R.Pauls

Raimonds Pauls dzimis 1936. gada 12. janvārī, Rīgā. Jau kopš bērnības spēlē klavieres, mācījies E. Dārziņa mūzikas vidusskolā. 1958. gadā Pauls absolvē Latvijas Valsts konservatoriju profesora H. Brauna klavieru klasi. Šajā laikā R. Pauls jau ir augstas klases virtuozs. Muzicējot restorānos, apgūst džeza klasiku, gan arī tā laika sadzīvisko repertuāru.

No 1962. līdz 1965. gadam mācās kompozīciju pie profesora J. Ivanova.

No 1964. līdz 1971. gadam R. Pauls ir Rīgas estrādes orķestra vadītājs, vienlaikus diriģents un pianists. 1972. gadā izveido Latvijas radio estrādes ansambli “Studija” ar solistiem Noru Bu

u
umbieri un Viktoru Lapčenoku, kas pēc vairākkārtējas sastāvu maiņas 1973.gadā pārtop par “Modo” . “Modo” kļūst par ansambli, kas gūst vērienīgus panākumus ne tikai Latvijā, bet visā bijušajā PSRS un arī ārvalstīs. Grupas sastāvā muzicē Boriss Bannihs, Vjačeslavs Mitrohins, Valerijs Boldirevs , Zigmars Liepiņš, kā arī dziedātājas Aija Kukule un Mirdza Zīvere.

No 1978. līdz 1982. gadam diriģē LPSR TV un radio estrādes un vieglās mūzikas orķestri.

No 1982. gada ir Latvijas Televīzijas un radioraidījumu komitejas mūzikas raidījumu galvenās redakcijas galvenais redaktors, no 1985. gada šīs redakcijas galvenais re
e
ežisors.

Pēc R. Paula iniciatīvas 1985. gadā tiek izveidota Latvijas radio grupa “Remix”, vēlāk arī sadarbība ar vairākām citām grupām – “Inversija”, “Credo”, “Dālderi”, palīdzot ar savu jau profesionālo skanējumu un saviem skaņdarbiem, iesācējiem popularitāti un panākumus. Ilgstoša sadarbība arī ar Krievijas mūziķiem Al
l
llu Pugačovu un Valeriju Ļeontjevu.

R. Pauls paralēli savai muzikālajai darbībai ir bijis LPSR Augstākās padomes deputāts, strādājis Tautas izglītības, zinātnes un kultūras komisijā. No 1988. līdz 1993. gadam – Latvijas kultūras ministrs. 1993. gadā kļūst par Latvijas Valsts prezidenta padomnieku.

Darbs valsts iestādēs nav šķērslis, lai aktīvi koncertētu gan mūsu valstī, gan ārpus tās. Turpinot ilgstošo sadarbību ar bērnu popgrupu “Dzeguzīte”, 1996. gadā kopā ar solisti Laimu Vaikuli sniedz koncertus Maskavā koncertzālē “Rossija”, Sanktpēterburgā un “Madison Square Garden” koncertzālē Ņujorkā.

1997. gada maijā maestro kopā ar pašmāju un ārzemju solistiem Latvijas Nacionālajā operā sniedz koncertu, kas veltīts viņa mīļākā komponista Džordža Gēršvina simtgadei.

Raimonds Pauls ir sacerējis mūziku sešiem mūzikliem, īpašu popularitāti gūst “Māsa Kerija” (1978.). Deviņdesmito gadu beigās tas piedzīvo jaunu iestudējumu Krievu drāmas teātrī, un katrā izrādē pi
i
ie klavierēm sēž pats maestro.

Populāri kļūst arī iestudējumi – “Nāc pie puikām!” 1982. gadā , “Meža gulbji” 1995. gadā “Leģenda par Zaļo jumpravu” 2004.gadā R. Pauls ir sacerējis mūziku trim baletiem, vairāk kā 50 filmām un teātru izrādēm.

Populārs ir kļuvis festivāls “Ziņģe”, kas norisinās katru vasaru dažādās Latvijas vietās – Krāslavā, Valmierā, Ventspilī, Rēzeknē, Liepājā, Pierīgā un vēl daudz kur citur.

Daudzi no Raimonda Paula albumiem tiek izdoti arī citur pasaulē – Krievijā, Somijā un Japānā.

