Raiņa lugās risinātās problēmas
Raiņa lugās risinātās problēmas
Iepazīstoties ar Raiņa lugām „Jāzeps un viņa brāļi”, „Uguns un nakts” un „Indulis un Ārija”, secināju, ka katrā no tām tiek risināta kāda nozīmīga problēma, kas skar ne tikai kādu noteiktu personu, bet ir attiecināma uz visiem, pat uz visu latviešu tautu. Problēmas var iedalīt divās grupās: pirmās ir visas tautas, valsts problēmas, kuras attiecināmas uz visu latviešu tautu, otrās ir tieši indivīda problēmas, kuras rodas pašā indivīdā vai arī indivīda saskarsmē ar apkārtējo sabiedrību.
Traģēdija „Jāzeps un viņa brāļi” ir luga par cilvēku, un tajā ir parādīts, cik liels un varens, daudzveidīgs un apbrīnojams, cik zems un niecīgs var būt cilvēks. Šajā traģēdijā vienotā mezglā sasieti daudzu problēmu pavedieni, tas ir bagāts daudzplānu dramatisks darbs, kura centrā ir sapņotāja Jāzepa patiesības meklējumi. Rainis garīgi gaišo Jāzepu nostata pretī naida pilnajiem, tumsonīgajiem brāļiem.
Traģēdijas darbība sākas senajā Kanaānā, kur mājo klejotāju lopkopju ciltis. Patriarha Jēkaba ģimenē valda nesaticība, viņa dēlos rūgst briesmīgs naids, un tēvs vairs nespēj to apslāpēt. Naida cēlonis ir Jēkaba jaunākais dēls Jāzeps, kurš ilgojas pēc citāda dzīves vieda. Jauneklis labprāt aiziet pie kviešu kopējiem, arī viņš alkst kļūt par zemkopi, jo viņam šķiet, ka tie ir citādi, līksmākām sejām, gaišākie nekā drūmie lopkopji. Jāzeps ir sava veida protestētājs pret pastāvošajiem dzīves principiem, savu protestu jauneklis izsaka jau lugas sākumā:
„Un ko tie liek? – Kaut lopus truliem dunčiem
Un priecāties, kad kārpās. Rādu tiem,
Kurcirst, lai nemocās. Tik smejas vien.
Man riebj tas amats. Zemi teicu kopt –
Ak, tad nav gala naidam cauras dienas!”
Problēma rodas no tā, ka Jāzeps ir neparasts, un tumšā pūļa cilvēki to nevar piedot, viņus moka naids. Brāļi pat dod Jāzepam padomu – „esi tāds kā citi, tad tevi mīlēs.” Šīs lugas pamatproblēma ir tāda, ka indivīdam ar izteiktu savu „es” ir ļoti sarežģīta dzīve, jo pūlis aiz naida un skaudības nespēj viņu pieņemt, turklāt cenšas viņu visiem spēkiem pārveidot, pārmācīt vai vienkārši piespiest pakļauties pūlim.
Lugā „Uguns un nakts” tiek risināta problēma, kas skar visu latviešu tautu – tā ir cīņa starp tumsas un gaismas spēkiem, kā pamatā ir cīņa par Latvijas tautas un Latvijas atbrīvošanu no apspiestības. Problēma ir arī tāda, ka šī cīņa ir mūžīga, jo, lai gūtu uzvaru jāspēj savienot fizisko spēku ar daili – ar cilvēka uzkrātām zināšanām, taču ne Lāčplēsis, ne Melnais Bruņinieks to nespēja, tāpat arī cilvēkam jāprot „mainīties uz augšu”. Lāčplēsis lugas beigās to nespēja. Lai kā Spīdola centās viņu atrunāt no liktenīgās cīņas un mainīties uz augšu, viņš tikai atteica noraidoši.
Šeit atklājas arī indivīda problēma, ka tas nav pietiekami daudz drosmes un uzņēmības, turklāt dažreiz pārlieku liela nelokāmība nav tas labākais.
Lugā „Indulis un Ārija” Indulim jārisina liktenīgā problēma: „Kā, lai glābju?” Viņš kopā ar karavīriem aizdambē strautu, pēc tam ūdeni strauji palaiž vaļā un apslīcina tūkstošiem leišu. Tauta nu ir glābta, Induļa karotāji ieņem Emboti, taču uzvaras prieku vadonis neizjūt. Uzvara ir īslaicīga, un tā prasījusi par daudz lielus upurus – leišu karavīru nāvi, tāpēc Indulis jūtas garīgi netīrs. Grūto likteņa problēmu viņš nav spējis atrisināt, tādēļ uzskatu, ka nav cienīgs dzīvot.
Lugas „Indulis un Ārija” un „Jāzeps un viņa brāļi” ir rakstīta trimdā, taču „Uguns un nakts” revolūcijas brāzmās. Vieta, kur Rainis ir rakstījis lugu, kā arī tālaika notikumi Latvijā Raini vienmēr ir interesējuši, tātad tas atstāja arī kaut kādu ietekmi uz viņa daiļdarbiem. Tas atspoguļojas arī lugās risinātajās problēmās. Piemēram, lugā „Uguns un nakts” vairāk tiek risinātas tautas problēma – nebrīve un apspiestība, taču abās pārējās lugās līdzās tautas problēmām tiek risināta problēma par to, ka, lai izveido demokrātisku valsti, taču tur ir saskatāmas arī indivīda problēmas – konflikts sevī un ar sabiedrību, kā arī vairāk tiek risinātas mīlestības problēmas. Iespējams, ka tas ir tāpēc, ka rakstnieks atradās tālu prom no dzimtenes un viņam bija par maz mīlestības.
Raiņa drāmas darbība ir attīstība un cīņa – raksturu cīņa, jūtu cīņa, domas cīņa, kas ved uz noskaidrošanos un jaunām atziņām. Rainis izceļ varoņa protestu pret sava laika likumiem un normām cilvēcības interesēs, dialektiskās pretrunas starp indivīdu un sabiedrību, pretrunas indivīdā pašā, kas izraisa nozīmīgas vai mazāk nozīmīgas problēmas. Lai attēlotu šīs problēmas un to risinājumus, Rainis izmanto daudz teiku, tautasdziesmu, Bībeles un vēsturisko vielu. Viņa dramaturģijas specifika ir tāda, ka Rainis cenšas caur pagātni attēlot sākotni.