Roma

Romas leģenda

Roma atrodas Itālijā, Tibras lejtecē. Tā izaugusi uz Palatīna, Cēlija, Kapitolija u.c. pakalniem, ko aptvēra mitrās ielejas. Vietas tuvums jūrai ar veselīgo klimatu, upi veicināja pilsētas izaugsmi.

Romas leģenda vēstī, ka drīz pēc Trojas krišanas Latijas piekrastē, netālu no Tibras grīvas, piestājis kuģis ar trojiešu bēgļiem, kuru vadonis bijis varenais Enejs. Viņu draudzīgi uzņēmis vietējais karalis Latīns, ar kura meitu Lavīniju Enejs vēlāk apprecējies un uzcēlis pilsētu, ko nosaucis par Lavīniju. Pēc Latīna nāves Enejs kļuva par karali, bet tauta, pā

ā
ār kuru viņš valdīja, apvienojās ar trojiešiem un sāka sevi saukt par matiņiem. Kad Eneja dēls Askānijs Jūls paaugās, viņš Latijā mežainā viefrā nodibināja jaunu pilsētu Albalongu, kur kļuva par karali. Tās četrpadsmitais karalis bija Numitbrs, bet viņu gāza tā nelietīgais brālis Amālijs. Lai nodrošinātos pret troņa tīkotājiem, Amālijs iesvētīja Numitora meitu Reju Silviju par dievietes Vestas priesterieni. Vestas priesterienes nedrīkstēja stāties laulībā. Taču jauno vestālieti apmeklēja dievs Marss, no kura tai piedzima dvīņi – Romuls un Rems. Ļaunais Amālijs lika ie
e
evietot bērnus grozā un iemest tos Tibrā. Tomēr dievišķie dvīņi negāja bojā. Pēc ūdens līmeņa krišanas viņi atradās krasta. Sakuma tos baroja vilku māte, bet pēc tam audzināja gans Faustuls. Kad brīnumainie zēni kļuva par stipriem un skaistiem jaunekļiem un at
t
tklāja savas izcelšanās noslēpumu, viņi atjaunoja sava vectēva Numitora varu savāca karadraudzi un dibināja pilsētu Palatīna kalnā pie Tibras – vietā, kur kādreiz tika atrasti. Romuls bija pirmais priesteris, kas uzzināja dievu gribu pēc 12 kliju lidojuma, kuras vēstīja par 12 slavas gadsimtiem Romā.

Kādā strīdā Romuls nogalināja Remu un kļuva par pirmo karali; Romuls – pilsētas tēvs (parens urbis); pieminot viņu, par Romu nosauca pilsētu, kuras iedzīvotāji tajā laikā bija tikai jauni vīrieši. Kaimiņu pilsētu iedzīvotāji pret viņiem izturējās nicīgi un nedeva tiem savas meitas par sievām. Tad Romuls ķērās pie viltības. Viņš sarīkoja svētkus par godu dievam Neptūnam un uzaicināja uz tiem kaimiņus sabīņus ar visām ģimenēm. Pašā svētku kulminācijas bridi Romula karadraudze pēc norunātā signāla nolaupīja sabīņu meitenes. Apvainotie sabīņi sāka karu pr
r
ret romiešiem, taču pašas nolaupītās nostājās starp saviem tēviem un vīriem un lūdza tos samierināties. Romieši un sabīņi apvienojās vienā kopienā, kuras priekšgalā nostājās divi karaļi – Romuls un Tīts Tatijs.

Pēc Tīta Tatija nāves Romuls valdīja viens un viņam pieraksta galveno pilsētas kārtības principu ieviešanu: tautas sadalīšanu trīs tribēs, 30 kūrijās, katrā no tām pa 10 dzimtām, kurām bija jāpiegādā kareivji leģionam; senāta dibināšanu; galveno likumu ieviešanu; senāta un klientu attiecību regulēšanu. Pēc 37 valdīšanas gadiem Romuls pēkšņi pazuda un ar Kvirīna vardu tika pi
i
ieskaitīts dieviem.

