstā tonī un pilnīgā pseidoklasicisma garā. Tomēr arī šajos pirmajos dzejoļos jau redzama jaunā autora milzīgā literārā erudīcija un strauja instinktīva sava paša ceļa meklēšana.
1818. un 1819. gads ir pārejas laiks, kad beidzas Puškina mācekļa gadi un sākas patstāvīgas dzejas darbs. Šis laiks rāda arī Puškinu no simpātiskākas puses – kā sabiedrisku domātāju un sociālās dzīves parādību asu vērtētāju. Epigrammas par Fotiju un Goļicinu izvēršas dzēlīgā satīrā, bet dzejolis ,,Sādža” (1819) ar spēcīgo protestu pret dzimtbūšanas kaunu kā ārkārtīgs notikums saviļņo mūsu literāro pasauli. Pēdējais pants skan tā:
,,Vai, draugi, redzēšu, ka nenospiesta tauta,
ka verdzībai cars krist ir nolicis,
ka gaiša brīvība reiz tēvijai ir ļauta,
ka dzidra rīta blāzma atausīs?”
Ap 1820. gadu Puškina talants jau pilnīgi izveidojies un nobriedis. Tad radušies vairāki no viņa vislabākajiem liriskajiem dzejoļiem (,,Dorida”, ,,Jau dienas spīdeklis ir izdzisis”). Arī pirmajā posmā Puškins tomēr vēl paliek pilnīgi romantisma, bet it sevišķi modē nākušā baironisma varā. Taču viņš vairs nav nekāds atdarinātājs, bet pilnīgi savdabīgs dzejnieks. Šajā darbības periodā radusies arī teiku poēma ,,Ruslans un Ludmila” (1817 – 1820), diezgan neievērojama saturā, bet neaizsniedzama ar savu brīnišķi veidotu, skanīgi lokanu pantu. Liels dzejnieks te kā rotaļādamies padarījis nevērtīgu un atmetis visu 18. gs. māksloto dzeju, patiešām licis sajust lasītājam, ka te krievu gars un Krievija smaržo. Laikabiedru sajūsmai par šo dzeju nav ne mēra, ne robežu.
Taču romantisma jutoņa un baironisma iespaids vispilnīgāk neizpaužas vis Puškina liriskajos sacerējumos, bet gan 20 – to gadu poēmās. Pirmā no tām ir ,,Kaukāza gūsteknis” (1821). Tas ir krieviskais romantisms, kas toreiz valda ne vien literatūrā, bet arī visā dzīvē: vilšanās un dzīves vienaldzība, cilvēku nicināšana, nelaika vecums, kas tomēr savienojams ar strauju tieksmi kaut kur nezināmā tālē, ar dziņām pakaļ kaut kādam nenotveramam brīvības rēgam, ar stiprām dēkainām izjūtām, kas tomēr piepildījumu atrod tikai nāvē. Poēmā daudzas atsevišķas neaizmirstamas liriskas epizodes, piem., visur pazīstamā Čerkesu dziesma.
Poēmā ,,Brāļi – slepkavas” (1821) romantisma un baironisma daudz mazāk. Romantiska tikai interese uz ārpus sabiedrības stāvošiem cilvēkiem un viņu īpatna psiholoģiju, kā arī šādu tipu idealizācija. Dzeja visstiprāk izpauž arī Puškina pamata īpašību – dziļu humānismu un līdzjūtību visiem cietējiem.
Vislabākais no Puškina romantiskajiem sacerējumiem ir ,,Čigāni” (1824), kas pieskaitāms krievu dzejas slavenākajiem darbiem. Poēma rakstīta reizē ar ,,Jevgeņiju Oņeginu”, tāpec šajā darbā jau manāms reālistiska mākslinieka vēriens. Ar ,,Čigāniem” Puškins atvadās no romantisma un baironisma, kas patiesībā jau būtībā pasvešs viņa reālistiskajam talantam.
Pu?kina reālisms nobriest pamazām, jau tajā laikā, kad viņš raksta romantisma un baironisma garā. Radikāla atraisīšanās no šī gara un noteikta pāreja uz jaunu ceļu dabiski iespējama tikai veco ideālu pārvērtējumā un kritikā. Baironisma kritika sastopama pantu romānā ,,Jevgeņijs Oņegins” (1823 – 1831). Baironismu literatūrā un kā ārišķīgu modes parādību toreizējā aristokrātijas dzīvē Puškins galvenā kārtā kritizē romāna ,,varoņa” Oņegina raksturojumos, pie kam jūtama arī ironija par savu neseno aizraušanos tajā pašā virzienā. Oņegina vilšanās un apnikuma sajūtas, Čaild-Haroldam aiztapinātās frāzes parādītas kā pavirša pakaļniekošanās un parodija. Bet neskatoties uz visu to skepsi, ar kādu Puškins izturas pret krievu baironistiem un viņu baironismu, dzejas paņēmienos visur vēl valda lielā angļu romantiķa iespaids.
