kalvins

Žans Kalvins

Žans Kalvins (1509 – 1564) ir pāvesta notāra dēls, un jau no bērnības ir dziļi reliģiozs. Pēc Parīzes universitātes beigšanas viņš, tēva ietekmē, dodas uz Orleānas universitāti studēt tieslietas, un pēc tam vēlreiz uz Parīzi – grieķu un senebreju valodas. Par viņu ir samērā maz autobiogrāfisku datu un to, kāpēc viņš pievērsies savām idejām, vienīgais, kas par to zināms ir, ka pēc viņa paša vārdiem viņš piedzīvojis ”pārvēršanos”.

Kalvins uztvēra pasauli kā cīņas lauku un sevi kā cilvēku, kuram jānodrošina Dieva vārda uzvara un

n
n jāpiespiež cilvēki dzīvot kārtīgu dzīvi atbilstīgi Bībeles baušļiem. Viņš ļoti uzsvēra arī predestināciju, proti, mācību, ka Dievs jau pirms pasaules radīšanas vienus ir nolēmis svētlaimei, citus – lāstam, tā pastiprinot cilvēka nenozīmīgumu Dieva priekšā. Var teikt, ka Kalvins bija teologs, mācītājs, audzinātājs, propogandists, aģitators, cenzors un politiķis – viss vienā personā.

Žans Kalvins turpināja Lutera un arī Cvinglija iesākto darbu, taču daudzos aspektos izgāja ārpus viņu darba ietvariem. Tāpat kā daudzi citi protestanti, Franciju vajāšanas dēļ bija spiests atstāt arī Žans Ka
a
alvins, kura nozīmība reformācijas radīšanā nav mazāka kā Luteram. Pēc savu darbu izdošanas, arī viņu sāk vajāt un Kalvins sāk bēguļot, beigās nonākot Ženēvā, kas līdz pat viņa nāvei bija viņa reformatoriskās dzīves centrs. Kalvins atzīst baznīcas un valsts nošķiršanu, un
n
n uzsver, ka ir nepieciešami likumi, valdība un tiesu palāta un, ka pilnīgs barbarisms ir doma likvidēt valsti – valsts sastāv no trijām daļām: valdības, likumiem un tautas, kuras dzīvi nosaka likumi un kura paklausa valdībai, pieļaujot tikai vienu izņēmumu- kārtību, kas ir pretrunā Dieva likumam, drīkst neievērot, bet aizliegta ir aktīva pretestība. Kristīgo draudzi par ko runā Kalvins regulē organizatoriska struktūra un baznīcas disciplīna, pārkāpumus soda ar vislielāko bardzību. Kalvins bija dziļa askētisma piekritējs- viņš noraidīja altāru, sveču, svētbilžu un visu citu greznuma priekšmetu atrašanos baznīcā. Stingrākie kalvinisti vēršas pat pret krāšņākiem mājokļu rotājumiem. No septiņiem sakramentiem Kalvins atzina tikai divus- kristības un Svēto vakarēdienu. Ženēvā tika aizliegta jebkāda greznība un pasauliskās izpriecas- gan dejas, gan svētki, grezni tērpi un fr
r
rizūras.

Viņš lielā mērā padarīja protestantismu neatkarīgu no varas struktūrām. Kalvins veidoja baznīcu par pamatu, nodibinādams draudzes un dodot tām lielu patstāvību. Tā kalvinisms iezīmējās ar jaunām pazīmēm – politisko patstāvību, teoloģisko sistēmu, kalvinisti bija apveltīti ar stigru gribu, nesaudzību, kā arī gatavību kļūt par mocekļiem – Kalvina ticība bija diezgan strikta un fanātiska. Kalvinisti cīnās gan pret katoļiem, gan ķeceriem, gan pret pašu Luteru, kura mācības Kalvins uzskatīja par nepilnīgām.

Leave a Comment