“R.Paula bagātā radošā iztēle apvienojusi dziedošas, viegli uztveramas melodijas ar mūsdienu de
e
eju ritmiem. Izsmalcināta harmonijas izjūta palīdz viņam izvairīties no vienmuļības, kas diemžēl iezogas daudzos mūsdienas estrādes mūzikas paraugos. Bet cauri it kā “neitrālajai” melodijai neuzbāzīgi, bet neatlaidīgi vīd latviešu dziesmai raksturīgās intonācijas. Komponists gan nekur neizmanto folkloras materiālus un arī necenšas tos atdarināt, tomēr viņa sacerētās mūzikas nacionālais sakņojums jūtams skaidri un nepārprotami.“

KO ANCE KRAUZE SAKA PAR R. PAULU

Kā Maestro piezvanīja

“Man ir ļoti viegli rēķināt, cik ilgi esmu uz skatuves. Debija bija 2000. gada skolēnu dziesmu svētkos, bet mans īstais uznāciens notika Maestro Raimonda Paula 65 gadu jubilejas koncertā,” saka dziedātāja Ance Krauze īsi pirms Maestro 70 gadu jubilejas.

Ņiprā, ar vareno balsi apveltītā Alsungas meitene, kas pietiekami strauji iekaroja galvaspilsētas un citas skatuves, pabeigusi Mūzikas akadēmijas pedagoģijas nodaļu, nu māca dziedāt citus. Patlaban viņa iesaistījusies vairākos mūzikas projektos, gatavojas arī Latvijas mūzikas zvaigžņu Ziemassvētku koncertam Ķīpsalā. Un ik pa brītiņam Ances Krauzes balsi var dzirdēt kādā no Raimonda Paula projektiem. 26 gadus vecā Ance uzsver, ka plaša klausītāju auditorija viņu iepazinusi, tieši pateicoties Paulam.

Atceras Ance: “Tolaik mācījos Mūzikas akadēmijā. Mans profesors Arvīds Platpers teica, ka koncertā būs jādzied solo — skolotājiem bija kaut kāda konference, dziedāju “Dar” man, tēvis, pastaliņas”, solo spiričuelus. Ievēroju, ka pirmajā rindā sēž Maestro un caur brillēm diezgan dusmīgi lūkojas uz mani. Nodomāju: ko viņš tā skatās?! Drīz pēc koncerta atskanēja tālruņa zvans. [Ancei mainās balss tembrs, pavīd Paula strupie toņi.] Zin”, te zvana tāds Raimonds Pauls, es gribu satikties, es varētu iedot dažas dziesmas, pamēģināt, kas tur sanāk, vai tu būtu ar mieru. Man bija tāds pārsteigums! Es taču biju pilnīgi zaļš gurķis, es vispār nevarēju iedomāties, ka kaut kas tāds var notikt — man piezvana pats Maestro! Kad to izstāstīju Kārlim Lācim [mūziķim un pianistam], kurš arī mācījās Mūzikas akadēmijā, tikai nedaudz vecākā kursā, viņš bija ļoti izbrīnīts: kā, un Pauls pats tev piezvanīja?!”

Pirmā tikšanās notika pie Paula mājās: “Es biju tik sabijusies. Es taču nezināju, ko no manis grib. Pauls uzreiz iedeva notis un piedāvāja dziedāt vienu daļu viņa jubilejas koncerta, otrajā būšot Normunds Rutulis ar Mariju [Naumovu]. Estrādes mūzika man nebija sveša, taču. man vienai vesela daļa koncertā! Tā uzreiz!” atceroties satraucošo brīdi, Ancei balss joprojām emocionāli viļņojas.

Viņa iesmejas, atceroties, kā sākusi gatavoties pirmajai soloprogrammai, kas notika 2001. gada decembrī. Maestro uzrakstījis Ancei pilnīgi jaunas dziesmas un vienlaikus tēvišķīgi skaidrojis: un tev vajadzēs jaunas drēbes. “Nu ja, es jau vēl neko nesapratu,” smaidot bilst Ance. Mamma dzird kļūdu

“Zinu, ka daudzi Paula solisti nepazīst notis, man nav problēmu ar nošu rakstu. Maestro vienmēr piemin gadījumu ar dziesmu “Rudens ogle”. Tas bija mūsu sadarbības pašā sākumā. Notīs bija aizmirsts pierakstīt vienu bekariņu. Es to pamanīju. Es dziedāju un jutu, ka ar to harmoniju kopā kaut kā neskan. Koncertā bija arī mana mamma, kādreizējā dziedātāja. Viņa man aizrādīja: tajā vietā tu nepareizi dziedi. Aizgāju pie Maestro — toreiz es centīgi par visu atskaitījos — un apzinīgi sacīju: bet man mamma teica.” atceroties situāciju, Ance sirsnīgi smejas. Pauls pēc tam smīnot citiem stāstījis: nu ja, viņai jau tā mamma.