Puškina romāna vēsturiskā nozīme ir liela. Lasītāji ar sajūsmu uzņem katru nākošo nodaļu, kur skaistā vēstījumā ar daudziem liriski pievilcīgiem iestarpinājumiem pirmo reiz parādīta krievu dzīves un cilvēka reālā īstenība. Romāns ar saviem nelielajiem apmēriem tomēr aptver visu pilsētas un lauku dzīvi; tā tēlota maigām, mierīgām krāsām, bez asiem protestiem un parastajām pamācībām.
Jaunā reālisma garā, arī kā vienkārši humoristiskas parodijas rakstītas vairākas mazākas poēmas (,,Grāfs Nulins”, ,,Mājiņa Kolomnā”, ,,Bahčisarajas fontāns”). Jaunu etapu Puškina mākslinieciskās attīstības gaitā rāda pievēršanās vēsturiskām tēmām. Pirmais darbs šajā nozarē ir traģēdija ,,Boriss Godunovs” (1825). Satura ziņā šī traģēdija ir Karamzina vēstures tēlojuma īsts atdarinājums, tāpēc ar tā saucamo vēsturisko patiesību tai maz sakara; formāli veidota pēc Šekspīra karaļu hroniku parauga. Puškins nepavisam nav dramatiķis, vielas izkārtojumā rīkojies pilnīgi patvaļīgi, grēkodams tiklab pret vēstures, kā dramatikas loģiku. Traģēdija ir tikai vaļīgu vēsturisku scēnu kaleidoskops – Krievijas senatne viņas simtgadīgās attīstības veidā. Valodas izteiksmes ziņā traģēdija ir meistara darbs.
Neskatoties uz publikas atturību un kritikas pārmetumiem, ,,Boriss Godunovs” tomēr ir pirmā krievu drāma, kas mākslinieciski atdzīvina seno pagātni, rāda dzīvus cilvēku tēlus un skaidru un skanīgu valodu.
No pārējiem Puškina vēsturiskajiem darbiem minama poēma ,,Poltava” (1828), viens no viņa vispilnīgākajiem darbiem, kam krievu episkajā dzejā pieder izcila vieta. Augsto mākslas vērtību tai piešķir droši un asi raksturu zīmējumi, kaislību meistariskā psiholoģiskā analīze, brīnišķīgi dabas gleznojumi, Poltavas kaujas apraksts, dzīva darbība un izteiksmes spēks, un beidzot Pētera Lielā varoņa tēla veidojums.
Līdzvērtīga ,,Poltavai” poēma ,,Vara Jātnieks” (1833). Pētera personā ieveidota, vēstures gaitas diktēta nepieciešamība, kas vairs nerēķinās ar atsevišķa indivīda interesēm un tiesībām. Puškina dzejā visiem šiem motīviem cauri jaušama vēl dziļa līdzjūtība tiem atpakaļpalikušajiem un līdzi negribētājiem, ko samaļ nežēlīgās vēstures dzirnas.
Saturā dzejiski, formā meistariski veidoti arī Puškina īsākie dramatiskie fragmenti. ,,Skopais bruņinieks” – ievērojami dziļa vienkāršas cilvēka skopulības analīze pret spilgti dzīvu viduslaiku fonu. ,,Mocarts un Saljēri”, tāda pati dziļdomīga psiholoģiska etīde par ģēnija dabu un skaudību, kas izvēršas nepārvaramā, noziedzīgā kaislē. ,,Akmens viesis” – drosmīgs mēģinājums apgaismot neskaitāmas reizes tēloto Don Žuāna raksturu no pavisam citas puses.
Sevišķā grupā jāatzīmē Puškina slāvu pasaku dzejas, kā ,,Par caru Saltanu” (1831), ,,Par priesteri un viņa strādnieku” (1831), ,,Par zvejnieku un zivtiņu” (1831), ,,Par mirušo carieni un septiņiem varoņiem” (1833), ,,Par zelta gailīti” (1834), bez tam vēl skaisto pasaku ,,Nāra” (1832). Šajā grupā iederas arī virkne atdzejojumu ,,Rietumslāvu dziesmas” (1827).
Lirika ir tā literatūras nozare, kurā Puškina talants parādās visā neaizsniegtā pilnībā un neatdarināmā krāšņumā. Šī nozare tik plaša un visos daudzajos satura un formas paveidos tik vispārpazīstama, ka atsevišķus darbus minēt nav vajadzīgs. Lirisms ir Puškina dabas pamata elements, tas lielā mērā izpaužas arī viņa episkajos un dramatiskajos darbos.