Sākotnēji Roma, kura, kā vēsti leģenda, dibināta 753. g.p.m.ē. 21. aprīlī, bija tikai neliels latiņu cilts politisks centrs Itālijā. Ziemeļos Romas kaimiņi bija etruski, tauta ar attīstītu kultūru, kas apvienoja sevi grieķu un austrumu elementus; austrumos – itāliku kalnu ciltis. VI – IV gs.p.m.ē. Roma pamazām pārvērtās no dzimtas kopienas par vergturu valsti, vienlaicīgi cīnoties divās frontēs: no vienas puses – pret etrusku tirgotāju un amatnieku hegemoniju polisēs/ no otras – pret itāliku ciltīm. Šī cīņa no Romas prasīja milzīgu spēku sasprindzinājumu, kuru varēja uzturēt vienīgi ar visstingrāko politisko un militāro organizāciju. Stingra disciplīna karaspēkā, stingri likumi valstī, stingra tēva vara ģimenē bija tā laika romiešu sabiedrības pamats.

Šajā cīņā Roma guva uzvaru: III gs.p.m.ē. vidū visa Itālija jau atradās romiešu varā. Roma bija vienlaikus gan zemkopju balsts, gan ari tirdzniecības centrs upju un sauszemes ceļu krustpunktā/ tāpēc tā izdevīgi savienoja sevi divas kvalitātes – sabiedrības lauku kopienas patriotismu ar attīstītas tirgotāju polises elastīgumu un plašo redzesloku. Tas )āva Romai būt atklātai pret dažādu kultūru ietekmēm, vienlaikus nezaudējot savu politisko un garīgo veidolu.

Savu lielvalstniecisko būtību Roma sāka demonstrēt III – 1 gs.p.m.ē., kad pēc patriciešu un plebeju tiesību vienlīdzības nodibināšanas (366. g.p.m.ē.) tā pakļāva savai varai ne tikai Itāliju (343 – 266), bet ari visu tā laika kultūras pasauli (Pūniešu kari – 264 – 241, 218 – 201, 149 – 146, Maķedonijas – 148, Grieķijas – 146, Pergāmas – 133, Sīrijas – 63, Gallijas – 58 – 50, Ēģiptes iekarošana – 30). Tieši šajā laikā Roma pārvēršas par pasaules impēriju (imperium Romanum) – savos apjomos milzīgu nobriedušu sociāli politisku organismu, bet Roma kā pilsēta – par Mūžīgo pilsētu (Urbs aeterna), visas Vidusjūras valstu galvaspilsētu. Mūsu ēras II gs. Romas lielvalsts no rietumiem uz austrumiem un no ziemeļiem uz dienvidiem aizņēma 1 milj. 750 tūkst. kvadrātjūdžu lielu platību. iedzīvotāju skaits sasniedza 50 milj. cilvēku. Neskatoties uz to, ka daudzām tautām, kuras ietilpa impērijas sastāvā, bija savas gadsimtiem ilgas kultūras tradīcijas, tomēr tas, ka visam šim sociālajam organismam bija vienots politiskais un administratīvais centrs, ļauj aplūkot Romas kultūru nevis kā mehānisku sajaukumu bet gan kā veselumu, ko nosaka kopējais pasaules uzskats.

ROMAS MĪTS

No savas pastāvēšanas sākuma Roma nemitīgi karoja ar saviem kaimiņiem, un šie kari lielā mērā noteica arī tās organizāciju, uzbūvi, vēsturi. Kā attaisnojums šai ekspansijai, imperiālistiskajiem centieniem tika radīts mīts par Romu un tās varonīgo tautu, kura cīnījusies un gājusi bojā par impērijas slavu un varenību, tautu, kurai vienīgajai palīdzējuši uzvarēt dievi, tādējādi demonstrējot tai savu labvēlību.