“Ar Rutuli mūs salika kopā. Līdz tam Normunds dziedāja ar Mariju, bet, kad viņa aizgāja pati savu ceļu, tās dziesmas turpināju dziedāt es ar Rutuli. Normunds bija viens no maniem pirmajiem bīdītājiem, jau apsildījis šajā vidē degunu, bet es galīga iesācēja. Divatā jau tumsā mazāk bail nekā vienam. Man patiesi par daudz ko bija neziņa un bailes. Bailes no Paula? Protams! Man pret Paulu vienmēr ir bijība. Un ļoti liela cieņa. Kādreiz jau manī parādās kaut kas no suitiem, negaidīti gājieni, izteikti laucinieciski, bet man šķiet, ka Paulam tieši tas patīk. Droši vien viņš mani tāpēc pamanīja, ka esmu kā mežā augusi. (Smejas.) Ar citādu balss tembru, autentisku dziedāšanu. Pauls ļoti ņem vērā katra dziedātāja individualitāti un balss īpatnības, man viņš raksta dziesmas lielā, apjomīgā diapazonā. Un tik daudzas ir atbilstošas manai personībai. Pirmajā albumā bija tāda “Lai taures skan” — nu tā ir pilnīgi man,” Ance skaļi un sulīgi smejas.

Kam pieder mūzika?

Tas, ka sadarbība ar Paulu turpinājās, liecinot par to, ka Maestro šķitis pieņemams Ances veikums. Taču vārdos Pauls to neesot apliecinājis, slavināšanu viņš nepiekopjot. “Viņš nesaka: oi, cik labi tu šodien nodziedāji. Es nemaz nevaru iedomāties, ka Pauls teiktu ko tādu. Taču to var just, var redzēt viņa acīs. Reizēm pēc koncerta Maestro pienāk klāt un tā apkampj,” sirsnīgi klusināti teic Ance.

Viņa atminas, ka gadus divus tikusi pieteikta kā Raimonda Paula jaunā soliste. Pa Latviju braukājuši krustu šķērsu, cilvēki vērīgi skatījušies un klausījušies: sak, palūkosim, kas tā tāda. “Bez Paula es nevarētu būt tā, kas esmu šodien. Man smiekli nāk, ka “fabrikanti” uzskata, ka trīs mēnešus viņus rāda televīzijā un nu tos zina visa Latvija. Tā nenotiek. Taču nav arī tā, ka Pauls iedod dziesmu, un viss notiek pats no sevis. Dziesmas pašam jāizkopj, tās visas vokāli tehniskās lietas. Pauls uzdod tempu, un jāturas līdzi. Daudzi fani man raksta vēstulēs: man ļoti patīk tava mūzika. Paula dziesmas viņi asociē tieši ar manu dziedājumu, tādēļ tā raksta,” skaidro Ance.

Kad Pauls piezvana un saka: Ance, mums būs kaut kas jauns jāuztaisa, tas nozīmē, ka noteikti būs, tikai jāgaida. Bet parasti idejas tiek gatavas pavisam ātri. “Maestro patīk viss, kas notiek ātri. Kad viņš pasaka: šo dziesmu vajadzētu ierakstīt, tas nozīmē, ka tev jau nākamajā dienā jāmeklē, kur to izdarīt. Viņš palīdz, bet mudina, lai pats darbojies. Es neuzprasos uz dziesmām. Es zinu, ka pietiek tādu, kas uzmācas: Maestro, vai jūs nevarētu uzrakstīt man dziesmu?! Jo viņi zina: Pauls uzrakstīs, un labi skanēs. Var jau teikt: šlāgeris, šlāgeris, bet ej tu uzraksti tādu šlāgeri!”

Mirst aiz smiekliem

Nereti mēģinājumi notiek arī pie Maestro mājās. Vienā no pirmajām reizēm Lana, Paula sieva, iedevusi Ancei istabas čības. Pēc tam viņa stāstījusi mammai: iedomājies, man tur pat čības iedeva! “Bet mamma smēja pretī: o, tad jau tev savas čības pie Paula.