Pu?kins ir dzejas meistars, tomēr tuvāka liekas bijusi muzikālā un ritmiskā dzeja, turpretim gleznu lirikas sastopam mazāk.
Tāpat augsti vērtējama Puškina proza, lai gan dzejai gluži līdzās stādīt to nav iespējams. Gluži pretēji dzejai, prozas sacerējumi viņam padodas tikai ar ilgu darbu un milzīgu piepūlu. Viņa ieskats tāds, ka prozā nav pielaižami nekādi jūsmojumi, ne gleznojumi, tai jābūt vienkāršai, lietišķai un dzidrai, jo tā ir domu paudēja, kamēr dzeja – jūtu valoda. Šajā ziņā Puškins ir īsts klasiķis, tuvu radniecīgs Flobēram un Stendālam.
,,Nelaiķa Ivana Petroviča Belkina stāsti” (1830) – piecu stāstu kopojums, satura vērtības ziņā ietver visai nevienādus sacerējumus. Līdzās neticamiem, sadomātiem anekdotiskiem tur daži dziļa traģisma pilni stāsti par dzīves un apstākļu nomāktiem vai karikatūriski sakropļotiem cilvēkiem, bet aiz tiem spilgta reālistiski gleznota apkārtnes ainava.
Nozīmīgāko stāstu vidū minami ,,Dubrovskis” (1833), kas atgādina Šillera ,,Laupītājus”. Vislabākais un pie tam arī vispopulārākais Puškina stāsts ir ,,Kapteiņa meitiņa” (1833), kuram kā prozas stila meistardarbam gandrīz nevar uzrādīt nevienu lielāku defektu. Visu stāstu caurauž ideālisms; neatvairāmi pārliecinošais tēlojuma reālisms lasītāju pat pret paša gribu pārceļ rakstnieka rādāmā pasaulē. Vislielākie panākumi sava laika publikā tomēr ,,Pīķa dāmai” (1836) ar tās diezgan fantastisko un pārdabisko saturu, tāpēc ka tajā visvairāk laikmeta tipu un augstākās sabiedrības parašu un tikumu tēlojumu. ,,Ēģiptes naktīs” Puškins vislabāk parādījis arī savas ievērojamās vēstures fantāzijas spējas, kas dzīvi izceļ lasītāja acu priekšā sen pagājušos kultūras laikmetus.
Puškina vēstures pētījumi (Pugačova dumpja vēsture, Pētera Lielā vēsture) uzrakstīti korektā stilā un literāri vērtīgi. Zinātniskā nozīme tiem niecīga, jo autors nav pieskāries tiem sociālajiem un politiskajiem apstākļiem, kas pamatos rāda vēsturiskas personas un notikumus. Kā politisks domātājs Puškins nav stādāms augstu. Visas cerības viņš allaž liek uz valsts varu un patvaldību. Savu muižnieka dzimumu viņš ciena ārkārtīgi, šķiras psiholoģija un ideoloģija nosaka arī viņa politiskos principus. Nikolajam I iesniegtā audzināšanas reformas projektā Puškins ar neaprobežotu pakalpību sašausminās par citreizējo dekabristu kustību un liberālajām idejām, no kurām tā izaugusi. Pēršanu kara skolās viņš gluži neaizstāv, bet aiz visai kurioziem motīviem: lai pārāk mežonīga audzināšana nepadarītu par bendēm tos, kuriem būs tiesības pērt un rungām dauzīt zaldātus.
Iespējams, ka tā Puškins gribējis iegūt Nikolaja labvēlību un nodrošināt sev vietu augstākajās aristokrātijas aprindās, pēc kā visu mūžu tā ilgojies, bet par augstu politisku saprātu un arī morālisku kvalitāti tā tomēr neliecina.
Mantojums, ko viņš atstājis krievu un pasaules rakstniecībai, ir milzīgs. Iesācis kā klasiķu un Bairona atdarinātājs, kā dzejas rotaļnieks, viņš drīz vien atrod pats sevi; izmantodams visu, ko pirms viņa aizsniegusi krievu dzeja, izskaņo to nepieredzēti daiļi un beidzot parāda jaunu ceļu – uz reālismu, kas ciešos sakaros ar krievu tautas dzīvi pilsētā un sādžā. Viņš rada savu skolu, visi tā laika un arī nākamās paaudzes dzejnieki lielākā vai mazākā mērā ir viņa mācekļi. Pat paša bijušie skolotāji mācās no viņa. Mazāk Puškinam seko saturā, kā panta meistarībā. Viņa lirikā izskan visa Krievija, te nevaldāmā līksmē, te atkal klusās skumjās, kas uz mūža beigām tiek arvien dzirdamākas. Pilnīgi pareizs literatūrvēsturnieku spriedums, ka tikai ar Puškinu sākas īstā krievu rakstniecība.