Saskaņā ar šo mitu Romas misija – valdīt pār citām tautām, pakļaut tās viņu pašu labā. Kalpošana Romai pēc būtības sakrīt ar kalpošanu visai cilvēcei, tās vēsture – ideāls vēstures modelis. Jābūt lepnam par piederību romiešu tautai. Augstākā vērtība romietim – viņa tēvzeme (patria), viņa dzimtā pilsēta Roma – mūžīga un nemirstīga, tā pārdzīvos atsevišķu indivīdu, un tāpēc atsevišķas personības interesēm jābūt pakļautām lielā veseluma interesēm un labklājībai. Šis Romas mīts, kas slavināja romiešu darbus un propagandēja viņu mērķus, tika speciāli izstrādāts.

Imperatora Augusta laikā sevišķi liela nozīme bija viņa padomniekam Gajam Cilnījam Mecenātam, kurš ap sevi izveidoja nelielu literātu pulciņu ar uzdevumu radīt mākslas darbus, kas slavinātu romiešu cēlumu un lielumu, tās īpašības, kuras Romu pacēla varenības virsotnē. Īpaša loma bija ari vēsturniekam Titam Līvijam (59.-17. g.p.m-ē.), kas sarakstīja Romas vēsturi 142 grāmatās, un Publijam Vergīlijam Maronam (70.-19. g.p.m.ē.) un viņa sacerētajai “Eneīdai”, kas tieši sludināja lielo Romas misiju:

Romieti, iegaumē to, tev valdīt pār pasaules tautām! Tāpēc būs uzdevums tavs: tās radināt mierīgai dzīvei, Pakļautās žēlīgi saudzēt, bet spītīgās satriekt ar varu. (VI, 851 – 853)

Teiktais dod iespēju izprast romiešu “šovinisma” avotus. Pārliecību tam, ka Roma ir īpaša, neatkārtojama, nodalīta no pārējās pasaules un it kā pacelta nesalīdzināmi augstākā hierarhijas pakāpē pāri citām tautām, kuras ir vairāk vai mazāk nepilnvērtīgas un radītas, lai pakļautos tai. Romieši vienīgie, būdami uzticīgi savas kopienas dieviem, ir patieso garīgo vērtību – dievbijības, tiesiskuma, pilsonības – nesēji, bet pārējās tautas, kuras šos dievus nepazīst un tāpēc neatzīst tos kā vērtības, ir netikumiskas un organiski sabojātas. Tāpēc romieši ir radīti lai valdītu, un prāts (sapientia) – kosmosa uzbūves pamatprincips – liek vairot Romas bagātību, paplašināt robežas, apspiest citas tautas. ievērojamais politiskais darbinieks un orators Cicerons neilgi pirms nāves akcentēja domu, kas bija tuva daudziem romiešiem: “Romiešu padarīšana par kalpiem ir pasaules uzbūves pamatlikumu neievērošana, jo saskaņā ar dievu gribu viņi ir radīti, lai valdītu pār citām tautām.”

Kad Augusta principāta laikā oficiālā ideoloģija pasludināja, ka “Romas misija” ir pabeigta, ka iestājies “zelta laikmets”, ka sasniegts viss, par ko gadsimtiem ilgi romieši bija cienījušies, – tas viss veicināja pasaules uzskata un tikumiskās krīzes iestāšanos. Tas nozīmē, ka bija zuduši lielie kolektīvie mērķi, kas apvienoja visus līdzpilsoņus, kuru dēļ bija vērts dzīvot un dzīties. “Romas mīts” vēl izskaidroja pagātni un attaisnoja tagadni, bet vairs neizvirzīja mērķus nākotnei. Šāda kopīgo centienu izskaušana, it kā vēstures apstāšanās neizbēgami noveda pie reālās dzīves devalvācijas, pie kultūras krīzes visos tās aspektos.

ROMAS KULTŪRAS AVOTI

Neskatoties uz visu savu “šovinismu”, romieši plaši un labprāt pārņēma citu tautu pieredzi, kultūru, paražas.