Bet es neuzprasos pie viņa ciemos. Ja viņš grib uzaicināt, tad tā arī dara. Būtu muļķīgi zvanīt un teikt [attēlo koķetā balstiņā]: Maestro, vai es varētu pie jums paciemoties? Vasarā viņš mūs ar Rutuli ar otrajām pusītēm uzaicināja pavizināties ar laivu Baltezerā. Tagad esmu uzlūgta 12. janvārī uz Maestro dzimšanas dienu Melngalvju namā. Ielūgums ir skaists, ar Paula roku rakstīts: “Ancei Krauzei ar draugu.” Pauls deva man ielūgumu un sacīja: es jau nezināju, ko rakstīt, ar kuru tad tu nāksi. Viņam ir tādi jociņi, Pauls tā prot pateikt! Melns, bet ļoti smalks humoriņš. Man ļoti patīk, ka viņš piezvana un apjautājas par manu privāto dzīvi: nu, kā dzīvo, vēl ar to pašu?! Tas ir tik mīļi un tik forši! Man patīk, ka lielo koncertu beigās Pauls ceļas kājās un noteic: nu gan pakaļa putās. Domāju gan, ja tik ilgi jāsēž pie klavierēm nepieceļoties.

Reizēm Maestro ir tādi izteicieni, ka šķiet: nomiršu no smiekliem. Braucam pa Latviju, garām ceļa zīmei ar uzrakstu “Oliņas”. Piepeši Pauls saka: Ance, tu zini, ka labākas ir tās dzīslainās, nevis tās spalvainās. Tas bija tik smieklīgi. Sākumā gan apstulbu. Bet tādi jau Paula joki ir. Bet viņam nekad nesanāk rupji, neskan brutāli. Kādreiz jau izspļauj joku, kur īsti nevajadzētu, — ja apkārt ir cilvēki, kuri ir pārāk smalki vai izliekas pārāk smalki. Esmu ievērojusi, kā Pauls valdās, kad viss ir pārāk samākslots.”

Vaicāta, vai Maestro stāsta anekdotes, viņa iespurcas. Pauls ar baudu atkārtojot savu mīļāko anekdoti: vecis ar āmuru nosita veceni, un tā radās teiciens — pats savas laimes kalējs.

Vāveres riteņa valdnieks

“Maestro ir ļoti precīzs, nekad nekavē. Es cenšos darīt tieši tāpat. Bet, ja gadās kavēties, jūtos ļoti vainīga un mašīnā dauzu kājas pret grīdu. Paulam ir vēl viena brīnišķīga īpašība — savaldība. Atceros, kā Kremļa zālē mēģinājām koncerta sākumu [Pauls un dziedātāji uz Maskavu devās 2002. gada pavasarī ar koncertprogrammu “80. gadu hiti”]. Kad priekškaru vēra vaļā, Paulam bija jāspēlē sākuma tēma. Bet to atvilka 15 reizes pēc kārtas, un tas ilga stundām. Mēs aizmugurē nepacietīgi purpinājām, bet Pauls — neviena vārda, spēlēja atkal un atkal.

Mēs zinām, kā Latvijā gatavo pasākumus, viss notiek ar diezgan lielu kavēšanos un neprognozējami. Reizēm stundām jāgaida. Uzskatu, ka Pauls tādā reizē varētu atļauties pateikt: ziniet, es iešu mājās. Bet viņš pacietīgi gaida. Un gaida arī tos, kuri kavē viņa mēģinājumus. Nu, varbūt tikai pēc tam nosaka: redz, mākslinieks beidzot atnāca, varam sākt. Bet tiešus pārmetumus nekad nedzird. Iespējams, viņš secinājis, kas var iespaidot tālāko sadarbību,” prāto Ance.

Dziedātāja uzsver Maestro milzīgās darba spējas. Arī viņai pašai piemīt tāds nemiers, tomēr Pauls visu laiku ir aktīvā vāveres ritenī. Katru nedēļas nogali viņam kāds koncerts, izrāde, un vēl viņš paspēj noskatīties visādus raidījumus. Bijis tā, ka Ance kaut kur piedalās, pašai šķiet, ka nav bijusi pārlieka veiksme, cer, ka Pauls nebūs redzējis. Bet viņš satiekoties uzreiz saka: es tevi redzēju tajā un tajā kanālā.

“Visus šos gadus man bijusi diezgan cieša, intensīva sadarbība ar Maestro. Kā iekāpu tai viņa vilcienā, tā līdz šai dienai. Bet es apzinos, ka Pauls meklē jaunus talantus. Viņš jau ir man teicis: Ance, tev jādomā pašai, ko darīsi.

Meitenes fanotājas man raksta vēstules: cik tu skaisti dziedi, es arī gribu kļūt par dziedātāju, kā to var izdarīt. Godīgi sakot, nav tādas receptes. Visu veido nejaušības, sakritības, kas iepriekš jau paredzētas kaut kur tur, augšā. Un katram mūzikas liktenis veidojas citādi,” domīga ir Ance Krauze.

Leave a Comment