R.Blaumaņa “Nāves ēnā” Kārlēns

Karlens Rudolfa Blaumana novele “Naves ena ”.

“Arvienu vel puta dienvidus vakara vejš, un arvienu vel milzigais ledus gabals peldeja talak un talak jura iekša. Uz ledus gabala atradas 14 zvejnieki.”

Neviens nebija pamanijis, ka ledus gabals sacis virzities jura. Pirmais šo postu ierauga Karlens, “sešpadsmit gadus vecs zenkis,” kurš nevis lec udeni, lai glabtos, bet steidzas pie biedriem, lai pazinotu par notikumu.

Ta ari es uzzinaju par notikušo un pirmoreiz sastapu Karlenu. Mani piesaistija zena riciba. Ko daritu es? Vai mani nebutu pa

a
arnemis izmisums, un es nemestos jura ka Skaru Juris, lai peldetu uz krastu? Karlens parvareja izbailes un domaja ari par citiem. Novele vissaistošakas škita tas lappuses, kuras Rudolfs Blaumanis attelojis Karlenu.

Nedaudz velak es ieveroju, ka “Karlena zilas, skaidras acis pildijas ar asaram.” Vinš laikam juta noželu, ka nav peldejis uz krastu. Kas notiks talak? Vai kads šos zvejniekus atradis un izglabs? Tik spilgti, ticami R.Blaumanis atklajis izmisušo zvejnieku raksturus un pardzivojumus, ka man brižam škita, ka ari es esmu uz
z
z ši ledus gabala.

Novele telotos zvejniekus redzeju iztele ka dzivus.Bet visvairak, vistiešak es izjutu Karlena acu skatienu. “Zena zilas acis, pilnas sapiga izmisuma, skatijas puisi?” Esmu pateiciga Birkenbaumam, ka vinš sajuta laipnu labvelibu pret Karlenu, ka vinš mierina zenu, sasilda.
b
br />
Vissatraucošak bija lasit par jauna zena jutam: “Vina sirds tvikst pec kaut ka nezinama, neapjaušama, pec kada brinuma, jo plaukstošai dzivibai nave ir kaut kas neticams.”

Visi – Birkenbaums, Grintals, Janis un citi, jau sava dzive pieredzejuši kaut ko vairak, bet Karlena dzive tikko uzplaukusi, vinš vel nav saticis milestibu, un tapec “vina acis dega neapmierinatu ilgu sapiga liesma ”.

Želums mani parnema, kad Karlens, izvardzis un bezspecigs pec strida ar Birkenbaumu, salimst uz ragavam: “Vina platas lupas bija zilganas, vina šaura piere, no kuras cepure bij atšlukuse uz pakausi, spideja bali dzeltena”.

Man škita, ka auksta naves elpa virmo ap šiem teikumiem. Navei jaatkapjas, jo Birkenbaums iegriež sev roka un iedod Karlenam padzerties asinis. Zens atspirgst.

Bet ceturtas dienas vakara Karlenu atkal pa
arnem be
ezcerigas domas. “Nu viss pagalam, Birkenbaum? Ja? Tos, kas nomirst, tos tak ielaidis jura? Tad tu ielaid mani. Ak, kaut tak viss neietu tik lenam! puika apkampa puiša elkoni, piespieda galvu pie vina pleca un šnuksteja.”

Satraucošs man škita bridis, kad zvejnieki vilka lozes. Lozejot izškiras cilveku likteni. Es domaju par Karlenu. Kaut vinš izvilktu tukšo lozi – dzivibas lozi, bet “Grintals apgaza cepuri un izkratija abas parpalikušas lozes uz ledus. “Mums, Karlen, nav ko vilkt.”

Vai tas nav netaisni?! “Ka sasalis ze
ens st
taveja un skatijas laiva.”

Karlens tacu vel nebija pieaudzis virs, vinš tievs, vargs. Varbut vinam vel laiva iznaks vieta?

Tacu ne – laiva attalinajas no naves un devas preti dzivei, bet Karlena šaja laiva nebija.

(1993./94.,

Linda Strenga,

Zemgales vidusskola)

Leave a Comment