Etruski. Etruskiem bija attīstīta metalurģija, viņi būvēja kuģus, nodarbojās ar tirdzniecību, arī ar pirātismu, kuģoja pa visu Vidusjūru, apguva dažādu tautu tradīcijas, radot savu augsto un īpatnējo kultūru. Etrusku valsts bija ievērojama jūras lielvalsts. Ne velti abas jūras, kas apskalo Itāliju, nosauktas etrusku vārdos – Adrijas jūra un Tirēnas jūra (atbilstoši etrusku pilsētu nosaukumiem). Pat upe, kuras krastos dibināta Roma, vēl impērijas laikā saglabāja etrusku nosaukumu: daži pētnieki domā, ka vārds Roma ir cēlies no etrusku Tibras nosaukuma Ruma. Šodien nav vairs zināms etrusku mītu saturs, un ari daudzi atstātie etrusku teksti līdz šim vēl nav atšifrēti (kaut gan viņi izmantoja grieķu alfabētu). Neviens ari īsti nezina, kā etruski nokļuvuši Itālijā un kādai rasei tie piederējuši.

No etruskiem romieši pārņēma priesteru organizācijas uzbūves specifiskos principus, mākslu izzināt dievu gribu, tulkojot zīmes, priesteru slepeno zīlēšanas mākslu – viņi zīlēja pēc upurējamo dzīvnieku aknām (uzskatīja, ka aknās atspoguļojas viss kosmosa stāvoklis), zibens un pērkona, kā arī paražu atzīmēt uzvaru karagājienā ar triumfu. Pie etruskiem romieši sūtīja mācīties jauniešus no dižciltīgām ģimenēm, caur Etrūriju Romā nonāca ari grieķu kultūra (mīti u.c.).

Romieši no etruskiem bija atkarīgi arī mākslinieciskā darbībā viņu augstās materiālās kultūras dēļ). No viņiem romieši mantoja tempļu arhitektūras īpatnības, amatniecības tehniku, pilsētu celšanas iemaņas, kā ari galvenās arhitektūras formas – arku, velvi u.c. Arheologi Romā ir uzgājuši tik daudz etrusku kultūras priekšmetu, kuri attiecas uz VIII – VII gs.p.m.ē., ka daudzi zinātnieki nonākuši pie secinājuma, ka šai laikā tā atradās etrusku karaļu pakļautībā. Tas, ka etrusku produkcija ieplūda Romā, nav nekas pārsteidzošs, jo viņu lielākās pilsētas Cere un Pirgi atradās pavisam tuvu – pirmā 45 km, otrā 53 km uz ziemeļiem. Pakāpeniski etruski nokļuva Romas pakļautībā un nogāja no vēstures arēnas, taču romieši var būt viņiem pateicīgi par savas būvniecības un skulpturālā portreta mākslu.

Etrusku mākslas kvintesence ir kapenes. “Mirušo pilsētas” – nekropoles viņiem bija īsts dzīvības iemiesojums. Tās bija lieliski iekārtotas, tajās atradās brīnišķīgas freskas, mēbeles, visdažādākie rīki un priekšmeti u.c. Kapenēs iemiesota doma, ka dzīve nebeidzas ar nāves iestāšanos, bet turpinās ari šajās “mūža mājās”, tikai savādākā formā.

Nevienai citai tautai, izņemot ēģiptiešus, mirušo kultam nav tik ievērojama loma. Visus ideālus, mērķus un centienus etruski saistīja tikai ar viņpasauli. Dzīve tajā ir patiesa dzīve, un tāpēc kapenes viņi piepildīja ar naturālam, dzīvei vajadzīgām lietam. Pašas kapenes – kosmosa modelis: kvadrātveida grīda – zemes simbols, apaļie griesti – debesu simbols, vidū stabs kā pasaules ass, kas satur visumu. Kapenes – sakrālā telpa, mūžīgā dzīvība, kapeņu kurgāns – “pasaules kalna” simbols.

Etruski pielūdza dievus pa triādēm: galvenajai triādei – Tīnijai, Uni un Menervai atbilst grieķu Zevs, Hēra, Atēna un romiešu Jupiters, Junona, Minerva. Pirmo romiešu svētnīcu – Jupitera, Junonas un Minervas templi Kapitolija kalnā – radījuši etruski. Ari Romas emblēmu – vilcenes statuju – radījuši etruski.

Grieķi. Sevišķi liela bija Romas kultūras atkarībā no Grieķijas. Abu kultūru pamats – antīkā pilsoņu kopiena (polis=civitas), kuras uzbūves struktūra noteica galveno vērtību skalu tās locekļiem: 1) pilsoņu kopienas locekļu vienības nozīmīguma ideja, kuras pamatā ir doma par atsevišķa pilsoņa labklājības visciešāko saistību ar visa kolektīva labklājību, kam kalpot ir katra pilsoņa pienākums; 2) tautas kā augstākā varas orgāna atzīšana (tas atšķir polisi no valstīm, kurās pār cilvēkiem valda karalis); 3) brīvības un neatkarības ideja kā pilsonim, tā ari pilsētai; 4) pilsoņu kopienas ciešā saistība ar dieviem un varoņiem, ari it kā tās locekļiem, kuri rūpējas par to, prasa cieņu, izrāda savas gribas zīmes, bet kuri paši nav nedz briesmīgi, nedz ari draudīgi soģi, kā tas ir citām tautām.

Polisa (vai civitas) nav vienkārši apdzīvojama vieta, māja un iedzīvotāji, arhitektoniski noformēta telpa, tā nav tikai noteiktas teritorijas administratīvais centrs, politiskās organizācijas vienība. Polisa – antīkās pasaules iemiesojums un pati pilnīgākā tās izpausme. Grieķi un romieši nezināja nacionālā vai rasu pārākuma ideju mūsdienu nozīmē, taču viņi sadalīja visu pasauli civilizācijas un barbaru zonās. Pirmajā valdīja polisas organizācijas principi, otrā tādus nepazina, un tāpēc tajā Ļaudis dzīvoja kā mežoņi. Romietim viņa pilsoņu kopiena (kā grieķim polisa) – vienīgā vieta uz pasaules, kur tu esi cilvēks, jo vienīgi šeit tu izjūti savu saistību ar citiem, kas dibināta uz tiesiskiem pamatiem, tikai te tevi pasargā pilsētas sienas no ienaidniekiem un dievi no likteņa kataklizmām, tikai te tu esi iekļauts dzimtas dzīvē – nepārtrauktā dzimšanas un nāves riņķojumā, kas nosaka tavu vietu esamības mūžīgajā maiņā, un tikai te tu apliecini vērtības, bez kurām dzīvei nav jēgas.

Īpaši ciešas Romas un Grieķijas saiknes kļuva sākot ar II gs.p.m.ē., kad pēc romiešu uzvaras pār Grieķiju tās materiālās un garīgās bagātības plašā straumē sāka plūst uz Romu (vispirms tur nokļuva pavāri un aktieri, vēlāk – filozofi un zinātnieki; uz Romu pārveda arī vienu no lielākajām tā laika bibliotēkām, kas piederēja Maķedonijas valdniekam).

šo Romas orientāciju uz Grieķiju noteica ari tas apstāklis, ka grieķi sākotnēji uzskatīja romiešus par barbariem – nežēlīgiem, maz zinošiem karavīriem, kuri nemāk dzīvot un domāt tā, kā civilizētiem ļaudīm pieklājas. Daudzi no Romas vadošajiem darbiniekiem saprata, ka panākumi “starptautiskajā arēnā” ir atkarīgi ne tikai no ieroču spēka, bet ari no diplomātijas un propagandas. Kā rakstīja Enejs “Annālēs”: “Tas/ kurš uzvarējis, nav uzvarētājs, ja to neatzīst uzvarētie.” Citiem vārdiem runājot, romieši nevarēja ieņemt tas mītam atbilstošu vietu pasaulē, paliekot “barbari” kultūras ziņā. Tāpēc augstāko slāņu pārstāvji sāka apgūt grieķu valodu (grieķu valodas zināšana kļuva par labo toni; 1 gs.p.m.ē. visi senatori pārvaldīja vai vismaz saprata grieķu valodu), literatūru, filozofiju (stoicismu, epikūrismu, platonismu u.c), tika iepirkti izglītoti vergi – grieķi, sarakstīta grieķu valodā grieķiem domāta Romas vēsture.

Izmantotā literatūra

1. Jānis Rubenis, “Romas kultūra”, 1993 g., Rīgā , ‘’Svētdienas rīts”

Leave a Comment